Par Džefa Kinnija grāmatu sērijas "Grega dienasgrāmata" fenomenu
70 000 lasītāju, lielākā daļa no tiem ir bērni un pusaudži, katru dienu lasa vienu un to pašu vai kādu no šīs sērijas grāmatām tiešsaistē. Līdz 2010. gadam pasaulē tika pārdoti 42 miljoni šīs grāmatas kopiju. Kopš 2006. gada, kad tika parakstīts līgums ar amerikāņu komiksu autoru Džefu Kinniju, katru gadu tiek izdota vismaz viena viņa uzrakstīta grāmata, arī Latvijā. Līdz šim uzņemtas trīs filmas pēc grāmatu motīviem.
"Skolotāja neieskaitīs," saka Keita un atpakaļ plauktā novieto "Grega dienasgrāmatas" sērijas jaunāko grāmatu. Keita šogad ies 6. Klasē, un viņas vasaras obligātajā literatūras sarakstā ir norādīts, ka var izvēlēties divas grāmatas, kuras lasīt pēc paša izvēles, ir tikai divi noteikumi – vienam ir jābūt latviešu autora sarakstītam darbam un tā nedrīkst būt dienasgrāmata.
Keita saka, ka viņai nepatīk lasīt, taču visas "Grega dienasgrāmatas" sērijas daļas viņa ir izlasījusi. Ralfs septembrī ies 9. klasē, viņš saviebjas, kad piemin obligāto literatūru, tur esot A. Pumpura "Lāčplēsis", pārējo neatceras. Ralfam nepatīk lasīt, uz jautājumu, kas viņu interesē, Ralfs parausta plecus un atbild – datori. Annai ir deviņi gadi, viņa mācās Valda Zālīša pamatskolā Rīgā, viņa lasa daudz – vislabāk par princesēm. Bruno ir vienpadsmit gadi, viņš dzīvo Portugāles pilsētā Porto, viņš vislabprātāk spēlē videospēles un ar vectēvu iet uz futbola spēlēm. Katrīnai ir trīsdesmit gadi, viņa lasa epizodiski un pa naktīm. Gan Keita un Ralfs, gan Anna, Bruno un Katrīna – viņi visi ir lasījuši vismaz vienu no amerikāņu autora Džefa Kinnija ''Grega dienasgrāmatas'' daļām un ir par tām sajūsmā. Pavisam latviski ir tulkotas astoņas šī autora grāmatas, ieskaitot vienu "Grega darbu grāmatu", kur lasītājam, līdzīgi kā darba burtnīcā skolā, ir jāaizpilda tukšās vietas, piemēram, vesela balta lapa ir atstāta sava paraksta izmēģināšanai, gatavojoties dienai, kad lasītājs būs slavens, un tāpēc jau laikus ir jāpiestrādā pie ''satriecoša paraksta" izveides. Nākamajā lapā ir cilvēka figūra, kurai klāt var pierakstīt savas iegūtās traumas, turpat apakšā Gregs uzskaita savējās: "salauzts mazais pirkstiņš (sīkais brālis iecirta durvīs)", "degunā iebāzta leļļu plastmasas kurpīte", "sasists zods (kājas atmira no pārāk ilgas sēdēšanas uz poda)".
Kāpēc Keitas literatūras skolotāja "Grega dienasgrāmatu" neieskaita pie izlasītajām grāmatām? Kas padara Grega dienasgrāmatu tik populāru tā saucamo nelasītāju vidū? Kāpēc Grega dienasgrāmatā aprakstītās padsmitgadnieka neveiksmes un pārpratumiem pilnā ikdiena piesaista Annu, kurai patīk lasīt par princesēm, un Ralfu, kuru interesē tikai datori? Vai dienasgrāmatas tipa grāmatas nav uzskatāmas par nopietnu bērnu literatūru un vai paši bērni tās uzskata par grāmatām?
