2015. gadā "ArtDocFest" filmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā tika pieteiktas kā "labākās krievu valodā veidotās aizvadītā gada filmas, kuru izrādīšana Krievijā kļuvusi apgrūtināta vai pat neiespējama". Šogad koncepcija ir līdzīga, kaut programmas veidotājs režisors Vitālijs Manskis uzsver, ka šī festivāla filmas ir brīvs autorkino, kurš nav jādēvē par politisku – kā politizētu festivālu to uztverot tikai Krievija, jo brīvu radošo izteiksmi šajā valstī definē kā pretvalstisku. Manskim, par kuru Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis 2014. gadā paziņojis, ka "neviens Manska projekts, ieskaitot "ArtDocFest", nesaņems nekādu [valsts] finansējumu, kamēr es būšu kultūras ministrs", ir diezgan uzskatāmi iemesli justies valsts varas ierobežotam. Ukraiņu izcelsmes režisoram Rīgas festivāls kalpo kā papildu platforma, kur demonstrēt kino eiropeiskākai publikai un neraizēties par to, ka kādam kaut kas varētu nepatikt (piemēram, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla avīzē Manskis stāsta, ka par divām Rīgas programmā iekļautajām filmām Krievijā jau uzsākta tiesvedība). Savukārt "ArtDocFest" programmas izrādīšana Rīgas filmu festivālā Latvijai ir dubults pagodinājums – pasaules līmeņa režisora klātbūtne un iespēja justies galvastiesu pārākai un liberālākai vismaz par Krieviju.
Pagājušajā gadā diskusijā "Vai dokumentālais kino var nebūt propaganda?" Rīgas Starptautiskā kinofestivāla direktore Sonora Broka sarunā par "ArtDocFest" programmu un dokumentālo kino kā tādu apgalvo, ka Latvijā cilvēki ļoti labi saprot, kas ir propaganda, tieši tāpēc, ka nesen atgūta neatkarība: "(..) mēs ļoti saasināti jūtam tādas lietas. Tas mums jau ir asinīs, pat nezinot nekādas definīcijas. Varbūt tieši tāpēc mums īpaši nav tādu filmu, ko varētu dēvēt par propagandu." Lai gan Starptautiskais filmu festivāls noteikti piedāvā plašu, kvalitatīvu un "iekļaujošu" programmu un visā visumā ir ārkārtīgi vērtīgs pienesums kinoainavai, gribētos iebilst, ka trauslajā "tikumības ērā", kurā Latvija, šķiet, nespēj izšķirties, vai iedvesmoties no Krievijas vai tomēr no Eiropas, šis ir drosmīgs apgalvojums.
Atgādināšu – pēc Kaspara Gobas filmas "Homo@lv" tapšanas Saeimā tika izvirzīts viedoklis, ka "galvenajam kritērijam finansējuma piešķiršanai Latvijas filmām jābūt filmas ieguldījumam patriotisma audzināšanā vai jaunās paaudzes izglītošanā", ka Imants Parādnieks izkārtoja finansējuma piešķiršanu patriotiskajai filmai "Zīmogs sarkanā vaskā", ka Raivis Dzintars apšaubījis valsts finansējuma nepieciešamību tādām filmām kā "Kolka Cool", jo "tēli bieži lamājas, lieto alkoholu un ēd saulespuķu sēkliņas". Protams, šāda postpadomju retorika nav ne tuvu salīdzināma ar politisku cenzūru (vai pat reālu apdraudējumu konkrētu filmu veidotājiem), tomēr liecina par tās iespējamību un dažu cilvēku ieinteresētību šajā iespējamībā. Katrā ziņā skaļajos apgalvojumos par "ArtDocFest" kino, kas Krievijā ir nevēlams, man vairāk gribas saskatīt stāstu par radošu brīvību, kas jāceļ un jāsargā, un mazāk lepnumu par Latvijas progresīvo un rietumniecisko skatītāju.
