Laimes statistika, ilūziju slazds

Ivars Austers, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors. Foto: LU preses centrs.


Sandris Mūriņš: Var novērot, ka arvien vairāk pētnieku pievēršas laimes izpētei. Kas cilvēkus padara laimīgus?

Ivars Austers: Daudz ir pētīta iluziorā laime – stereotipi par laimi jeb sķitumi, kuri cilvēkus padarītu laimīgākus, bet realitātē tos tādus nepadara. Piemēram, dzīšanās pēc naudas tikai retumis cilvēkus padara laimīgus. Citiem vārdiem, finansu labklājības ideāls nepadara sabiedrību laimīgāku. Gallup  pētnieki ir pierādījuši, ka pozitīvs laimes prognozētājs var būt tas, cik tu pelni, bet negatīvs ir tavs pelnīšanas mērķis. Respektīvi, ja tu pelni, darot to, kas tev patīk, tu tiecies ar cilvēkiem, kuri tev šķiet pietiekami interesanti, kas tev ļauj pašrealizēties, gandrīz 60. gadu hipiju ideālu stilā, kas tev ļauj palīdzēt citiem cilvēkiem ar savu darbu, tad viss ir brīnišķīgi, tas tev palīdz kļūt laimīgākam. Ja  vienkārši dzenies pēc materiālas labklājības, tas pazemina tavu laimes izjūtu.

Kāpēc Latvija starptautiskos mērījumos ir starp valstu grupām ar salīdzinoši mazu laimes indeksu? Valsts pārvaldē valda stereotips –  ja vien kļūsim turīgāki, tad laimes indekss  kāps.  Tā jau tas nav, tā ir liela ilūzija! Pirms krīzes iedzīvotāju patēriņš krietni vien pieauga, bet laimes mērījumu rezultāti palika tādi paši, kā bija, un  dažos pētījumos pat nokritās zemāk. To var saistīt ar parādību, kura nosaukums ir labsajūtas vāveres ritenis. Piemēram, tu skrien, skrien pa dzīvi, strādā padsmit stundu dienā, lai vairāk nopelnītu, lai nopelnītu sev jaudīgāku, modernāku autiņu, pirktu  lielāku māju labākā vietā, dzīvokli tā jaunajā projektā, prestižā rajonā un domātu, ka tāpēc tu kļūsi laimīgāks. Bet tā ir tikai ilūzija, jo tas, ko pierāda metodoloģiski izsmalcināti pētījumi – tu nopērc to, ko tev vajag, ātri pierodi pie tā,  un laimes izjūta pagaist.

Vai ir arī kādi ir citi iluzorās laimes stereotipi?

Ja mēs uztaisītu aptauju un pavaicātu, cik laimīgi cilvēki justos, ja viņi brauktu (tikai iztēlotos)  ar Ford Focus, Honda Accord vai 500. sērijas BMW. Es esmu gatavs derēt, ka apkopojot datus – aritmētiski vidējā līmenī sanāks, ka visvairāk pozitīvās emocijas būs ar BMW, otrā vietā būs Honda un tikai tad Ford. Bet zinātniskā pētījumā aptaujāja autovadītājus tajā brīdī, kad viņi brauca ar mašīnu. Un pētījuma tika konstatēts, ka visiem bija vienādas pozitīvas emocijas – neatkarīgi no tā, ar kuru mašīnu  – BMW vai Ford – viņi brauc. Svarīgi bija praktiski un tehniski faktori – vai automašīna ir labā kārtībā, vai  neķeras ātrumkārba, vai visas lampiņas deg. Vēl viens piemērs, prestižs hobijs, labu vīnu baudīšana. Kad pētnieks pavaicā, cik laimīgs aptaujātais būtu, ja iemācītos pazīt vīnus, cilvēkiem šķiet, ka laimes sajūta pieaugtu par 2 punktiem (10 punktu laimes skalā). Kad cilvēks to iemācījies – pirmajā degustācijā vīnu pazīšana sniedz gandarījumu, un pēc tam laimes sajūta atgriežas iepriekšējā līmenī.

Vai, attiecībā uz ģimeni – stereotipiski varētu domāt, ka laimīgais ģimenes ideāls: ģimene ar diviem līdz četriem bērniem ir īstā laime. Bet pētījumi rāda, ka vislaimīgākais ir pāris, kamēr viņiem nav bērnu, kamēr viņi dzīvo divatā. Jauno vecāku laimes indekss krītas, bērnam piedzimstot – jo tas ir arī liels stress; vēlāk augšanas laime, tad skolā laišanas stress, tad miera brīdis un tad – agrīnie pusaudža gadi, kas laimes līmeni pasit uz leju. Un tad, kad pirmais no bērniem ir uzsācis pastāvīgu dzīvi, vecāku laimes līmenis atkal pieaug, un sākotnējā līmenī atgriežas tikai tad, kad iestājas „tukšās ligzdas laiks” – kad visi beidzot ir projām. Protams, empīriskie pētījumi ir pretrunā dzīves stila žurnālu paustajām idejām, kas gan strādā sabiedrības labā, tas nu jāatzīst...

Paldies par iluzoriem laimes priekšstatu aprakstiem, bet kas cilvēkus padara laimīgākus?