Amerikāņu autors Džefs Kinnijs ir atradis formu, kas uzrunā gan pasīvu padsmitnieku, gan apzinīgu jaunāko klašu skolnieci, arī lasīšanā pieredzējušu trīsdesmitgadnieci. Asprātība, vienkāršība un tekstu paskaidrojošas ilustrācijas – tas ir "Grega dienasgrāmatas" pievilcības pamatā. Labdabīgi ironiskais skatījums uz ikdienišķām situācijām, cilvēka rakstura īpatnībām un pusaudža gadu kompleksiem ("Ūdens bija stindzinoši auksts, un vienīgais dvielis vannas istabā bija tas, kurā mamma vakar bija slaucījusies. Tāpēc man bija jānorīvējas ar marli, ko atradu spoguļa atvilktnē.”) ļauj ātri identificēties ar grāmatu sērijas galveno varoni 6. klases skolnieku Gregu Hefliju – vidējo bērnu vidusmēra amerikāņu ģimenē. Skeptiskā, bieži vien izsmējīgi neizprotošā attieksme pret ikdienā pieņemtajām normām "Grega dienasgrāmatu" padara par ko vairāk nekā tikai ikdienas situāciju aprakstu ar komiskām ilustrācijām: "Ir tāda programma, kas paredz: ja tu brīvajā laikā lasi klasiku, skolotājs apbalvo tevi ar uzlīmi hamburgera formā vai ko tamlīdzīgu. Nezinu, kuru viņi mēģina te piemuļķot. Simt šitādu uzlīmju rakstāmpiederumu veikalā maksā piecdesmit centus."
Dž. Kinnija grāmatās aprakstīto problēmu un situāciju spektrs ir plašs, sākot no ikdienišķā – kam apsēsties blakus pirmajā skolas dienā un kā iziet cauri vīriešu dušām publiskajā peldbaseinā, kas sagādā, Grega vārdiem runājot, "traumatiskāko pieredzi manā mūžā. Laikam man paveicās, ka nekļuvu akls. Nopietni! Es patiesi nesaprotu, kāpēc mamma ar tēti neļauj man skatīties šausmu filmas un trillerus, bet pēc tam aizsūta uz vietu, kur paveras tūkstoškārt šaušalīgāki skati", līdz bērna gaidīšanas laikam un jaundzimušā ienākšanai ģimenē, un nebūt ideālām attiecībām ģimenes locekļu starpā: "Tolaik mēs dzīvojām ļoti mazā dzīvoklīti, un man bija jāapmetas vienā istabā ar Roderiku. Viņš negribēja man atdot redeļu gultiņu, tāpēc pirmos dzīves mēnešus es gulēju skapīša augšējā atvilktnē, un tas, manuprāt, ir pat pretlikumīgi."
Tomēr, lai cik pārsteidzoši svaiga un "nebijusi" lasītājam varētu šķist pirmā izlasītā kāda no "Grega dienasgrāmatām", ar katru nākamo grāmatu sāk šķist, ka neko būtisku un paliekošu autors nav pateicis un arī nemaz nevēlas teikt. Asprātīgais un it kā labdabīgi ironiskais stāstītāja tonis sāk kaitināt, aprakstītās situācijas liekas virspusējas un aprakstīšanas nevērtas, galvenais varonis sāk šķist infantils un viengabalains, jo, nespēdams tikt galā ar pusaudžu gadu trauksmes stāvokli, ieņem pasīva opozicionāra attieksmi pret apkārtējo pasauli.
Grāmatu sērijā "Grega dienasgrāmata" aprakstītās situācijas ir universālas tādā nozīmē, ka vienu un to pašu epizodi sapratīs un par to smiesies gan lasītājs Portugālē, gan Latvijā. Citādākā situācija ir ar Lielvārdes latviešu valodas un literatūras skolotājas Rutas Skrebeles sarakstīto Grega dienasgrāmatas rimeiku latviešu valodā "Palaidnību karaļa Jāņa B. Dienasgrāmata". Grāmatā tiek stāstīts par otrgadnieku Jāni Bērziņu, kurš vēlas piepildīt savu sapni un kļūt par rakstnieku. R. Skrebeles aprakstītās situācijas ir lokālas un tikai Latvijā dzīvojošam lasītājam saprotamas.
