Sabiedrība
28.08.2018

Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt

Komentē
3

"Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem,
kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu
dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā".
(Mateja 18:6)

Atceros, cik daudz resursu tika izmantots, lai notvertu Imantas pedofilu. Riebums un nicinājums pret personu, kas uzbrūk bērniem, bija vispārējs. Nesen parādījās ziņa par tiesas procesu Vācijā, kur tika sodīti vecāki, kas pārdeva seksuālai izmantošanai savu bērnu. Gan viņiem, gan izmantotājiem tika piespriests cietumsods. Pasaulē cīnās ar pedofiliem. Tomēr pastāv organizācija, kur pedofilu skandāliem ir permanents raksturs: katoļu baznīca. Neviens par tiem īpaši nebrīnās un nešausminās, it kā nekas tamlīdzīgs nenotiktu. Lūk, 2002. gadā vietējais katoļu priesteris rakstīja par pedofilu skandāliem, lūk, katoļu avīzē publicē itāliešu sociologa rakstu par pedofilu skandāliem 2010. gadā. Pagāja laiks, ir jauni skandāli. Nesen portālos parādījās ziņas par kārtējo pedofilijas sistēmu Pensilvānijas štata katoliskajā baznīcā, kas pastāvēja un tika piesegta desmitgadēm. Palasām, pašausmināmies sociālajos tīklos un turpinām gaidīt pāvestu ciemos.

Austrālijas katoļu skolā tika uzstādīta neveikla statuja ar katoļu garīdznieku, kas dod bērnam maizi, bet tā izskatās daudz divdomīgāka un daudzu cilvēku acīs kļuvusi par modernā katolicisma simbolu. Katoļu baznīca ir universāla baznīca. Pāvests, kuru gaida Latvijā, nav tikai Latvijas katoļu pāvests, bet visas katoļu baznīcas pāvests. Ziņas par kārtējo izmeklēšanu nāk no ASV, bet pāvests spiests atvainoties pedofilu priesteru upuriem arī Īrijā. Katoļu baznīcas pārstāvji savās acīs ir morālas autoritātes. Varbūt viņi var pastāstīt sabiedrībai, kas nav pariezi ar pasaules katolicismu. Jo, ja tādas lietas notiek briesmīgajā, izvirtušajā, amorālajā pasaulē, tas ir viens, bet, ja tas notiek svētajā, katoliskajā, apustuliskajā baznīcā, tas ir pavisam kaut kas cits. Izvirtusī pasaule neuzskata sevi par morālo autoritāti, bet baznīca ar saviem pedofilu priesteriem uzskata gan. Dīvaini liekas katoļu baznīcas vadības centieni iemācīt tautu, kā pareizi un tikumiski dzīvot. Ko jūs gribat darīt ar pasauli, ja jūs nevarat savus priesterus, kas nodarbojas ar kristietību no rīta līdz vakaram, iemācīt nedarīt pāri bērniem. Ja baznīcas kungi neko nevar izdarīt ar savu raksturu un naidu pret citiem cilvēkiem, tad ko vispār viņu reliģiskā organizācija cilvēkiem var piedāvāt? Tomēr "genderisms" priesteru acīs ir daudz briesmīgāks par priesteru pedofiliju. Ja mūsu vietējam bīskapam ir laiks pastāstīt par "genderisma" briesmām, varbūt būs laiks pastāstīt par pedofilu skandāliem, nosodīt tos un paskaidrot, kāpēc tie ir tik raksturīgi pasaules "tikumības citadelei". Viljams Lobdels, pazīstams amerikāņu žurnālists, kas pētī reliģiskas tēmas, tajā skaitā pedofilu skandālus katoliskajā baznīcā, raksta: "Man, reportieriem, nav izdevies atrast nevienu bīskapu, kurš vērstos pret sistēmu un aizsargātu bērnus, kas atrodas viņu aprūpē." [1] To viņš teica par amerikāņu bīskapiem.

