"Vēstnieki", Hansa Holbeina gleznas fragments, 1553
 
Politika
12.02.2018

Laipošana – cilvēciski saprotama, bet neefektīva metode

Komentē
0

Jāatzīst, ka diezgan skeptiski izturos pret iespieddarbiem, kas tapuši valsts iestāžu vai, formulēsim tā, oficiālu struktūru paspārnē. Tomēr Latvijas Ārpolitikas institūta pērnā gada nogalē sagatavotais krājums "Latvijas ārlietu simtgade. Darbi un personības" ir gandrīz vai negaidīti laba lasāmviela – vismaz vēsturnieku veidotā sadaļa.

Skeptiski var izturēties arī pret tēzi, ka "vēsture atkārtojas", attiecīgi no tās ir "jāmācās": katru vēsturisko situāciju veido jaunas sastāvdaļas, sastāvdaļu kombinācijas. Tomēr, iespējams, kaut kādi situāciju modeļi tiešām atkārtojas kaut vai tādēļ, ka cilvēkiem raksturīgi būt patmīlīgiem, godkārīgiem utt. Līdz ar to secinājums, ka Latvijas un PSRS saimniecisko attiecību regulējošās sarunas 1932.–1933. gadā nebija veiksmīgas, jo Latvijas pusē trūka saskaņotas taktikas, nekāda sensācija nav: tas, ka deķīša vilkšana uz dažādām pusēm ne pie kā laba nenoved, tāpat skaidrs.

Un tomēr dažas tēmas krājumā ir atzīmēšanas vērtas. Iesākumam kāda nosacīti nenopietnāka.

Tiem, kuri interesējas par Latvijas vēsturi starpkaru periodā, nav noslēpums, ka Latvijas attiecības ar Igauniju un Lietuvu nemaz tik netraucēti harmoniskas nebija. Vēsturnieks Valters Ščerbinsks savā publikācijā par robežu jautājumu un domstarpību risināšanu minējis, ka iesaistītās puses divdesmito gadu sākumā lietojušas to, ko mūsdienās sauktu par informatīva kara metodēm. Piemēram, Lietuvas puses aktīvisti, cīnoties pret Augšzemes teritoriju iekļaušanu Latvijas teritorijā, izplatīja dažādus uzsaukumus, t.sk. šādus (teksts citēts, saglabājot oriģinālo stilu un pareizrakstību): "Vai tu gribi kungu verdzību atpakaļ? Nu ja tu gribi, tad pievienojies pie Latvijas. [..] Latvijā NAV MAIZES, vis kas jāšmugulē no Lietuvas." [1]

Savukārt Latvija, gan brīžiem spēlēdamās ar pretenzijām uz Roņu salu, savu "mesidžu" veidoja piesardzīgāk. Kāds 1923. gadā laikrakstā "Latvijas Sargs" publicēts apraksta fragments, kurā stāstīts par Latvijas skolotāju ekskursiju uz Roņu salu, citējams vairāk kā iepriecinājums stila baudītājiem: "Ļaudis ļoti viesmīlīgi, ģērbušies tautiskos apģērbos, runā zviedriski – vāciski, starp tiem 10 – latviski. Meičas, kuru skaits gan ir ierobežots (uz salas patlaban tikai 20 pieaugušas jaunavas), visas ļoti veselīgas, možas un inteliģenta izskata, lai gan laikrakstus un grāmatas nelasa tikpat kā nemaz. Ļaudis tikumīgi, zādzību un atslēgu nepazīst. Simpatizē vairāk latviešiem nekā igauņiem, un labprāt ņem pretīm mūsu naudu." [2]

Paralēli oficiālo attiecību līmenim t.s. publiskajā telpā "baltiešu solidaritāte", šķiet, arvien bijusi vairāk vēlams mērķis nekā realitāte.

