Pavisam nesen, 18. septembrī, Latvijā norisinājās diskusija "Kādēļ Latvijā neskan vizionāras kreisās idejas?". Faktiski tā bija diskusija par kreisajām idejām kopumā un to popularitāti vai, precīzāk sakot, popularitātes trūkumu Latvijā. Diskusijas vadītāja Iveta Kažoka bija uzaicinājusi samērā daudzveidīgus runātājus – portāla "Publikai.lv" veidotāju žurnālistu Didzi Melbiksi, ekonomistu un Londonas Universitātes koledžas studentu Borisu Ginsburgu, teātra "Dirty Deal Teatro" režisoru Jāni Balodi, komunikācijas zinātnes doktora grāda pretendenti Olgu Procevsku, kā arī filozofijas maģistranti Mariju Assereckovu, kura sevi pieteica kā marksisti.
Notikušo diskusiju varētu vērtēt kā pārskatāmā laika periodā nozīmīgāko analīzi, kas veltīta sociāldemokrātijas un citu kreiso ideju virzienu problemātikai Latvijā. Lai arī tas nebija izpelnījies žurnālistu interesi, tomēr plaši bija pārstāvēti dažādi cilvēki, kuri sevi identificē vai no malas tiek identificēti kā piederīgi sociāldemokrātiskajai ideoloģijai. Nebija pārstāvēti vien profesionāli politiķi. Auditorija bija pārpildīta, ieradušies bija arī cilvēki, kuru ideoloģiskā pārliecība būtiski atšķiras no sociāldemokrātiskās. Sākoties diskusijai, vietu trūkuma dēļ tika pieņemts lēmums kavētājus vairs neielaist.
Runātāju un klausītāju raibums patiešām bija uzkrītošs. Vieni uzsvēra ekonomiskos kreisuma aspektus – ienākumu un izglītības iespēju vienlīdzīgu pieejamību, citi savukārt izteica apgalvojumus, kas drīzāk tuvinājās anarhismam vai libertārismam, vēl citi, šķiet, pilnīgi nopietni uztvēra saukli "atņemt visu un sadalīt". Tāpat daļai auditorijas svarīgākie šķita jautājumi par mazākumtautību tiesībām Latvijā vai patiesajiem iemesliem, kādēļ latviešu inteliģence 80. gadu beigās publiski sāka paust atbalstu Latvijas neatkarībai.
Manas pirmās pasākuma laikā veiktās piezīmes vēsta: "Kreisums kā spēle, plakātiska pieeja – vispirms nodefinējam, ka esam kreisi, bet pēc tam darām visu to, kas kreisajam ir jādara. Tāda pusaudžiem raksturīga pieeja, kur netiek īsti meklēta atbilde uz jautājumu – kāpēc tas viss." Tās bija secināms no mana novērojuma, ka problēmas, par kurām tiek runāts, nav atkarīgas ne no runātāju personīgās pieredzes, ne sabiedrības lielā daļā aktuālām problēmām. Šķita, ka daļai klātesošo piederība kreisajām idejām ir arbitrāri pieņemta identitāte. Iespējams, tas ir vērtējams nekā citādi kā protests pret pašreizējo valsts politiku, meklējot izeju kādā citā pārliecībā, bet īsti neapzinoties, ko tas nozīmē un vai tas saskan ar personas dziļāko pārliecību.
Piemēram, nebija saprotams, vai tiešām izskanējusī vēlme pretoties globalizācijas tendencei ir tas, kas atbilstoši Latvijas politiskajai un ekonomiskajai situācijai šobrīd būtu aktuāla problēma, ar ko nodarboties kreisajiem – kas būtu ekonomisko vai citu aktualitāšu galvgalā lielai Latvijas sabiedrības daļai. Tradicionāli kreisajiem aktuāli problēmjautājumi, kuri ir uzskatāmi arī par Latvijas situācijā būtiskiem, tika skarti daļēji, selektīvi pievēršoties vienām jomām (progresīvais nodoklis, mazākumtautību tiesības), bet tikpat kā ignorējot vai pilnībā ignorējot citas. Praktiski netika skarts, piemēram, darba tiesību jautājums (prasība pēc Darba likuma rūpīgākas ievērošanas, prasības pēc minimālās algas celšanas vai pēc augstāka atalgojuma noteiktās nozarēs u.tml.), kā arī sociālā atbalsta jautājumi (jauno ģimeņu un bezdarbnieku aizsardzība, darba iespējas pirmspensijas vecuma cilvēkiem u.tml.). Dīvaini, jo tieši šos neskartos jautājumus es vērtētu kā pašlaik nozīmīgākos.
Mana otrā piezīme pasākuma laikā: "Kreisums kā postimperiālisms un ar to saistītā nostalģijas ideoloģija – Austrumeiropai tipiskais kreisuma paveids." Patiešām, pētījumi politoloģijā apstiprina, ka kreisās idejas Austrumeiropā bieži nav saistītas ar progresīvākajām sabiedrības grupām, bet drīzāk tām grupām, kuras citur pasaulē aizstāv konservatīvos spēkus [1]. T.i., kreisā ideoloģija mūsu reģionā būtībā saplūst ar konservatīvo. Latvijas gadījumā tas vismaz daļēji nozīmē sociālā taisnīguma izpratni kā PSRS periodā pastāvējušā status quo pilnīgu vai vismaz daļēju atjaunošanu. Lai arī vārdā nevienā brīdī netika pieminēts, tomēr gan diskusijas dalībnieku, gan auditorijas uzvedībā bija novērojamas tipiskās pazīmes – pievēršanās Trešās Atmodas apspriešanai un tās lomas apšaubīšanai, iztēlojot Atmodas redzamākos pārstāvjus kā konjunktūristus, kuri tikai pieslējās jaunajai varai. Tāpat uzkrītoša bija arī atsevišķu auditorijas pārstāvju valodas izvēle – lai gan bija acīmredzams, ka diskusijā piedalās ne tikai vietējie, bet arī rietumeiropieši, kam krievu valoda, visticamāk, ir sveša, tomēr krievu valodu sanāca dzirdēt itin bieži.
