Pašlaik tiek veidota jaunā Latvijas valdība, bet rudenī beigsies Saeimas pilnvaru termiņš. Kas ir noticis ar Latvijas partiju reitingiem kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām, un kādas ir prognozes rudenim?
Latvijā ir vairākas pētījumu firmas, kuras regulāri publicē Latvijas partiju reitingus. Visbiežāk atklātībā nonāk "Latvijas faktu" noskaidrotie reitingi. Citas pētījumu firmas, kuras arī mēdz aptaujās uzdot līdzīgus jautājumus, tos izvēlas publiski nerādīt. Arī pats reitingu saturs ir diezgan trūcīgs – tik vien kā izvēlētā politiskā partija, par kuru balsotu, ja vēlēšanas būtu šodien.
Varu vienīgi lūgt pārējām pētījumu firmām, lai viņi sabiedrības interešu vārdā publisko savus reitingus, turklāt veic papildu analīzi – noskaidro, kā vēlētāju simpātijas mainās laika gaitā, kuras partijas konkurē savā starpā par vēlētāju balsīm, kāda ir motivācija nebalsot tiem, kuri neies uz vēlēšanām, par ko ir balsojuši tie, kuri tagad nezina, par ko balsot, kādi ir vispārīgie politiskie priekšstati dažādu politisko spēku atbalstītājiem un kā tie mainās utt.
Mazais pieejamo datu spektrs nozīmē, ka pret reitingiem ir jāizturas uzmanīgi. Pirmais un nozīmīgākais neprecizitātes avots ir izlases veidošanas principi un tās gaitā pieļautie pārkāpumi. Neviena privāta kompānija publiski neziņo, cik precīzi ir noticis process un cik lielā mērā ir ievēroti korektas pētniecības principi. Piemēram, izlasē proporcionāli ir jābūt pārstāvētiem cilvēkiem no dažādām sociālajām grupām. Dažādu sociālo grupu pārstāvību savukārt ietekmē dažādi citi faktori, piemēram, anketas garums. Jautājumi par politiskajām partijām gandrīz nekad nav vienīgie aptaujā ietvertie, biežāk tie ir kaut kur anketas nobeiguma daļā. Ja anketa ir trāpījusies garāka vai vērsta uz noteiktām sabiedrības grupām (piemēram, banku klientiem vai ceļotājiem), arī tas var ietekmēt iegūto rezultātu precizitāti un attiecināmību uz sabiedrību kopumā.
Parasti katrai pētījumu firmai ir savs raksturīgais rokraksts, sava raksturīgā nobīde datos, ko ietekmē izvēlētās pētniecības metodes, intervētāju apmācība un kontrole, darba apmaksas principi un citi, līdzīgi faktori. Šo faktoru pārzināšana savā ziņā atvieglo secinājumu izdarīšanu, tomēr vienlaikus padara to subjektīvāku un atkarīgāku no eksperta spējas ekstrapolēt dažādus faktorus.
Otrs neprecizitātes avots ir vienkārša matemātiskā varbūtība – pat korekti ievērojot visu, kas no pētnieka atkarīgs, neizbēgamu sakritību dēļ neprecīzi rezultāti laiku pa laikam rodas. Šī ietekme lielākoties ir neliela, tomēr mēdz nobīdīt rezultātus apmēram 2 % robežās (ņemot vērā tipisko izlases lielumu ap 1000 dalībniekiem).
Vēsturiskie Latvijas partiju reitingi parāda vairākas likumsakarības, kuras būtu interesanti aplūkot, ņemot vērā gan apritējušos divus gadus kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām, gan nākamās vēlēšanas pēc nepilna gada, gan valdības veidošanas procesus un jaunu partiju ienākšanu politiskajā vidē.