"ArtDocFest" turpina notikt arī Krievijā, un festivāls ir ļoti apmeklēts, lai arī valsts un valsts plašsaziņas līdzekļu ignorēts. To, cik grūti vai bīstami uzturēt šādu festivālu Krievijā un cik ļoti tā daļēja pārnešana uz Rīgu ir žests, cik ļoti – reāls satraukums par tā nākotni, iespējams, var saskatīt, tikai atrodoties Krievijā. Diemžēl tie kinocilvēki no Krievijas, kurus uzrunāju, lai uzzinātu kaut ko vairāk, nevēlējās tikt citēti. Varbūt jau tas par kaut ko liecina. Par kaut ko noteikti liecina tas, ka filmas "Alise kara zemē" režisore baidījās apmeklēt filmas Maskavas pirmizrādi, vai tas, ka "Pussy Riot" aktīvistēm veltītās filmas "Priekšnesums un sods" titros lielākā daļa filmas komandas dalībnieku izvēlējās palikt anonīmi. No astoņām Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā demonstrētajām "ArtDocFest" filmām piecas runā par Ukrainu. Manskis to komentē šādi: "Šodien ir sarežģīti iztēloties krievvalodīgu dokumentālo filmu festivālu, kurā netiktu skarta Ukrainas tēma. Es pat nesaprotu, kam tādi festivāli būtu vajadzīgi." Piemēram, Uldis Cekuls, "Vides filmu studijas" producents, viens no "ArtDocFest" filmas "Ukraiņu šerifi" (starp citu, filma, kuru Ukraina virza Amerikas Kinoakadēmijas balvai kā labāko ārzemju filmu) veidotājiem, jau minētajā diskusijā stāsta, ka iniciatīva filmā par mazu Ukrainas ciematiņu kā fonu ienest TV reportāžas par karu nākusi no līdzproducentiem, sākumā neesot bijis plāna atspoguļot politiskos notikumus. Un ļoti iespējams, ka festivālam "ArtDocFest" filma par Ukrainu būtu interesanta arī bez visiem labi zināmā kara fona. Taču rezultātā izlasē ir septiņas filmas no astoņām, kas katra savā veidā vismaz nedaudz, vismaz mazlietiņ kritizē Krieviju un/vai tās varu, kaut vai tik daudz, ka ļauj galvenajam varonim nopūsties: "nebūtu Putina, nebūtu problēmu". Astotā filma, Sergeja Lozņicas poētiskais vērojums par tūristiem, kuri apmeklē bijušās koncentrācijas nometņu teritorijas, varētu teikt, vai nu krīt ārā no kopainas, vai arī izceļas. Izcilais režisors pagājušogad ieguva Rīgas Starptautiskā kinofestivāla "Grand Prix", un, iespējams, šīs filmas iekļaušana programmā norāda uz beznosacījuma apbrīnu, jo filma pat nav krievu valodā, tātad īsti neatbilst koncepcijai. Kas, protams, nemaina to, ka tā ir hipnotiski skaista, simboliski spēcīga, turklāt sniedz savam skatītājam patīkamo kņudoņu vēderā, dodot iespēju sajusties pārākam par kaut ko tik garantēti neadekvātu kā tūristu pūlis.
Atgriežoties pie pārējām septiņām filmām: tā ir dumpīga, drosmīga, lecīga un un nebūt ne viennozīmīga kolekcija, ko uz Rīgu ir atvedis Vitālijs Manskis. Taču gluži likumsakarīgi, ka šogad visplašāko publikāciju līdz šim par Rīgas "ArtDocFest" filmām ir sagatavojis krievvalodīgs plašsaziņas līdzeklis: "Vesti.lv" (autors – Arturs Zavgorodnijs).
Raksta ievadā norādīts, ka šo rakstu "bezkaunīgi" izvēlējušies nepublicēt gan "Kinoblogeri.lv" gan "Kino Raksti", demonstrējot klaju cenzūru. Portāla "Kinoblogeri.lv" veidotāji gan iebilst, ka nepublicē recenzijas, kurās autori cenšas paust savus politiskos uzskatus. Jau iepriekš atvainojoties Arturam par neveiklu tulkojumu, atļaušos citēt dažus fragmentus no "Vesti.lv" raksta "Propaganda un ideoloģija".
"Vai nu aiz stulbuma, vai nu meitieši saplēstās zeķubiksēs tiešām ir slimi. Gadās. Taču trakojošo dāmīšu rīcība Krievijas sabiedrībai ir maksājusi tās sašķelšanos divās daļās. Bet Rietumi uzvaroši priecājas. Pati dokumentālā filma izskatās pēc visu interviju apkopojuma, kurās kāds ir spējis pateikt kaut ko labu par "Pussy Riot" – aptrakušu, bezkaunīgu un kaitīgu laikmetīgo "vareno domātāju" saietu, kas ved tikai tālāk no tautas."
"Nekad nesapratīšu tos, kuri nemīl savu valsti un piedevām ar to skaļi lepojas. Man kaut kas tāds ir svešs. Bezatbildīgā filma cieš no visām Rietumu propagandas kaitēm, kur vara ir mūžīgais vaininieks visās sociālajās nelaimēs un iemesls sabiedriskajam sašutumam."