Grāmatā ik pa laikam parādās izcelti teikumi – parunas, izteicieni (kā "Ar slimiem un trakiem labāk pa labam", "Kal dzelzi, kamēr karsta", "Kas neriskē, tas nevinnē", "Redzēt Parīzi un mirt"). Parunas mijas ar tipiskām skolas situācijām – pazīstama dzejnieka dzejoļa norakstīšana un uzdošana par savu, pīpēšana aiz skolas stūra, mācību stundas traucēšana, klases loga izsišana. Loga izdauzīšana, šķiet, iederas jebkura "palaidnību karaļa" blēņu arsenālā, tam neizbēgami seko vecāku (šajā gadījumā – mātes) izsaukšana uz skolu, kaunināšana un soda saņemšana – skolas kora apmeklēšana, kas grāmatas izskaņā rezultējas ar aizkustinošu mātes dienai veltītu koncertu. Izpildot Vara Vētras dziesmu par skudrām, agrākais blēņdaris pārvērtē savu līdzšinējo dzīvi un atklāj, ka "šo dziesmu es dziedu savam vismīļākajam cilvēkam uz pasaules. Savai mātei. Viņa vienīgā mani saprot. Vienmēr man piedod. Tāpēc man viņa ir vislabākā pasaulē." Patētiskas ir arī galvenā varoņa emocijas attiecībā uz ģimeni atstājušo tēvu: "Viņš laikam nespēj iztēloties, kā šīs ilgas pēc tēva dažkārt spiež manu sirdi. Īpaši drēgnajos un nemīlīgajos rudens vakaros. Varbūt, ja tēvs vēl joprojām dzīvotu pie mums, es izlasītu vēl kādu grāmatu. Protams, savam vecumam atbilstošāku." Runājot par vecumu – vienā brīdi galvenais varonis taisnojas, ka nav piesējis kaķim pie astes dzeltenu balonu, savukārt otrā autore norāda, ka puiši, iespējams, lieto alkoholu: "Kad senču nav mājās, pie viņa var sarīkot ballītes. Tādās reizēs atrodas arī kas stiprāks, jo Gunāra senči mājas bāriņu netur aiz deviņām atslēgām. Tas nozīmē tikai vienu – viņi Gunāram uzticas." Alkohola lietošanas problemātiku pusaudžu starpā autore piemin garāmejot, šo tematiku plašāk neizvēršot, vien apraksta kādu situāciju, kur puiši alkohola reibumā ar auto izbraukājuši pilsētas puķudobes un pārbaidījuši klaiņojošos kaķus un suņus, un beigu galā nonākuši policijas uzskaitē. Savukārt pīpēšana aiz skolas stūra ir pavisam ierasta: "Tālu prom no skolas nekur negāju, jo kuru katru brīdi varēja sākt līt. Nodomāju: kamēr visi ēdīs pusdienas, tikmēr nevienas vērīgas acs nebūs. Nostājos zem matemātikas klases logiem un vilku dūmu." Palaidnību karalis – pīpamanis tiek pieķerts, un viņam ir jāraksta paskaidrojums par smēķēšanu skolas teritorijā. Šajā gadījumā ar ne visai veiksmīgu epizožu palīdzību, bet ir nojaušams, ka autore ir mēģinājusi attēlot pusaudžu gadiem raksturīgo stāvokli – ne vairs bērns, ne īsti pieaugušais. Te kaķim balons pie astes jāpiesien, te vakarā jāložņā gar sekcijā ieslēpto alkoholisko dzērienu bāru. Savukārt epizode pilsētas bibliotēkā, kur galvenais varonis ir nejauši ieklīdis un lasa vienīgo "sakarīgo" žurnālu "Auto Bild" un tajā brīdī viņu pārsteidz "klases lielākā zubre un teicamniece Rudīte", nevilšus liek aizdomāties par Zentas Ērgles pusaudžu romāniem raksturīgajiem pavērsieniem, kur nejauša klases teicamnieces un klases sliņķa tikšanās pāraug kopīgā mājasdarbu risināšanā un pirmajā mīlestībā.
