Recenzija par Ineses Paklones grāmatu "Ziemassvētku zāģītis"
Izdevējs – "Pētergailis", 2015
Mūsu pasaulē eksistē tādas patiesības, kas ir aprunātas tik bieži, ka jau kļuvušas par apnikušām banalitātēm, kurām pēc iespējas ātrāk pārbraukt pāri sociālajos tīklos. Šādām tēmām ir tendence sarosīties uz svētku laiku, kad vispār mazliet gribas aizbēgt no "iedvesmojošajiem" tekstiem, kas, kā likums, ir uztiepti glītām bildītēm, kurām patiesībā ar šo tekstu nav ne mazākā sakara. Rezultātā esam tā nomuļļājuši dažādas ļoti saprātīgas atziņas, ka vairs par tām ne dzirdēt negribam, un rakstniekiem, kas vēlas par tām runāt, nākas meklēt arvien jaunus piegājienus tēmai, citādi draud iespēja ielidot Paulu Koelju u.tml. autoru grāmatu plauktos.
Viena no nožļembātajām tēmām ir dāvanas, jo īpaši Ziemassvētku dāvanas. Dāvini savu laiku, nevis krāmus; dāvanu vērtība ir nevis materiāla, bet emocionāla; svarīgas ir nevis dāvanas, bet kopā būšana; utt. Visas domas ir neapšaubāmi labas, vērtīgas un vērā ņemamas, bet nodrillētas līdz pilnīgam nelabumam. Ko darīt ar šādām idejām, par kurām ir svarīgi runāt (jo īpaši ar bērniem), bet jau doma vien par šādu sarunu izraisa nekontrolētu labās acs plakstiņa raustīšanos? Vislabāk ir ņemt talkā labu, asprātīgu grāmatu, kas savu morāli pasniedz neuzkrītoši, nevis iegāž ar sniega lāpstu pa seju cerībā, ka dumjais lasītājs beidzot kaut ko iemācīsies.
Inese Paklone savā grāmatā "Ziemassvētku zāģītis" ir veiksmīgi izvairījusies no banalitātes un moralizēšanas lamatām, piedāvājot vieglu, asprātīgu un sirsnīgu stāstu, kas paliks atmiņā bērniem un nenogurdinās pieaugušos. Stāsta morāle "dāvana var būt jebkas", protams, ir visai acīmredzama, tomēr tā netiek lasītājam uztiepta ar varu, un šī grāmata dos lielisku ievadu sarunai ar bērniem par to, kas tad īsti ir dāvana un kāda ir tās nozīme dāvinātāja un dāvanas saņēmēja dzīvē. Īpaši piemērota šī saruna būs Ziemassvētku laikā.
Stāsta sižets ir eleganti vienkāršs – zāģītis vēlas kļūt par Ziemassvētku dāvanu, bet "īstās" dāvanas viņam stāsta, ka tāda ikdienas lieta kā zāģītis nemaz nevar būt dāvana. Šī strīda iznākumu droši vien varat iedomāties paši, jo īpaši tāpēc, ka šis ir Ziemassvētku stāsts un tādiem ir pieņemts beigties ar svētku brīnumu. Tomēr šai grāmatā svarīgākais ir nevis sižets, bet gan tas, kā situācija tiek risināta un izspēlēta.
Bez zāģīša un dāvanām šai stāstā darbojas arī ļoti klasisks ģimenes modelis – tētis, kas kopā ar dēlu iet cirst eglīti, mamma, kas mājās gatavo svētku mielastu un saiņo dāvanas, vecmāmiņa, kas cep pīrāgus, vectēvs ar zelta rokām, un mazā māsa, kas visiem dāvina savus zīmējumus. Šīs ģimenes siltā kopā būšana pieaugušajiem lasītājiem visticamāk raisīs nostalģiski patīkamas domas.
Līdzīgi sentimentālas izjūtas varētu raisīt arī romantiskās grāmatas ilustrācijas, kurās apvienoti aplikācijas un gleznošanas paņēmieni. Galvenie personāži nav katrā ilustrācijā zīmēti no jauna, tiem tiek izmantotas papīra lellītes ar kustīgām locītavām un simpātiskām aplikācijas drēbēm, no kurām īpaši izceļas jaukā mammas sniegpārsliņu kleita. Arī citi ilustrāciju elementi veidoti aplikāciju stilā – piemēram, Ziemassvētku eglīte šai grāmatā lika man ilgi uzkavēties pie fantastiski glītās ilustrācijas un priecāties par vizuālo risinājumu, kas piesaista uzmanību un spilgti paliek atmiņā. Aplikācijas pavada zīmēti foni, un viss kopējais iespaids ir ārkārtīgi silts un mājīgs. Ja pieaugušajiem pie šādām ilustrācijām gribas pakavēties sentimentālās bērnības atmiņās, tad bērniem ilustrācijas varētu raisīt vēlmi darboties pašiem un radīt savas ģimenes lellītes vai izveidot pašiem savu Ziemassvētku koku ar mammas vai tēta palīdzību, un pēc tam iedomāties kā kāds burvju vējš istabā kustina eglītes zarus.
Atgriežoties pie grāmatā aprakstītās tradicionālās ģimenes (kas, starp citu, ir palikusi bez vārda), vissimpātiskākais tēls noteikti ir vectēvs ar savu humora izjūtu un spēju iziet no jebkādam neveiklām situācijām. Vectēvam šai grāmatā pieder arī mazliet nerātnās dziesmas (manā galvā dziesma "Zem eglītes mazs zaķītis…" vairs nekad neskanēs kā agrāk) un jautra spēle, kurā atklājas, ka dāvanas acīmredzamais veidols nav tās vienīgais pielietojums. Tā grāmatā liela daļa iedāvāto lietu no ikdienas priekšmetiem pārtop mūzikas instrumentos un lasītājs ar platu smaidu var vērot, kā dzimst jauna ģimenes tradīcija – dāvināt tikai lietas, kas vienlaikus var būt arī kaut kas cits.
Jācer, ka atradīsies gana daudz vecāku, kas ar bērniem kopā pētīs šo grāmatu un kopīgi spriedīs par to, kas tad īsti ir dāvana un kāda ir tās funkcija. Ļoti iespējams, ka tieši pateicoties šādai grāmatai nākamajās paaudzēs būs mazāk tādu personu, kas pēc svētkiem līdz sirds dziļumiem aizvainotas čīkst, ka "iedomājies, tas kretīns man atļāvās uzdāvināt katlu, par kuru veikalā izteicos, ka to gribu" un ka "praktiskas lietas taču vispār nav dāvana". Saprātīgi izmantojot šo grāmatu, nākamās paaudzes pavisam noteikti varētu iemācīties to, ka dāvana ir un paliek dāvana neatkarīgi no tās satura un arī praktiska dāvana ir lieliska dāvana. Galu galā – tas katls var būt ne tikai katls, bet arī bungas vai karavīra ķivere.
"Ziemassvētku zāģītis" ir simpātiska, sentimentu raisoša Ziemassvētku grāmata ar pievienoto vērtību, un tā vēl var būt lieliska dāvana bērniem šogad, ja vien kopā ar grāmatu uzdāvināsiet arī sarunu par to.
Lai silti!
0