Komentārs
10.09.2012

Laiks klucīšos, stikliņos, adījumos

 
Komentē
0

Par mākslinieka Artura Bērziņa izstādi "bez nosaukuma (veltītais laiks)", kas līdz 16. septembrim aplūkojama Doma dārzā

Kad es, tāpat kā Arturs Bērziņš, pirms dažiem gadiem strādāju pastāvīgu algotu darbu, manā darbavietā tika praktizēta laika plānošana. Vajadzēja pateikt, cik stundu man vajadzēs, lai izpildītu to vai citu uzdevumu. Tad šīs stundas tika ierakstītas tabulā, kas sākotnēji bija uzzīmēta uz īpašas tāfeles, bet vēlāk – datora ekrānā. Tas bija nepieciešams, lai aprēķinātu, ar kādu tempu darbi virzīsies uz priekšu, kā arī lai pārdotu manas ieguldītās stundas klientam. Arī mājās strādājot līgumdarbus, vienīgais man ieteiktais kritērijs, pēc kura prasīt samaksu, bija "izdomā, cik tu gribi saņemt par stundu". Taču saskaitīt ir iespējams tikai tās stundas, kuras tiek iztērētas tiešā uzdevuma pildīšanā. Jau toreiz kantorī mēs jokojām, ka nevaram taču pierakstīt, cik ilgi mēs domājam par darbu mājupceļā vai runājam pie pusdienām. Un vai par neproduktīvu domāšanu arī būtu jāprasa samaksa? Vai arī uzrakstīt dzejoli – tas it kā nav ilgi, jo rindiņu ir salīdzinoši maz. Adīt šalli ir daudz ilgāk!

To visu man atgādināja pašlaik Doma dārzā aplūkojamā Artura Bērziņa izstāde "bez nosaukuma (veltītais laiks)", kur pie objektiem ir norādītas to izgatavošanai veltītās stundas. Pieļauju, ka norādīts ir tikai tiešajai izstrādei un apstrādei iztērētais laiks, pavisam kopā 176 stundas – pilna slodze tādam mēnesim, kurā ir 22 darba dienas.

Arturu Bērziņu jau no 2007. gada kopizstādes "Candy Bomber/Našķu bumba" atceros kā mazu, no pirmā acu uzmetiena nepretenciozu, tomēr konceptuālu glezniņu autoru. Manā apziņā viņš pieder pie tiem pēdējos gados debitējušiem māksliniekiem, kuru darbos klātesoša ideja neizslēdz kvalitatīvu izpildījumu un siltu, organisku materiāla izjūtu.

Arī jaunajā izstādē "bez nosaukuma (veltītais laiks)", kuras vienīgā koncepcija ir skatītājiem veltītais laiks kā vērtība, nerodas šaubas, ka laiks patiešām ir veltīts – telpiskie objekti, kas atgādina palielinātus puišu mājturības stundās veiktus vingrinājumus materiāla apstrādē, ir darināti ar lielu rūpību. Par tiem nav iespējams pateikt "es arī tā varu" vai "mans bērns tā var". Pat ja kāds var, tad šādā darbā ir jāiegulda norādītās stundas un jāizmanto noteiktas prasmes.

Ja nu aizdomīgais laikmetīgās mākslas skatītājs nevar piekasīties, ka darbs būtu paviršs, tad nākamais jautājums parasti ir "kas tur domāts" un "kāda tam jēga". Izstādītus piemīlīgajā Doma dārzā, A. Bērziņa darinātos objektus ar mīlestību ir iespējams uzlūkot kā skulptūras, vienlaikus skaidri apzinoties, ka, atšķirībā no dažām formas un izpildījuma ziņā pat ļoti līdzīgām skulptūrām vai āra objektiem, šie ir ne vien pilnīgi abstrakti, bet arī tīši bezjēdzīgi.

Šī noteikti nav no tām brīvdabas ekspozīcijām, kuras jūtīgā tēlainībā maigi mijiedarbojas ar skatītāja dvēseli. Lai gan daži no darbiem man vizuāli atgādina, piemēram, nedaudz samazinātus Ojāra Feldberga akmens objektus, tomēr A. Bērziņa darbi nes sevī pavisam cita rakstura ideju. Viņa slīpētie koka un betona klucīši, metāla stienīši, stikla virsmas un adījumi var būt izstādīti tiklab zem klajas debess (Doma dārzu mana apmeklējuma laikā apgaismo slīpa pēcpusdienas saule, pa perimetru apskatāmi vēsturiski priekšmeti, bet turpat blakus norit restaurācijas darbi), kā mākslīgā apgaismojumā izstāžu zālē ar kailām un taisnām sienām. Izstādes "bez nosaukuma (veltītais laiks)" mērķis drīzāk ir nevis jutekliski izraisīt asociācijas, bet gan likt domāt – un ne jau par to, ka objekti sevī vēl glabā mākslinieka pirkstu pieskārienus, unikālas nejaušības, gleznieciskas faktūras (kā tas ir bijis ar dažiem iepriekšējiem A. Bērziņa darbiem). Šis objektu kopums vedina aizdomāties par laiku kā vērtību, kā arī par jēdzienu "māksla" un tā apzīmētās parādības lomu.