"Bez šaubām, [šāds kino] patiks, ja publika, teiksim, ir akli pārliecināta, ka filma "Gribas triumfs" (1935) ir godīga un objektīva kino kvintesence."
Apmēram tā. Kāpēc šo rakstu vispār pieminēt? Pašu pēdējo reizi runājot Zavgorodnija vārdiem, izmantošu viņa aprakstu par tiem, kuriem šis festivāls piemērots: "Ja publika sirgst ar kolektīvu aizmiršanos, augstprātīgi spriež par smalko, saraucot uzacis nopietnā izteiksmē, sajūsminās un aizraujas ar dažādiem rietumnieciskiem noskaņojumiem (..)." Un jā, atzīstu, ka piederu tai no realitātes atrautajai publikai, kam grūti aptvert paralēli pastāvošos un nebūt ne nepopulāros uzskatus, kuri ir tik tālu no manējiem, ka tie ikdienā pat nesaskaras. "ArtDocFest" filmas (un šādas izrietošas saasinātas reakcijas) kalpo kā vērtīgs atgādinājums par to eksistenci.
Aplūkojot atsevišķas filmas, nerodas iespaids, ka tās visas kā viena uzbrūk Krievijai. "Alise kara zemē" atspoguļo pašas režisores pakāpenisku iesaistīšanos karadarbībā, rezultējoties sievietes saņemšanai gūstā un neskaitāmām epizodēm, kur viņa visnotaļ vieglprātīgi apdraud savu dzīvību. Un tieši režisores pieaugošā aizrautība ar notiekošo, absolūtā subjektivitāte un jaunības maksimālisms tīši vai netīši atvēsina skatītāju – filma vai nu ļoti plānoti (ja galvenā varone nebūtu arī režisore, šaubas nerastos), vai gluži intuitīvi iegūst pievienoto vērtību caur režisores patriotismu, kas šķiet pārāk naivs, pārāk kareivīgs, lai liktos patiesi jēgpilns. Jaunā režisore patiesībā nemaz nav tik jauna, filmas tapšanas sākumā viņai bija 26 gadi, kas nozīmē, ka tagad jau ir stipri vairāk, un pastāv mazītiņa iespēja, ka montāžas brīdī viņa pieņēmusi apzinātu lēmumu ļaut filmai būt nežēlīgai pret sevi kā pret varoni. "Alise kara zemē" parāda jaunības ideālisma satikšanos ar karu, un šī tikšanās rada biedējošu ainu. Filmai var daudz ko pārmest, taču tai piemīt atbruņojošs godīgums, tāda kā pilnīga gatavība atklāt sevi visu kameras priekšā, turklāt izbēgot no pašportretu žanram raksturīgā egocentrisma un pašslavināšanas.
Jau pieminētie "Ukrainas šerifi" karadarbību apspēlē kā domās klātesošu, bet tomēr tik šķietami tālu elementu, fokusējoties uz ciematā aktuālākām raizēm, piemēram, pīļu zādzībām, vietējā dzērāja, kurš kautrīgi atzīstas vājībā pret suņu ēšanu, centieniem uzsākt jaunu, skaistu dzīvi, mīlestības vēstulēm no cietuma un, protams, divu padzīvojušu vīru mēģinājumiem uzturēt kārtību un saticību tuvākajā apkārtnē. Nekurienes šarms vizuāli un sajūtiski notverts izcili, ik pa brīdim ir ļoti smieklīgi, bet dažbrīd mazliet skumji. Filma nepiedāvā neko kardināli jaunu, "VFS Films" rokraksts atpazīstams un raisa asociācijas ar citām studijas starptautiskajām kopprodukcijām, taču "Ukrainas šerifi" piekļūst ļoti tuvu saviem varoņiem, un ar viņu starpniecību parāda vidi, laiku un veselu pasaules uzskatu.
