Ar bērniem
10.12.2013

Labākais darbs pasaulē

Komentē
12

Būt par mammu ir pats grūtākais, ko savā dzīvē esmu darījusi, bet vienlaikus arī pats skaistākais, interesantākais un vērtīgākais.

Es esmu trīs bērnu māmiņa, un ar īsiem pārtraukumiem jau sesto gadu dzīvoju mājās ar saviem bērniem jeb, kā daži mēdz teikt, neko nedaru. Tā kā esmu pārmaiņus strādājusi, bijusi mājās, tad atkal strādājusi un atkal bijusi mājās, es skaidri zinu, ka strādāt kaut kur ārpus mājas ir… vieglāk. Darbavietā ir iespēja tikties ar dažādiem interesantiem cilvēkiem, uzzināt kaut ko jaunu, mans paveiktais darbs tiek novērtēts, un parasti tam ir kvantitatīvi vai kvalitatīvi izmērāmi rezultāti. Darbs ārpus mājas sniedz arī iespēju būt vienai pašai ar savām domām (kaut vai mērojot ceļu no mājām uz darbu un atpakaļ). Gluži citādi tas ir neko nedarot mājās.

Mājās bērni runā bez apstājas no sešiem rītā līdz deviņiem vakarā, tātad laika savām domām principā nav. Kādam no bērniem vienmēr kaut ko vajag, un kopējo dienas gaitu ļoti labi ilustrē reiz redzēta bildīte, kurā attēlotā mamma grib ieiet tualetē, bet bērni rausta durvis ar tekstu: "Nekad nedrīkst mammu vienu laist tualetē, jo viņa taču tur varbūt dara kaut ko interesantu!" Varētu pasmieties, ja vien tas nebūtu tik pazīstami. Daudzām mammām tā tiešām ir vienīgā vieta, kur pabūt vienām, lai, piemēram, palasītu. Darba laiks ir nenormēts. Darba devējs var izsaukt jebkurā diennakts stundā. Turklāt šī darba augļus nevar izmērīt, un uz rezultātiem jāgaida gadiem ilgi. Vai esat dzirdējuši salīdzinājumu par mājas tīrīšanu, kad mājās ir mazs bērns, un sniega tīrīšanu putenī? Tas, starp citu, ir ļoti precīzs salīdzinājums.

Tāpēc nesaprotama šķiet nievīgā attieksme: "Ā, sēdi mājās…" Ja strādātu par auklīti bērnudārzā, tas būtu normāls, cienījams DARBS, bet, ja esmu mājās ar saviem bērniem – tā ir viena vienīga nekā nedarīšana. Kā teikusi Valdorfa pedagoģijas eksperte Rahima Boldvina Densija: "Būt par mammu, tāpat kā liela daļa pārējā "sieviešu darba", ir kaut kas neredzams un nenovērtēts mūsu kultūrā."[1]

Vai tiešām tik sarežģītu lomu kā mamma var tik vienkārši nonivelēt? Kā rakstīja Marija Montesori: "Bērns ir cilvēka tēvs." Un mamma? Mamma ir TIKAI mamma. Vēl arī šoferis, pavārs, pirmās medicīniskās palīdzības dienests, psihologs, dietologs, koučs, privātskolotājs, stilists... un vēl ļoti daudz kas. No šodienas skatupunkta brīnos, kā gan izdzīvoja padomju mammas? Daudzstāvu mājas, nemitīgs darbs, trīs mēnešu pēcdzemdību atvaļinājums, nekādu "īpaši vieglo" ratiņu un pārpildīts sabiedriskais transports. Klausoties savas mammas stāstos, esmu pateicīga, ka dzīvoju šodien un šeit, jo viss ir ērti un vienkārši pieejams; priecājos pat par tādu gandrīz pašsaprotamu lietu kā internets. Ir dienas, kad Tviteris ir mans labākais draugs un mierinātājs. Bet toreiz (visos laikos pirms šodienas) – nekāda interneta! Ne Tviteris, ne Feisbuks, pat ne Draugi! Visu dienu viena pati savā dzīvoklī bez iespējas parunāties ar kādu citu pieaugušu cilvēku. Nav brīnums, ka lielākoties ģimenēs bija viens vai divi bērni.

