Filozofija ir metode – tā ir brīva domāšana par svarīgo, ievērojot loģikas likumus. Filozofija tātad ir izziņas metode. Laba dzīve ir mērķis. Filozofija ved cilvēku pie labas dzīves, jo domāšana ļauj saprast, kas ir svarīgs un kas ne. Lepnība ir problēma, ar ko var gadīties saskarties, tiecoties pēc labas dzīves. Lepnība (grieķiski hubris, latīņu valodā superbia) starp pārējiem nāves grēkiem – iekāre, negausība, mantkārība, slinkums, dusmas, skaudība – izceļas ar to, ka tā ir kontemplatīvs grēks. Seši pārējie ir saistīti ar ķermeniskām vai afektīvām rīcībām. Lepnībai nav konkrēts saturs, tā ir nepamatota iedomība par kaut ko – savu izcilo personību, saviem labajiem darbiem, pārmērīga sevis mīlēšana vai pārliecība par savu pareizību un dievbijīgumu. Lepnības pretstats un praktizējamais tikums ir pazemība.
Viena no senākajām labas dzīves filozofijām ir hedonisms – laba dzīve ir tāda, kurā ir pēc iespējas vairāk baudas un mazāk sāpju un ciešanu. Naivā hedonisma pieeja ir maksimāli vairot baudas – ja šajā mirklī var izvēlēties starp divām alternatīvām, tad jāizvēlas tā, kas sniedz vairāk baudas. Tas ir uzskats, ka dzīve ir īsa un jāizbauda katrs mirklis. Jo vairāk dzīve būs aizpildīta ar baudām, jo mazāk laika paliks ciešanām. Vēlākais hedonists Epikūrs saglabā baudu kā labas dzīves augstāko principu, taču savā pieejā ir izsmalcinātāks. Nepiepildītas vēlmes ir nelaimīguma cēlonis, tāpēc Epikūrs aicina atturēties no baudām, kuras ir zūdošas un nav paturamas. Bauda ir subjektīva – notiekošā un pārdomu reizinājums. Pēc Epikūra mācības sanāk – jo cilvēks mazāk zina (par to, kā viņam trūkst), jo laimīgāk dzīvo. Ir grūtāk atturēties no baudām tās iepazinušam. Dzīves līmeņa un ienākumu palielināšanās nenes tik lielu baudu, cik proporcionāli lielas ciešanas sagādā līdzvērtīga ienākumu samazināšanās. Bauda ir sāpju neesamība, laime ir ķermenisko un garīgo ciešanu pilnīgs iztrūkums. Un tāpēc īsts epikūrietis dzīvo askētiski, lai gan mērķis ir tāds pats kā dzīves baudītājam hedonistam – bauda.
Epikūrs nezināja par septiņiem nāves grēkiem, jo dzīvoja pirms Kristus. Epikūrieša dzīve ir individuālistisks projekts ar atbildību pašam pret sevi. Nevis pret Dievu vai kādu augstāku lietu kārtību. Tāpēc lepnība pati par sevi nav ļaunums Epikūra sistēmā. Ja cilvēks ir ļoti pašapmierināts un laimīgs ar sevi un nepastāv Dievs, kas mūs vēro un pieskaita mūsu labos un sliktos darbus, tad jau nekāda skāde netiek nodarīta. Vai praktiski iespējams – būt pašapmierinātam, lepnam un dzīvot labi – tas atkarīgs no katra paša personības. Vārdu salikumam "laba dzīve" ir otra nozīme. Līdzās filozofiskiem meklējumiem tas nozīmē arī – laba dzīve kā turība un pašapmierinātība, kurā cilvēks no "labas dzīves" ir kļuvis neredzīgs pret citu vajadzībām un savu tukšību. Bībele par to mums saka: "Redzi, tas bija tavas māsas Sodomas noziegums: lepnība, maizes pilnība un dzīve bez bēdām, tāda bija viņas un viņas meitu dzīve. Bet nabagam un trūkuma cietējam tā nesniedza palīdzīgu roku." Laba dzīve un lepnība iet roku rokā.
Viens interesants jautājums, ko mūsdienu situācija uzdod senajam Epikūram – ja cilvēkam izdodas paturēt iegūtās baudas un kāpināt tās, vai arī tādā gadījumā labāk atturēties no baudu iegūšanas? Ja cilvēks ir bagāts un var atļauties visu, ko spēj iedomāties, – kāpēc gan viņam tam neļauties? Aizvien jaunas, aizvien spēcīgākas baudas, prātīgi palielinot devas visas dzīves garumā, – arī tāda varētu būt labas dzīves stratēģija. Laba dzīve nozīmē varu pār savu dzīvi. Pagaidām vēl atturēšanās no centieniem iegūt to, ko nevar paturēt, sniedz lielāku kontroles sajūtu nekā mēģinājumi tvert gaistošās baudas. Taču brīdī, kad modernajā pasaulē būs izgudrots viss nepieciešamais, lai vairs nebūtu ciešanu, būs jāpārskata Epikūra mācība par atteikšanos no tūlītējām baudām ilgtspējīga līdzsvara vārdā.
