Komentārs
29.12.2017

Labi iešļūkt

Komentē
6

"Gada notikumu apskati" un prognozes pašlaik ir ļoti pieprasītas visu veidu plašsaziņas līdzekļos. Es cenšos no tām atturēties – arī rūgtas pieredzes dēļ. Tiesa, pirms gada es braši pravietoju, ka svaigi ievēlētais Donalds Džons nekādu dižo atkusni Krievijas un Rietumu attiecībās neatnesīs. Par to, ko tur slēpt, ir zināms gandarījums. Taču vēl pirms gada es tikpat braši stāstīju, ka Hilarijas galvenais oponents vēlēšanās būs Marko Rubio – un iesēdos peļķē. Tādēļ esmu sapratis, ka šādām prognozēm mūsdienās ir vienīgi izklaides vērtība, un, ja kādam no gada nogales ekspertiem būtu jāliek kaut vai pāris eiro uz savu prognožu pareizību, būtu grūti atrast kādu, kurš piekristu pravietot kameras priekšā.

Taču viena maza mācība no šā gada man tomēr ir pietaupījusies – kāda maza mantiņa, ko palikt zem eglītes pat tad, ja pašlaik nav lielo dāvanu sezona. Īsos vārdos: tas ir labi zināmais aicinājums pievērsties tam, ko varam ietekmēt, un atmest ar roku tam, ko ietekmēt nevaram, – kaut vai pašiem sava dvēseles miera labad. Skaidrs, ka kopš 2014. gada mūsu reģionā visiem gribas spēlēt lielo ģeopolitiku. Sak, kāda jēga mazgāt grīdas, ja gaidāmi plūdi. Es nedomāju, ka šāda pieeja ir ļoti produktīva. Lielajā ģeopolitikā nākamais gads neko labu mums nesola, taču neko daudz ietekmēt mēs tur nevaram. Turklāt nepatikšanas, šķiet, vairāk ir gaidāmas Eiropā, nevis ASV vai Krievijā. Protams, arī šajās valstīs mūs gaida šādi tādi notikumi. Tramps cītīgi turpinās atšaudīties, vēl vairāk šķeļot ASV sabiedrību – nekāda "normalizācija" tur nav iespējama, un ASV iekšpolitika būs viens nepārtraukts skandāls. Tas ir slikti, ja atceramies, ka diez vai kāds cits pašlaik spēj pildīt to demokrātiskās pasaules līdera lomu, kuru līdz šim ir spēlējusi ASV. Vladimirs Putins martā pārvēlēsies, iespējams, ar sekojošiem īslaicīgiem protestiem. Pašlaiks ir grūti prognozēt, vai tam sekos kārtējā skrūvju piegriešana vai piesardzīgs atkusnis: drīzāk gan pirmā, jo liberalizācija būtu diezgan bezjēdzīga. Nekāds īsts "atkusnis" Krievijas attiecībās ar Rietumiem visdrīzāk nav iespējams.

