„Es studentiem mēdzu uzdot atjautības uzdevumu: nosaukt indivīdu, kurš pēdējo divu gadsimtu laikā būtu ietekmējis pasaules vēsturi vairāk nekā Markss,” intervijas sākumā saka Latvijas Universitātes profesors Juris Rozenvalds. „Pat ja mums būtu jāatzīst, ka viss, ko viņš radījis un izdomājis, ir bijis kļūdaini, mums vienalga būtu jāatzīst, ka šis indivīds ir Kārlis Markss. Katras personas dzīvē mēs varam atrast vismaz vienu punktu, kur Marksa idejas viņu ir pastarpināti ietekmējušas.”
Šogad aprit 140 gadi Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa sarakstītajam Komunisma manifestam ― vienam no nozīmīgākajiem politiskajiem manifestiem pasaules vēsturē. Lai arī nesasniedzis savu mērķi ― bezšķiru sabiedrību ―, tas tomēr kļuva par pamatu lielākās sabiedrības daļas ― strādniecības ― emancipācijai.
Šis gads zīmīgs arī ar to, ka klajā nākusi filma Padomju stāsts, kas līdz ar pārprasto komunisma eksperimentu ― PSRS ― denuncē arī pašu komunisma ideju un Kārli Marksu un Frīdrihu Engelsu piedevām, tā apliecinot tos aizspriedumus attiecībā uz marksismu, kas pēc bēdīgi slavenās komunisma pieredzes valda postpadomju Latvijā.
Lai tos nedaudz gaisinātu, uz sarunu aicinājām LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas pasniedzēju, profesoru Juri Rozenvaldu, kurš jau vairāk nekā 25 gadus lasa lekcijas par Marksa politisko filozofiju, būdams viens no ļoti nedaudzajiem šī domātāja ekspertiem Latvijā.
Anda Kļaviņa: Šī intervija notiek laikā, kad par marksismu runāt nav populāri: gan Latvijas kontekstā, kur pret gandrīz visu kreisā spārna filozofiju valda Padomju Savienības deformētā sociālisma un komunisma pieredzes ģenerēti aizspriedumi, gan globāli, kur arī tiek runāts par marksisma un tā atvasinājuma ― kritiskās teorijas ― krīzi.
Juris Rozenvalds: Ziniet, te man jācitē Marks Tvens: „Ziņas par manu nāvi ir nedaudz pārspīlētas.”
Mēs regulāri piedzīvojam attieksmes maiņu pret domātājiem. Bija laiks, kad Kants bija pamiris, bija laiki, kad Hēgelis tika uzskatīts par beigtu suni. Savukārt mūsdienās gan Kants, gan Hēgelis ir starp pašiem nozīmīgākajiem domātājiem mūsdienu filozofijā.
Vispopulārākais arguments ir, ka PSRS sabrukums un liberālisma ekspansija nozīmē kreisā spārna bezierunu padošanos kapitālisma priekšā. Dialektika beigusies.
Tas ir tas, ko 1989.gadā paziņoja Fransiss Fukujama ― aizguvis no Hēgeļa vēstures gala ideju, viņš teica: „Reālais sociālisms ir sabrucis, liberālismam [kas ir kapitālisma pamatā] vairs nav, kas stātos pretim.” Šodien, pirmām kārtām, varam teikt, ka Fukujama ir kļūdījies, jo rietumu liberālajam kapitālismam netrūkst kritiķu arī pēc „reālā sociālisma”. Tā ir kritika, kas nāk no austrumiem (diemžēl terorisma formā). Liberālisms tiek kritizēts no feminisma, no ekoloģisko, antiglobālistu viedokļa, un šajā sakarā būtiska ir kreiso ideju ietekme.
Otrām kārtam, jājautā: kāds kapitālisms uzvarēja? Tā kapitālisma izpratne, kāda ir dažam labam mūsu politiķim, un izpratne, kāda valda mūsdienu rietumu sabiedrībā, izsakoties nevalsts valodā ― dve bolšije razņici…
Uzvarēja ne jau tas XIX gadsimta Marksa laika mežonīgais kapitālisms. Tas kapitālisms, kas uzvarēja pār PSRS, bija spējīgs to izdarīt, jo spēja sevi pārveidot. Tas ir kapitālisms ar cilvēcisko seju: kapitālisms, kas Marksa ideju iedvesmotās strādnieku kustības rezultātā ir pieņēmis daudz no sociālā taisnīguma principiem. Piemēram, viens no Eiropas Savienības principiem ir kapitālistiskā tirgus ekonomika, bet, no otras puses, tā ir izteikti sociāli orientētā tirgus ekonomika. ES savā ziņā, un to atzīmē daudzi autori, ir sociāldemokrātisks projekts. Tas ļoti lielā mērā ir pieņēmis Marksa norādi, ka liberālisms, kas akcentē indivīdu politisko līdzvērtīgumu, ignorējot atšķirības, kuras ievieš privātīpašums, nav cilvēcīgs. Bez politiskās vienlīdzības vajag arī sociālo vienlīdzību.
