"Nepastāv tāda lieta kā slikta grāmata bērniem, " apgalvo britu rakstnieks Nīls Geimens (Neil Gaiman), kurš latviešu lasītājiem pazīstams ar romānu "Okeāns ielas galā". Uzskatīt, ka kāda bērnu grāmata pēc būtības varētu būt sliktāka, ar kaut ko nevērtīgāka par citām, viņaprāt, ir snobisms un stulbums. [1] Šādu nostāju rakstnieks pauda pirms gada, britu lasīšanas aģentūras [2] rīkotās kampaņas ietvaros lasītprasmes un lasīšanas veicināšanai bērnu un pieaugušo vidū. Viņa teju pusstundu garās lekcijas mērķis bija norādīt uz lasīšanas veicināšanas nozīmīgumu bērnu izaugsmē, bibliotēku nepieciešamību, superīgumu, stilīgumu un seksīgumu, un īss tās rezumējums Latvijas auditorijai varētu skanēt šādi: "Nu un, ka gregu dienasgrāmatas un greja n-tās nokrāsas, – labi, ka vispār kaut ko lasa!"
Līdzīgas asociācijas man raisa Latvijas Televīzijas šovs "Lielā lasīšana", kas aiz lasīšanas veicināšanas kampaņas maskas slēpj valsts pasūtītu Gaismas pils izgaismošanu un tautas apgaismošanu par ēkas nepieciešamību, superīgumu, stilīgumu un seksīgumu. Šovs rāda (cik nu spēj), kā un kādi cilvēki Latvijā lasa. Turklāt, tie, kas lasa, ir tik slaveni, smuki un tik seksīgi, ka nu jau ir pat vienalga, ko viņi lasa, – galvenais, ka vispār lasa.
Ja cilvēks – vienalga, bērns vai pieaugušais – nelasa vispār, tad pirmais burkāns, ar kuru viņu pievilināt šai nodarbei, ir piedāvāt izklaidējošu, lai arī ne tik mākslinieciski augstvērtīgu literatūru, un cerēt, ka viņa gaume laika gaitā attīstīsies līdz vērtīgajām grāmatām. No Paulu Koelju līdz G. G. Markesam. No "Grega dienasgrāmatām" līdz vismaz "Harijam Poteram". Piedāvājot pārāk sarežģītas grāmatas uzreiz, pastāv risks, ka cilvēks novērsīsies no grāmatām pavisam. Viņam būs garlaicīgi. Viņš tā arī neuzzinās, ka grāmatas var aizraut. Viņam liksies, ka tās ir domātas zubrilām un tiem, kas neprot pilnvērtīgi dzīvot paši savu dzīvi. Tātad – zubrilām.
Taču uzskatam, ka no vienkāršākām lietām cilvēks dabiski tiecas un virzās uz sarežģīto, ir tikpat daudz mīnusu, cik plusu.
PAR: visam ir pirmā reize, un ar kaut ko taču ir jāsāk. Pat ja ir tādi bērni, kam mammas kā pirmo patstāvīgo lasāmvielu iešķiebj E. Virzas "Straumēnus", kuros viens teikums negrib beigties kā Latvijas ziema, agonējot vairāku lapaspušu garumā, un kam šādas "pirmās" grāmatas nenogalina vēlmi turpināt lasīt, tas drīzāk ir izņēmums, nevis priekšzīmīgs piemērs citiem. Katrai vecuma grupai būtu jāsāk ar tai piemērotu "pirmo" lasāmvielu, lai pirmajām vispār sekotu arī nākamās.
PRET: pirmā reize ir pirmā reize, un tā atstāj neizdzēšamu iespaidu uz turpmāko dzīvi grāmatu pasaulē. Ne velti dažādās intervijās cilvēkus iztaujā par bērnībā lasītajām grāmatām un to, ko tās viņam nozīmējušas. Nesen sociālajā vietnē "Facebook" klejojošajā akcijā, kurā cilvēki stāstīja paši un aicināja citus atklāt 10 nozīmīgākās grāmatas savā dzīvē, daudziem par pārsteigumu atklājās, ka tieši bērnībā lasītās grāmatas šķitušas svarīgākās. Tās atstājušas vislielāko iespaidu uz personu un viņa (iekšējo) pasauli – vai vismaz veidojušas to labvēlīgo augsni, kurā augt vēlmei pēc nākamajiem graujošajiem, iekšējo pasauli satricinošajiem literatūras darbiem, pēc kuriem savu garīgo izaugsmi vērtēt ar "pirms" un "pēc" mērauklu.
