Recenzija
04.09.2017

Lai slavēti kafijas automāti!

Komentē
0

Par Harija Vagranta grāmatu "Ielu muzikanta dienasgrāmata", apgāds "Mansards", 2017

Apgādā "Mansards" šogad iznākusi Harija Vagranta "Ielu muzikanta dienasgrāmata" – patiesos notikumos balstīts vēstījums par mūziķu Harija un Džūnas piedzīvojumiem, stopējot caur astoņām Eiropas valstīm. Pēc žanra grāmatu būtu visatbilstošāk raksturot kā ceļa stāstu, tomēr stāstnieka publiskais tēls rosina to vērtēt nevis kā literatūras faktu, bet gan kā daļu no plašākas autora performances. Grāmatas autors Harijs Vagrants, īstajā uzvārdā Kadiķis, ir jauns un enerģisks vīrietis, tomēr viņa izskatā manāma līdzība ar ceļinieku, kas klaiņojis cauri laikiem un telpām kopš tikpat dziļas senatnes kā izvēlētais pseidonīms ar anglofranču, ģermāņu un senskandināvu saknēm. Garie mati, bārda, šalles, rotas un vēsturiskie mūzikas instrumenti, kas redzami viņa rokās, ļauj tikpat labi iztēloties bardu spēlējam, dzejojam vai stāstām par ceļojumu pieredzi padomju kvarķirņikā, kādā pirmās brīvvalsts krogā vai viduslaiku gadatirgū. Par piesaisti mūsdienām atgādina tikai stāstu un melodiju izpildīšanai un ierakstīšanai lietotie palīgrīki: mikrofoni, kameras, viedtālruņi. Arī grāmatā iespiestais teksts.

Grāmatas notikumi risinās viena gada laikā un aizsākas vēlā rudenī Vecrīgas ielās. Lasītājs ar ielu muzikanta acīm ierauga vecpilsētu un īpašo vietu "[..] uz Šķūņu un Kaļķu ielas stūra trepītēm, tieši pie kādas neizmantotas telpas izejas. Tā kā telpa ir pamesta, bet trepītes (patiesībā tikai divi pakāpieni) ir diezgan platas, tās mums noder par sava veida skatuvi tieši Vecrīgas sirdī, divu lielceļu krustojumā. Divu cilvēku straumju satikšanās punktā." [1] Brīžiem autors, gluži kā izglītojoša raidījuma diktors, pacietīgi skaidro ielu spēlmaņa attiecības ar naudu un publikas uzmanību, veiksmīgākajiem laikiem un repertuāru ("mūsu pa pusei ebrejisko, pa pusei arābisko, pa pusei viduslaicīgo, pa pusei vienkārši improvizēto mūziku" [2]), bet citos brīžos metas spēlēšanā vai tuvbrālībā pie kausa ar draugiem, atstājot sarunu ar lasītāju otrajā plānā, gan ik pa laikam zīmīgi pametot kādu ironisku piezīmi. Visspēcīgāko iespaidu rada tie brīži, kas parāda, kā ielu mūzika vieno gan draugus un domubiedrus, gan svešiniekus, kuri iznāk no dzīvokļiem vai sāk dejot tūristu bara vidū. Ik pa laikam, nepateikuši ne vārda, ielas stūrim pievienojas citi pazīstami vai nepazīstami spēlmaņi – vietējie, ārzemnieki, klejotāji –, kas uztver melodiju un tai piespēlē uz sava instrumenta. Vai aizņemas instrumentu no Vagranta un pēc tam izstāsta, ka reiz tādu apguvuši Indijā. Šī ievada daļa jau savlaicīgi norāda, ka mūzika ir universāla valoda, kam atvērta visa pasaule. Ekspozīcija vēl atklāj dažus mūzikas un draudzības brīžus gada nogalē un pavasarī, bet vēstījums uzņem pilnus apgriezienus vasaras sākumā, kad Harijs ar indiešu klavierītēm un Džūna ar perkusiju bungām somā izkāpj pieturā "Pagrieziens uz Baložiem" un paceļ īkšķus.

Dienasgrāmatas forma tekstā izpaužas nevis konsekventā un pedantiskā datējumā, nobraukto kilometru, sapelnīto monētu vai satikto cilvēku uzskaitījumā, bet gan ceļa kustības tveršanā. Vienubrīd par darbības tempu liecina izvandītas ceļasomas satura apraksts. "Ja kāds kādreiz spēj iedomāties ceļojošu lupatu un krāmu, plastikāta lietusmēteļu, lietotu drēbju un alumīnija bļodiņu, karošu un krūžu pārdevēja lāviņu, tieši tā tagad izskatās pie, iespējams, vienīgā (vai viena no diviem) Trstenas veikala galvenās ieejas. [..] Lakati, lietusmēteļi, drēbes, apakšveļa, dvieļi, tualetes papīrs, (galvenokārt iegūts benzīntankos), zeķes, pieres lukturi, vienkārši lukturi, naži, iešļūcenes, saulesbrilles, plāksteri, zeļonka un ūdeņraža pārskābe un vēl daudzas citas lietas [..]." [3] Citā brīdī nogurums, izsalkums un izmisums saduras ar stopētāja vajadzību koncentrēties uz tagadni, un domas virknējas lēnas un smagas:

"Piecas stundas.
Ir pagājušas.
Veselas.
Piecas.
Garas.
Stundas.
Nogurdinošas.
Drausmīgas." [4]

Lielākā daļa grāmatas sarakstīta tagadnes laikā, kā tiešs ziņojums no notikuma vietas (vai vietas bez notikuma). Stopētājiem nākas būt možiem, gataviem pamanīt iespējas un rīkoties; jākoncentrējas tikai uz brīdi, kurā viņi atrodas. Sākot domāt par nesekmīgi ceļa malā pavadīto laiku vai pieveicamo kilometru plāniem, kas nav realizējušies, var zaudēt apņēmību. Vai pat sastrīdēties. Tāpēc reizēm Harijs un Džūna labāk nemaz nelūkojas kartē un iezīmē plānus īsi, neapvijot fantāzijām, kas tuvākajā laikā radītu smagu vilšanos. Piesardzīgi pieejot vēlmēm un tveroties pie tagadnes, ceļošanas pieredze tuvinās askēzei, apzinātības praksei ceļasomas formātā.

