Foto - Girts Raģelis
 
Proza
17.08.2018

Labākā valsts pasaulē

Komentē
0

Latvija ir labākā valsts pasaulē. Šāds uzraksts visu laiku kā titri uz ekrāna parādās zem katras bildes, ko skata manas acis. Turklāt šie burti te uzpeld, te izdziest ar nemainīgu intervālu Ulda Stabulnieka dziesmas "Tik un tā" lēnajā ritmā, neskaitāmas reizes atkārtojoties raudošajai vijoļu partijai, kas skan, pirms autors sāk dziedāt, tikai ar vārdiem liekot saprast, ka šī ir nevis skumja, bet gan pacilāta dziesma, bet es dzirdu tikai vijoļu partiju. Vēl un vēl, burtiem turpinot te parādīties, te pazust.

Sagriezis dilles, nolaizu nazi. Ne gluži nolaizu, bet ar asmeni nobraucu pa lūpām, iebāzis to visā garumā mutē, un tad uzmanīgi velku laukā, lai savāktu tur pielipušo atlikumu, nesagriežot sev lūpas, mēli vai vaigus. Asins garšu nesajūtu, tātad izdevās. It kā nekas īpašs, instinktīvi mazliet pagremojot un norijot dilles, nospriežu, bet tad bailēs saraujos, jo asmens tomēr ir vismaz divdesmit centimetru garš. Ir redzēti visādi triku meistari, kuri bāž sev rīklē iespaidīga garuma zobenus, pamanoties nesavainoties, bet man tādu iemaņu nekad nav bijis.

Laiks kaut kur iet – ņemu atslēgas un dodos uz izeju, mēģinu aizslēgt durvis, bet slēdzenes cauruma nav un saišķī uz riņķa atslēgu vietā savērti uzgriežņi. Kaut kādam smagumam kabatā jābūt, ja jau pie tā tik pierasts. Zvana telefons, īstajā brīdī papildinot vijoles ar mutes harmoniku skaņām, kas tik ļoti patīk manam Odiņam. Vismaz viņš vienmēr dzied tām līdzi, bet pašlaik sunīti tuvumā nekur nemanu.

Labdien. Šeit jums zvana saistībā ar Latvijas simtgadi...

Oho, mani aicinās kaut kā piedalīties svinībās, un varēšu mazliet pagrābties no svinību budžeta!? Manās acīs virs joprojām mirgojošā uzraksta, turpinot skanēt "Tik un tā" vijolēm, sāk griezties dolāru zīmes, kas pēkšņi pārvēršas monētās. Kapeikas un metāla rubļi ar nocirstu Ļeņina galvu, santīmi, lasīši un gotiņas, centi un eiro.

Jums ir palaimējies, ka dators nejauši izvēlējās tieši šo – jūsu – numuru. Mums piedāvājumā ir ekskluzīvas Latvijas simtgades medaļas, kas ir vecā sudraba pieclatnieka lielumā un izgatavotas tajā paša Ziemeļamerikas kaltuvē. Apzeltītas par 49,99 eiro un apsudrabotas tikai par 19,99, bet pēc otrajām ir tik liels pieprasījums, ka tās kuru katru brīdi var izbeigties, tāpēc man jūs jāapbēdina, ka apsudrabotās ļaujam iegādāties katram tikai pa vienai. Tā būs ļoti laba piemiņa par mūsu valsts nozīmīgo jubileju, un tāda cilvēka mūžā ir tikai vienreiz. Derēs arī kā lieliska dāvana kādam, kura ģimenē tā kļūs par relikviju varbūt pat līdz Latvijas divsimt gadu jubilejai, kad tās vērtība krietni pieaugs. Līdzi katrai medaļai nāk sertifikāts, kas apliecina tās autentiskumu, tur norādīts arī mākslinieks un kalšanas vieta. Ņemsiet? Es varu tūlīt noformēt pasūtījumu. Kāda ir jūsu adrese? Medaļa jums atnāks pa pastu, un jāmaksā būs tikai pēc tam divu nedēļu laikā, ja tā jūs apmierinās. Ja nepatiks, varēsiet medaļu sūtīt atpakaļ uz norādīto adresi, apmaksājot pasta izdevumus, – sieviete, runājot ar krievvalodīgajiem raksturīgu, tomēr nelielu akcentu, ar svinīgu satraukumu balsī, droši vien nopriecājusies, ka nepārtraucu sarunu, turpina stāstīt, cik šīs monētas ir brīnišķīgas un vajadzīgas.

Vai varat man atsūtīt monētas attēlu telefonā vai uz e-pastu? Ja nu man tā nepatiks?

Kā?

Tas taču mūsdienās ir tik vienkārši! Nofotografējiet ar telefonu un atsūtiet. Citādi sanāk, ka pērku kaķi maisā, un pēc tam vēl man būs sevi jāapgrūtina ar sūtīšanu atpakaļ.