Par šo problēmu raksta arī jau manis pieminētā autore: "Doma, ka sieviete, kurai bijusi aizraujoša karjera, justos apmierināta un piepildīta, pavadot visu savu laiku dzīvoklī kopā ar divgadīgu bērnu, ir idilliska, tomēr realitātē reti sastopama. Nukleārā vai subnukleārā ģimenē, daudz par daudz enerģijas tiek fokusēts uz bērnu, jo viņš ir visinteresantākais, kas apkārt ir (pamēģiniet būt aizrāvies ar virtuves grīdas mazgāšanu!). Bet pēc kāda laika daudzas mātes pārņem klaustrofobiskas izjūtas. Gan emocionāli, gan intelektuāli kļūst arvien grūtāk dienu pēc dienas būt mājās ar bērnu, jo trūkst citu pieaugušo sabiedrības un pievienotās vērtības izjūtas."[2]

Arī es šo piedzīvoju un atradu risinājumu – tā ir rakstīšana. Bieži saņemu jautājumus, kā gan vēl izdodas atrast laiku, lai rakstītu. Pa kuru laiku es vispār rakstu? Noslēpums ir tāds, ka es rakstu pa naktīm (šobrīd, kad strādāju pie šī raksta, ir desmit minūtes pāri pusnaktij), jo tā ir absolūti nepieciešama ikdienas sastāvdaļa. Rakstīšana ir mana pašizpausme, pievienotā vērtība un iespēja komunikācijai. Tā sakārto domas, ļauj ieraudzīt, ka kaut ko es tomēr daru.

Ja pieaugušo sabiedrības tiešām reizēm trūkst, tad gudru padomu un pamācību gan ir pietiekami. Tās gatavs sniegt katrs pretimnācējs, neatkarīgi no vecuma, pieredzes un situācijas izpratnes. Mammām pārmet par visu – pārāk mazas uzmanības veltīšanu bērnam un pārāk lielas uzmanības veltīšanu bērnam, pārāk mazu laika pavadīšanu mājās, jo strādā algotu darbu, un sēdēšanu visu laiku mājās jeb nekā nedarīšanu... Arī pie visa, kas notiek ar bērniem, kā pirmā bieži tiek vainota mamma. Interesanti, ka tie lielākie padomdevēji parasti ir cilvēki, kam bērnu nemaz nav vai kontakts ar tiem tikai nosacīts. Šeit pilnībā pievienojos psiholoģei Mistijai Hukai (Dr. Misty Hook): "Man jāatzīst, tas ir visnotaļ ironiski, ka gandrīz ikviens zināmais audzināšanas "guru" – zināt, tie, kas lasa sprediķus mammām par to, kā audzināt bērnus, – nekad nav bijis mamma. Ir vesela plejāde speciālistu vīriešu – sākot ar dr. Vatsonu (Dr. Watson), dr. Spoku (Dr. Spock), dr. Brazeltonu (Dr.Brazelton), dr. Dobsonu (Dr. Dobson), beidzot, protams, dr. Sīrsu (Dr. Sears), – un visi gatavi pamācīt, ko darīt. Zinot, ka visi bijuši precējušies un ļoti aizņemti savā darbā, atliek vien brīnīties, pa kuru laiku tad viņi veica audzināšanas darbu? Vai varbūt tas tomēr bija atstāts bērnu mammu rokās?"[3]

Paskatoties, kā mainījusies mammas loma vēstures gaitā, redzams, ka nekad agrāk sieviete nav bijusi atstāta tik viena. Līdzīgi kā zināmajā teicienā: "Nepieciešams vesels ciems, lai izaudzinātu bērnu." Agrāk tas patiešām tā bija. Pat latviešiem raksturīgajās viensētās kopā dzīvoja ne tikai mamma, tētis un bērni (jeb nukleārā ģimene, kā tas visbiežāk ir tagad). Tur bija arī vecvecāki (jeb paplašinātā ģimene), saimnieki un kalpi, puiši un meitas. Ikdienas darbus veica vairāki cilvēki kopā, un bērni turpat pa vidu grozījās. Bija vairāki līdzatbildīgie cilvēki, tāpēc mammas turpināja būt aktīvas sabiedrības locekles. Līdz ar urbanizācijas un industrializācijas procesiem mainījusies klasiskā ģimenes forma un funkcijas. Viena no šobrīd izplatītākajām formām – nukleārā ģimene, kas izvēlas dzīvot atsevišķi no iepriekšējām paaudzēm. Arī paši dzīves apstākļi mainījušies, jo ne velti cilvēki visvientuļāk jūtas lielākajās pilsētās.[4]

