Foto – Ilmārs Šlāpins
 
Domas
14.07.2016

Laipni lūgtum tukšumā

Komentē
0

And I kissed her goodbye, said, "All beauty must die"
And lent down and planted a rose between her teeth

Nick Cave

А у тебя СПИД,
и значит, мы умрем

Земфира

Kādā vecumā tas īsti ar mani atgadījās, es neatminos. Vienīgais laika atskaites punkts varētu būt mūsu ģimenes pārvākšanās no Līgatnes uz Siguldu, kad man bija četri gadi. Tā kā minētā pieredze pār mani nāca Siguldā, man vēl arvien varēja būt gadi četri vai varbūt jau pieci, jo notikuma vieta palikusi spilgtā atmiņā. Tas atgadījās uz mūsu mājas ceļa. Tam kreisajā pusē ir mūsu dārziņš un korinšu krūms, bet labajā – atzarojas taciņa, kas cauri vairākiem kaimiņu sakņu dārziem un garām tā sauktajai "mazajai mājiņai" (nejaukt ar mazmājiņu) aizveda līdz kādreiz šajā vietā stāvējušās lauku sētas (tās esot bijušas Āres – gandrīz kā kaut kādā šlāgerī) iebraucamajam ceļam un tad arī līdz tobrīd Kārļa Marksa vārdā nodēvētajai ielai. Lūk, un tieši tur es kādudien aptvēru, ka būs jānomirst. Jānomirst reiz būs gan maniem vecākiem, gan man pašam un vispār – ikvienam. Un kopā ar šo atskārtu nāca allaž neatbildamais un tik daudzus nodarbinājušais jautājums: kā gan tas būs, kad vairs nebūs nekā – nebūs turpat virs galvas šalkojošo ošu zaru, nebūs Pleskavas šosejas, nebūs skolas sporta laukuma un ceriņkrūmu, nebūs manis?

Kaut kādu mierinājumu jau vēlāk, ap vidusskolas laiku, nesa pie tolaik tikai krievu valodā pārtulkotā Augustīna izlasītais par to, ka bailēm no tā, kas nāks pēc nāves, nevar būt īsti nekāda pamata, jo tas būs laiks, ko mums nebūs lemts apzināties, tieši tāpat kā laiku pirms mūsu piedzimšanas. Pašu nāves brīdi – ar brīdi saprotot gan acumirklīgu saraustīšanu gabalos sprādzienā kādas ārvalsts lielpilsētas lidostas priekštelpā, gan bezgalīgu ciešanu kādā stacionāra mirstamgultā un milzumdaudzas citas iespējas – un dažādus ar to saistītus baiļu iemeslus, protams, šāda zināšana neatceļ.

Taču, lai gan laiku pa laikam mēdzu šo to uzrakstīt arī žurnālam "Rīgas Laiks" (ne reizi vien nodēvētam par "nekrofilu" izdevumu), domas par savu mirstīgumu un nāvi nav nepārtraukts manu rūpju un ikdienas raižu avots. Tomēr par šo visu atkal pamudināja aizdomāties nesen izlasīta intervija ar 62 gadus veco psihologu Šeldonu Solomonu, kurš jau vairāk nekā 30 gadus ASV Ņujorkas štata Saratogaspringsas Skidmoras koledžā nodarbojas ar pētījumiem, kas veltīti tam, kā mūsu lēmumus un uzvedību ietekmē bailes no nāves.

Vienā no šādiem pētījumiem Solomons ar saviem kolēģiem par izmēģinājumu trusīšiem izraudzījies tiesnešus (man nav ne jausmas, kāpēc, bet tieši dažādās tiesās ļaužu likteņus lemjošie tiesneši nu jau kādu laiku jeb, precīzāk sakot, jau kopš Platona laikiem, ir kļuvuši par iecienītiem apziņas un lēmumu pieņemšanas pētījumu izmēģinājumu objektiem – līdzīgā pētījumā vēl pavisam nesen tika atklāta un plaši aprakstīta arī saistība starp organisma cukura līmeņa krišanos dienas gaitā un pieņemto lēmumu skarbumu). Pusei tiesnešu bija ticis lūgts aizpildīt īpašu anketu, kurā jāatbild uz jautājumiem par savu attieksmi pret nāvi un miršanu. Otrai pusei šādas anketas nav izsniegtas. Un tad nu atklājies, ka par vieniem un tiem pašiem nodarījumiem (piemēram, nodarbošanos ar prostitūciju) tiesneši, kas aizpildījuši anketu un jutušies spiesti uz brīdi aizdomāties par savu mirstīgumu, piesprieduši pat astoņas reizes lielāku sodu nekā tiesneši, kuriem tas nav bijis jādara. Saskaņā ar šiem rezultātiem, kā, žurnālista mudināts vai interpretēts, stāsta Solomons, var izsecināt, ka mūsu tieksmi izvērtēt visapkārt notiekošo un noraidoši izturēties pret itin visu "svešo" nepastarpinātā veidā iespaido mūsu mirstīguma, nāves apzināšanās.

Intervija ar Solomonu žurnālā "Der Spiegel" tika pasniegta kā nez kāda sensācija – lūk, izrādās, ka vienīgi mūsu bailes no nāves ir iemesls nepatikai, neiecietībai vai naidam pret citādo.

Latvijas politiķu nāves apzināšanās un baiļu indekss līdzās laika prognozēm un dienišķajiem horoskopiem varētu būt aizraujošs un droši vien ilustratīvs iknedēļas ziņu temats (Arnis Kaktiņš vai kāds cits sabiedriskās domas pētnieks līdzās visiem citiem reitingiem varētu uz šādu "produktu" sasparoties un mūs regulāri par to apgaismot), taču šaubos, vai tas mums spētu pavēstīt kaut ko jaunu. Tieši tāpat kā nekādas lielas atklāsmes nav iespējams gūt no Solomona stāstītā.

Jo mums tāpat jau zināms, ka 90. gadu sākumā savas politiskās ambīcijas nerealizējis politiķis (manot vecumu un nāves tuvumu) uzskatīs par vajadzīgu visu pastāvošo lietu kārtību uzskatīt par aplamu; ģimenes tēvs (manot vecumu un nāves tuvumu) ar visiem saviem skapjiem pārvāksies pie citas līgavas; reiz iecienīts dziedātājs (manot vecumu un nāves tuvumu) sāks ienīst visus tos, kas ir vēl jaunāki, citādāki un padziedāt spējīgi, utt. (pēc šīs shēmas sarakstu katrs var papildināt pēc saviem ieskatiem). Un mēs taču visi kā viens nojaušam vai, kā mums šķiet, paredzam – Eiropa vēl arvien noriet un grimst, mēs neatlaidīgi mirstam, bet viņā pusē nav nekā.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!