Jums noteikti patiks! – zvanītāja mēģina mani pārliecināt, bet tomēr pieraksta e-pastu, uz kuru medaļas attēlu tā arī neatsūta, jo nepareizi pierakstījusi adresi. Varbūt arī man to medaļu nemaz nevajag? Protams, sieviete ir neatlaidīga un nākamajā dienā zvana atkal, vēlreiz pieraksta e-pastu, izlabojot nepareizo burtu, ierakstot daudz skanīgākā un saprotamākā "Rubaks" vietā "Rudaks", un medaļu tomēr pasūtu – tā izrādās gana glīta. Vismaz uzdāvināšu kādam ārzemju draugam. Un sievietei plusiņš viņas nebūt ne vieglajā darbā.

Durvis noklaudz, un es esmu uz ielas. Starp "Tik un tā" vijoļu partijas fragmentiem, kas joprojām turpina skanēt, nedzirdu klikšķi, kāds parasti ir, durvju koda atslēgai aizcērtoties. Nekas neliecina arī, ka tā kādreiz tur bijusi. Nekādus skrūvju vardarbīgi atstātus caurumus vai zem slēdzenes neizbalējušo oriģinālo durvju krāsu nemana.

Pērn uzliktais bruģītis zem kājām pēkšņi ir tik gluds, ka neviens akmens nelien ārā kā Barona ielā un pa to varētu braukt pat ar skrituļdēli. Velosipēdistiem vispār nekādu šķēršļu – lūk, viens man traucas garām, viņu sauc kāds paziņa, braucējs droši atskatās, kaut priekšā tuvojas kiosks, un tas ar visiem rindā stāvētājiem pēc svaigākās preses draiski palec malā, pa nez kur gadījušos caurumu vai logu visu ietvi piebārstot ar jautri krāsainām cigarešu paciņām. Neviens tās neķer un negrābj, un arī riteņbraucējs tām patraucas garām, bet es vienu paceļu. Tā nedroši, jo nez ko pircēju rinda un kioska pārdevēja teiks, bet visi skatās uz mani un smaida. "Smēķēšana palīdz atklāt vēl neizzinātās jūsu talanta šķautnes!" mani uzrunā uzraksts uz paciņas vietā, kur līdz šim vienmēr bijušas baisas bildes un draudi ar impotenci, aklumu vai plaušu vēzi. Nu nē – tas nav iespējams! Esmu dzirdējis, ka šādos gadījumus ir sev jāiekniebj, lai pārliecinātos, vai nesapņoju, bet arī tas nav pašam jādara – man iekniebj dibenā nākamais garāmbraucošais velosipēdists, tuvojoties jaunajai kioska atrašanās vietai, bet tas tikpat veikli aizlec atpakaļ tur, kur bija sākumā. Kāds no rindā stāvētājiem gan aizsapņojies un nepamana riteņbraucēja tuvošanos, bet pēdējā brīdī viņu paķer aiz drēbēm un aiznes pa gaisu pēkšņi nez kur uzradies putnu bars. Atpazīstu kaijas, ērgļus, stārķus un baložus, bet ir arī man nezināmi putni, kuri viņu nelaiž vaļā, pirms ir nolikuši atpakaļ uz zemes kādā vietā, kam apkārt nožogojums, jo tur gaidāms kāds koncerts, kur laiž iekšā tikai ar biļetēm, bet arī biļetes iepriekšējā dienā biju manījis dalām uz ielas par baltu velti, kaut dalībnieku sastāvs koncertā vairāk nekā vilinošs – "Massive Attack", "Portishead", "Air", "Mercury Rev"... Protams, biļetes izbeidzās diezgan ātri, jo vietu skaits norobežotā laukumā tomēr paliek nemainīgs, lai arī kādas brīnumainas pārvērtības visapkārt notiktu.

Vijoles joprojām skan, bet varbūt tā ir tikai dzirdes halucinācija? Jebkurā gadījumā – es dzirdu, tātad tās ir. Tāpat kā uzraksts "Latvija ir labākā valsts pasaulē" te parādās, te pazūd, palīdzot raudošajām vijolēm turēt ritmu.

Gatavojoties šķērsot ielas braucamo daļa, pamanu, ka tā tāda bedraina un mašīnas brauc lēni – liekas, vēl lēnāk nekā Sanmigelas pilsētiņā Meksikā, kur tagad dzīvo Klāss Vāvere: asfaltu uz ielām klāt tur esot aizliegts. Vienalga, vai esi kāds neuzmanīgs gājējs, akls suns vai nomaldījies mežakuilis, mašīnas var apstāties jebkurā mirklī, lai palaistu tevi garām. Nu re – beidzot arī pie mums visi ir sapratuši, ka ceļu remonta darbi ir lieki.