PAR: kā savā runā minēja Nīls Geimens, jebkāda veida literatūra ir "narkotika" ceļā uz lasīšanu. Galvenais ir parādīt, ka grāmatas nav tikai nūģiem. Ka tās var būt arī interesantas. Ir taču arī komiksi, zinātniskā fantastika, piedzīvojumu romāni un detektīvi – grāmatas pielāgojas cilvēka interesēm.
PRET: cilvēkiem ir tendence meklēt līdzīgo. Ja reiz esi uzķēries uz viegli izklaidējošu, mākslinieciski strīdīgi vērtējamu lasāmvielu āķa, tu turpināsi meklēt tāda paša rakstura grāmatas. Pastāv risks, ka tev neviens zem deguna nepabāzīs kaut ko tādu, kas celtu to latiņu augstāk.
PAR: lasīšana veicina empātijas spēju. Kā to noformulēja Geimens – "ikviens "tur ārā" kļūst par "es"" jeb, pateicoties literatūras empātijas fenomenam, mans "es" spēj iejusties līdzcilvēku ādā un līdzjust pat svešiniekiem. Nesen veiktā pētījumā psihologi atklājuši, ka Dž. K. Roulingas "Harija Potera" sērijas lasīšana palielina jauniešu iecietību un mazina aizspriedumus pret stigmatizētām grupām – imigrantiem, homoseksuāliem cilvēkiem un bēgļiem [3]. Ņemot vērā, ka Potera sēriju pamattēma nav nedz rasisms, nedz homoseksuālisms, ir acīmredzams, ka patiesībā teju ikviena grāmata spēj veicināt empātiju un lielāku izpratni par to, ka nevajadzētu nodarīt manam "es" tur ārā to, ko es negribētu, lai nodara man.
PRET: empātija nozīmē patiesu, dzīvu iejušanos otra ādā, pat ja tas ir "tikai" grāmatas varonis. Tu esi tas, ko tu ēd. Un, ja literatūra ir garīgā barība, "ēdot" un līdzjūtot izklaidējošiem, truliem vai, ļaunāk, vāji izstrādātiem varoņiem, ar laiku tomēr jāsāk domāt par garīgo diētu. Ēst retāk, bet pilnvērtīgi.
Nīla Geimena "labi-ka-vispār-lasa" pozitīvisma kampaņa izsaukusi polemiku britu laikrakstos [4], un viens no asākajiem viedokļu pretiniekiem, rakstnieks Tims Pārkss (Tim Parks), rezumē: "Pāreja no zemākā uz augstāko nenotiek. (T.i., pāreja no zemākas "raudzes" literatūras uz "augstāku" – L. P.) Taču pretējais notiek – cilvēks var pāriet no augstākā uz zemāko vai lasīt abus, tāpat kā daudzi cilvēki ēd gan veselīgu pārtiku, gan ātrās uzkodas." Viņš apšauba, ka "Greja piecdesmit nokrāsas" var būt pirmais solis ceļā uz Šekspīru. Lai iepazītu Šekspīru, "labāk sākt ar Romeo un Džuljetu". [5]
Lai apstrīdētu šo uzstādījumu, iesaku sociālajā vietnē "Facebook" sākt dalīties ar 10 apkaunojošākajām "sliktajām" grāmatām, kas izlasītas... un patikušas. Man būtu, ar ko dalīties. Šekspīrs tā kā arī būtu lasīts.
[1] Neil Gaiman, "Reading and obligation". (Readingagency.org.uk)
[3] Zinātnieki: Harijs Poters padara jauniešus iecietīgākus . (Satori.lv)
[4] Rebecca Mead, "The Percy Jackson Problem". (Newyorker.com)
[5] Tim Parks: "Reading upward". (Nybooks.com)
0