Lai gan publikas vairākumam jaunas valdības veidošanas process liekas kaitinoša un/vai garlaicīga "cīņa par krēsliem", šis apraksts neizsmeļ notiekošo. Stumdīšanās un grūstīšanās atklāj ne tikai personāliju ambīcijas, bet arī to, ko un cik atšķirīgi Latvijā joprojām saprot ar jēdzienu "politika".
Dalībai politikā var būt dažādi motīvi. Piemēram, varaskāre. Izklausās nelāgi, tomēr ir normāls arguments. Vai vēlme, tēlaini izsakoties, pagrābt no galda kūkas gabalu, to aizstiept un vismaz kādu laiku galvu no alas ārā nebāzt. Ir, protams, arī citas versijas, tomēr pirmajā pietuvinājumā paliksim pie minētajām. Un nedaudz pārsteidzoši ir tas, ka proporcionāli maz ir ļaužu, kuru motivācija būtu saistīta tieši ar varaskāri, vēlmi "bīdīt politiku", lai apmierinātu kaut kādas intelektuālas ambīcijas un godkāri. Toties joprojām spēcīgs arguments ir piedalīties naudas plūsmu pārdalē, atvainojos par snobismu, sīkos mērogos.
Tēzes ilustrēšanai lietošu aizkulišu ķīviņus par to, kurš kontrolēs Satiksmes ministriju. Tātad ir noteiktas, ar pašvaldību vadītājiem saistītas grupas, kas ministrijā primāri redz iespēju novirzīt līdzekļus, piemēram, ceļu izbūvei kādā reģionā. Kas savukārt dod iespēju minēt nākamgad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās vēl vienu būtisku iemeslu, kādēļ konkrētais pašvaldību vadītājs ir labu labais. It kā skaidrs.
Būtiskā nianse ir tā, ka nav arī noslēpums – izvairīties no "uzkāpšanas mīnai" šajā ministrijā ir gandrīz vai neiespējami. Ja nebūs kaut kādas ar dzelzceļu saistītas klapatas, būs ķeza ar aviosatiksmi, nebūs ar to, būs citas problēmas.
Tātad Latvijas politikā ir ļaužu loks, kuri principā apzinās, ka kārotā iegūšana nozīmē skandālus, iespējams, beigas tālākai karjerai nacionālā līmeņa politikā. Un tomēr svarīgāk izrādās pakampt gabalu "savam" reģionam un tad ar ierautu galvu plecos, fonā medijiem "uguņojot" par kārtējo nacionālā līmeņa skandālu, kaut kā mēģināt "izvilkt" termiņu.
Tātad ar politiku ievērojamā daļā Latvijas politiskās vides tiek saprasta vēlētāju apkalpošana (apzīmējums netiek lietots noniecinošā nozīmē) faktiski pašvaldības līmenī. Politikas veidošana nacionālā līmenī, nemaz nerunājot par motivāciju rosīties Briseles līmenī un kairināt savu patmīlību ar jušanos "tur" piederīgam, neliekas pievilcīga. Labāk zīle rokā nekā iespēja pozēt blakus Merkelei.
Savukārt proporcionāli nelielākajā politiķu daļā, kas sevi redz nacionālajā līmenī, argumentācija un izpratne par politiku ir atšķirīga. Fokuss ir uz noturēšanos t.s. apritē un publisko tēlu.
Latvijā ir iesakņojies viedoklis, ka tās lielākās cīņas esot par t.s. resursu ministrijām (Finanšu, Satiksmes, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības). Daļēji tā ir, tomēr pēdējā laikā – vismaz man tāds iespaids ir radies – parādās arī citi apsvērumi. Vienkāršoti izsakoties, labāk atsacīties no naudas plūsmu kontroles, ja alternatīva ir ministrija, kurā politiķis nepasliktinās savu reitingu.
Pārformulēšu: šajā versijā profesionalitāte politikā (t.i., cilvēks ieņem politiskus amatus ilgstoši) ir konkrētā politiķa publiskais tēls. Ja tas ir puslīdz labs, saka šī versija, reāli izdarītie vai neizdarītie darbi vairs nav tik būtiski – ar "normālu PR" pietiks.
Nav pat lielas jēgas politiķiem ar šādu domāšanas veidu pārmest izvairīgumu, peldēšanu pa straumi utt. Būtiskāks ir jautājums par izvairīšanos no riska cēloņiem. Vai tā ir kāda dziļa iekšēja neticība tam, ka Latvijā iespējams īstenot vajadzīgu, bet nepopulāru politiku, tam, ka šādu politiku var sabiedrībai izskaidrot? Nezinu. (Protams, paliek spēkā arī tik vienkārši iemesli kā slinkums u.c.)
Atsevišķa tēma ir formālie un neformālie tīklojumi, kas agri vai vēlu izveidojas ap politiķiem. Paskaidrošu "tīklojuma" jēdziena izpratni: vulgarizējot tie ir nevis deputāti vai ministri, bet gan viņu padomnieki (t.sk. bez oficiāla statusa) un cilvēki, kuriem savukārt ir kaut kādas "attiecības" ar padomniekiem. Un šie tīklojumi politiku arī uztver ļoti interesanti.
Proti, nereti rodas iespaids, ka šī ļaužu kategorija kaut kā joprojām nav sapratuši, ka Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Viņiem politika – ar to saprotot kādu lēmumu pieņemšanu – joprojām ir gandrīz vai ekskluzīvi nacionālā līmenī. Līdz ar to viņi ir pārliecināti, ka dzīve, kā smejies, ir izdevusies, ja vien viņu politiskais paziņa, čoms vai biznesa partneris ir ticis pie "pareizā" amata. Lai gan patiesībā politiskais patrons ietekmēt var visnotaļ ierobežotu jautājumu loku – ir ES regulējumi, uzraudzība, neapstrīdamas iespējas kādu dalībvalsti "nolikt pie vietas" utt. Citiem vārdiem sakot, valdību veidošanas procesā dažkārt kāda amata "garšīgums" ir pamatīgi pārspīlēts, jo tiek ignorēts ES rāmis, kurā amata ieņēmējam jāstrādā. Amizanti.
Atzīmējama tēma ir arī tas, cik realitātei atbilstošs ir priekšstats, ka politikā izšķiroša ir kombinēšana, ja vēlaties, shēmošana. Tas atkal būs tikai mans subjektīvais iespaids, bet, manuprāt, viedoklis par mūsu politiķu makjavellismu ("kurš kuru apspēlēs") ir stipri pārspīlēts.
Politiskā elite, patiesībā dzīvojot asas konkurences neesamības apstākļos, ir, teiksim tā, tik atbrīvota, ka ļoti daudz improvizē un iztiek bez n-to gājienu uz priekšu izplānošanas. Jo paļaujas uz to, ka saskaitāmo skaits ir tik neliels, ka "kur tad galu galā liksies".
Politika šajā versijā ir cilvēki, kuri var piederēt citai partijai, bet kopumā ir labi pazīstami, ar līdzīgiem pašsaglabāšanās instinktiem, tādēļ nav spriedzes par iespējamiem "melnajiem gulbjiem" un, kā savulaik teica kāds politiķis, asins garšas mutē.
Īsi sakot, mierīgie civiliedzīvotāji vārdu "politiķis" ērtības labad var turpināt lietot kā iekļaujošu vispārinājumu (ar ne sevišķi glaimojošu saturu), tomēr kopumā raiba mums tā kompānija... Ar krietnu guberņas N centra labākajās krievu literatūras tradīcijās piegaršu.
1