Pēc gavēšanas parasti seko dzīres, un tā varētu raksturot laiku, ko jaunieši pavada ikgadējā Eiropas hipiju nometnē "Rainbow Gathering" (tekstā tā īsāk iesaukta par "Varavīksni"), kas ceļojuma gadā noris Lukovištijas tuvumā tuvumā Slovākijā. Tas ir ilgākais brauciena pieturas punkts un visatšķirīgākais – tālāk grāmatā veidojas ceļinieku attiecības ar vairākām Eiropas pilsētām, Vīni, Prāgu, Drēzdeni, bet pļavas pie nelielā slovēņu ciema ir kļuvušas par īslaicīgām mājām klejotājiem un dažāda tipa brīvdomātājiem. No vietām visur Eiropā un tālāk ieradušies "[s]vaigēdāji, puķēdāji, saulēdāji, kokskāvēji, meditētāji, šivaīti, jogotāji, sēņotāji, ogotāji, dievzinēji, miera brāļi, zvaigžņu dvēseles, mesijas, pussūfiji, elementāristi, takziņi, zvērvalodnieki, skaņotāji, sakņcilvēki, strautčaļi, nārdūdiņas, krūmlīdēji, smilgotāji, sūnpūtēji un kādi tik vēl ne". [5] Katru atnācēju kopiena sveic ar atgriešanos mājās, tiek gatavota tēja neskaitāmās tējnīcās, dejots pie ugunskuriem un izslēgti mobilie telefoni. Vagranta vēstītājs tomēr nezaudē ironisko intonāciju, gan atzīmējot paša sajūsmu par sapņu ķērājiem, kad tos pin pievilcīga hipiju dāma, gan aprakstot poli, kas notriepj seju ar pelniem un uzstāj, lai viņu sauc par Džungļu Mežu. Tomēr ar tādu pašu smīnu šis tēls nostājas pret cinismu, kad tas parādās, piemēram, irāņu dzejnieka Afšina attieksmē.

"– Par spīti tam, ka lielākā daļa šeit esošo ir visai tērēti, notiekošajā tomēr ir kaut kāda burvības atblāzma. Taisni vai jābrīnās. Tev tā nešķiet?

Es paskatos uz Afšinu un paveru muti, lai ko teiktu... Tomēr apdomājos un saprotu, ka tāpat jau nav lielas jēgas. Šai līdz dzīlēm satrupējušajai sirdij jau nu tiešām nekas vairs nespēj palīdzēt.

– Tu esi pazudis, vecīt. Vienkārši samierinies ar to." [6]

"Ielu muzikanta dienasgrāmata" necenšas pārsteigt vai provocēt – tajā gan parādās daži mazliet dumpinieciski izgājieni, sarkastiski personāžu raksturojumi vai mērenas rupjības, taču šis nav manifests pret patērētājkultūru vai uzbrukums rutīnai. Pat neskatoties uz to, ka kopsavilkuma daļā ir ievietots diezgan samākslots Džūnas monologs: "Šī klaidonīgo mākslinieku dzīve tomēr ir viens izcili skaists pasākums! Šādi piedzīvojumi būtu ieteicami katram. [..] Mums taču dota tikai viena dzīve! Viena iespēja! Iedomājies?! Un ko mēs ar šo dzīvi darām? Iegalvojam sev, ka tā ir tāda, kā ir – nekas īpašs. [..] Man nudien, šovakar šeit stāvot, liekas, ka liela daļa pasaules cilvēku ir sagājusi grīstē." [7] Moralizējošo tekstu Harijam un Džūnai var piedot, jo tas ir tik eksaltēts, ka kopumā pastiprina pašironisko intonāciju vēstījumā. Lai kādai sabiedrības grupai cilvēks izvēlētos piederēt, viņam draud risks sevi iedomāties par lietu mēru. Ceļa nepatstāvība, par laimi, ātri atgriež realitātē.

Galu galā "Ielu muzikanta dienasgrāmata" ir slavas dziesma ceļam, mūzikai un dzīves daudzveidībai. Tas ir nosvīdušā prieks par to, ka ir duša: "baudu bauda, ko novērtē katrs ceļinieks" [8]. Tā ir nogurušo pateicība benzīntankam: "Lai slavēti kafijas automāti!" [9]

[1] Vagrants, H. Ielu muzikanta dienasgrāmata. Rīga: Mansards, 2017, 15. lpp.
[2] Turpat, 20. lpp.
[3] Turpat, 91. lpp.
[4] Turpat, 104. lpp.
[5] Turpat, 198. lpp.
[6] Turpat, 183. lpp.
[7] Turpat, 298.–299. lpp.
[8] Turpat, 270. lpp.
[9] Turpat, 327. lpp.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0