Par sarunu festivālu "Lampa" Cēsīs, 3. un 4. jūlijā
Pirmās dienas rīta pusē un ap pusdienlaiku festivāla teritorija vēl izskatās krietni patukša, bieži redzamas māmiņas ar bērnu ratiņiem, kas izbrīnīti met skatienus apkārt, nesaprotot, kādēļ viņu ierastajā pusdienlaika pastaigu vietā saceltas teltis un skatuves un cilvēki runā mikrofonos. Tomēr, dienai virzoties uz priekšu, Cēsu pils parks lēnām piepildās ne tikai ar svilinošu karstumu, bet arī cilvēkiem, un festivāla "Lampa" direktore Ieva Morica atzīst, ka apmeklētāju ziņā vīlusies nav – āķis ir tajā, ka teritorijā vairākās teltīs un uz vairākām skatuvēm vienlaikus notiek aptuveni desmit dažādi pasākumi, no kuriem katrs izvēlas to, kas šķiet interesantāks, tāpēc pamatīgs pūlis nevienā vietā neveidojas – cilvēki izretojušies ap teltīm, kurās diskutē un ar savu pieredzi dalās uzņēmēji, augstskolu pasniedzēji, mākslinieki un politiķi.
Šī ir pirmā reize, kad šāda tipa festivāls notiek Latvijā, varētu pat teikt, ka "Lampa" liek daļai apmeklētāju pārvērtēt, kā īsti viņi izprot vārda "festivāls" nozīmi, jo ar ierastajiem filmu, teātra un – īpaši – mūzikas festivāliem "Lampai" ir tikai ļoti virspusēja saistība: šeit dalībnieks ir katrs un arī festivāla mērķis ir diskusijās iesaistīt visus. Asociāciju ķēdītes kaut kā aizved līdz skolas solam, kur vēstures skolotāja stāsta par Seno Grieķiju vai Romu antīko kultūru spožākā plaukuma posmā, un liekas – līdzīga noskaņa varētu būt jūtama, ejot caur Atēnu vai Romas centru. Tomēr "Lampas" saknes nav meklējamas gluži tik tālā pagātnē; viss sākās 1968. gada vasarā.
1968. gada jūlijā Zviedrijas Sociāldemokrātu partija ieņem 113 no 233 vietām Riksdāgā un ir valsts nozīmīgākais politiskais spēks. Septembrī gaidāmas Riksdāga vēlēšanas, un Sociāldemokrātu partijai šajā brīdī būtu jākoncentrējas uz vēlēšanu kampaņu, taču partijas vadošie politiķi ir aizņemti, konkurējot par partijas vadītāja amatu. Divi galvenie konkurenti ir izglītības ministrs Ūlofs Palme un bijušais iekšlietu ministrs Kristers Vikmans. Lai uzlabotu savas pozīcijas, Palme izlemj uzrunāt tautu: 1968. gada 25. jūlijā viņš sapulcina vairākus simtus cilvēku Almedālenas parkā Visbijā un no improvizētas skatuves kravas mašīnas piekabē uzstājas ar runu.
Runa ir veiksmīga, un Ūlofs Palme tiek ievēlēts par partijas vadītāju (pēc pāris gadiem arī par premjerministru), bet Sociāldemokrātu partija uzvar vēlēšanās ar vēl lielāku pārsvaru. Ar runām Almedālenas parkā Palme turpina uzstāties katru vasaru (izņemot 1975. gada vasaru, kad viņš viesojas Kubā pie Fidela Kastro) līdz pat 1986. gadam, kad viņš traģiski iet bojā, būdams Zviedrijas premjerministrs. Kad viņš atgriezās mājās kopā ar sievu no kino apmeklējuma, ielas krustojumā pie viņiem negaidīti pienāca nezināms vīrietis, nāvējoši sašāva Palmi un ievainoja viņa sievu. Noziedznieks tā arī netika atrasts. Pēc Palmes nāves notiek diskusijas par to, kā un vai šādā situācijā turpināt Almedālenas festivālu, kas iepriekš balstījies tieši Ūlofa Palmes iniciatīvā. Tomēr festivāls izdzīvoja, un šobrīd Palmes aizsāktā tradīcija ir pāraugusi ikgadējā nedēļu ilgā sarunu festivālā, kas ir lielākais un nozīmīgākais Zviedrijas politiskais forums – pagājušajā gadā to apmeklēja vairāk nekā 30 000 cilvēku (salīdzinājumam: pagājušā gada "Positivus" festivālu apmeklēja aptuveni 25 000 cilvēku).