Kā piemērs marksisma krīzei tiek arī minēts, ka, līdzīgi kā Freidu arvien retāk piemin psiholoģijas studijās, tā Marksu, viņa kapitālisma teoriju, nezina ekonomikas un sociālo zinātņu studenti.
Kad runājam par Marksu, mums jājautā: par kādu Marksu? Eiropas intelektuālajā vēsturē ir divi Marksi. Vispirms Eiropa iepazina vēlīno, tā saukto klasisko Marksu, bet tikai vēlāk parādījās viņa agrīnie darbi. Sākotnēji viņš lasītājiem bija pazīstams kā proletariāta cīņas teorētiķis, kurš sludināja: „Pa Eiropu klīst rēgs, tas ir komunisma rēgs.” Agrīnais Marks lasošajai publikai parādās tikai 20. gadsimta 30. gados, kad tiek publicēti viņa agrīnie, piemēram, Ekonomiski filozofiskie rokraksti, pazīstami kā Parīzes rokraksti. Tas ir izteikti filozofisks Markss, kurš ļoti daudz runā par cilvēku filozofiskā plānā un uzsver to, ko viņš, gan būtiski transformējot, aizgūst no Hēgeļa: darbību, piemēram, ka darbs ir cilvēka radīšanas process.
Kā jau liels domātājs, Markss ir ļoti bagāts. Markss ir sniedzis līdz šim vislabāko skaidrojumu tam, kā tehnoloģiskās izmaiņas ietekmē sociālo attīstību. Marksam ir izcili nozīmīga apziņas koncepcija ― slavenā ideoloģijas teorija. Markss tajā aplūko apziņas fenomenus neatkarīgi no tā, vai tie no izziņas viedokļa atspoguļo realitāti pareizi vai nepatiesi. Šajā sakarā, saistībā ar reliģijas iedabas skaidrojumu rodas arī slavenais teiciens: „Reliģija ir tautas opijs.” (Nevis „reliģija ir opijs tautai”.)
Marksa ideja par to, ka politisko interešu pamatā ir ekonomiskas intereses ― tas mūsos ir iegājies līdz kaulam, bet pirmais to tik skaidri formulēja Markss.
Darbības ideja, kādu to attīsta Markss, ir ļoti spēcīgi ietekmējusi psiholoģijas skatu uz psihes attīstību un problēmām. Šīs idejas ir transformētas un iekļautas mūsdienu psiholoģijā, un tam nebūt nevajag citēt Marksu. Lai arī psiholoģijas pamatlicējs ir Aristotelis, tas nenozīmē, ka mēs balstām psiholoģiju uz viņa darbiem. Tur jau ir intelektuālas attīstības šarms, ka viena ideja apaug ar citām ietekmēm.
Bet Aristoteli, Platonu, Dekartu studenti studē kā atsevišķus autorus, kamēr Markss par spīti viņa lielajai nozīmei Latvijas studiju kursos izskan vien ļoti pastarpināti.
Pagājušajā trešdienā ieskatījos kārtējā Domburšovā, kas šoreiz bija par izglītības problēmām. Tur tika pieminēts, ka patlaban atrodamies bīstamā situācijā: valsts nepārdomātās izglītības politikas rezultātā esam nonākuši pie tā, ka mūsu izglītība kvalitātes ziņā bieži vien nesasniedz rietumu līmeni, bet cenas ziņā sāk to pārsniegt. Tas draud ar krišanu dziļajā provincē. Attieksme pret Marksu, manuprāt, parāda mūsu izglītības sistēmas provinciālo raksturu. Atliek pieiet pie grāmatplauktiem normālā rietumu universitātē un apskatīties, cik daudz vietas tur atvēlēts Marksa sējumiem.
Mūsu sabiedrībā joprojām valda aplamais secinājums, ka sociālisms ir beigts un pagalam. Ja runa ir par padomju tipa sociālismu ― jā, tas ir beidzies, bet, ja runājam par sociālisma ideju... Manuprāt, mūsdienu Latvijas situācija uzrāda, cik akūti mums trūkst kreiso ideju. Tas, ka sociālisma ideju aplamās īstenošanas rezultātā sociālisms tika mūsu sabiedrība diskreditēts, ir novedis pie tā, ka kopš 90. gadiem pie varas ir partijas, kas sevi konsolidē uz anti-kreisuma bāzes. Tad, kad mēs brīnāmies, kādēļ mūsu partijas uzvedas tā, kā viņas uzvedas, atbilde ir: jo viņiem nav alternatīvas.
Tajās sabiedrības, kur ir bijusi konkurence starp spēkiem, kas velk pa labi, un tiem, kas velk pa kreisi, attīstība ir harmoniskāka. Kaut vai Lietuvā ― bija Brazausks (kreisais) un bija Lansberģis (labējais), un tas, ka viņi abi tur savā starpā stīvējās, manuprāt, nodrošināja veselīgāku attīstību nekā Latvijā.
Pirms runājam par Latvijas sabiedrības attiecībām ar kreisajām idejām, droši vien jārunā par situāciju postpadomju sabiedrībās kopumā, kur nereti vērojama labākajā gadījumā rezervēta, sliktākajā ― tumsonīgi noliedzoša attieksme pret Marksa un Engelsa idejām.