"Saskaņas centra" reitingus raksturo to nestabilitāte. Tie kāpj pirms vēlēšanām un krīt pēc tām. Varam secināt, ka šīs politiskās apvienības vēlētāju bāze ir samērā nestabila – lai arī ir pieņemts uzskatīt pretēji. Jā, partijai acīmredzot ir stabils vēlētāju loks, kas nemainās, bet vienlaikus viņiem izdodas piesaistīt politiski mazāk pārliecinātus vēlētājus. Pirmais acīmredzot ir etniskais elektorāts, kas ir stabils vispirms jau tādēļ, ka nopietnu konkurentu krievu partiju flangā "Saskaņas centram" nav, kopš PCTVL ir aizgājis prom no politiskās skatuves, bet Lindermana "Par dzimto valodu!" tā arī nav spējis pakāpties pāri politisko ākstu līmenim. Otras, nestabilās elektorāta daļas dēļ tiek izgrūsti milzīgi līdzekļi plašsaziņas līdzekļos un nodrošināta "maize un izpriecas" – atlaides sabiedriskajā transportā, masu gaumei atbilstoši svētku pasākumi, lieli un smaidīgi reklāmas laukumi pirms vēlēšanām un tamlīdzīgi. Ja agrāk par šo sabiedrības daļu konkurēja vairākas partijas, tad šobrīd SC ir izdevies gandrīz vai monopolizēt sev šos vēlētājus. Viņu izaicinājums – cik ilgi monopolu izdosies saglabāt. Tautas partija un Šlesera politiskie veidojumi apliecināja, ka pēc kāda laika nogurst arī šie politiski mazprasīgie vēlētāji. Tomēr jādomā, ka vēl šajās vēlēšanās viņi diezgan prognozējami apliecinās savu prieku par Ušakova sagādātajiem "banāniem".
Latvijas Faktu publiskotie Latvijas partiju reitingi kopš pēdējām Saeimas vēlēšanām
Vistuvākie "Saskaņas centram" politiskās izpratnes ziņā ir ZZS vēlētāji, tomēr ir viena būtiska atšķirība – tie ir nacionāli noskaņoti. Tas, šķiet, ir galvenais iemesls, kādēļ vairums ZZS vēlētāju vēl nav pārgājuši SC pusē – un vienlaikus galvenais iemesls, kas apgrūtina šo citādi tik līdzīgo partiju sadarbību. Ušakova kā Rīgas mēra un Maskavas atbalstīta politiķa rokās ir arī vairāk trumpju nekā novecojošajam un tiesvedību nomocītajam Lembergam. Lai arī partijas reitings ir kāpjošs, jādomā, ka ZZS negaida milzīgi sasniegumi vēlēšanās. Būs sasniegums, ja viņi spēs piesaistīt dažus procentus šobrīd svārstīgo vēlētāju.
"Vienotības" reitings diezgan vienmērīgi virzās lejup. Svārstīgākie vēlētāji ir paspējuši nogurt no Dombrovska, kuram ir sākusi lipt klāt oponentu gadiem atkārtotā kritika. Tādēļ uzrāvienu šai partijai var prognozēt, ja "Vienotībai" izdosies izveidot tādu valdību, kuras vadītājs spēs būt tikpat noturīgs pret kritiku kā Dombrovskis. Vai to varēs sasniegt Laimdota Straujuma? Iespējams.
Tomēr svārstīgie vēlētāji nav vienīgā "Vienotības" problēma. Viņi riskē pazaudēt politiski aktīvākās un zinošākās sabiedrības daļas atbalstu. Partijas vadībā ilgstoši ir iesēdušies un nekur netaisās doties politiķi, kuru makiavellisms neizbēgami spiežas cauri aplupušajai tautas glābēju zeltījuma kārtiņai, bet Rietumu tipa demokrāti un liberāļi arvien vairāk iekapsulējas maz ietekmīgās saliņās, it kā neredzot netīro politikas taisīšanas virtuvi. Nav tālu no tā, ka aktīvākie "Vienotības" vēlētāji var zaudēt pacietību un nolemt, ka šī partija vairs nepārstāv viņu ideālus, – un tas būs spēcīgs trieciens, pēc kura partija nespēs atgūties.
Par Reformu partiju nu jau vairākus mēnešus varam droši runāt politiskā līķa kategorijās, jo reitings ir nokritis zem PCTVL un bezcerīgās LSDSP viena procenta. Iepriekšējās vadības kurss ļāva vismaz cerēt uz uzticīgākajiem vēlētājiem, kurus nebija aizbiedējusi partijas mētāšanās no libertārisma un tautu draudzības līdz nacionālkonservatīvismam un populismam. Piesliešanās "Vienotībai" šajos apstākļos ir prātīgākais, ko viņi varēja darīt. Jādomā, ka "Vienotības" reitingus tas nepasliktinās, bet netiešā veidā (vairāk spēcīgu personību) pat noturēs vai uzlabos.