Aristotelis piedāvā citu labas dzīves formulu. Lai dzīve būtu veiksmīga, jābūt mērenam lietās, ko dara – jāievēro vidusceļš. "Nikomaha ētikā" Aristotelis apskata būtiskākos tikumus un to pareizo samēru cilvēkā. Piemēram, nevajag būt nedz skopam, nedz izšķērdīgam, bet ievērot vidusceļu – būt devīgam. Tāpat slikti ir būt gļēvam, bet slikti arī pārgalvīgam – labi būt drosmīgam. Aristoteļa vidusceļš nav askētiska gremdēšanās sevī – kā apgaismotam epikūrietim – vai ļaušanās baudām bez mēra – kā pārliecinātam hedonistam. Atšķirībā no šiem diviem dzīves baudītājiem, kas ir individuālisti un atbildīgi tikai sevis paša priekšā, Aristoteļa cilvēks ir sabiedrības cilvēks. Būt cilvēkam nozīmē būt sabiedrības loceklim. Vidusceļš nav atturēšanās un neitralitātes ievērošana, Aristoteļa vidusceļš ir aktīvs. Kristīgajā tradīcijā dusmas tiek uzskatītas par grēku, bet Aristotelis arī dusmās aicina ievērot mērenību – jo nedusmoties tad, kad vajadzētu būt dusmīgam, nav pareizi: "Sadusmoties var ikviens – tas ir viegli. Taču izrādīt dusmas tajos gadījumos un pret tiem, pret kuriem vajag, tāpat darīt to pienācīgi un tieši tad, un tik ilgu laiku, cik vajag, – tas nav viegli." Vai lepnība Aristotelim ir sodāms grēks? Nē, tā ir konkrētā cilvēka muļķība, kas liek viņam būt nevietā lepnam. Kristietība iezīmē trešo cilvēka izpratni. Dzīve šai saulē ir gatavošanās mūžīgajai pēcnāves dzīvei. Lepnība ir grēks, kas atstāj pēdas uz pēcnāves izredzēm. Septiņi nāves grēki un to pretstati tikumībā iezīmē noteiktu cilvēka tēlu – tādu, kurš ir atturīgs, rāms, pieticīgs.
Ja gribam labu dzīvi, bet nevaram atļauties baudas un izklaides, alternatīva ir tiekties pēc zināšanām. Zināšanas ir veids, kā cilvēks iegūst pārliecību par sevi. Zināšanas padara pasauli saprotamu, izskaidro to, prognozē un sniedz kontroli. Kāpēc gan cilvēki tiecas pēc lielas mājas, smalkas mašīnas, augsta sociālā statusa? Tie visi ir veidi, kā ļaut justies sev drošāk šajā dzīvē. Bagātais gūst drošību materiālos labumos un baudās, zinošais nodrošinās ar zināšanām par lietu dabu. Zināšanas ir alternatīva baudai.
Lai zināšanas būtu stipras, nozīmīgāks nekā apjoms ir to viendabīgums. Cilvēks, kurš zina simt lietas, bet šaubās par divām, ir sliktākā situācijā nekā tas, kurš zina tikai vienu lietu, toties pamatīgi. Visā šis cilvēks saskata savu lietu. Zināšanas sagūsta. Nezināšana dara brīvu. Zināšanu vadībā (knowledge management), līdzīgi kā baudās, ir divas stratēģijas. Var tiekties uzzināt aizvien vairāk, līdz zināšanas noklāj visu zināmo pasauli – kā Borhesa karte. Bet, ja izziņa ir apšaubāma, tad visu zināšanu maksima skan – "nekas nav droši izzināms, nekas nav zināms". Zināšanu iespējamības noliegšana, ja tā ir patiesa pārliecība un dzīves prakse, nevis tikai sofistiska retorika, sniedz kapitālas zināšanas par pasauli – neko nevar droši zināt. Un, ja cilvēks spēj to pieņemt, ka viss mainās, ne uz ko nevar paļauties, – tad tas ir miera un labas dzīves pietiekamais pamats.