Te jājautā: kas ir tas pamats, no kura mēs apgalvojam, ka visi tie sliktumi, kas bija Padomju Savienībā, ir saistīti ar Marksu?
Marksisms-ļeņinisms.
Tā ir viena no lietām, kuru es saviem Politisko ideju vēstures kursa studentiem lieku likt aiz auss un atcerēties nakts vidū: marksisms-ļeņinisms un Markss ir divas atšķirīgas lietas. Tiem, kuri nav šai jautājumā iedziļinājušies, liekas: bija Markss, tad piedzima Ļeņins un sarakstīja savus gudrus darbus, un radās marksisms-ļeņinisms. Marksismam-ļeņinismam, stingri ņemot, nav sakara ne ar Marksu, ne Ļeņinu. Tā ir šo autoru interpretācija, kas radusies PSRS XX gadsimta 20. gados. Un šīs interpretācijas autors nav neviens cits kā visu tautu tēvs un skolotājs Josifs Visariona dēls Džugašvili, plašākai publikai pazīstams zem pseidonīma Staļins.
Tam, ka radās šāda interpretācija, ir vēsturisks pamats. Gan Markss, gan Ļeņins revolūciju saprata kā globālu notikumu, respektīvi, tai vienlaicīgi jānotiek daudzās visattīstītākajās zemēs. Krievijas revolūcija nenotiek pēc teorijas: tā nav ne attīstītākā valsts, nedz arī tai seko citas valstis (uz ko tik ļoti cerēja boļševiki). Rodas jautājums, vai var uzcelt sociālismu vienā atsevišķā valstī? Markss un Ļeņins visdrīzāk atbildētu, ka nevar. Staļiņs atbild: „Var.” Pie nosacījuma, ka valsts strauji attīsta savu industriālo potenciālu, lai spētu izturēt pārējās pasaules spiedienu un vajadzības gadījumā – aizstāvēties.
Tas izskaidro to, kas notiks PSRS XX gadsimta 30. gados: strauja industrializācija, forsēta kolektivizācija. Rietumi līdzekļus modernizācijai guva no koloniālās ekspansijas, padomju Krievija ― aplaupot vienu savas sabiedrības daļu ― zemniekus, iedzenot tos atpakaļ sava veida dzimtbūšanā.
Tas, ka marksismā-ļeņinismā paša Marksa idejas nebūt nebija noteicošās, uzrādās arī faktā, ka viņa kopotie raksti man kā jaunam pasniedzējam astoņdesmitajos gados bija samērā grūti iegūstami. Nebūt nebija tā, kā ar Ļeņinu, ka grāmatnīcās pakaļ svieda. Padomju Savienības ideoloģiskai elitei galvenā autoritāte bija Ļeņins. Man liekas, tas saistīts ar to, ka Markss rakstīja, balstoties uz rietumu kapitālisma pieredzi, viņš bija un palika rietumu cilvēks, kamēr Ļeņins rakstīja pusaziātiskajai, mērogos un intensitātē atšķirīgajai Krievijai.
Gan Marksa, gan PSRS mērķis bija komunisms, kāda loma bija sociālismam?
Ja Komunisma manifestā Markss runāja par tūlītēju proletariāta revolūcijas nepieciešamību, tad vēlāk viņš saprot, ka pāreja no kapitālisma uz komunismu ― bezšķiru pašpārvaldes sabiedrību, kurā nav vairs nav valsts, politikas (šajā ziņā Marksa idejas ir diezgan tuvas anarhismam), ― nav iespējama lēciena veidā. Mūža otrajā pusē viņš sāk runāt par to, ka pāreja uz komunistisko sabiedrību notiks divās fāzēs: pirmā fāze ir kaut kas pa vidu ― „komunisms ar kapitālisma dzimumzīmēm”, sociālisms (tā vēl nav bezšķiru sabiedrība, bet notiek strauja virzība uz to), otrā ― komunisms.
Marksam sociālisms ir samērā īsa sabiedrības attīstības fāze pēc proletariātiskās revolūcijas tiecībā uz īsto komunismu. Šāda sociālisma izpratne marksistiskajā kustībā valdīja līdz pat 1917. gada revolūcijai. Kad boļševiki nāca pie varas Krievijā, viņu pirmo gadu rīcība joprojām bija sakņota šajā pārliecībā: ka būs iespējams sabiedrību ļoti strauji pārveidot komunisma virzienā. Beidzoties pilsoņu karam, zemnieki vairs nebija gatavi atdot valstij visu saražoto, padomju valsti satricināja zemnieku sacelšanās. Šajos apstākļos Ļeņins pamato „jauno ekonomisko politiku” (НЭП), kas balstās citā sociālisma izpratnē - sociālisms ir nevis starpfāze, bet gan īpaša sabiedrība, kurā ir gan kapitālistiskās, gan komunistiskās, gan pat feodālās sabiedrības pazīmes. Ļeņinam pieraksta spārnoto teicienu „NEP ― eta nadolgo”, ko Staļins, pārņemot varas pilnību partijā, ir pārfrazējis: „NEP ― eta nadolgo, no ņe navsegda.” Tas arī nozīmēja NEPa politikas beigas un totalitārās sabiedrības veidošanos PSRS 20. gadu otrajā pusē.