Pāvests šos noziegumus ir nosodījis un nožēlojis. Vai tā nožēla parādījās tādēļ, ka pārāk liela rezonanse? Ja avīzes nekliedz, vai tad upuru balsis Vatikānā dzird? Vai tas pasargās jaunus upurus? Vai kāds tic, ka pāvests nezināja, kādi viņam ir priesteri un bīskapi? Vieni izdara noziegumus, otri gadiem ilgi tos slēpj. Vai kāds tic, ka priesteri pedofili ir atsevišķi nedaudzi gadījumi, izņēmumi, melnās avis? Vai arī tas ir vesels noziedznieku tīklojums, kurā notiek apmaiņa ar informāciju, upuriem, kuru izdarības piesedz vadība? Baznīcas pārstāvis 2009. gadā atzinis, ka pēdējo 50 gadu laikā no 1,5 līdz 5 procentiem katolisko priesteru bija iesaistīti seksuālos noziegumos pret bērniem. [2] Lobdels raksta: "Ziņojumā, ko ASV katoļu bīskapi sagatavoja 2004. gada februārī, tika ziņots, ka, sākot no 1950. gada, 4392 priesteru – 4% no visiem klēriķiem – paveda netiklībā ne mazāk par desmit tūkstoš nepilngadīgo. Ņemot vērā, ka šo ziņojumu radīja paši bīskapi, bet daudzi upuri nepaziņoja par sevi, var teikt, ka šie milzīgi skaitļi pilnībā neatspoguļo skandāla apmērus." [3]

Man pedofilu skandāli katoļu baznīcā atgādina skandālus ar ieslodzīto spīdzināšanu Krievijas cietumos un kolonijās. Jautājums par tiem aktualizējies sakarā ar to, ka jūlija vidū tika publiskots video, kurā notiek ieslodzītā spīdzināšana. Spīdzinātāji (tiesībsargājošo iestāžu darbinieki) tika arestēti, bet gaismā nāca daudz dažādas informācijas par to, ka cilvēku spīdzināšana, mocīšana un pazemošana ieslodzījuma vietās ir regulāra un plaši izplatīta parādība. Tas, kas ir redzams, ir tikai neliela aisberga daļa. Cietumi ir slēgta sistēma, un katoļu baznīca ir slēgta sistēma, cilvēku spīdzināšana ir noziegums, un bērnu seksuāla izmantošana ir noziegums. Abos gadījumos ar tiem cīnās, vismaz tad, kad notiek publiski skandāli, bet, ja skandāla nav, tad klusē, vaino upurus un dara visu pārējo, lai mundieris vai sutana paliktu tīri. "Daudzi priesteru seksuālas vardarbības upuri atdzinās, ka visbriesmīgākais viņiem bija ne priesteru noziegumi, bet baznīcas nodevība." [4] Man liekas, ja kaut ko neredz un nezina cilvēki, to redz un zina Dievs. Bet, lai būtu tāda pārliecība, jābūt vismaz ticības graudam.

Problēmas ir nevis ļaunajā pasaulē, bet gan pašā baznīcas organizācijā, kurā notiek un desmitgadēm tiek slēpti noziegumi. "Vai ir iespējams transformēt baznīcu, kuras ticīgie instinktīvi nostājas priesteru varmāku pusē, bet ne izvaroto bērnu pusē?" [5] Varbūt baznīcai nepieciešams ievest speciālos inkvizitorus? Atrast godīgos priesterus vai ateistus, dot tiem pilnvaras rīkoties, kā kādreiz rīkojas inkvizīcija. Daudzi katoļi un protestanti stāsta, ka inkvizīcija patiesībā nebija tik briesmīga, kā tiek pieņemts domāt, ka upuru skaits nebija liels un upuru spīdzināšana bija normāla parādība tiem laikiem. Turklāt inkvizitori paši nevienu nenogalināja, bet atdeva inkvizīcijas izmeklēšanas upurus valsts, laicīgajai varai, kas šīs personas arī nodedzināja par laicīgu likumu pārkāpšanu. Jo valsts likumi toreiz aizliedza ticēt citādāk. Tagad ir līdzīga situācija: laicīgie likumi aizliedz seksuāli izmantot bērnus, tas ir noziegums, un inkvizitori, noskaidrojot lietas apstākļus un redzot pamatus kriminālai vajāšanai, tos varētu nodot laicīgajai varai. Līdz šim "tikai divi procenti no tiem priesteriem, kas pavedināja bērnus netiklībā, tika sodīti ar brīvības atņemšanu" [6]. Konkrēta rīcība parādītu baznīcas nostāju un vēlmi iznīcināt šo apkaunojošu parādību baznīcā. Iespējams, baznīca pazaudēs noteiktu priesteru skaitu, bet labāk nekādu priesteri nekā priesteri pedofilu. Ārpus baznīcas tas ir labi saprotams, bet baznīcas iekšpusē ne ļoti.