Vērojot laikmetīgo mākslu, bieži jāprāto arī par to, vai tā būtu un vai tai ir jābūt uztveramai, neiepazīstoties ar rakstīto koncepciju. Iztēlojos – ja pirms izstādes nebūtu lasījusi anotāciju, noskatījusies šajā portālā ievietoto video, varbūt pat ja pie objektiem nebūtu pierakstītas ieguldītās stundas, droši vien nevarētu saprast, kas šajos darbos ir jāsaredz, jo nebūtu atvieglojošās informācijas, ka tie nenozīmē neko, izņemot mākslinieka veltīto laiku. Tomēr arī bez šīs informācijas būtu labi saprotams, ka objekti nav darināti vienā dienā. Varam iztēloties, kā mākslinieks pie tiem strādājis – nosvīdis, darba drēbēs ģērbies; varam prātot, ko viņš ēdis un ko domājis, un kāpēc nolēmis šo tik laikietilpīgo uzdevumu veikt tieši jūlijā, laikā, kad cilvēki parasti cenšas atpūsties un izbaudīt vasaru.

Tātad veselu mēnesi strādāts pilnīgi nelietderīgi. Pats A. Bērziņš videoierakstā apgalvo, ka mākslas lietderīguma koeficentam jābūt nullei (ar to domājot mākslu kā mākslu, nevis mākslu kā daiļamata prasmi vai izstrādājumu). Daži mani paziņas bija sašutuši par šo gluži elementāro apgalvojumu un iebilda, ka tad jau slavenu pagātnes gleznotāju darbi arī esot nelietderīgi. Taču tie, lai gan daļēji ir padarīti par derīgiem priekšmetiem muzejos, patiešām joprojām nav lietderīgi tajā nozīmē, ka tos kā darinājumus nevar izmantot saimnieciskām vajadzībām (esmu gan atklājusi vairākus praktiskus izmantojumus savām agrāku gadu lielformāta gleznām, kuras diemžēl aizņem mājās zināmu vietu, – uz tām var, piemēram, pārvietot apžuvušas drēbes, lai atbrīvotu žāvētāju nākamajai slapjajai porcijai) un to tālākā funkcija (iespēja tos izbaudīt vai gūt no tiem iedvesmu par kaut ko padomāt) jau ir atkarīga no skatītājiem. Cilvēki gan laika gaitā ir pielāgojuši mākslas darbus par telpu rotājumiem vai piemiņas materiāliem (pirmsfotogrāfijas laikos), tā ka jāatzīst, ka irdena jau nu tā lietderīguma/nelietderīguma robeža tomēr ir. Gluži negribot nākas kārtējo reizi patverties šai problēmai veltītajā Heidegera "Mākslasdarba sākotnē", kurā viņš cita starpā atzīst, ka vielas lietošana, darinot mākslasdarbu, patiešām izskatās ļoti līdzīga tai, ko veic amatnieks. Taču lietderīga "izstrādājuma izgatavošana nekad nepastarpināti nav patiesības notikšanas iedzīvināšana.”[1]

Kādu patiesību tad iedzīvina adījumā ieģērbts baļķītis, lakots grābeklis-vēdeklis, skrūvēs ietverts stikla gabals, neliels iekārts akmens, pelēka prizma vai paralēlskaldnis ar lodziņu rindām? Nelielu, taču vēl tā īsti netrivializētu patiesību, kuras izpaušanai, iespējams, nepietiek ar verbalizāciju izteikumā par laika vērtību. Tā prasa mēnesi fiziska darba, kā arī skatītāja līdzieguldījumu, veidojot plašāku domu tīklu.

 

P. S. Šī komentāra rakstīšanai es veltīju 5 h + 1 h izstādes apmeklējumam.

 

 


[1] M. Heidegers. Malkasceļi. Rīga: Intelekts, 1998, 42. lpp.

 

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0