No rietumu domātājiem nereti dzirdēts apgalvojums, ka Markss nekad nebija reālā sociālisma teorētiķis ― par komunisma īstenošanu cīnījās Ļeņins, Trockis, Mao un Če Gevara. Markss primāri bija un palika kapitālisma kritiķis.
Nudien lauvas tiesa no Marksa rakstiem ir par kapitālismu. Un meklēt pie viņa detalizētu komunistiskās sabiedrības aprakstu...
Marksam galvenais bija parādīt, ka kapitālisms sabruks pats savu pretrunu rezultātā. Un kā šo pretrunu atrisinājumu viņš redzēja lēcienu caur proletariātisko revolūciju komunistiskajā sabiedrībā.
Markss uzskatīja, ka komunistiskā revolūcija notiks nevis tāpēc, ka to kāds grib vai negrib, bet gan tādēļ, ka tā ir neizbēgama. Un te nu no XXI gadsimta pozīcijas varam skaidri secināt, ka Markss kļūdījās. Kapitālisms izrādījās daudz dzīvotspējīgāks. Taču izrādījās dzīvotspējīgāks tieši tāpēc, ka ņēma Marksa pausto kritiku un bija spiests rēķināties ar viņa inspirēto strādnieku kustību. Tas ir skaidrs, ka kapitālisms nemainījās labprātīgi. Jo kapitālistu kā XIX gadsimtā, tā mūsdienās interesē peļņa. Un tas ir normāli. Bet svarīgi ir, lai sabiedrībā ir spēki, kas spiež kapitālismu kļūt cilvēcīgākam.
Komentārā Rīgas Laikā par filmu Padomju stāsts jūs sakāt, ka ir nepatiesi vainot Marksu un Engelsu visās komunistu neģēlībās, bet vienlaikus atzīstat, ka šo domātāju „principiālās kļūdas ideju īstenošanas ceļu izpratnē” tomēr uzliek viņiem daļēju atbildību par reālā sociālisma eksperimentiem. Kas ir šīs kļūdas?
Man nav pamata uzskatīt, ka Marksa un Engelsa darbības pamatā nebūtu bijuši cēli nodomi. Cita lieta, ka tie risinājumi, kurus viņi piedāvāja, lai darītu cilvēcei labu, zināmā vērā vēlāk provocēja vardarbību, citādāk domājošo apspiešanu.
Viena no būtiskākajām principiālajām kļūdām ir saistīta ar viņa atbildi uz Eiropas politiskās domas centrālo ― publiskās intereses ― problēmu, proti, jautājumu par to, kā veidojas kaut kas tāds, kas ir nozīmīgs visai sabiedrībai, visam indivīdu kopumam. Piemēram, klasiskais liberālisms publisko interesi saprot kā tādu, kas veidojas uz atsevišķu privāto interešu pamata un atklājas politiskās komunikācijas procesā.
Markss šajā ziņā iet pavisam citu ceļu. Liberālisms runā par indivīdu, kamēr Markss par lielām indivīdu grupām, šķirām. Markss pieņem, ka sabiedrībā var izdalīt vienu šķiru, kura atrodas tādā beztiesiskuma stāvoklī, ka šī grupa atbrīvojoties, atbrīvo arī citus. Jo šo sabiedrības grupu pozitīvi ar šo sabiedrību saista tik maz, ka tā vienīgā ir ieinteresēta konsekventi to pārveidot. Te arī rodas slavenais teiciens: „Proletariātam nav ko zaudēt, izņemot savas važas.”
(Te ļoti var redzēt kristīgās tradīcijas spēcīgo ietekmi uz agrīno Marksu. Viņš proletariātu interpretē kā kristieši Jēzu: Jēzum vajadzēja viszemāk krist, visvairāk ciest, lai atbrīvotu cilvēci.)
Marks apgalvo, ka, realizējot savu gribu, proletariāts realizē arī visas sabiedrības intereses. Līdz ar to nepaliek vietas tam diskusiju procesam, kas raksturīgs liberālismam, ― kompromisu meklēšana, strīdi, diskusijas.
Te, manuprāt, ir iedīglis varmācībai, kas vēlāk parādās reālajā sociālismā. It īpaši austrumu tradīciju iespaidotajā Krievijā, kur par proletariāta interesēm tiek uzdotas partijas intereses: „Partija ir mūsu laika gods, slava un godaprāts.”
Markss bija ārkārtīgi kritisks pret parlamentāro tradīciju. Viņš lietoja terminu „parlamentārais kretīnisms”. Tas gan nenozīmē, ka Markss noliedz demokrātiju. Bet tā pirmām kārtām bija proletariātiskā demokrātija. Te jāņem vērā, ka tajā laikā Rietumeiropas kapitālistiskā attīstība veda uz to, ka pārskatāmā nākotnē proletariāts tiešām kļūtu par sabiedrības vairākumu.
Šeit izpaliek tas, kas ir tik svarīgs rietumu liberālismam: respekts pret indivīdu, viņa tiesību ievērošana, orientācija uz to, ka intereses ir ļoti daudzveidīgas un jāmeklē kompromiss. Marksisms šeit ir ļoti kategorisks. Un tas ticis ļaunprātīgi izmantots.