Kāpēc katoļu baznīcas klēriķiem tik raksturīgi seksuālie noziegumi pret bērniem? Skaidras atbildes nav. Manuprāt, var runāt vismaz par trīs faktoriem.

Vispirms, cilvēki, kuriem ir šīs noslieces, saredz katoliskajā baznīcā vietu, kur var atrast sev līdzīgus cilvēkus, kur ir piekļuve bērniem, tajā skaitā no nelabvēlīgas sociālas vides. Saprot, ka katoļu baznīca ir sistēma, kurā upuri klusē, kurā daudz ko var noslēpt. Ka attieksme pret priesteriem pedofiliem vienmēr bijusi toleranta, ka baznīcas vadība vienmēr ir slēpusi un piesegusi šos noziegumus. Pēc Otrā pasaules kara katoliskā baznīca bija sava veida pedofilu paradīze. Gribas cerēt, kaut kas mainīsies.

Otrkārt, celibāta jautājums. Vai pedofilija ir saistīta ar celibātu? Celibāts ir brīvprātīgi pieņemts lēmums nestāties seksuālās attiecībās ar citiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma. Katoliskā baznīca uzskata, ka pareizas seksuālas attiecības ir iespējamas tikai ģimenē starp vīru un sievu. Priesteri nav precēti, viņiem nav vīra vai sievas, tādēļ viņiem vajag atturēties. Atturēšanās un pats celibāts nenozīmē, ka brīnumainā veidā priesteri kļūst aseksuāli. Seksuālās vēlmes un tieksmes, kā arī orientācija paliek. Vieniem priesteriem izdodas atturēties, citiem ne. Daži priesteri pamet kalpošanu, apprecas. Citi apmierina savas seksuālas vajadzības citos veidos. Vēl citi kļūst par noziedzniekiem. Katoļi noliedz, ka celibāts noved līdz pedofilijai. Un, patiešām, šeit tieša sakara nav. Piemēram, seksuālajiem maniakiem pedofiliem visbiežāk ir ģimene, bērni un regulāra seksuālā dzīve laulībā. Problēma ir cita. Celibāts nav brīvprātīgs. Tas nāk kopā ar aicinājumu būt par priesteri katoliskajā baznīcā. Austrumu kristīgajās baznīcās ir citādāk, tur lielākā daļa klēriķu ir precēti vīrieši, bet mazākā daļa mūki, kas tad patiešām izvēlas brīvprātīgu atturēšanos no seksuālām attiecībām. Katoļu klēriķiem tādas izvēles nav, sanāk, ka atturēšanās tiem nav brīvprātīga. Un šī vispārējā atturēšanās noved līdz lielai iekšējai spriedzei.

Treškārt. Baznīca ir pazīstama ar to, ka liela uzmanība tiek pievērsta jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka seksualitāti: kontracepcija, aborti, cīņas ar LGBT un "genderismu" Latvijā ir četri galvenie dienaskārtības punkti. Bet ir vēl iekšējā auditorija: priesteru uzmanības lokā ir daudzi jautājumi, saistīti ar dzimumdzīvi. Viņiem vajag klausīties grēksūdzes, kurās sanāk daudz ko dzirdēt par dzimumattiecībām, kontracepciju, laulības pārkāpumiem, pusaudžu masturbāciju un dažādām seksuālām praksēm, kuras katoliskā baznīca uzskata par grēcīgām un morāli nepareizām. Lai priesteriem un ticīgajiem būtu labāk saprotams, kas ir atļauts un kas ir aizliegts, var izmantot morālteoloģijas grāmatu "Dieva baušļu izklāsts" [7]. Lūk, daži citāti [8] no šīs grāmatas, kurā, pēc kardināla Pujata vārdiem, "uz daudziem jautājumiem var atrast atbildes" un tā "var lieti noderēt katram nopietnam lasītājam" (3. lpp.). Piemēram, "tīši gribēta pollūcija ir nāvīgs grēks" (299. lpp.); "ar miesaskāres baudu saistīts dzimumorgānu uzbudinājums ir morāla nekārtība" (306. lpp.); "sievietēm ir pienākums saturēt saņemto sēklu" (318. lpp.); "nepilnīga sodomija ir tad, kad vīriešu dzimumloceklis ieiet sievietes anālajā atverē" (319. lpp.); "laulības akta vietai jābūt apslēptai" (322. lpp.); "ja divi ar pieskārienu izsauc viens otram pollūciju, tad katrs izdara trīs grēkus" (299. lpp.); "par pollūciju sauc: vīriešiem – sēklas izšļākšanos, sievietēm – dziedzeru izdalījumus, kas padara maksti valgu" (298. lpp.). Tie ir tikai daži citāti par vienu konkrēto bausli, bet katoļiem vajag sūdzēt grēkus, priesterim klausīties un skaidrot, kas ir grēks un kas nav. Ņemot vērā seksualitātes un reliģijas spēku un to, ka priesteris atrodas pa vidu, tas rada, manuprāt, lielu iekšējo spriedzi. Atturēšanās un koncentrēšanās uz dažādām tēmām, kuras ir saistītas ar dzimumdzīvi, nav tas labākais kokteilis.