Vēl nepatīkamāku tēmu skar vēsturnieks Jānis Taurēns. Neklātienē atvainojos kursa biedram par tēmas vienkāršošanu, bet "sižets" ir apmēram tāds: ambīcijas mudina Latviju iegūt vietu Tautu Savienības Padomē; tomēr, kad nu tas 1936. gadā arī notiek, izrādās, Latvijas politiskajai vadībai acīmredzot nav nedz prasmju, nedz drosmes atbildību uzņemties. "Līdzdalība Padomē starptautisko attiecību krīzes apstākļos lika Latvijai pozicionēties asu problēmu jautājumos. Vēsturnieki asi kritizējuši Tautu Savienības Padomes 101. sesiju 1938. gada maijā, kuru vadīja tieši Vilhelms Munters. Tā risināja jautājumu par attieksmi pret Itālijas okupāciju Etiopijā, un tās rezultāti – sankcija dalībvalstīm pašām noteikt attieksmi pret to – nozīmēja aneksijas atzīšanu. Edgars Andersons emocionāli novērtēja to kā apkaunojošāko sesiju organizācijas vēsturē. 1939. gada decembrī Latvijai nācās steigšus paziņot, ka tās mandāts Padomē ir beidzies, lai izvairītos no balsojuma par PSRS nosodīšanu par agresiju pret Somiju." [3]

Protams, nebūtu taisnīgi no mūsdienu viedokļa smīkņāt par šo cilpu mešanu un bēguļošanu no savas pozīcijas skaidras paušanas – pēc kaujas visi gudri. Runa ir par to, ka trīsdesmito gadu otrā puse parādīja: cerēt, ka, kā šodien teiktu, konstruktīvas attiecības ar "visām pusēm" ļaus kaut kā palikt neskartiem maliņā, ir iluzoras. Šādā kontekstā skatāma arī vēsturnieka Jāņa Ķerusa publikācija par Latvijas mēģinājumiem īstenot t.s. neitralitātes politiku trīsdesmito gadu nogalē. Cilvēciski var mēģināt saprast Latvijas valdības rīcību 1939. gada septembrī, kad pēc tam, kad Vācija un PSRS bija iebrukušas Polijā, Latvija – pat bez Maskavas vai Berlīnes pieprasījuma! – slēdza Polijas sūtniecību Rīgā. [4] Tomēr tas Latvijas valstij, kā labi zināms, neko nedeva. Tā, lūk, ir tēze, kas būtu atgādināma "nelienam, kur nevajag" politikas apoloģētiem Latvijā šodien – laipošana, pat ja tā ir morāli diezgan apkaunojoša, ir saprotama, ja tās rezultātā valsts patiešām pasargā sevi, savus iedzīvotājus; problēma ir tā, ka plūkšanās gadījumā pa mici dabū arī tas, kurš par aizsardzības līdzekli izvēlējies dedzīgu savas neitralitātes karoga vicināšanu. Līdz ar to – lai gan cilvēciski mēģinājums izlikties, ka "manis nav mājās", liekas loģiska pirmā reakcija uz saspringtu situāciju, pareizāka var izrādīties piesliešanās kādai pusei, pat ja neviena no tām sajūsmu neizraisa.

Pēc Latvijas okupācijas ārpolitika, ja tā var teikt, pārcēlās uz ārzemēm. Turpināja darboties neatkarīgās Latvijas diplomāti, milzu loma bija trimdas latviešu sabiedriskajām organizācijām. Un te noslēgumā nedaudz banāli iedvesmojošs sižets, par kuru (tiesa, citā izdevumā) vēsta Kristīne Beķere. Viegli iedomāties, ka latviešu kopienas Dienvidamerikā nekad nav bijušas tik kuplas kā Ziemeļamerikā vai Rietumeiropā, turklāt dažādu iemeslu dēļ tās arī vairāk turējušās savrup no politikas. Tomēr, kad 1980. gadā Madridē notika Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) konference un trimdas organizācijām bija ļoti svarīgi, lai kāds par okupēto Latviju spētu runāt spāņu valodā, latviešu izcelsmes ļaudis no Dienvidamerikas bez atlīdzības devās pāri okeānam šo uzdevumu veikt. Acīmredzot, neraugoties uz tik labi saprotamo vēlmi "nejaukties politikā", cilvēku spēju mobilizēties nevajadzētu novērtēt par zemu.

[1] Potjomkina, D., Sprūds, A., Ščerbinskis, V. (red.) Latvijas ārlietu simtgade. II sējums: Darbi un personības. Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 2017, 61. lpp.

[2] Turpat, 68. lpp.

[3] Turpat, 98.–99. lpp.

[4] Turpat, 111. lpp.

 

 

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!