Kādā Viktora Peļevina romānā FSB drošībnieku priekšā nogrēkojies reklāmists centās nolīdzināt savu vainu, izvietodams kādā redzamā Maskavas krustojumā vides reklāmu ar saukli Все БАБы – суки! Runa šeit, protams, nav par seksismu, bet gan par saīsinājumu no šās nedēļas skumjā varoņa Borisa Abramoviča Berezovska iniciāļiem. Tas, ar kādu pašsaprotamību šo vidusmēra "hohmu" uztver krievu vidusmēra lasītājs, lieliski ilustrē, ka Berezovska tēls jau ir kļuvis par masu kultūras arhetipu – turklāt ar paša varoņa aktīvu līdzdalību. Tas, ka visi starptautiskie ziņu kanāli svētdien ziņoja par miljardiera nāvi pašā ziņu iesākumā, jau vien liecina par nopietnu reputāciju. Par spīti liberālajiem morālistiem visā pasaulē, šim politiķa tēlam, gluži kā Šekspīra Šeilokam vai Gogoļa Čičikovam, vispār ir grūti piemērot morālos vērtējumus. Viņi drīzāk ir baudāmi kā estētiskas parādības un tieši tādēļ arī ir sabiedrībai daudz interesantāki par garlaicīgajiem morāles farizejiem. Berezovskis pavisam noteikti ir ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli savās personiskajās interesēs; iespējams, viņš sadarbojās arī ar pavisam reāliem slepkavām un bandītiem. Tomēr viņš nebija pelēcība un Rietumu demokrātijām raksturīgais, garlaicīgais un PR konsultantu uztrenētais vidusmērs. Tādēļ liekas, ka lielo vairumu Berezovska pēcnāves nosodītāju Krievijā, kā Hinšteinu un citus, šodien patiesībā māc vienkārši skaudība. Viņu sūdzības post humum par slikto "Babu" nekad tā neiespiedīsies sabiedrības apziņā kā mūždien kustīgais plikpauris ar dēmonisko acu skatu un kolorītajiem aforismiem. Starp citu, vienu no tādiem ikkatram der atcerēties gadījumam, ja sanāk sarunas ar kreditoriem: "Nauda bija, nauda būs, šodien naudas nav." Tas varētu lieti noderēt, teiksim, Kipras valdībai.
Ja nu no šiem politiskā šovbiznesa augstumiem nolaižamies mūsu pašmāju distrofiķu palātā, tad šeit acīmredzot par notikumu var uzskatīt Klāva Sedlenieka prasību Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai par cienījamās deputātes Vinetas Poriņas "Tviterī" paustiem izteikumiem par cienījamā antropologa personu. Ņemot vērā pētnieka kvalifikāciju, Sedlenieks acīmredzot apzinās sagaidāmos rezultātus šādai iniciatīvai. Augstākais, ko tā varētu sasniegt, ir – likt mazliet nosarkt godātajai deputātei, kad minētās komisijas priekšsēdētājs, "Saskaņas centra" deputāts Vitālijs Orlovs ļoti pieklājīgā balsī aicinās savu dārgo kolēģi sniegt paskaidrojumus par Sedlenieku kā "krāniņmeistarotāju". Un nedod Dievs, ja kādam no klātesošajiem (teiksim, Janīnai Kursītei) pāri sejai pārslīdēs smaida ēna! Taču vairāk iniciatīva noteikti nesasniegs. Poriņa runā ar saviem vēlētājiem, kuri no viņas sagaida tieši tādu leksiku un tieši tādu attieksmi pret attiecīgo antropologu; turpretī pārējiem tas viss ir gluži vienaldzīgi. Īsi sakot, vēstures vējš pūš Poriņas, nevis Sedlenieka burās; viņas pusē ir vēlētāji; viņa – margināls ofisu planktons bez politiskām ambīcijām un ietekmes.
Protams, kāds varētu pārmest Poriņai, ka parlamenta deputātam šādi izteikties nebūtu īsti piedienīgi. Nu, zināms pamats bažām patiešām ir. Bail pat iedomāties, kā minētā deputāte komunicē patiešām privātā sarunā, ja reiz internetā viņa komunicē šādi. Ar šādām amatpersonām ne tikai Sedlenieks vien var iedzīvoties kastrācijas kompleksā. Ko lai dara – tāda nu reiz ir tā jaunā, brašā pasaule. Sociālie tīkli apvienojumā ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu pēc partiju sarakstiem mēdz dot ievērības cienīgu rezultātu. Katram jaunam Saeimā nonākušam tautas priekšstāvim ir iespējas nekavējoties apliecināt savas prāta spējas, iedzimto inteliģenci, izpratni un toleranci, sagādājot prieku tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Iespējams taču, ka arī Satversmes sapulcē 1922. gadā kāda tautas priekšstāve (teiksim, Aspazija) gribēja nodēvēt kādu ārpusparlamenta zinātnieku (teiksim, dr. Pēteri Zālīti) par "krāniņmeistarotāju". Bet, viņai, nabadzītei, redz, tas neizdevās, jo nebija "Tvitera", un "Sociāldemokrāta" redakcija ar visu cieņu pret godāto dzejnieci šādu tekstu tomēr nebūtu ņēmusi pretim. Cik tomēr tālu ir ticis tehnoloģiskais progress un elektroniskās demokrātijas iespējas! Un cik ļoti mūs tomēr apskaustu Satversmes sapulces deputāti, kuriem nebija šādu ekskluzīvu iespēju!
Taču, ja nopietni, situācija nemaz nav smieklīga. Iedomāsimies, ka Vineta Poriņa pēkšņi saprastu savu kļūdu un sāktu uzklausīt dažādus "sabiedrisko attiecību" konsultantus, kuri viņai stāstītu, kā "pareizi" komunicēt ar vēlētāju. Tad viņa sāktu "Tviterī" producēt tādus "skaistus", politkorektus un pilnīgi neizteiksmīgus tekstus, ar kādiem izceļas viņas "uzmanīgākās" kolēģes un kolēģi – un tas būtu vēl briesmīgāk (es par to jau nesen izteicos rakstiņā par Orvelu). Vidusceļa jau nav – ir vai nu necenzūra no sirds, vai arī samocīts politkorekts "pozitīvisms", kuru visiem ir garlaicīgi lasīt. Tas, ka deputāts varētu izteikt savas personiskās domas, vienlaikus rakstot arī daudz maz pieklājīgā un oriģinālā latviešu valodā, ir galīga utopija, kuru mūsu paaudze nekad nepiedzīvos. Tādēļ – lai nu labāk paliek tā, kā ir. Labāk nebūs.
1