Bet te ir svarīgi paturēt prātā atšķirību starp rietumu sabiedrību, no kuras nāca Markss, un Krieviju, kur gadsimtiem ilgi vardarbība ir bijusi viens no nozīmīgākajiem sociālo problēmu risināšanas veidiem. Marksismam uzslāņojoties uz Krievijas vardarbības tradīcijas, veidojās tas, ko mēs zinām, ― reālais sociālisms.
Tas, ko Markss rakstījis par Indiju, lielā mērā sasaucas ar to, par ko viņš tiek apvainots Padomju stāstā ― ka komunisma īstenošanai nepieciešama modernizēta sabiedrība un tie, kas neatbilst šai kategorijai, tik un tā tiks pakļauti „lielajai vēsturei”. Tas daļēji izskaidro, kāpēc marksisma idejas bijušas problemātiskas daudzās potskoloniālajās sabiedrībās un arī tādās nelielās nāciju valstīs kā Latvija.
Tik tiešām ― komunisms ir modernās sabiedrības parādība, kas balstās uz augsti attīstītiem ražošanas spēkiem. Markss ir pirmais un joprojām viens no spilgtākajiem modernās sabiedrības teorētiķiem, kurš nevis vienkārši dzīvo šai sabiedrībā, bet mēģina atbildēt uz jautājumu, no kurienes tās radusies un kāda ir tās attīstības tendence.
Jautājums ir, cik lielā mērā Markss ir gatavs ievērot kaut kādas īpatnības, unikalitāti, kas raksturīga dažādām sabiedrībām. Markss neapšaubāmi bija globālists, viņu interesēja universāli ekonomiskie procesi. Un te daļēji ir taisnība tam, ko Marksam pārmet filma Padomju stāsts. Markss nebija nacionāli domājošs, Engelss gan varbūt klusībā bija un palika vācu nacionālists. Markss bija ebrejs, turklāt kristīts ― viņam bija globāls skats uz lietām.
Marksa skatījums būtu: lai atrisinātu sabiedrības problēmas, ir nepieciešama ekonomiska attīstība. Jo augstāka būs sabiedrības ekonomiskā attīstība, jo lielāka iespējamība, ka uzrādīsies kapitālisma pretrunas un sekos nenovēršama komunistiskā revolūcija.
Un tik tiešām: paskatieties uz Rīgas lepnumu ― jūgendstilu. Tas viss tika uzcelts no XIX gadsimta pašām beigām līdz Pirmajam pasaules karam, kad Rīga bija Krievijas impērijas lielākā eksportosta, bija Krievijas vārti uz rietumiem, kad baudīja Krievijas plašā tirgus priekšrocības.
Bet te parādās ekonomiskā izdevīguma un nacionālo interešu pretruna. Tā pati, ar ko saskaramies šodien. Skaidrs, ka dēļ gāzes un citiem resursiem mums ir izdevīgi turēties Krievijai pie sāniem, bet ar nacionālajām interesēm tā lieta nav tik vienkārša.
Marksu, lūk, šādas atsevišķu nāciju problēmas neinteresēja. Bet tas nenozīmē, ka viņš deva priekšroku kādai no lielajām.
Tad jau var saprast mūsu bažas...
Protams. Tomēr jāņem vērā, ka situācija XIX gadsimtā bija savādāka. Mazo nāciju pašapziņa kļūst par nozīmīgu sociālo faktoru tikai XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā. Markss tādas divu miljonu nācijas sakarā viennozīmīgi domātu, ka mums ir izdevīgāk būt kādas lielākas ekonomiskas formācijas sastāvā, maz ticams, ka viņu iedvesmotu mūsu dziesmotās revolūcijas mērķi.
Un tomēr attiecības ar Marksa tradīciju Baltijas valstu ietvaros ir savādākas. Kamēr, piemēram, Lietuvā gan politikā, gan mākslā kreisā alternatīva ir ļoti izteikta, Latvijā tā nav populāra kā vienā, tā otrā.
Te svarīgi ir apzināties, ka Latvijā padomju laikā komunistiskā partija pārvērtās par izteikti krievisku padarīšanu - atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas. Latvijas Komunistiskās partijas vadītāja A. Pelšes laikā Latvija kļuva par pirmo neostaļinisma bastionu PSRS, kamēr Igaunijā 60. gados „salmu igauņa” Ivana Kebina (kurš vēlāk nomainīja savu vārdu uz Jāns) valdīšanas laikā strauji attīstījās pilsoniskās sabiedrības iedīgļi.
Svarīgi ņemt vērā, kas Lietuva bija pirms Otrā pasaules kara ― maza agrāra valstiņa, kurai dūri zem deguna no vienas puses bāza Krievija, no otras ― Vācija un Polija. Atšķirībā no igauņiem un latviešiem, kuri uz savas ādas izjuta visu industrializācijas negatīvo seku gammu, lietuvieši no industrializācijas tikai profitēja, jo viņi spēja veikt industrializāciju uz pašu demogrāfisko resursu pamata (kas emigrācijas dēļ nebija iespējams Latvijā un Igaunijā). Lietuva Padomju Savienībā saņēma plašās dotācijas no Savienības budžeta, turpretim Latvija un Igaunija maksāja PSRS budžetā vairāk nekā no tā saņēma.
