Domas
06.12.2012

Kvalitatīvu izglītību. Bet visiem, lūdzu!

Komentē
0

Grūti atcerēties laikus, kad par izglītību būtu runāts vairāk nekā tagad. Izglītības ministra un mainīgās pasaules iedvesmoti, mēs spriežam par kvalitatīvāku vai pat būtiski citādāku izglītību. Veidojam un apspriežam skolu reitingus. Mēģinām argumentēt par un pret mazajām skolām, par un pret direktoru novērtēšanu vai dažādām pedagogu atalgojuma sistēmām.

Zīmīgi, ka šajā viedokļu kakofonijā arvien skaļāka kļūst vecāku balss – runājot ne tikai par vecāku iesaisti, bet arī par vecāku tiesībām izvēlēties skolu, ņemot vērā nodokļu maksātāju iesaisti skolu finansēšanā. Aktīvākie, izglītotākie vecāki, kas var atļauties līdzdalību izglītības reformu procesos, uzstāj, ka bērniem nepieciešama kvalitatīvāka vai no esošās būtiski atšķirīga izglītība. Piekrītu, bet tad un tikai tad, ja izglītības kvalitāte iet roku rokā ar šādas izglītības pieejamību neatkarīgi no bērna dzimtās valodas, viņa vecāku rocības un sociālekonomiskā statusa vai reģiona vai pilsētas daļas, kurā bērns dzīvo.

Kvalitatīvas izglītības pieejamība ir mūsu sabiedrības morāls pienākums, mūsu solījums katram Latvijas bērnam. Šis solījums varētu skanēt šādi: "Lai kur un kādā ģimenē tu esi piedzimis, tu saņemsi nepieciešamo atbalstu, lai kļūtu par tādu cilvēku, kāds gribi un vari būt." Lai gan šāds solījums pirmajā brīdī šķiet pašsaprotams, atmiņā ataust saruna ar Latvijas Privātskolu asociācijas vadītāju izglītības izstādes "Skola 2011" laikā. Uz manu jautājumu: "Vai jums šķiet pareizi, ka privātskolas prasa papildu naudu par skolēnu izglītošanu?" Ināra Kalniņa atbildēja: "Protams, mēs taču piedāvājam citādāku pakalpojumu!". Šī tikšanās mani mudinājusi uz vairākām sarunām ar vienaudžiem, kurās aizvien no jauna esmu sadzirdējis neizpratni par proaktīvas rīcības iztrūkumu izglītības nevienlīdzības izskaušanā, piemēram, lielāku finansējumu skolām ar būtisku sociālā riska bērnu īpatsvaru.

Šķiet, ka mēs tikpat drošā vienaldzībā kā mūsu paraugi – Rietumvalstu kapitālistiskās demokrātijas – soļojam izglītības nevienlīdzības virzienā. Un mums ir kur tiekties! ASV izglītības iespēju nevienlīdzība ir teju leģendāra (ieskatam iesaku noskatīties dokumentālo kinofilmu "Looking for Superman"), arī Lielbritānijā piedzimšana pareizajā ģimenē un reģionā var būt izšķiroša tavai nākotnei.

Ir vērts uzskaitīt nozīmīgākos faktorus, kas veidojuši mūsu izglītības sistēmu vienlīdzīgāku. Diemžēl mēs nevaram palielīties ar apzinātām, uz vienlīdzīgām izglītības iespējām vērstām politikas iniciatīvām vai lēmumiem. Paradoksāli, ka vienlīdzīgāki esam savas sociālistiskās pagātnes dēļ. Komandekonomikas apstākļos darbaspēks un intelekts valsts teritorijā tika sadalīts krietni līdzsvarotāk, nekā tas notiek tirgus ekonomikas apstākļos. Skolēnam Viesītē bija iespēja tikt pie tikpat laba skolotāja kā skolēnam Valmierā. Arī sociālā kapitāla sadalījums bija krietni līdzīgāks – neviens nebrīnījās, ka arī Viesītē, ne tikai Valmierā, tēvi sanāca kopā un uztaisīja moto trasi vai mammas sarīkoja skaistumkonkursu savām atvasēm. Vienlīdz labi skolotāji un aktīvi vecāki – puse darba darīta! Līdztekus vienlīdzīgākam cilvēkresursu sadalījumam nozīmīga loma bija arī vienādotai, standartizētai izglītības sistēmai – šāda sistēma noteikti neveicināja jaunradi, bet arī neļāva būtiski kļūdīties – visiem viena matemātikas grāmata, kas jāiemāca vienādā laikā, lai nokārtotu vienu un to pašu eksāmenu.

Svarīgi, ka minētajiem faktoriem bija nozīmīga loma vēl ilgu laiku pēc komandekonomikas ēras beigām. Skolotāju mobilitātei nav bijusi būtiska nozīme – arī desmit gadus pēc neatkarības atgūšanas skolotāju kolektīvi Viesītē nebija pārlieku mainījušies. Vēl gadus piecus nenotika masveidīga urbanizācija; ne mazāk kā desmit gadus atbildes uz jautājumiem, kas un kā tiek mācīts, bija līdzīgas gan Viesītē, gan Valmierā.