Diskusijā bija vairāki spilgti dalībnieki, no kuriem visvairāk gribētos izcelt Borisa Ginzburga lomu (viņš no visiem runāja visvairāk, sniedzot īsu lekciju kreisajās idejās no ekonomikas puses – t.i., kā kopumā no kreisās pārliecības ekonomista viedokļa izskatās ekonomikas uzbūve un uz ko tiekties ekonomiskās politikas veidotājiem. Tomēr visspilgtākais iespaids bija tieši nekoordinētība. Tie visi ir atsevišķu cilvēku centieni, kuri kopā īsti nemaz nelīmējas. Kamēr daļai sabiedrības, kura būtu vērtējama kā potenciāli kreisa (t.i., mazāk nodrošināta, ieskaitot mazākumtautību pārstāvjus), būtiskākais šķiet revanšisms, t.i., vēlme atgriezties pie krievvalodīgās kopienas netraucētas pastāvēšanas Latvijā (ar to saprotot, ka latvieši neuzplijas krievvalodīgajiem ar prasībām saziņā izmantot latviešu valodu un tamlīdzīgi) vai vismaz nepieļaut krievvalodīgās kopienas tālāku integrāciju latviskajā vidē. Tikmēr kreiso ideju vide būs sašķelta un bezperspektīva, ņemot vērā, ka latvieši, kuri veido sabiedrības lielāko daļu, integrācijas problemātiku redz principiāli citā gaismā – proti, ka mazākumtautībām ir jāiekļaujas vienotā sabiedrībā uz latviešu valodas bāzes, pēc iespējas samazinot iespēju eksistēt paralēlām kopienām.
It kā lai vēl pastiprinātu šo iespaidu, Andrejs Berdņikovs diskusijas beigās kategoriski paziņoja, ka klātesošie nemaz neesot īsti kreisie, ja neizvirzot mazākumtautību tiesību problēmu kā galveno, kā vienīgo kreisajiem šobrīd aktuālo problēmjautājumu.
Tas man lika atcerēties Didža Melbikša diskusijas sākumā minēto, ka viņš ir piedalījies kreiso sanākšanās gan Latvijā, gan arī Rietumeiropas valstīs. Viņa novērojums (atstāstu no atmiņas, kas varētu nebūt īsti precīzi) – Rietumeiropā tomēr esot daudz vairāk saprotams, par ko kreisie sarunājas, esot daudz vairāk vienojošo elementu un mazāk bezjēdzīgu strīdu par sīkumiem.
Populārs un veiksmīgs sociālajā psiholoģijā ir Brūsa Takmena grupu veidošanās modelis. Tas ir vienkāršs modelis, par kura atbilstību grupu veidošanās posmiem realitātē esmu pārliecinājies vairākkārt. Modelī ir četras pakāpes – veidošanās (forming), villošanās (storming), pielāgošanās (norming) un sadarbošanās (performing) [2]. Nespēja vienoties un strīdi par pamatlietām ļauj secināt, ka Latvijas kreiso kustība šobrīd atrodas ne tālāk kā veidošanās vai villošanās fāzē. Latvijas kreisie ir paspējuši sevi identificēt kā piederīgus noteiktai grupai, tomēr ir skaidrs, ka tā vēl nespēj efektīvi funkcionēt. Lai tas notiktu, vienošanās par pamatjautājumiem ir neizbēgama.
Atļaušos minēt, ka galvenās problēmas, kas apgrūtina kreiso vienošanos, ir jau minētā mazākumtautību integrācija, kā arī nostalģija pēc padomju iekārtas, kas apvieno daļu kreisi orientētos, bet citiem ir sveša vai pat atbaidoša.
Kā to atrisināt? Baidos, ka cita varianta nav, kā visiem sanākt kopā un strīdos izvilloties, līdz veidojas kopīga izpratne par pamatlietām un pie tām vairs nav jāatgriežas. Jā, var, protams, gadīties, ka stihiski veidojas kustības, kas konsolidē līdzīgi domājošos, līdzīgi kā lietussargu revolūcijas gadījumā, tomēr arī šādā gadījumā diskusijai ir neizbēgami jānotiek, pretējā gadījumā tā paliks viena jautājuma kustība.
Un, jā – grupu veidošanās likumi neparedz, ka vienotībai un vienprātībai agri vai vēlu ir jāizveidojas. Tas var arī nenotikt nekad.
[1] Rohrschneider, R., Whitefield, S. (2009). Understanding Cleavages in Party Systems: Issue Position and Issue Salience in 13 Post-Communist Democracies. Comparative Political Studies, 42:2, 280-313
[2] Tuckman's stages of group development. Wikipedia. http://en.wikipedia.org/wiki/Tuckman's_stages_of_group_development
6