Redzējumi
24.03.2016

"Latviešu sižets" Parīzes vai Maskavas grāmatnīcā

Komentē
1

Cik lielā mērā mums būtiskais ir saprotams cilvēkiem ar citu vēsturisko pieredzi un simbolu sistēmu? Un otrādi.

Teksts tapis, atbildot uz aicinājumu sniegt subjektīvu viedokli par to, vai Latvijas daiļliteratūra var ieinteresēt lasītājus ārpus Latvijas – un, ja var, ar ko. Te jāmin, ka teksts ir kaislīga lasītāja (t.sk. daiļliteratūras), nevis eksperta viedoklis. Jāpiezīmē arī, ka runa nav tādu polifonisku, plaši sakuplojušu literatūru kā franču, krievu vai spāņu; runa ir par tādu literatūru, kas dažādu iemeslu dēļ starptautiski ir mazāk zināma.

Pirmā atziņa būtu – ja lietojam šādus apzīmējumus –, ka "pārdot" var ļoti daudz ko, ja vien to pareizi "noformē".

Divi piemēri no paša pieredzes. Pēc vairākām mani subjektīvi neapmierinošām tikšanās reizēm ar Vidusāzijas jaunlaiku literatūru nesen ar zināmu skepsi ķēros pie uzbeku rakstnieka Tagaimurada Mengnarova (1943–2003) romāna "Tarlāns" (krievu valodas tulkojuma pilns teksts šeit). Nenožēloju. Un principā varu iedomāties divus variantus "ceturtā vāka" reklāmas tekstam. Vai nu liekam akcentu uz zirgiem kā cilvēka otro "es", tradicionālajiem svētkiem un citiem etnogrāfiskiem "eksotiskumiem". Vai arī izceļam to, ka romāns, kurā varas nicīgā attieksme pret indivīdu atveidota skaudri, sarakstīts tālajā 1979. gadā, tātad runa ir par rakstnieka drosmi totalitārā sabiedrībā.

Kad Eiropa sāka atzīmēt simtgadi kopš Pirmā pasaules kara sākuma, vairākkārtīgi saskāros ar dzejas apkopojumiem, kas bija veidoti, atlasot tādus (britu, vācu, franču) dzejniekus, kuri, karam sākoties, tikai sāka savu daiļrades ceļu – un karš to aprāva. Nedomāju, ka apkopojumu veidotāji bija tik pragmatiski rēķinoši, tomēr skaidrs, ka konteksts – priekšlaicīgi, bezjēdzīgi izpostīti talanti – rada empātiju un interesi, pat ja citādi konkrēto cilvēku darbiem (nedaudzajiem) diez vai pievērstos.

Tātad principā, manuprāt, interesi radīt var par jebkurai nācijai un laikmetam piederīgu literāru darbu.

Savukārt otrā atziņa – veidojot interesi citā publikā, dialogu ar citu lasītāju, diez vai tālredzīgi ir "spiest uz", ja tā drīkst teikt, eksotiskumu. Pirmkārt, tāpēc, ka "eksotiskuma" kritērijs pārsātinātam lasītājam viegli devalvējas. Tēlaini formulējot, ja pirms pieciem (desmit, piecpadsmit...) gadiem maķedoniešu vai dienvidkorejiešu autori bija "eksotika", tad nu uz šādu titulu pretendē jau citi. Otrkārt, koķetēšana ar lasītāja vēlmi iepazīties ar "kaut ko tādu, pavisam citādu" var atspēlēties, ja literārais darbs lasītāja ziņkārību tieši šādā aspektā neapmierina. Piemēram, man "galu galā" gluži labi patika gan nigērietis Činua Ačebe (1930–2013, runa ir par romānu "Dieva bulta"), gan nigērietis Amoss Tutuola (1920–1997, romāns "Mana dzīve garu mežā"), bet "nekā tāda", kas kairinātu manu kā eiropieša ieintriģētību par "citādo", romānos nebija. Vienkārši laba literatūra.

P. S. Manuprāt, mēs nevaram lietot arī mūsu t.s. postpadomju pieredzi kā "eksotiku". Kaut vai tāpēc, ka te baltiešiem pogas var izgriezt poļi, čehi u.c. bijušo PSRS satelītvalstu autori.