Situācija, protams, ir mainījusies. Domāju, ka šobrīd vairāk nekā jebkad pēdējo 20 gadu laikā kvalitatīvas izglītības pieejamība bērnam ir atkarīga no vecāku sociālekonomiskā stāvokļa un dzīvesvietas. Atkal jāiezīmē faktori, kuru dēļ šāda situācija radusies.

Pirmkārt, mobilākie, aktīvākie un izglītotākie vecāki pārsvarā dzīvo tur, kur bijušas vai radītas darba vietas – Pierīgā, lielajās pilsētās un to piepilsētās. Šie vecāki augstu vērtē izglītības nozīmi un pieprasa kvalitatīvu izglītību saviem bērniem. Minēšu, ka Mārupes novada iedzīvotāju vidējais formālās izglītības līmenis ir augstāks nekā, piemēram, Viesītes novada iedzīvotājiem, un Mārupes vidusskola noteikti izjūt būtiskāku ieinteresēto vecāku atbalstu un spiedienu nekā Viesītes vidusskola. Bez atbalsta un spiediena Mārupes novada iedzīvotāji veic arī nozīmīgus ienākuma nodokļa maksājumus, daļa no kuriem nonāk Mārupes vidusskolas budžetā. Turpinot analoģiju – Viesītes vidusskola tiek atstāta "jaņos".

Otrkārt, skolas dažādos reģionos dažādi pieiet darbaspēka jautājumam. Iespēja piesaistīt augsti kvalificētus vai enerģiskus skolotājus ekonomiski atpalikušiem reģioniem kļūst arvien grūtāk. Patiesi, vajadzīga īpaša misijas apziņa, lai perspektīvs skolotājs pēc augstskolas beigšanas Rīgā izvēlētos dzīvi attālā mazpilsētā vai Rīgas mikrorajona skolā, ja iespējams strādāt pilsētā vai tās centrā.

Treškārt, nevienlīdzību veicinājuši arī līdzšinējie izglītības politikas lēmumi. Jau raksta ievadā minēju piemēru par maksas privātskolu prakses normalizāciju, tomēr nozīmīgāks šķiet lēmums par vispārējās izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu "Nauda seko skolēnam", kas paredz tiešu saikni starp skolēnu skaitu skolā un skolotāju atalgojumu. Ekonomiski attīstītajos reģionos ar pieaugošiem dzimstības rādītajiem šī sistēma nozīmējusi vairāk naudas skolotāja makā, savukārt ekonomiski atpalikušajos reģionos, kur dzimstības rādītāji samazinās vai nemainās, arī skolotāju algas ir samazinājušās vai palikušas nemainīgas.

Nevienlīdzīgs cilvēkresursu, materiālo un finanšu resursu sadalījums neizbēgami rada nevienlīdzību vai nevienlīdzības risku izglītībā. Godīgi sakot, šobrīd es daudz labprātāk sāktu mācīties Valmierā vai Mārupē, nevis Viesītē vai Apē. Līdztekus jāuzsver, ka šobrīd glāze vēl ir līdz pusei pilna, nevis pustukša – izglītības sistēmu sagaida vairāki būtiski lēmumi, kurus pieņemot, nedrīkst aizmirst par morālo pienākumu nodrošināt vienlīdz kvalitatīvu izglītību visiem bērniem. Norādīšu trīs, manuprāt, būtiskākos lēmumus, kurus nāksies pieņemt un kuri jāvērtē caur izglītības iespēju vienlīdzības prizmu.

Pirmkārt, būs jāpieņem lēmums par to, vai sistēma "Nauda seko skolēnam" jāattiecina uz visa mācību procesa izmaksām, ne tikai skolotāju algām. Šāds lēmums veicinātu vienlīdzību izglītības pieejamības jomā, jo skolas nodrošinājums nebūtu atkarīgs no reģiona ekonomiskās aktivitātes. Nodokļu maksātāji būtu vienojušies, ka visiem bērniem nepieciešams vienlīdz labs materiālais nodrošinājums. Īstās grūtības sāksies tad, kad tiks apspriests, vai līdztekus šim vienotajam finansējumam pašvaldības drīkst veikt piemaksas no sava budžeta.

Otrkārt, būs jāpieņem lēmums par pozitīvo diskrimināciju skolu finansējumā. Šobrīd valsts finansējums bērnu sociālajam un psiholoģiskajam atbalstam skolā ir 3% no "Nauda seko skolēnam" resursiem – neatkarīgi no problēmām, ar kurām saskaras skola. Finansējuma diferencēšana atbilstoši sociāli neaizsargāto bērnu īpatsvaram skolā ir apspriešanas vērta iniciatīva.

Treškārt, savlaicīgi jādomā par migrantu integrāciju mūsu izglītības sistēmā. Šobrīd likums skolām nosaka pienākumu integrēt migrantu bērnus – bērnus, kuri nezina valodu, ir no citas kultūras un bieži ar vājām akadēmiskajām priekšzināšanām. Tomēr iztrūkst papildu finansējuma vai metodiskā atbalsta šāda darba veikšanai.

"Naudas pārdale, sociālisms!" kliegs skeptiķi un opozicionāri. Jā, bet paradoksālā kārtā izglītības iespēju vienlīdzība (starta pozīcijas vienlīdzība) ir pilnvērtīga kapitālisma postulāts. Kvalitatīvu izglītību. Bet visiem, lūdzu!

 

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0