Ielas malā sēdošais ubags ierastās cepures vietā sev priekšā izklājis pamatīgu segu, kas nokrauta ar visu kaut ko, un lūdzas, lai viņu atbrīvo no saziedotajiem labumiem, jo viņa trīs mugursomās tas viss nesatilptu, kad būs jādodas uz mājām, kas viņam, protams, ir, turklāt ar vienmēr pilnu ledusskapi un milzīgu vannu, bet turēties pretī ieradumam ubagot droši vien pagrūti. Tāpat kā dažam labam rakstīt, pat ja tavi murgi nevienam nav vajadzīgi un paliek tikai pierakstu kladītē, ko piepildi savā brīvajā laikā. Kas vispār ir brīvais laiks? Arī šis jēdziens ir zaudējis savu nozīmi, jo tas nekad nebeidzas. Katrs dara tikai to, kas viņam patīk ne vien no rīta līdz vakaram, bet arī naktīs. Vienīgi policistiem nav viegli – neviens nezog, kā dēļ arī atslēgu un signalizāciju tirgotājiem sākušies grūti laiki, braukšanas ātrumu neviens nepārsniedz, un citi – sīkāki – pārkāpumi pie tik maziem ātrumiem vispār vairs nav bīstami… Lūk, viens no pēdējiem vēl neatlaistajiem policistiem ieinteresēts vēro kādu pārīti, kas dedzīgi strīdas – varbūt sāks kauties un būs neliels darbiņš, bet atkal nekā: abi apkampjas, un viss ir mierīgi. Manās acīs sariešas asaras no aizkustinājuma, un kāda smaidīga meitene pēkšņi pasniedz man salveti, paņem aiz rokas, un mēs ejam. Kur gan citur, ja ne pretī laimei? Nu nē – tik labi viss nevar būt. Atskatos uz policistu, kurš, vīlies itin visā, saķēris galvu un droši vien domā, ko tagad teiks mājās ģimenei, jo nav pieradis dzīvot un pelnīt citādi, kā novēršot visādas nebūšanas, bet to pēkšņi vairs nav. Neies taču cept maizi vai remontēt mājas – tas būtu pazemojoši. Pārtikušajam ubagam, kas jau sen neubago, bet dala visu savākto garāmgājējiem, blakus sēsties arī nevar – pēc kā tas izskatīsies? Ubags taču ir un paliek ubags, bet viņš ir policists, kuru jāvada cīnītāja instinktam. Vienalga, pret ko. Kamēr nebūs nomainījušās paaudzes un neizzudīs visi cilvēki, kuri šo lietu pazīst un pieprot, pilnīgs miers nespīd. Apreibuši no laimes, mēs ar meiteni turpinām iet pa ielu, un aizkustinājuma asaras atkal krājas manās acīs, kad aizmugurē sadzirdu kādu skrienam. Nevis kādu, bet gan veselu baru – viņi noteikti dzenas mums pakaļ, tāpat kā tie rūķīši panāca ļauno pamāti no bērnībā daudz klausītās plates par Sniegbaltīti, kurai nebija savas skolas kā tai otrai. Atskatos un ieraugu cilvēkus policistu, sabiedriskā transporta, maksas autostāvvietu kontrolieru formastērpos un ceļu remontstrādniekus. Visiem ir niknumā pārvērstas sejas, un es parauju meiteni malā, lai viņus palaistu. Šie aizskrien garām, uz mums pat nepaskatoties, bet sirds man sitas arvien straujāk un straujāk, aizsteidzoties tālu priekšā gan vijolēm, gan burtu mirgošanai. Tuk-tuk-tuk, tuk-tuk-tuk, tuk-tuk-tuk! Pamostos no uzstājīgiem klauvējieniem pie durvīm. Sasvīdis un viens. Pēkšņi apklust vijoles, arī uzraksts par labāko valsti pasaulē vairs nemirgo ekrāna apakšējā daļā. Toties ieskanas "Tik un tā" Platona Buravicka, maigi izsakoties, spocīgajā versijā no Latvijas simtgades izlases "Mūsu dziesmas 2.0". Pastumjot malā tukšās pudeles, atrodu zem gultas čības, iekāpju tajās un dodos atvērt. Aiz durvīm atskan kāda balss, un tas noteikti nav ne Stabulnieks, ne Buravickis, pat, tikko pamostoties, pazaudētā sapņu meitene ne:

Sveicināti! Lūdzu, atveriet! Te policija. Liecinieki stāsta, ka no jūsu septītā stāva loga aptuveni pirms pusstundas izkritusi jauna sieviete. Viņa diemžēl ir mirusi. Mums jānoskaidro lietas apstākļi…

Uldis Rudaks

Uldis Rudaks ir mūzikas žurnālists, kritiķis un rakstnieks.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!