Skaidrs, ka ir dažādi pretargumenti. Piemēram: tā ir baznīcas ienaidnieku sazvērestība; upuri grib naudu un paši ir vainīgi; tas bija sen un neskaitās, mūsdienās katoļu baznīcā nekas tāds nenotiek; ir atsevišķi garīdznieki un baznīca kopumā, neskatoties uz atsevišķiem gadījumiem, baznīca kopumā un baznīcas mācība ir bez vainas. Mums vairākkārtīgi stāstīts par to, ka baznīca ir slimo un grēcinieku kuģis. Slimo un grēcinieku kuģis, kur jūrnieki ir pārliecināti, ka tie ir svēti un veseli un tiem ir tiesības mācīt pārējo pasauli. Bet liekas, ka šajā slimo un grēcinieku kuģī vajadzētu vairāk kārtības un reakcijas.

Ikvienā citā valstī vai organizācijā, kurai būtu līdzīgas problēmas un pārkāpumi kā katoliskajai baznīcai, sen jau būtu pieņemtas seksuālas vardarbības izskaušanas programmas, rīcības plāni utt. Īrijas ministru prezidents aicināja pāvestu no vārdiem pāriet pie darbiem. Un, patiešām, runāts un nožēlots ir daudz, bet darīts maz. Ir situācijas, kad ar nožēlu un lūgšanām nepietiek. Izmantotajiem upuriem lūgšanas nelīdzēja. Gribas ticēt – katoļu baznīca Latvijā patiešām bija un ir tīra no priesteru seksuālajiem noziegumiem pret bērniem. Un ka būs tīra visā pasaulē. Jo secinājumi no skandāliem var būt dažādi. Piemēram, noziedznieki iemācīsies labāk slēpt savas darbības.

Es nepieminu teoloģiskas problēmas. Kad notiek briesmīgas lietas, ir ļoti maz iespējas saprast, kur bija Dievs, kā Viņš to pieļauj. Arī to, kāpēc Dievs pieļāva, ka Viņa "kalpi" izvaro bērnus, citi Viņa "kalpi" piesedz šos izvarotājus. Runājot par katoļu pedofilu priesteriem, pieminam baznīcu, ticību, reliģiju, priesterus, bīskapus un pāvestu. Bet vai tam visam ir kāds sakars ar Dievu? Man liekas – nekāds.

[1] Теряя веру. Как я утратил веру, делая репортажи о религиозной жизни. У. Лобделл. Москва, 2011, lp. 247.

[2] In a statement read by Archbishop Silvano Maria Tomasi in September 2009, the Holy See stated, "We know now that in the last 50 years somewhere between 1.5% and 5% of the Catholic clergy has been involved in sexual abuse cases" (https://en.wikipedia.org/wiki/Catholic_Church_sex_abuse_cases_by_country).

[3] Теряя веру. Как я утратил веру, делая репортажи о религиозной жизни. У. Лобделл. Москва, 2011, lp. 211.

[4] Turpat, lp. 238.

[5] Turpat, lp. 234.

[6] Turpat, lp. 212.

[7] Dieva baušļu izklāsts. Morālteoloģijas priekšraksti. Mariaņu kongregācija, 2004.

[8] Lappuses, no kurām ņemti citāti, norādītas tekstā aiz citāta.

Iļja Marija Boļšakovs

Iļja Marija Boļšakovs 2003. gadā pabeidzis LU Filozofijas maģistrantūru, vairākus gadus pasniedzis Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, interesējas par dzimumu līdztiesību un vardarbības pret sievietēm...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3