Trešā atziņa – ja jautā man kā lasītājam, principā autoru var "iepārdot", salīdzinot viņu ar kādu mērķauditorijā jau pazīstamu rakstnieku. Tā, piemēram, savulaik notika ar serbu Zoranu Živkoviču (1948), kura romāns "Ceturtais aplis" publikai Krievijā tika "servēts" kā "serbu Peļevina" izstrādājums. Šai metodei, protams, ir trūkumi, jo a) katrā mērķauditorijā jāatrod tai saprotams salīdzinājums (diez vai Vācijā kāds "pavilksies" uz salīdzinājumu ar Peļevinu tāpat kā Krievijā), b) piesaiste vienam autoram var sašaurināt publiku. Un tomēr šādi konstruēt interesi var.

Ceturtā atziņa – ja mēs raugāmies no kādas nacionālās literatūras kā kopuma, nevis atsevišķu autoru interešu viedokļa, tad "pārdevējiem" jāpatur prātā nepieciešamība nepārcensties ar viena autora popularizēšanu, jo pretējā gadījumā arī citos šīs literatūras pārstāvjos meklēs atblāzmu no tā, kas jau iepazīts ar tulkojumiem. Piemēram, man šķiet, ka kaut kas līdzīgs notika ar serba Milorada Paviča (1929–2009) fenomenu. Paviča talanta lielums savienojumā ar viņa "brendošanu" radīja situāciju, kad lasītājs ārpus Serbijas meklē "Paviču 2" arī citos serbu autoros. Šie citi autori šādu refleksu pat var veiksmīgi izmantot – atvainojos, ja kļūdos, bet, manuprāt, šāds ir daudz tulkotā Gorana Petroviča (1961) gadījums. Tomēr, kā saka, kas labi Petrovičam, tas nemaz nav labi citiem serbu autoriem, kuriem jāpārvar lasītāju uztveres inerce.

P. S. Pavisam praktiski apsvērumi vedina teikt, ka pareizāk būtu mūsu literatūras tulkojumus virzīt krājumu, antoloģiju formā. Lasītājs ārzemēs, šķiet, labprāt nopirks, teiksim, mūsdienu slovēņu autoru izlasi, nevis vienu autoru, jo izlase vieglāk ļauj snobiski apgalvot, ka lasītājam "ir priekšstats" par šīs konkrētās valsts literatūru.

Līdzšinējās piezīmes, visticamāk, izklausās sasodīti merkantili piezemētas. Labi, lai būtu jautājums: vai latviešu literatūrā ir kaut kas tāds – vēsturiskas alūzijas, piemēram, – kas to dara nesaprotamu citu valstu lasītājiem? Manuprāt, nav. Lai cik pavirši mēs mūsdienās būtu, kaut kāds priekšstats vismaz Rietumos par Eiropas vēsturi ir. Ko nevarētu teikt, piemēram, par Mongoliju, kad tulkojuma publicējumā neiztikt bez komentāriem un skaidrojumiem.

Cits jautājums, vai mums pašsaprotamie konteksti ir gana interesanti un svarīgi citiem, ārpus Latvijas, lai viņi mūsu autora darba tulkojumu nopirktu. Ņemot vērā, ka pats esmu "iekšpus", varu tikai minēt. Tas droši vien izklausīsies kā vecišķa purpināšana, bet man šķiet, ka mūsdienu lasītājs arvien vairāk vēlas "saprotamu, dinamisku sižetu". Tā teikt, iztiksim, lūdzu, bez "noskaņām" un daudzpunktiem. No šī viedokļa virknei mūsu prozaiķu varētu būt problēmas (kas gan tikpat labi ir kompliments viņiem). Bet šo šķērsli, protams, var pārvarēt, ja autors piekrīt tādam PR, kas robežojas ar bezkaunību. Te kā piemēru var minēt zviedra Karla Juhana Valgrēna 1998. gada darbu "Tas jums brošūrai, Bahmana kungs!". Darbs ir viena cilvēka monologs, kas – manā interpretācijā – nesteidzīgi, bet ārkārtīgi "pa nerviem sitoši" izseko, kā indivīda sarūgtinājums par nepiepildītiem plāniem un ambīcijām attīstās par neirozi. Ko mēs redzam grāmatas reklāmā? "Pilnīga Eiropas kultūras vides sagraušana", "nežēlīga satīra par situāciju Eiropā", "indīgs pamflets" utt. Lai gan, atkārtošos, runa ir par indivīda garīgo sabrukumu, kas tikpat labi var notikt Peru vai Bangladešā.

Īsi sakot, manuprāt, mums nav pamata apšaubīt Latvijas mūsdienu literatūras saprotamību citās valstīs, tikai tad mums jāatsakās no visādi citādi cienījama viedokļa, ka literatūra nav "prece".

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!