Atšķirībā no "New York Times" bestsellera autora Džefa Kinnija, literatūras skolotāja Ruta Skrebele nav asprātīga, grāmatai nav labdabīgā viegluma, ar kādu Gregs Heflijs tiek pāri pusaudzi apkaunojošām situācijām, Jānis B. burtiski sagumst zem savas neveiksminieka tēla nastas. Grāmatas "Palaidnību karaļa Jāņa B. dienasgrāmata" vadmotīvs ir galvenā varoņa uzmācīgā doma kļūt par rakstnieku, kaut arī nekas neliecina par īpašām spējām vai talantu šajā jomā. No autoritātes literatūras skolotājas Gulbes ir aizgūtas dažādas idejas, lai iecerētā pirmā grāmata izdotos, piemēram, "ideju zirneklis" - galvenā varoņa izpēte, daudzi rakstnieki ir rakstījuši, būdami badā vai pusbadā, tādēļ Jānis B. nolemj sākt diētu u.c.
Uzticību stāstītāja balsij – pusaudzim Jānim B. – neizraisa grāmatā lietotā valoda: "Bibliotēkā bija gaiši, silti un mājīgi. Tā kā datori atradās lasītavā, tad gāju uz turieni. Man prasīja lasītāja karti. Tai brīdī man uznāca dusmas – ne jau lasīt nāku, bet pie kompja pasēdēt." Vai arī: "Nu biju dimbā. Varbūt sākt raudāt? Tā varētu visus iežēlināt. Varbūt tad sodu mīkstinātu?" Dienasgrāmatas formāts ļauj tā autoram atklāt savas dziļākās emocijas, slēptākās domas un ieceres. Šķiet, ka pusaudža Jāņa Bērziņa vietā dienasgrāmatu ir sarakstījusi viņa literatūras skolotāja Gulbe – tik pareizi un gludi virknējas teikumi, tik pārsteidzoši ātri galvenais varonis izjūt patiesu kaunu un nožēlu pēc katras pastrādātas blēņas: "Jutu, ka nosarkstu. Kauns bija ne tik daudz no skolotājiem, kas tur sēdēja, cik no Gunāra senčiem. Ko šie par mani tagad padomās? Likās, ka kļūstu tik sarkans, it kā vislielākajā bietē būtu ieskrējis." Tomēr, lai arī cik pamācošas būtu tēlotās situācijas, simpātiska un pazīstama šķiet darbības vide – Latvijas lauku skolas sadzīve, atpazīstami grāmatā pieminētie TV raidījumi, sociāli ekonomiskā situācija utt.
Runājot par dienasgrāmatas formas grāmatu popularitātes pieaugumu, jāmin, ka līdzās "Grega dienasgrāmatai", kur notikumi skatīti no puiša skatupunkta, ir piedāvājums meitenēm – "Nikijas dienasgrāmata", kur amerikāņu autore Reičelas Renē Raselas apraksta četrpadsmitgadīgās Nikijas Maksvelas pārdzīvojumus, pārceļoties uz jaunu skolu.
Iespējams, ka dienasgrāmatas forma vistuvāk un patiesāk var atklāt pretrunīgos pusaudžu gadu pārdzīvojumus – jaunu draudzību dibināšanu, iekļaušanos jaunā klases kolektīvā, attiecības ar vecākiem, pašapziņas problēmas u.c. Šajā vecuma posmā un vispār bērniem un pusaudžiem lasot ir būtiski, lai viņi spētu identificēties ar grāmatas varoni, lai tie atpazītu grāmatā tēlotās situācijas kā savas. Ja bērns vai pusaudzis saka – bija smieklīgi, bija interesanti, tas ir augstākais novērtējums grāmatai. Iespējams, pēc pāris gadiem neviens Grega un Nikijas dienasgrāmatu sērijas vairs neatcerēsies, bet pusaudža gadi jau arī nevelkas mūžīgi. Šāda veida grāmatas ir izklaidējoši asprātīgs laika kavēklis, un dziļi izjustu iekšējās pasaules atklāsmi tur lieki meklēt.
1