Bet ja neesam skeptiķi un visa neizzināmība nešķiet apmierinoša attieksme pret dzīvi? Tad mums ir problēmas. Pasaule ir pārāk liela. Empīriska pasaules izzināšana pietiekamā apjomā ir nepaveicams uzdevums vienam cilvēkam. Pārāk daudz svarīgu lietu, ja gribam dzīvot mūsdienīgi, jāpieņem uz goda vārda. Mums nebūs laika un zināšanu pārbaudīt visu pašiem. Tiešās demokrātijas vietā nākusi pārstāvniecības demokrātija. Aptverošu zināšanu vietā specializācija. Mēs izvēlamies kļūt par cilvēkiem, kas zina vienu lietu. Ko darīt? Arī principiāls skepticisms ir nepievilcīgs. Gribas cerēt, ka mēs esam spējīgi uz ko vairāk. Jo sevišķi traucē, ka laiku pa laikam kaut ko uzzinām un saprotam, ka maldījāmies. Un grūtāk ir tieši tad, kas mēs uzzinām, nevis tad, kad maldāmies, paši to nezinot.
Meditācija ir trešais ceļš, ja neticam baudām kā labajam, ja neapmierina prāta zināšanas. Meditācija kā trešais ceļš uz harmonisku, viendabīgu, tātad labu dzīvi. Meditācija ir sintētiska pasaules izzināšana jeb pieredzēšana. Pēdējā laikā meditācija kļuvusi populāra arī Latvijā. Parādījusies arī kristīgā meditācija. Meditācija ir garīga prakse. Tā nav vērsta uz zināšanu gūšanu par pasauli. Tā ir gremdēšanās sevī un koncentrēšanās uz meditācijas objektu. Meditācija nav racionāli pamatojama. Bet kas tad īsti ir meditācija? Kā nošķirt to, kas ir meditācija, no tā, kas izskatās līdzīgs, bet nemaz nav meditācija? Kā meditētājs var zināt, ka viņš meditē pareizi? Vai iespējama meditācija bez zināšanām? Vai bez zināšanām cilvēks var sākt meditēt? Vai var būt tā, ka cilvēkam padodas meditācija un tad viņš kļūst apmierināts ar sevi? Ja meditāciju pieņemam kā tehnisku prasmi, lai arī garīgu, tad tajā var vingrināties un sasniegt izcilību – gluži kā baletā. Bet ja meditācija ietver meditētāja ētisko pozīciju? Vai var pastāvēt apmierināts meditētājs, tāds, kurš ir drošs un pārliecināts par savu metodi? Vai arī apmierinātība par lielisku meditāciju ved pašapmierinātībā un prom no pareizā ceļa?
Vienvārdsakot – uz šiem jautājumiem mēs nevaram atbildēt, jo atteicāmies no zināšanām un prāta kā uzraugošā principa, respektīvi, atteicāmies no filozofiskas pieejas. Par meditāciju no saprāta pozīcijām mēs varam sacīt vien to – ja gribi par to uzzināt, vajag to pamēģināt. Vieglāk pateikt, kas meditācija nav vai ko tajā nevajag darīt un meklēt. Ar meditāciju, līdzīgi kā ar labu dzīvi, ir tā, ka par to nevar domāt, nesabojājot mazliet, saka Krišnamurti: "Laime nav kaut kas, ko tu vari meklēt; tā ir rezultāts, blakusprodukts. Ja jūs dzenaties pēc laimes pašas laimes pēc, tas neko nedos. Laime atnāk neaicināta. Un, kad tu apzinies, ka esi laimīgs, tu vairs neesi laimīgs." Pazemība garīgos meklējumos ir atsvars, kas palīdz palikt zināšanu un pieticības pusē. Meditētājs nekļūst apmierināts vai pašpārliecināts. Pašapmierināts meditētājs ir pazudis. Pašapzināšanās nokauj darbības tīrību.
Pašapzināšanās ir sevis apzināšanās. Budismā doma par sevi kā atrautu ego ir lepnības un visas pieķeršanās sakne. Lai kļūtu lepns, vajadzīgs kāds pamats tam. Cilvēkam, kurš veltījis savu dzīvi gudrības izkopšanai, ir lielāks risks iekrist lepnībā. Filozofi ir īpaši apdraudēta sociālā grupa. Pārvarējis miesaskārības un ieguvis zināšanas, kā lai noturas, neviļus nekļūstot pārliecināts par savu pareizību. Dzenbudismā ir slavens koans par vienas plaukstas plaukšķi, kas iezīmē izplatītu garīgo meklējumu tradīciju – ar prāta sasprindzinājumu pārsniegt racionālās izziņas robežu un atklāsmes veidā saprast dziļāko patiesību. Ķermenis šajā stāstā it kā paliek nomaļus, kā atrisināta un pagātnē atstāta čaula. Taču cilvēks pierod pie visa. Lai cik grūti būtu garīgo meklējumi vingrinājumi, var pierast pie prāta piepūles un nodarboties ar sarežģītiem domas vingrinājumiem. Domas kustība palīdz aizbēgt no ķermeņa ciešanām. Bet vai ķermenis tiešām ir pārvarēts? Disciplīna, ko pieprasa regulāra domāšanas praktizēšana, ķermenisks askētisms, kurā pamazām ieslīgst domātājs, var radīt sajūtu, ka ir sasniegts daudz, lai gan var izrādīties, ka tā ir vien bēgšana. Apskaidrība nāk pār cilvēku kopumā, ne vien pār viņa prātu.