Šis raksts būtu vien tukša skaņa, ja apstātos tikai pie mammas-mājsaimnieces pienākumu uzskaitīšanas. Protams, mammas to visu dara, taču tikpat labi un, iespējams, vēl labāk to paveiktu kāds algots darbinieks. Būt mammai… tas ir daudz vairāk par mutes mazgāšanu un pusdienu taisīšanu. "Būt par mammu ir tik plaša, visaptveroša pieredze, ka to gandrīz neiespējami definēt. Grūti iedomāties vēl kādu jomu, kas tik pilnīgi izsūc tavu laiku, naudu, domas, darbu, mīlestību un pat personību, un tomēr var būt viens no visvairāk piepildījumu dodošākajiem, bagātinošākajiem un satraucošākajiem dzīves aspektiem. Tām no mums, kas izvēlas to īstenot (jo būt par mammu nav iespējams citādi, kā vien caur personīgu pieredzi), "būt mammai" nes būtiskas pārmaiņas raksturā un sevis redzējumā."[5]

Tomēr es uzdrošinos apgalvot, ka šis ir labākais darbs pasaulē. Protams, katrai maizei ir sava garoziņa un realitāte stipri atšķiras no izsapņotā. Studiju laikā un vēlāk, esot kārtīga revidenta asistente, sapņoju par lēnu, nesteidzīgu rudens izbaudīšanu. Mierīgu pastaigu parkā pāri dzeltenajām, čaukstošajām lapām, malkojot siltu kafiju, ieelpojot rudens gaisu, skatoties, kā citi, melnos portfelīšus plecā uzkāruši, steidzas uz darbu, bet pati nekur nesteigšos. Tagad man tas ir. Gandrīz. Nesteidzīga pastaiga nozīmē divu stundu pastaigu līdz ielas galam, stundu pie šūpolēm, vērojot savus un citu bērnus, citas māmiņas un bezkaunīgus putnus, kas tā vien cierē nočiept manu bulciņu, un stundu ilgu gājienu atkal atpakaļ. Kādreiz sapņoju arī par celšanos bez modinātājpulksteņa zvana, un tagad man ir arī tas. Kuram gan nepieciešams modinātājpulkstenis, ja ir trīs mazi bērni?

Tomēr ir arī miers. Miers no termiņiem. Miers no steigšanās uz darbu vai atpakaļ. Taču tas ir miers komplektā ar nepieciešamību pēc bezgalīgas savaldības, pacietības un iecietības, izdzīvojot visas mazā cilvēka vēlmes, vajadzības, kaprīzes un izaicinājumus. "Tikai tas, kurš uzņēmies mātes lomu, var piedzīvot visu to laimi, satraukumu, personīgo izaugsmi un absolūtas šausmas, ko paša sirds staigāšana apkārt ārpus tava ķermeņa var nest."[6]

Mana pieredze, esot mammai, liecina, ka šī ir joma, kur viegli diktēt padomus no malas, bet grūti tos praktiski realizēt. Ar katru savu bērnu arvien mazāk tiecos un sliecos dot padomus audzināšanā citiem, un līdz ar katru pieredzi saprotu, ka vieni un to paši pareizie padomi neder pat vienas ģimenes bērniem. Vienīgais, kas nepieciešams visiem – mammas mīlestība un bezgalīga pacietība. Priecātos, ja nosodījuma vietā arī līdzcilvēki vairāk domātu, kā palīdzēt.


 

[1] Baldwin Dancy R. "You are Your Child’s First Teacher", Celestial Arts, 2000, p. 10

[2] Turpat, p. 8

[3] Hook M. "Time is not on our side because we are all "mom enough"", http://counsellingresource.com/

[5] Hook M. "Reflections on the Mothering Experience", http://counsellingresource.com/

[6] Turpat

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
12