Viens no Latvijas interesantākajiem ansambļiem – kvartets "Manta" – aprīļa vidū izdevis otro albumu "Karaliene Anna". Ieraksta pamatu veido 9 dziesmas, vēl 2, cik noprotams, pievienotas kā bonuss. Pirms trim gadiem klajā laistais debijas albums un spilgtie koncerti likuši ar nepacietību gaidīt turpinājumu, taču jaunākais ieraksts ir radījis mazāk viennozīmīgu iespaidu.
"Mantu" veido Edgars Šubrovskis, Edgars Mākens, Oskars Upenieks un Raitis Viļumovs. Dalībnieki sev līdzi nes ļoti cienījamu muzikālu vēsturi – "Kartāga", "Hospitāļu iela", "Gaujarts" u.c. Attiecīgi par talantu un spēju radīt kvalitatīvus ierakstus šaubu, domājams, nav nevienam. Ansambļa "Manta" debija pirms pieciem gadiem konsekventi uzreiz piesaistīja pelnītu uzmanību, kuru atalgoja ne tikai saturīgas un asprātīgas dziesmas, bet arī specifiska stilistika. Ansamblis jau kopš pirmās parādīšanās reizes spējis radīt īpašu un individuālu estētiku, kurā sastopas gan dažādi mūzikas žanri, gan dažādas laikmeta liecības – koķetēšana ar padomju laika referencēm, analoga ierakstu tehnika un vienlaikus spēja asi vērtēt un mūzikā konvertēt arī laikmetīgo, taču jaunākajā albumā šī sajūtu koncentrācija ir mazinājusies.
Vājākie albuma elementi izceļas spilgtā kontrastā ar iepriekšējo. Būtiskākais jaunā albuma trūkums ir neviendabība. Dziesmu noskaņas un muzikālās īpatnības variē plašā spektrā – pilnīgi normāla prakse, kas šajā gadījumā tomēr neskan pareizi. Mēģināšu to skaidrot dziesmu pa dziesmai.
Albumu atklāj visai tumšās noskaņās izvītā "Zīme" ar Žebera tekstu. Aranžija veidota visai brīvi, ieraksts nav pieblīvēts. Līdz ar to albumam tiek noteikts apcerīgs un rezignēts tonis. Tālāk seko "Rudensziema" – viens no spēcīgākajiem gabaliem visā albumā. Tekstuāli Šubrovskis atstājis malā tēlainus trikus un noturējis fokusā tiešāku un minimālistiskāku pieeju. Nav nekādu muzikālu pārsteigumu, taču viss ir savā vietā, un rindiņa par asteroīdu ir tīrs zelts.
Nākamās divas dziesmas "Halo" un "Tьматериатьизм" radītas projekta "Buržuāziskās filosofijas marasms" ietvaros un, iespējams, tādēļ šķiet neiederīgas albumā. Proti, gandrīz viss pārējais albums ved atmosfēriskas un emocionālas mūzikas teritorijā, taču šīs abas neved nekur. Tekstu centrā ir vārdu spēles, kas "Halo" gadījumā ir galīgi pliekanas. Par "Tьматериатьизм" tekstu (autors Ansis Zunde) to nevarētu teikt, taču abas dziesmas liek brīnīties par to, cik ātri iespējams radīt kāda ansambļa "standartu" – visi izmantotie instrumenti un toņi jau dzirdēti viscaur "Mantas" daiļradei, taču muzikālais pamats ir absolūti neizteiksmīgs un garlaicīgs, harmoniju pārejas liekas mākslīgas un slikti konstruētas. Izņēmums ir "Tьматериатьизм" burvīgais bridžs, bet visu pārējo, it īpaši šīs pašas dziesmas piedziedājumu, ir grūti klausīties. Tieši tur histēriski uzsvērtais kleps asi izceļ vēl vienu albuma problēmu – ritma sekcija instrumentāli noteikti ir vājākais "Karalienes Annas" punkts. Monotonie ritmi ir pārāk prasti un vienkārši, samplu bāze lielākoties skan neveiksmīgi, un arī miksā skanējums daudzviet šķiet nenoslīpēts.
Atkāpjoties no dziesmu secības, paturpināšu kritisko līniju. Dziesma "Pārestības" izceļas ar, manuprāt, spēcīgāko tekstu visā albumā, taču vokāla partija tajā ir nepārliecinoša gan melodiski, gan izpildījuma ziņā. Līdzās tam trešdaļu teju 9 minūtes garā skaņdarba aizņem instrumentāla daļa, kurai ir interesantas psihedēlijas potenciāls, taču tajā trūkst attīstības un intrigas, kā rezultātā tā kļūst par nogurdinošu un nomācošu starpspēli. Žēl, jo pārējās dziesmas daļas ir nesamērīgi lieliskas.
Atlikušās četras albuma pamatdziesmas savukārt turpina albuma sākumā noteikto rudenīgo noskaņu un glābj "Halo", "Tьматериатьизм" un "Pārestību" vilšanās sēriju. "Krīspadsmit" atkal reiz apliecina Šubrovska spēju veidot izcilus dziesmu tekstus un piedāvā tieši to, ko "Manta" sola: "savdabīgu, tēlainu, tumšu mūziku, kas klejo dažādos žanros" (citāts no grupas izplatītajiem preses materiāliem). "Karaliene Anna", kas arī tapusi projekta "Buržuāziskās filosofijas marasma" ietvaros, ir patiesi aizkustinoša dziesma, kurā katra partija nevainojami izpilda savu lomu. Otra balāde – "Kaste ar sirdīm", kas vinila versijā noslēdz pirmo no divām platēm, – šādā ziņā ir ļoti līdzīga. "Eva eva" toties ir vieglākā dziesma visā albumā, kurā jaucas gan humors, gan siltums un lirika. Vadošā sintezatora melodija gan mulsinoši skan kā iederīga kādā poļu "Eurodance" klubu miksā, taču tas tomēr strādā – ne velti labu laiku "Mantu" uz skatuves varēja manīt treniņtērpos.
Raksta sākumā uzsvērto neviendabību pastiprina arī t.s. bonusa dziesmas – Edgara Mākena dziesmas "Halo" 8 bitu remikss – it kā interesanta ekstra, taču arī šādā versijā tā neskan aizraujoši. Savukārt Kristas Burānes filmai rakstītā dziesma "Bērni" sevī ietver vienu no albuma intriģējošākajām melodijām un ģitāras rifiem, taču to izbojā "bērniem izskaidrojamo lietu uzskaitījuma" daļa – varbūt filmas kontekstā šāds teatrālisms iederējās, bet, klausoties to platē, tas izklausās bezgaumīgi.
Saskaitot plusus un mīnusus, top skaidrs, ka "Karalienes Annas" vājie posmi traucē izbaudīt spēcīgākos. Cik noprotu, šis albums vairāk tapis studijas darbā, savukārt debijas plate – kas, tieši otrādi, priecēja ar savu kompozicionālo vienotību – pirms ieraksta tika noslīpēta koncertos. Varbūt tieši šis apstāklis ļāvis tapt šādam rezultātam. Varbūt tas ir pārāk vēlīgs producenta darbs. Otrais albums mūziķiem, tāpat kā otrais krājums dzejniekiem, nereti izrādās klupšanas akmens, pat ja tajā spīd vairākas zelta dzīslas. Taču spilgtākie brīži albumā joprojām apliecina "Mantas" kvalitātes, un, visticamāk, tās par sevi liks manīt arī nākotnē.
4