Tautas frontes sākumposmā mums un igauņiem bija skaidra formula – jāatgriežas pie situācijas pirms 1939. gada 23. augusta. Lietuviešiem bija cits viedoklis, jo pēc 1939. gada augusta viņi atguva Viļņu un Klaipēdu.
Tas, ka Lietuvā ir cita attieksme pret Padomju Savienību un pastarpināti ― pret komunismu, parādās arī caur to, ka tur par prezidentu ievēlēja bijušo Komunistiskās partijas pirmo sekretāru ― Aļģirdu Brazauski.
...
Skaidrojot Latvijas sabiedrības attieksmi pret marksismu, jāņem vērā arī globālais konteksts, kuram Latvija pirms 20 un vēl vairākiem gadiem pieslēdzās, atgūstot neatkarību. Tur jāiet atpakaļ uz 50. gadiem.
Pēc Otrā pasaules kara rietumos radās tas, ko sauc par „labklājības konsensu”: politiskās un sabiedrības vienotība ideja, ka par primāro mērķi jākļūst indivīda labklājībai. Tolaik rietumu sabiedrībai bija raksturīga izteikti negatīva attieksme pret jebkādiem ideoloģiskiem eksperimentiem, kas bija saistīti ar labējā un kreisā totalitārisma piemēriem, kad ideoloģija kļūst svarīga pati par sevi.
60. gadu beigās labklājības konsenss sāk jukt, jo izaug paaudze, kura karu nav pieredzējusi, Vjetnamas kara kontekstā tiek aktualizēts jautājums par indivīda robežām attiecībā pret valsts varu: „Kādēļ man jābrauc karot uz Vjetnamu?”
Pie varas vairākās rietumu zemēs nāk izteikti labēji spēki, saukti Jaunie labējie, no kuriem zināmākā ir Tečeres valdība. Viņu ideja ir, ka jāatgriežas pie klasiskajiem konkurences apstākļiem. (Kad vēlāk pie varas nāk leiboristu līderis Blērs, pat viņš maina šīs kreisās partijas uzstādījumu, ka valstij jābūt kā auklei, kas paliks bērnam apakšā spilventiņu ik reizi, kad viņš kritīs.)
Latvijas 80. gadu atbrīvošanās kustības lielā mērā notika Jauno labējo ideoloģijas ietekmē. No šejienes arī nāk daudzu mūsu politiķu naivi kapitālistiskā pārliecība. Jūs esat tādā vecumā, ka jums varētu būt aktuāla bērnudārza problēma, un tas, ka tā ir problēma, izriet no agrāko gadu politiķu pārliecības: latviešu sieviete sēdēs mājās, auklēs bērnus un gādās par pavardu. Ne tā latviešu sieviete taisās sēdēt mājās, ne kā. A kur palikuši bērnudārzi, kurus mani bērni 70. gadu beigās apmeklēja? Tur saimnieko privātas firmas. Lielā mērā tas saistīts ar priekšstatu, ka visam ir jābūt privātai iniciatīvai.
Tas pats ir ar lauksaimniecību. Ja 40. gadu beigās mums bija forsētā kolektivizācija, tad 90. gadu sākumā tā bija forsētā dekolektivizācija. Tos kolhozus visādiem līdzekļiem nīdēja ārā. Ko tagad priekšnieki zemniekiem piedāvā? Dibināt kooperatīvus! Kas ir kooperatīvs, ja ne tas pats kolhozs? Tā ir cita lieta, ka padomju laikos šo kooperatīvu ideju kastrēja.
Atdodot zemniekiem zemi atpakaļ pa pieciem, pa desmit un pat 20 hektāriem, valsts principā nolēma viņus neveiksmei, jo nedz Latvijas laikā, nedz mūsdienu pasaulē zemnieki ar tik nelielām teritorijām nevar izdzīvot.
Kamēr rietumi jau sen bija sapratuši, ka tirgus nebūt visu neatrisina, Latvijai vēl bija raksturīga šī naivā ticība privātai iniciatīvai un tirgum. Acīmredzot mūsu valstsvīru padomnieki ― tie, kas čukstēja kā rīkoties, ― bija auguši tiešā Jauno labējo pārliecību ietekmē.
Lai arī padomju režīmā marksisma ideja par sociālo vienlīdzību eksistēja vairāk uz papīra, mūsdienās tā nozudusi kā no papīra, tā no reālās sadzīves. Kā manis nesen rīkotajā konferencē Kultūras tulkošana: No nacionālā uz hibrīdo norādīja Berlīnē dzīvojošā kuratore Māra Traumane, vienlīdzības, sociālā taisnīguma, multikulturālisma, feminisma u.c. idejas Latvijā tiek tulkotas kā rietumu invāzija, kā sorosītu sazvērestība...
Ja Marksam var pārmest etniski nacionālā faktora neievērošanu, tad mums bieži vien tieši etniskās intereses izvirzās priekšplānā.