Kā jau teicu, nauda varbūt labs līdzeklis ceļā uz laimi. Runājot par tās tērēšanas veidiem – pētījumos parādījušies divi būtiski virzieni. Pirmais – rūpēties par citiem cilvēkiem. Tā varbūt labdarība, piemēram, ka kustība “Lielie.lv” bērnu slimnīcas atbalstam.  Otrais, ja naudu tērē kopā ar cilvēkiem, kuri tev patīk – draugiem, labie paziņām, interesantiem cilvēkiem. Mēdz taču būt priecīgāk, ja nopelnīto naudu iztērē, sarīkodams pusdienas vai vakariņas ar draugiem, nekā pirkdams dažādus gadžetus vai stila priekšmetus.

Plašākā nozīmē tie ir kontakti ar citiem cilvēkiem. Nobela prēmijas laureāts Kānemans veica pētījumu, kurā sievietēm bija vairākas reizes dienā dienas gaitā ik pa stundai jāatbild uz jautājumiem: kā viņas jūtas un kādas ir viņu emocijas? Izrādās, sievietes vislaimīgākās esot vakaros. Jo vakaros var tikties ar draugiem, skatīties tv, lasīt grāmatas, apmeklēt kultūras pasākumus, mīlēties. Respektīvi  – uzturēt, veidoot un gūt baudu no sociāliem kontaktiem. Visnelaimīgākās stundas – rīts, kad jābrauc uz darbu, darba laiks un došanās mājup no darba!

Paradokss slēpjas šeit – jo vairāk strādā, jo vairāk pelna, jo mazāk laika sociāliem kontaktiem. Tipiski (vēl nesen) – atrodi labu darbu, kāp augšup pa karjeras kāpnēm, nopērc māju ekskluzīvā piepilsētā. Bet tev pazūd laiks sociāliem kontaktiem – mājupceļam sāc patērēt vismaz stundu, sarūk iespējas ir satikt draugus, jo viņi dzīvo ļoti tālu... Tādējādi prestižais dzīvesveids, izrādās, nedara laimīgāku.

Vai cilvēks var iemācīties būt laimīgs? Vai ir kādas vecuma grupas, kuras to iemācās? It kā saka: jo vecāks, jo gudrāks...

Jā, es kļūst gudrāks (smejas). Tu zini, ar vecumu esot tā – cilvēki kļūst drusku laimīgāki, īpaši pēc 40, tur kaut kas ir tajā visā, bet tā ļoti rupji, pētnieki runā, ka tā laime ir iedzimta. Apmēram 50% – kā tu jūties, tā tu jutīsies visu mūžu. Tā rupji – 40% ir tas, ko tu dari, tavs dzīves veids.  Un 10% ir vide, kurā tu dzīvo. Tai ir milzīga nozīme.

Par tiem 10% – individuālisma zemēs par atskaites punktu tu ņem sevi, jo lielā mērā tu esi kaut ko izdarījis, sasniedzis, piepildījis, bet kolektīvisma zemēs analizē un vērtē to, kādas attiecības ar citiem, kā jūtas tie, ar kuriem tu uzturi attiecības. Redzi, kolektīvismā jau pēc definīcijas ir svarīgas attiecības ar citiem. Empīriski dati liecina, ka ASV lai gan ļoti pārticīga, bet laimes ziņā nav top 10 valsts. Jo sociāli nevienlīdzīgāka, jo individuālāka valsts – jo mazāk iespēju sabiedrībai būt kopumā laimīgākai.

Vai latvieši sevi uzskata par laimīgiem?

Salīdzinoši ar citiem? Nu jā, tādi kā dāņi noteikti mēs neesam. Mēs esam vairāk uz „laimes saraksta” beigām... Ja skatāmies Eiropas kontekstā, esam tāda postkomunisma zeme – visnotaļ nelaimīga sabiedrība. Pretēji nereti dzirdētam viedoklim, neko daudz laimīgāki par Krievijas iedzīvotājiem neesam.

Ja tu būtu laimes ministrs, ko tu darītu, lai sabiedrība būtu laimīgāka?

Viena iespēja – nodrošināt lielāku sabiedrības līdzdalību politisku lēmumu pieņemšanā. Ir svarīgi, ka sabiedrībā tiek akceptētas rīcības formas, ar kuru palīdzību tu ietekmē to, ko citi dara, jūties atbildīgs par to, kāda ir valsts politiskā virzība, kādas būs tavas nākotnes izredzes saistībā ar tev svarīgo, ar taviem nākotnes mērķiem. Mana hipotēze: cilvēki pēc vēlēšanām kādu laiku būs laimīgāki – visi jūtas svarīgi, jo ir taču pielikuši “savu  roku” valsts attīstībā. Tas ir fenomens, kas novērojams Šveicē. Tur bieži notiek referendumi, un cilvēki kopumā, kā liecina viņu apgalvotais aptaujās, ir laimīgāki. Otra iespēja – attīstīt sabiedrību ar vienlīdzīgākām iespējām, jo īpaši izglītības jomā. Jo godīgāka sabiedrība, tātad – jo godīgāk ir sadalīti līdzekļi, jo laimīgāks ir katrs indivīds.