Pārāk intelektuāliem mūkiem skolotājs liek meditēt uz līķi, uz sadalošos miesu, atkritumiem. Koans par dzena skolotāju Tosui stāsta par kādu mācekli, kas ir gatavs meditēt un praktizēt askēzi, bet neiztur, kad skolotājs aicina kopīgi apēst mirušā biedra pāri palikušo ēdienu. Lepnība sākas prātā un izpaužas rīcībā. Žēlastības dāvanu lūgšana ļauj budistu mūkiem praktizēt pazemību. Dāvanu devējiem tā ir iespēja praktizēt devīgumu. Taču ubagošana nav garantija pret lepnību uz savu personu. Grūti ir sākt ubagot, taču pēc dažām dienām pie tā var pierast, līdzīgi kā ir grūti uzsākt stopēšanu, bet pēc dažām dienām pieradums to padara vieglu. Stāsts par jūtelīgo mācekli rāda – garīgā praksē cilvēks spēj koncentrēties uz konkrētu askēzi, bet apjūk, ja dzens vai attiecīgais tikums ir jāpraktizē nemitīgi.
Atgriežoties Eiropā, sastopam citu interesantu pazemības formu, kas arī ir atteikšanās no pilnīgas izzināšanas iespējas. Protestantisma reforma baznīcā nozīmē pāreju no ārējas atbildības uz iekšēju atbildību Dieva priekšā. No vienas puses, tā ir garīgā prakse, kas prasa lielāku pašdisciplīnu un nemitīgu kalpošanu Dievam. No otras puses, pēc Maksa Vēbera domām, protestantismu raksturo atteikšanās no absolūtā Dieva meklēšanas un izzināšanas. Protestanti tiecas rīkoties pareizi, taču nemeklē galējās atbildes par Dieva dabu, jo Dievs savā patiesajā būtībā cilvēka prātam nav aptverams: "Puritāņu .. ētika reliģiskās virtuozitātes veidā atteicās no mīlestības universālisma, racionalizēja jebkuru darbību pasaulē kā kalpošanu pozitīvajai Dieva gribai, kas savā galīgajā jēgā ir pilnīgi nesaprotama." Meditētājiem un askētiem būtu interesanti zināt, ka darbā "Pasaules reliģiskā noraidījuma pakāpju un virzienu teorija" Vēbers pat pasludina Indijas reliģiskās ētikas normas par "teorētiski un praktiski pasaulei visnaidīgākajām", kādas vien jebkad pastāvējušas, un nošķir protestantu aktīvo askētismu, "t.i., Dievam tīkamu darbību kā Dieva ieroci un vērojošu glābšanās ieguvi, kas raksturīga mistikai". Lūk, kontemplatīvā misticisma askēts esot nomaldījies, bet pazemīgais ikdienas darba rūķis – tuvāks pareizai, tātad labai dzīvei.
Ko tad lai mēs darām? Atteikties no paļaušanās uz tradīciju un ticības dogmām, pašam meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir laba dzīve? Vai tā ir lepnība? Vai arī nolaidība ir neteikties pēc savas dvēseles glābšanas intensīvā Dieva un patiesības meklēšanas ceļā? Kāds ir pareizais samērs centienos izprast Dievu un samierināšanos ar cilvēka nespēju aptvert labo un ļauno? Pretējie poli mums ir skaidri – vienā ir strādājošs protestants, kurš kalpo Dievam strādājot, un otrā galā aktīvs askēts, pilnībā aizgājis no laicīgās dzīves. Bet vai, zinot šos abus ceļus (un vēl daudzus citus), ir iespējams izvēlēties kādu saprātīgu vidusceļu? Vai, iepazīstot dažādas uzskatu sistēmas un reliģijas, iespējams ieturēt mērenības principu – no visa pa drusciņai –, vai arī tā ir nejēdzība? Aristotelis uzdod jautājumu – ja mērenība ir pareizā rīcība, vai arī pašai mērenībai atrodams zelta vidusceļš? Un ja tā, vai tad mērenības vidusceļš nozīmētu būt mazāk mērenam?
Noslēdzot šīs pārdomas par labu dzīvi, secināms, ka labāk domāt pašam, tomēr pārāk censties pēc labas dzīves nav vērts, jo pārlieka gribēšana sasniegt apskaidrību ir kaislība, pārāka centība ievērot mērenību ir pārmērība un pārāka tieksme pēc labas dzīves neved pie labas dzīves.
11