Latvijā īpaši akcentējās PSRS radītās etniskās problēmas. Piemēram, Latvijas komunistiskajā partijā latvieši vienmēr bija mazākumā. Tas tā nebija ne Lietuvā, ne Igaunijā, nedz Gruzijā. Arī darbaspēka ieplūdums pie mums izpaudās šerpākā veidā. Jo pie mums bija liela emigrācija, pie mums bija labi attīstīta infrastruktūra. Katrs rublis, ko Padomju Savienība ieguldīja Latvijā, atmaksājās daudzkārt vairāk nekā Turkmenistānā ieguldītais, par spīti turienes derīgajiem izrakteņiem.
Latvieši kā nācija piedzīvoja ļoti lielu izbīli ― mums bija situācija, ka visās lielajās pilsētās mēs bijām mazākumā, mums bija situācija, kad latvieši veidoja tikai nedaudz vairāk par 50% Latvijas iedzīvotāju. Tas nudien draudēja ar to, ka latvieši kļūtu par mazākumu savā vēsturiskajā dzimtenē.
Dēļ šiem apstākļiem latviešiem izveidojās minoritātes komplekss: apziņa, ka esam apdraudēti, ka mums ir jāaizstāvas utt. Bet nu jau ir pagājuši 20 atjaunotās neatkarības gadi: latvieši skaidri dominē Latvijas politiskajā dzīvē.
Tautas frontes laikā bija tāds sauklis: „Mēs gribam būt kungi paši savā zemē!” Saviem ārzemju kolēģiem es tolaik skaidroju, ka tas nenozīmē, ka gribam būt kungi, kas ne ar vienu nerēķinās, drīzāk kungi saimnieka izpratnē. Saimnieks, kas kārto, kas rūpējas, un rūpējas ne vien par sevi, bet arī citiem, kas ir viņa namā. Diemžēl līdz mūsdienām mēs neesam atteikušies no vienas padomju laiku „privilēģijas” ― ka varam rūpēties tikai paši par sevi. Padomju laikā latviešiem nebija jārūpējas par šejienes krieviem, jo par viņiem domāja Maskava. Nu mums ir jārūpējas arī par krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Bet tādi marksisma jēdzieni kā vienlīdzība, sociālais taisnīgums, multikulturālisms vēl nav iedzīvojušies mūsu sabiedrībā. Jā, mums ir jānodrošina savas tiesības, bet mums ir jārespektē citu likumīgās un taisnīgās tiesības. Tas, ka latvieši joprojām jūtās kā minoritāte un arī krievi arvien vairāk jūtās kā minoritāte, lūk, tas veido bīstamu situāciju.
Manuprāt, šeit milzīga atbildība gulstas uz latviešu inteliģenci. Nevis tajā, ka tā nav izpildījusi to, ko tauta sagaida, bet gan tajā, ka tā nav īstajā brīdi pateikusi: „Ko jūs dariet?! Tā nedrīkst!”
Politiskajā procesā svarīgs ir ne tikai iznākums, bet arī diskusija un tas, kādi argumenti tajā tiek lietoti. Latviešu inteliģence ļoti labi prot aizstāvēt latviešu valodu, tradīcijas utt., bet tā nemāk diskutēt, panākt to, ka vilks paēdis un kaza dzīva. Katrs mēģinājums risināt šo jautājumu civilizētā kārtā tiek uztverts kā uzbrukums latviešu interesēm. Tas tā nav. Tajā brīdī, kad mēs panākam, ka mēs sadzīvojam, tikai tad mēs apliecinām sevi kā savas zemes saimniekus.
Es neesmu par atgriešanos PSRS ― to es negribu, taču es gribu saprast, novērtēt. Un tur Markss mums ļoti var palīdzēt.
Vai tas, ka iznākusi Īgltona Marksisms un literatūras kritika un ir mēģināts skatīt XX gadsimta literatūru mijiedarbē ar politiskajiem procesiem, ir tikai nejaušība vai liecina par kaut kādām nopietnākām pārmaiņām Latvijas sabiedrības uztverē?
Es prognozēju, ka maz pamazām cilvēki sapratīs, ka mūsu sabiedrības galvenās problēmas ir nevis etniskās, ko patlaban bieži izvirza priekšplānā (atliek nobļauties „Latvieti, nepadodies!” vai „Naših bjut!”, un vēlētāji nobalso „tā, kā vajag”), bet gan ekonomiskie un sociālie jautājumi. Un tās latvieti un krievu vieno, nevis šķir.
Līdz ar mūsu ekonomiskās situācijas uzlabošanos mums būs jārēķinās ar imigrantu darbaspēka iebraukšanu. Un, ja jau latvietis nevar vienoties ar krievu, kuru vērtību struktūra un pat ādas krāsa ir tāda pati, tad, ko mēs darīsim, kad šeit ieradīsies pilnīgi citu kultūru pārstāvji. Cerība ir, ka sabiedrības daļas sapratīs, ka sociālekonomiskās problēmas vieglāk risināt ir kopā, un tuvināsies cita citai. Un te Marksa nozīme noteikti pieaugs, jo viņš ir ļoti labi formulējis šeit aktuālos jautājumus.