Reitingi šļūk uz leju arī nacionāļiem, kuri savā atjaunotajā versijā sāk arvien vairāk atgādināt TB/LNNK politbiznesa beigu gadu kopiju, virzoties tajā pašā politiskās izgāztuves virzienā. Tomēr ir nianse – šobrīd viņiem nav neviena konkurenta, kurš varētu pārņemt noteiktā sabiedrības daļā tik pieprasīto nacionālisma karognesēju kārti. Tādēļ varam paredzēt, ka sīki populistiski izgājieni turpinās mīties ar apšaubāmām un no sabiedrības acīm slēptām politiskām aktivitātēm, bet reitings –šūpoties ap pieciem procentiem. Tas, ka Raivis Dzintars nekļūs par Latvijas prezidentu, gan ir skaidrs. Nu, vismaz ja turpinās tādā garā kā līdz šim.
Uz kurieni iet vēlētāji, kuri viļas savos pašreizējos pārstāvjos? SC nestabilie vēlētāji, jādomā, neiet nekur. Viņiem vienkārši starpvēlēšanu posmā ir slinkums domāt par tādu lietu kā par politisko izvēli. Nu, nobalsoja viņi par SC, bet pašlaik nenopūla smadzenes, lai domātu, par ko balsot uz priekšu. Viņi varētu neaiziet balsot nemaz, ja nebūs intensīvu reklāmu vai cita veida pārliecināšanas.
ZZS vēlētāji ir tikpat mazprasīgi, bet viņiem ir lielāka izvēle. Tādēļ viņu izvēli, kas varētu tikt izdarīta pēdējā brīdī, ir tikpat kā neiespējami prognozēt – tā varētu būt jebkura cita no tobrīd vērā ņemamajām latviskajām partijām.
Kur aizies tie, kuri ir vīlušies "Vienotībā", Reformu partijā un Nacionālajā apvienībā? Daļa varētu atgriezties, ja neparādīsies kāds cits spožs spēks. Daļa varētu izvēlēties palikt mājās vai izdarīt pēdējā brīža izvēli par kādu "mazāk kaitīgu" partiju – t.i., viņiem tas varētu būt balsojums pret "Saskaņas centru", Šleseru vai kādu citu bubuli, kuru pie valsts grožiem viņi negrib redzēt nu neparko.
Politiskās partijas, šķiet, nesaprot vai izvēlas nesaprast, ka Latvijas vēlētāji izjūt arvien lielāku riebumu pret politiskās virtuves netīrību. Un, pat ja viņi to atklāti neformulē, tomēr izvēle vēlēšanās liecina, ka apmēram puse vēlētāju ar latviešu dzimto valodu šim jautājumam pievērš lielu uzmanību. Krieviski runājošo vidē šāds pieprasījums ir mazāks, tomēr pastāv arī tajā. Interesanti, ka tas ir svarīgi pat ZZS vēlētājiem, kuri gan, pateicoties ilggadīgai noteiktu mediju redakcionālajai politikai, ir noticējuši, ka visas partijas ir vienādi netīras.
Reitingos jau redzam, ka dažus procentus savāc Inguna Sudraba (pēdējos reitingos 5 – 6 %) un Einars Repše (1 – 2 %). Tomēr sabiedrība šos punktus dod it kā negribīgi, tādēļ liels izrāviens šiem spēkiem paredzams nav. Visvairāk šie spēki var cerēt uz pēdējā brīža izvēli, ko varētu izdarīt tie, kam riebums pret esošajiem politiskajiem spēkiem šķitīs lielāks nekā piesardzība pret kaķi maisā.
Līdz ar to galvenā prognoze, ko varu izdarīt par nākamajām vēlēšanām, – ja nemainīsies nekas principiāls, nākamās būs vienas no visizmisušākajām vēlēšanām Latvijas vēlētājiem, kad frāze "nav, par ko balsot" skanēs tikpat skaļi kā pirms 9. Saeimas vēlēšanām. Tām, kurās amatā tika pārvēlēts Aigars Kalvītis.
3