Turpretī Eiropas Savienība, kas Latvijai ir bijusi zināms civilizētas attīstības pīlārs, gan var sagādāt skumjus mirkļus. Protams, ka ES nesabruks tā kā 1991. gadā PSRS. Taču ir grūti neievērot faktu, ka arvien vairāk ES valstīs pie varas nāk eiroskeptiski, labēji populisti, un šī tendence ar ļoti augstu varbūtību turpināsies nākamgad. Vēl vecā gada izskaņā galēji labējie bez liela trokšņa nonāca pie varas Austrijā – tā pati ÖVP, par kuras iekļaušanu valdībā ES 2000. gadā uzlika šai valstij sankcijas. Taču nākamajā gadā tādas jautrības būs daudz. Čehijā, pēc visa spriežot, par prezidentu tautas balsojumā tiks pārvēlēts Milošs Zēmans (nu, atceraties, tas iereibušais kungs no 9. maija svinībām Krievijas vēstniecībā). Ungārijā pie varas paliks Viktors Orbāns – vienīgā intriga, vai šoreiz jau ar konstitucionālo vairākumu parlamentā, kas ļautu viņam no jauna izvērsties "illiberālās demokrātijas" būvniecībā. Tomēr lielākā intriga, protams, šogad mūs gaida Itālijā, kur pašreiz pie varas esošie demokrāti var pazaudēt vai nu 1) Berluskoni koalīcijai ar galēji nacionālistisko Ziemeļu līgu, vai 2) Bepes Grillo populistiem no "5 zvaigžņu kustības". Īsi sakot, burvīga alternatīva. Vācijā, jādomā, ap martu tiks izveidota Lielā koalīcija – ar noteikumu, ka sociāldemokrāti par to nobalsos partijas kongresā. Ja ne, tad būs jaunas Bundestāga vēlēšanas, un Engija, lai cik viņa mums nebūtu mīļa, šādi var pazaudēt savu krēslu. Tas, protams, uzreiz nenozīmē tūlītēju ES galu: ja reiz šī organizācija tik ilgi veidojās, tad arī tās sabrukums būs ilgstošs. Taču nevajag izlikties nesaprotam: ES būs arvien grūtāk saturēt kopā, ja arvien pieaugošā skaitā dalībvalstu pie varas nāks politiķi, kuri savu leģitimitāti būs smēlušies antieiropeiskā noskaņojumā. Un tad mums kādu dienu var nākties pārliecināties, ko īsti vērta tirgus dienā ir nebeidzamā vāvuļošana par kopīgām vērtībām un "cīņu pret populismu".

Tieši Latvijas kontekstā šeit ir, par ko padomāt. Pietiek paņemt rokās jaunākos partiju reitingus, lai saprastu, ka mēs nebūt neesam ārpus zināmām Eiropas tendencēm. Pat ja galvenais Eiropas labējā populisma cēlonis, proti, imigrācija un bēgļu krīze, faktiski pie mums nav novērojams, cilvēki ir noskaņoti diezgan līdzīgi. Mūsu līdzpilsoņi, kuriem nav nodrošināta nedz daudzmaz cilvēciska veselības aprūpe, nedz kaut cik 21. gadsimtam atbilstoša izglītība, visvairāk uztraucas par viendzimuma partnerattiecībām un islāmistiem. Kā jau agrāk tiku norādījis: pie mums notiek visas Eiropas reakcijas, tikai bez iepriekšējām revolūcijām. Uz šī fona cilvēki, kas iestājas par centriski eiropeisku, liberāli demokrātisku politiku, būs lemti marginalizācijai, ja nepieliks īpašas pūles un nespēs demonstrēt līderību. Taču – gaidi ar maisu. Mūsu "eiropieši" sirgst ar "organizatorisku nespēku un bāluma kaiti", kā to savulaik raksturoja lielais kombinators. Un ir diezgan liela varbūtība, ka viņi visi 13. Saeimas vēlēšanās startēs katrs ar savu pliekano sarakstiņu, lai izmisīgā cīņā saņemtu savus godpilnos 2,5 % balsu.

Īsi sakot, nekādas sakarīgas, uz valsts attīstību vērstas ilgtermiņa politikas mums tuvākajā nākotnē nebūs, un, ja 2018. gads mums nebeigsies sliktāk par 2017. gadu, tas vien būs būtisks sasniegums. Tieši tādēļ šis ir konkrēto, praktisko lietu laiks, prasot no politiķiem kaut cik sakārtot vismaz tās jomas, kurās valda neapšaubāms un uzskatāms posts, – piemēram, zinātni un augstāko izglītību. Pasaulē pieaugošajai turbulencei un nedrošībai piemīt arī atskurbinošs efekts: Latvijas politiķi pamazām sāk saprast: ja mums nebūs vajadzīga civilizētā pasaule, arī mēs šai pasaulei nebūsim vajadzīgi. Priekšstats, ka mūs mūžīgi vilks aiz matiem līdzi principa pēc, ka mums smaidot piedos visas neizdarības un nejēdzības smagās pagātnes vārdā, jau sen vairs neatbilst nekādām mūsdienu pasaules reālijām. Un to, šķiet, sāk sajust pat visgrūtākās galvas.

Uz šādu piespiedu sapratni tad arī liksim visas savas nākotnes cerības un pa vāciskam novēlēsim cits citam "labu iešļūkšanu" jaunajā gadā.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!