Diemžēl pētījumi uzrāda, ka pastāv arī iespēja, ka latvieši un krievi tad solidarizēsies uz ksenofobijas pamata ― uz citu nolieguma pamata.
Rezumējot: kas ir labākais, ko Latvija varētu paņemt no marksisma šodien?
Sociālā taisnīguma ideju. Man liekas amizanti, kad dzirdu par mūsu ekonomiskajām grūtībām, par to, ka jāiesaldē valsts institūcijās strādājošo algas, bet redzu to apbrīnojamo pietāti, ar kādu valstsvīri attiecas pret to sabiedrības slāni, kas legāli un nelegāli ir guvis no šī mežonīgā kapitālisma. Kāpēc pie mums nevarētu būt tāpat kā lielākajā daļā pasaules, ka bagātie maksā lielākus nodokļus (arī tajās, kas sevi uzskata par klasiski kapitālistiskajām)? Šeit parādās kreisās alternatīvas trūkums, kas ir nepieciešams. Sociālā taisnīguma ideja mūsu politiskajā elitē vēl nav iegājusi kā vērtība (pat ne vārdos). Nekas jau nenotiks ar tiem bagātajiem, ja viņiem nedaudz piegriezīs skrūves! Vajag tik saprātīgu politiku kā pie zviedriem, kas saka: „Kāpēc kaut vistu, kas dēj zelta olas?”
Kādēļ pats pievērsāties šim ideju laukam? Vai padomju laikos bijāt komjaunatnes aktīvists, kurš ticēja labajam, īstajam komunismam?
Aktīvists es nebiju, bet, lai pasniegtu augstskolā, man bija jābūt partijā. Lekciju kursam, kas agrāk saucās Marksistiski ļeņiniskās filozofijas vēsture, pievērsos nejauši. Nelaiķis Pēteris Laizāns (bijušais LU Filozofijas vēstures katedras vadītājs ― A.K.) ierosināja, lai lasu šo kursu. Šī programma bija aizgūta no Maskavas Universitātes. Trešdaļa lekciju kursa bija par Marksu un Engelsu, pārējās divas trešdaļas par Ļeņinu. Man personiski, un domāju, arī studentiem visinteresentākā daļa bija par agrīno Marksu. No studentiem sagaidīju pat patīkamu pārsteigumu, ka patiesais Markss ir savādāks, nekā viņiem tas pasniegts citos kursos, ― ka tas nav tikai jautājums, par to, vai matērija ir primāra.
Kā padomju laikā ģeometriskā progresijā pieauga to cilvēku skaists, kas piedalījās pirmajās sestdienas talkā un kopā ar Ļeņinu nesa baļķi, tā mūsdienās ģeometriskā progresijā pieaudzis to skaits, kas padomju laikā ne ar ko citu nenodarobojās kā cīnījās pret komunismu un Ļeņinam uz plakātiem acīs piespraudes sprauda. Es biju pietiekami lojāls varai.
Jā, tad, kad Hruščovs 21. kongresā 1961. gadā paziņoja: „Šī padomju paaudze dzīvos komunismā,” es kā mazs puika gāju mājās no skolas un prātoju, kā tas komunisms izskatīsies, un secināju, ka tad visiem dos konfektes tik, cik katrs gribēs, ― tad es bērna naivitātē ticēju komunismam. Bet vai es ticēju komunismam, kad beidzu universitāti, un kurš toreiz ticēja komunisma idejai...? Kā cilvēks, kurš pasniedz filozofiju, sociālās zinātnes, es nevarēju auditorijā pateikt, ka tās ir absolūtas blēņas un ka Brežņevs ir smieklīgs, kaut arī tas bija acīmredzams. Es domāju, ka absolūti lielākā sabiedrības daļa izturējās pret padomju propagandas apgalvojumiem kā pret formulām, kurām nav reālā seguma.
Kādu redzat savu studentu attieksmi pret marksisma idejām? Cik daudz vietas studiju kursā ir atvēlēta marksismam?
Es pasniedzu Politisko ideju vēsturi Latvijas Universitātes politoloģijas studentiem. Ņemot vērā, ka mums pusgada laikā jāizskrien cauri politisko ideju vēsturei no senajiem grieķiem līdz mūsdienām, par Marksu mēs runājam nopietni – par pašu Marksu, Frankfurtes skolu, neomarksismu. Un studentiem nudien ir interesanti. Esmu to novērojis. Marksam var nepiekrist, bet runāt bez viņa par pēdējo divu gadsimtu politisko vēsturi ir vairāk kā nenopietni.
Studējot Londonā, man katrs otrais kursabiedrs gribēja rakstīt maģistra darbu par A. Negri un M. Hartu. Vai arī jūsu studenti raksta par neomarkistiskajiem autoriem?
Rietumos studenti šos vārdus sev apkārt dzird visu laiku, kamēr pie mums... Kā jau minēju, mēs daudzās jomās esam provinciāla sabiedrība. Tādēļ rakstīt par autoriem, kas nav populāri, šeit prasa lielāku piepūli. Bet, protams, rakstot par to pašu globālismu bez Harta un Negri Impērijas neiztikt.
1