Arī "Slepkavības atļaujā" režisors padara sevi par galveno varoni un pakļauj sevi zināmam riskam, taču dara to tādēļ, lai saprastu nevis sevi, bet gan krievu neonacistus. Dokumentāli pētnieciskā filma būvēta līdzīgi kā trilleris, atkāpjoties no tipiski dokumentālas stāstīšanas manieres un piedāvājot skatītājam būt lieciniekam savādai izmeklēšanai. Izraēliešu režisors Vladi Antonevičs un viņa patīkami sarkastiskais Krievijas draugs Šuravi mēģina atklāt, kas slēpjas aiz bēdīgi slavena interneta video, kurā redzama brutāla dubultslepkavība neonacistu izpildījumā. Lai neiekļūtu pārāk lielās nepatikšanās, Antonevičam jāsaglabā pilnīga kontrole pār situāciju, un arī pār filmu viņš saglabā absolūtu kontroli. Filma var tikt norakstīta kā pretencioza un lecīga, ne visa neonacistu virzienā vērstā ironija liekas patiesi uzjautrinoša un ne visi secinājumi – pārliecinoši. Bet filma atklāj biedējošu un daudzslāņainu patiesību, kam, tāpat kā interneta video, uz kuru filma balstīta, raksturīgs nobraukta dzīvnieka efekts – skatīties grūti, taču novērsties nav iespējams.
Vēl viena filma, kuru gribētos izcelt, ir Francijas producētā "Atbrīvošana. Īsa pamācība". Tās centrā ir psihiatriskās aprūpes iestāde Sibīrijā un divas pieaugušas sievietes, kurām nepieskaitāmības diagnoze noteikta agrā bērnībā – saistībā ar ģimenes trūkuma vai ģimenes problēmu raisītām traumām. Viņas (un arī citi pacienti) vēlas atgūt civilās tiesības, kas ļautu sievietēm strādāt, veidot ģimeni, pamest iestādi un visādi citādi funkcionēt kā pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem. Taču filma ved mūs cauri sarežģītam birokrātiskam procesam, kur iesaistīti gan ārsti, gan tiesa, demonstrējot, cik grūti pierādīt, ka "esi normāls". Raisa apbrīnu tas, ka Aleksandram Kuzņecovam, scenāristam, režisoram un operatoram vienā personā, izdevies iegūt gan sieviešu, gan ārstu uzticību un attiecīgi tik tiešu piekļuvi ļoti jūtīgam jautājumam. "Atbrīvošana. Īsa pamācība" nesaudzīgi met skatītāju ārā no komforta zonas, iztiekot bez jebkādas moralizēšanas. Jo pietiek jau ar omulīgu psihiatru, kas uzskata, ka pacientes zīmējumā līnijas nekrustojas (tātad – nav agresīva), ar tiesas bezkaislīgo apraksta nolasīšanu dzīvam un klātesošam cilvēkam, iekļaujot tur secinājumus par higiēnas paradumiem, prāta spējām un tamlīdzīgi, vai ar godīgu varones atzīšanos, ka viņai būtu labāk paticis, ja māte būtu veikusi abortu.
Atkal jau nav pārliecības, ka šis ir "iespējams tikai Krievijā", labākajā gadījumā šāda iedoma var kalpot par mierinājumu – gan jau pie mums (vai jebkur citur) nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ja Krievijas vara patiešām, patiešām gribētu, lai šādas filmas nerādītu, tās vienkārši nebūtu iespējams uzņemt. Pats Manskis ir teicis: "Tiem, kas kaut ko iesāk pret "ArtDocFest", mēs paskaidrojam, ka tas ir bezjēdzīgi vismaz tikmēr, kamēr Krievija nav kļuvusi par Ziemeļkoreju. Visos citos gadījumos mūs nesalauzīs." Ņemot vērā, ka Manskim, maskējoties par varai tīkamu paraugkrievu, izdevās uzfilmēt to, ko viņš gribēja arī Ziemeļkorejā, iespējams, tas būtu bezjēdzīgi arī tad.
Kamēr festivāla avīzē Manskis stāsta, ka viņam prieks un izaicinājums rādīt filmas "valstī, kurā daudzas problēmas, kuras Maskavā vēl tikai plāno risināt, jau ir atrisinātas" un ka šeit šo filmu rādīšana ir iespējama, un cik labi tas ir, man rodas cits jautājums. Kāpēc mēs Latvijā netaisām "dusmīgas" dokumentālās filmas? Uztverot "ArtDocFest" kā stāstu par to, cik Krievijā viss ir slikti, neko daudz (ja neskaita līksmu pārākuma sajūtu) neiegūstam ne mēs, ne prokremliski noskaņotie ļaudis (ja neskaita svētu sašutumu). Jo šo filmu vēstījums tomēr ir universāls un ģeogrāfiski neierobežots – tā ir ziņkāre par to, kāpēc absurdas un netaisnas lietas ir iespējamas, valdošās varas atbalstītas un pat slēptas, un par to, ko mēs varam vai nevaram darīt, lai stāvētu tām pretī.
Atsauces:
Завгородний, A. Пропаганда и идеология. Vesti.lv, 14.09.2016.
0