Samērā nesen no Zviedrijas šo tradīciju pārņēmusi gan Dānija, gan Norvēģija, gan Igaunija, kurā pirmais festivāls notika 2013. gadā. Atšķirībā no Skandināvijas valstīm Igaunijā festivālu organizē nevis politiķi, bet nevalstiskās organizācijas.
Latvijā festivāla rīkošanu šogad uzsāka fonds "Dots" – tā ir 2014. gadā dibināta organizācija, kura izaugusi no Sorosa fonda un kuras mērķis ir veicināt diskusiju kultūras, vides un dažādu sabiedriski demokrātisku procesu attīstību. Fonda "Dots" izpilddirektore un festivāla "Lampa" organizatore Ieva Morica Cēsīs notiekošo festivālu sauc par demokrātijas svētkiem – "Lampu", tāpat kā Igaunijas festivālu, rīko nevalstiskās organizācijas. Nauda festivālam savākta no ziedotājiem, un ieeja tajā ir bez maksas. Pie ieejas festivāla teritorijā izdalīto aprocīšu mērķis ir tikai saskaitīt apmeklētājus (aptuveni 3500). Arī festivāla programmiņas un bukleti, kuros atrodama detalizēta informācija par pasākuma norisi, ir bez maksas.
Ar nelielu skepsi sākotnēji uztveru Ievas Moricas apgalvojumu, ka visi, kas šeit ieradušies, to darījuši apzināti – vismaz māmiņas ar ratiņiem un izbrīnītajiem skatieniem šādu iespaidu nerada. Tomēr, kad atceļā uz Rīgu kādu gabalu braucu mašīnā ar jaunu ģimeni, kuras mazā meitiņa bērnu sēdeklī apmierināti zelē īkšķi, bet pārtika sakrauta auduma maisiņā ar festivāla logo, pārdomāju un piekrītu Ievai Moricai – nejaušu viesu šeit patiesi nav.
Ja "Lampa" būtu komerciāls pasākums ar maksas biļetēm, to noteikti atmaksātos rīkot Rīgā, kur lielu daļu apmeklētāju veidotu ziņkārīgie, kas garāmejot par pāris eiro nopirkuši ieejas biļeti. Cēsīs iespējams sarunāties un spriest pamatīgāk ne tikai tāpēc, ka dzīves ritms un domas ārpus galvaspilsētas plūst daudz rāmāk, bet arī tādēļ, ka nav lieka ziņkārīgo pūļa un visi klātesoši zina, kāpēc ieradušies Cēsu pils parkā. Pilsdrupu ēnā uz amfiteātrveidīgajām kāpnēm sasēdušie cilvēki ar ūdens pudelēm mierpilni un ziņkāri vēro uz galvenās skatuves notiekošās diskusijas, un, šķiet, Cēsis ir perfekti piemērota vieta šim pasākumam.
