Foto – Jānis Deinats
 
Recenzija
24.01.2017

Lakstīgala mežģīņu zeķēs

Komentē
0

Par Sandras Kļaviņas monoizrādi "Lakstīgalu māja" Kristīnes Krūzes režijā, Jaunais Rīgas teātris.

JRT izrādes "Lakstīgalu māja" radošo komandu veido sievietes – aktrise Sandra Kļaviņa, režisore un scenogrāfijas autore Kristīne Krūze, scenogrāfe Austra Hauks, kostīmu māksliniece Jana Čivžele (izrādes programmiņa gan liecina, ka viņām "asistējis" arī viens vīrietis – gaismu mākslinieks Jānis Sniķers) un galu galā – rakstniece Agata Kristi. Arī iestudējuma mērķauditorija, par spīti pikanto skaistuļu pin-up (pie sienas piespraustu vintage erotisko fotogrāfiju) stilā iekārtotajai spēles telpai, ir Latvijas teātra apmeklētāju kvantitatīvākā daļa – proti, sievietes.

Izrādes centrā, loģiski, ir spilgts sievietes tēls, kas aktrises izpildījumā un radošās komandas saskanīgi veidotajos akcentos neapšaubāmi parādīts ironiskā gaismā. Iestudējums runā par sievieti kā mājsaimnieci, seksuālas iekāres objektu, pavedinātāju, upuri u.tml. – visām tām lomām, kuras katra sieviete kaut reizi dzīvē kādā situācijā ir apzināti vai pret savu gribu ieņēmusi. Turklāt režisores atrastā vizuālā atslēga piedāvā visas šīs lomas it kā sapludināt vienā – ambivalentā tēlā, kuru Sandra Kļaviņa nospēlē ar sev raksturīgo brīnišķīgo pašironiju. Ieģērbta sievišķīgā 40.–50. gadu kleitiņā, ar dziļu dekoltē un melnām mežģīņzeķēm, viņas Aleksa, gaidot mājās vīru, uzmauc kājās rozā čībiņas grīdas pulēšanai, rokā kā brīnumnūjiņu paņem putekļu slotiņu un laižas sievišķīgā dejā, kuras mērķis ir ne tik daudz mājas tīrīšana, kā savu sievišķīgo formu eksponēšana: pat brīžos, kad klāt nav neviena (proti, vīrieša), kas to varētu vērot.

Izrādes atslēgvārds ir "spēle" – gan spēle ar un par sievietes lomu (vīriešu) pasaulē, gan spēle un spēlēšanās kā galvenais aktierspēles motīvs. Jo tieši tā – spēlējot un spēlējoties – galveno (bet zīmīgi – ne vienīgo) lomu izrādē iemieso Sandra Kļaviņa. Neslēpta koķetērija, kas šajā – monoizrādes – formātā veltīta skatītāju zāles nošarmēšanai, vieglums un šķietama spontanitāte kustību partitūrā, ko vienlaikus veido ļoti pārdomāts estetizētu ķermeņa pozu virknējums, it kā caur ironisku filtru izlaižot uz sienas redzamo Otrā pasaules kara laika "seksīgo mājsaimnieču" fotoattēlus, – bet tam pretstatā izrādes finālā kā caur zīdpapīru saskatāmā deformētas psihes domāšana. Sandras Kļaviņas aktierspēli izrādē varētu salīdzināt ar pianistu, kurš piesēžas pie klavierēm un bez paštīksmināšanās, absolūti organiskā koķetērijā ar publiku it kā pusnopietni, puspajokam "nobliež" skaņdarbu tā, ka klausītājs attopas tikai pēc pēdējā akorda izskanēšanas.

Uz šī aktierdarba rēķina gan kā neveikli nošūtas vīles smalkā audumā izceļas dažas režijas nepilnības. Aktrisei Agatas Kristi stāsta dramatizējumā pašai jāizpilda arī trīs vīriešu lomas – dārznieks, vīrs un bijušais mīļākais. Divas no tām – vīrs Džeralds un mīļākais Diks – iestudētas pārliecinoši, izmantojot tikai nedaudz pārveidotu balss tembru/intonāciju un "vīrišķīgāku" (t.i., salīdzinot ar "piesprausto" sieviešu stingri reglamentētajām pozām, brīvāku un dabiskāku) ķermeņa ekspresiju. Trešā – dārznieka Čārlza loma – drīzāk atgādina pārpratumu: aktrisei jāaizžmiedz viena acs, jālauza rokas un čerkstoši jāsmejas, imitējot vecu večuku, jādomā, ar mērķi radīt groteski draudīgu tēlu a la Hičkoka filmu stilā, tomēr panāktais efekts ir drīzāk neveikli komisks.

Par gaumi nestrīdas, tomēr man izrādē pietrūka Agatas Kristi. Rakstnieces talantīgā spēja šķietami sadzīviskos sižetos uzturēt neatslābstošu detektīvintrigu šeit šķiet "izšķīdusi" sīkās detaļās. Kristi stāstam piemīt izteikti noveliska struktūra, arvien kāpinot spriedzi un izvēršot kaķa un peles spēli starp Aleksu un viņas "ideālo" vīru, par kura pagātni, izrādās, viņa nezina gandrīz neko. Arī izrādē, kāpinot tempu un pievienojot precīzus mūzikas un gaismu akcentus, tiek meklēts vainīgais noziegumā, kura vienīgais pierādījums ir rakstāmgalda atvilktnē atrasti veci avīžu izgriezumi un to iniciētās baisās fantāzijas Aleksas galvā, kas, atbilstoši pin-up stila standartiem, ir drīzāk naiva nekā intelektuāli attīstīta. Tomēr kopumā nepamet sajūta, ka izrādē vairāk uzmanības pievērsts stila eksperimentiem, mazāk – paša stāsta izstāstīšanai.

Par Kristīni Krūzi kā režisori gan vēl pāragri spriest – monoizrāde ir žanrs, kurā režisoram viegli "nomirt aktierī", un tā tas noticis arī šajā gadījumā. "Lakstīgalu māja" ir pieklājīga debija, kaut visai drošos spēles noteikumos.

Ieva Rodiņa

Ieva Rodiņa ir teātra kritiķe, teātra aktuālo procesu vietnes "Kroders.lv" galvenā redaktore un zinātniskā asistente LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Raksta, pēta un mīl teātri. Interes...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0