Festivāla dalībnieki, mākslinieki, žurnālisti, intelektuāļi un politiķi, – sejas, ko ierasts redzēt, un balsis, ko ierasts dzirdēt tikai medijos, šeit iejukušas vienā pūlī ar cilvēkiem parastajiem. Nav sarežģīti uz pāris minūtēm aiz rokas noķert arī kādu no organizatorēm, kas, izrāvušās no bijušo ministru prezidentu sagaidīšanas vai brīvprātīgo koordinēšanas un lūgtas uz īsu sarunu, aicina nolīst kādā ēnainākā stūrī, kur saule nespiež tik ļoti. Kad atzīstu, ka "cepiens patiešām ir baigais", Lelde Prūse, kas atbildīga par festivāla kultūras programmu, smejoties atbild, ka "īstais cepiens būs tikai otrajā dienā" – cepiens ir latviskots angļu valodas termins "roast": stāvizrādes paveids, kurā komiķi tiekas uz skatuves ar politiķiem (šajā gadījumā: Robertu Zīli, Lolitu Čigāni, Sergeju Dolgopolovu un Ingmāru Līdaku) un uzdod tiem jautājumus vai izsaka dzēlīgus komentārus, kas parasti skan tikai aizkulisēs un politiķu ausis nesasniedz. Šāds diskusijas/šova formāts Latvijā ir jaunums, un tas patiesi kļūst par otrās dienas karstāko un apmeklētāko notikumu, liekot smieties ne tikai publikai, bet arī politiķiem. "Cepiens", tāpat kā citas festivāla diskusijas, tiek filmēts un tagad video ierakstā ir pieejams arī tiem, kas pasākumu nokavēja.
Par pirmās dienas kulmināciju var uzskatīt ekspremjeru diskusiju "Ko es būtu darījis citādāk?". Tomēr, tā kā festivāls aizņem visu Cēsu pils parka teritoriju un sarunas tiek risinātas ne tikai par politiku, bet arī uzņēmējdarbību, izglītību, kultūru, vecumdienām un citām tēmām, tad svarīgākos notikumus nošķirt ir grūti, pat atmetot tādas atrakcijas kā visu dienu pieejamās mākslas instalācijas, erudīcijas spēles, kino, bērnu rotaļu laukumu un citas izklaides.
Organizatori stāsta, ka festivāla programma ir veidojusies dabiski – kad pagājušā gada vasarā radās ideja, ka šāds pasākums ir nepieciešams, fonda "Dots" biedri un festivāla organizatori uzrunāja dažādus cilvēkus un organizācijas, kuras labprāt redzētu festivālā. Šie cilvēki savukārt nākuši ar savām idejām, uzrunājuši vēl citus, un viss festivāls tapis pēc sniega bumbas principa, aizvien pieaugot un pieaugot. Tāds arī esot festivāla mērķis – radīt platformu, kur darboties, diskutēt, runāt, spriest cilvēkiem, kas to vēlas darīt. Tā kā šis ir pirmais šāda tipa festivāls Latvijā, tas ir uzskatāms par sava veida eksperimentu, tomēr Ieva Morica saka, ka projekts noteikti tiks turpināts un šo festivālu fonda "Dots" komanda redz kā vēsturisku notikumu.
Festivāla otrajā dienā, kas ir sestdiena, cilvēku ir vairāk, un netrūkst tādu, kas šurp speciāli braukuši vairākus desmitus kilometru. Tas šķiet apbrīnojami, ņemot vērā, ka festivālam nebija lielas un agresīvas reklāmas kampaņas. Informācijas bija gana daudz, un tā bija gana gaumīgi noformēta, tomēr tā bija speciāli jāmeklē, kā, piemēram, portālā "Youtube.com" ievietotie video, kur pazīstami dažādu jomu cilvēki stāsta par to, kādēļ šis festivāls ir vērtīgs. Video, kur savas domas izteicis Jānis Ķīnasts, rodama atbilde uz jautājumu, kādēļ festivāls nokristīts "Lampas" vārdā – organizatores Leldes Prūses pārfrāzēts, tas skan tā: "Lampa ir kaut kas, ko mēs izvēlamies ieslēgt."
Šķiet, Cēsu pils parks nupat ir kļuvis par mājvietu jaunai, svarīgai tradīcijai.
0