Kultūrizglītība Latvijā

Sarunā par to, kādā stāvoklī Latvijā šobrīd ir kultūrizglītība, piedalījās kultūras ministre Dace Melbārde, diriģents Ints Teterovskis, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Zirnīte un biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja Zaiga Pūce. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins, foto – Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Doma rīkot sarunu par kultūrizglītību radās vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, tāpēc, ka ir skolēnu vasaras brīvdienas un ir laiks padomāt, ko darīt ar skolēniem un skolām nākamajā mācību gadā, jo, cik atceros no saviem skolas laikiem, mācību gada laikā kaut ko domāt un mainīt nav iespējams, tas ir iespējams tikai vasarā. Otrs iemesls ir izskanējušās bažas par to, vai algu paaugstinājuma plānos un skolu reformās netiks aizmirsti mākslas un mūzikas skolotāji. No tā radās jautājums, kāda vispār ir mākslas, mūzikas un citu ar kultūru saistītu izglītības disciplīnu vieta tajā, ko mēs saucam par izglītības sistēmu Latvijā. Savukārt trešais impulss bija sliktajiem matemātikas eksāmena rezultātiem pievērstā uzmanība. Dažādās sarunās parādījās jautājums, cik būtiska ir matemātika kā mācību priekšmets – varbūt citi priekšmeti ir daudz svarīgāki mūsu dzīvē un matemātika nemaz vairs nav vajadzīga? Vai arī, tieši otrādi, jāmet pie malas viss humanitārais un skolās jāstiprina eksaktā izglītība? Šodien es vēlētos parunāt par to, kādu vietu ieņem ar kultūru saistīti priekšmeti citu disciplīnu vidū un Latvijas izglītības sistēmā kopumā, koncentrējoties uz pamatizglītību, nevis profesionālo izglītību. Gribu arī izvirzīt hipotēzi, ka mūsdienās, 21. gadsimtā, procentuāli daudz vairāk cilvēku strādā nozarēs, kas ir saistītas ar kultūru. Salīdzinājumu es izdaru attiecībā pret pagājušā gadsimta situāciju, kad lielāks īpatsvars strādājošo iztiku pelnīja rūpniecībā vai lauksaimniecībā un kultūras darbinieki bija sava veida elite, kamēr masa bija proletariāts un zemnieki. Mūsdienās arvien vairāk ir cilvēku, kas ļoti dažādās nozarēs – reklāmā, radošajās industrijās, kā pašnodarbinātie – realizē savas ar mākslu, mūziku, tēlaino domāšanu saistītās spējas un talantus. Vai šīs pārmaiņas nenozīmē, ka būtu jāmainās izglītības sistēmai un tam, kā mēs sagatavojam bērnus dzīvei?

Ints Teterovskis: Tie, protams, ir pētījuma vērti jautājumi, uz kuriem konkrētu atbilžu nav. Man šķiet, ka mūsdienās vienkārši autorība un tās lietas ir daudz aktuālākas. Ja mēs sakām, ka varbūt radošās profesijas mūsdienās ir pat svarīgākas par citām, jāatgādina, ka jebkas, ko mēs lietojam, arī galds, ir radoša cilvēka radīts. Kad mūziķi runā par autortiesībām attiecībā uz savām dziesmām, es saku viņiem: "Žēl, ka nav neviena, kas logu izdomājis un kas nepieprasa autortiesības, jo pārējais jau ir tikai interpretācija par to." Bez radošuma nekas pasaulē nenotiek. Runājot par tēmu šaurākā kontekstā, par izglītību... Es ticu tam, ka vārdi mūsu valodā nav radušies tāpat vien. Vārds "izglītošana" arī daudz ko pasaka – priedēklis "iz-" liecina, ka tas ir smags, rūpīgs darbs, kurā liela nozīme ir detaļām. Izglītībai ir jābūt maksimāli daudzpusīgai, tāpēc arī to sauc par "vispārīgo izglītību". Ir jādod bērnam iespēja izvēlēties ceļu, ko iet, ir jādod priekšstats par visu. Protams, es esmu mūzikas pārstāvis, un, lai gan šobrīd nevienā skolā nestrādāju, kādu laiku esmu to darījis. Bija lietas, ko gribēju darīt citādāk, bet apzinos, ka šo sistēmu ir grūti kustināt. Šobrīd es noteikti varu teikt, ka mūzikas izglītības vispārizglītojošajās skolās ir krietni par maz, un, kā jau tu minēji, ne tikai radošās industrijas, bet kultūra kā tāda bieži vien ir flagmanis, kas veido vidi sev apkārt. Savos projektos es izdomāju vietu kādam notikumam, un tur tiek sakārtota infrastruktūra, uztaisīti ceļi. Agita Ikauniece izdomā rīkot pasākumu nekurienes vidū, kaut kur pie Neretas, un tur uzreiz tiek uztaisīts ceļš. Kultūra neapšaubāmi ir iniciators, grūdējspēks. Bet, atgriežoties pie mūzikas vispārizglītojošajās skolās, šajā disciplīnā ir par maz praktiskas muzicēšanas. Mūzika ir vienīgais priekšmets vispārizglītojošajā skolā, kas ir atstāts pabērna lomā tieši praktisko nodarbību ziņā. Mēs mācāmies teoriju par mūziku, par mūziķiem, bet mēs maz muzicējam. Tas ir tas pats, kas sportā mācīties par Lebronu Džeimsu, nevis pašam spēlēt basketbolu. Apmēram pirms diviem gadiem nofotografēju vispārizglītojošās vidusskolas mūzikas mācību programmas paraugu, kas man šodien ir līdzi. Te rakstīts: "Mērķis ir sekmēt izglītojamā emocionālo, radošo, intelektuālo attīstību" – un tā tālāk, kas ir forši, bet kā to realizēt? Ailītē "Radošās darbības" pirmais punkts ir "Mūzikas klausīšanās". Tātad nevis radīt, bet gan patērēt to, ko jau kāds cits ir radījis. Es uzskatu, ka problēma ir jau saknē un programmā paredzēto mērķi nav iespējams sasniegt ar šādām metodēm. Kā var iemācīties klausīties mūziku, nesaprotot to? Šis posms šeit vispār neeksistē. Arī paskatoties vēsturē, jājautā – vai lielie filozofi un matemātiķi bija vispirms filozofi un matemātiķi vai tomēr pirmkārt mūziķi? Bērnam vajag dot iespēju iepazīt mūziku. Tu pieminēji arī deju. Es reti redzu mūziku bez dejas, jo mūzika ir tā, kas inspirē deju. Tas ir viens no pamatimpulsiem, no kura cilvēks nevar atteikties. Deju cilvēks var neredzēt, aizverot acis, bet mūziku nevar nesajust, pat būdams akls un kurls, jo tā vibrē, tā izraisa emocijas. Tādā ziņā mūzika ir viena no ietekmīgākajām mākslām.

Ilmārs Šlāpins: Bet kas ir noticis ar mūzikas praktizēšanu skolās? Vai tā ir bijusi un kaut kādā veidā pazudusi?

Ints Teterovskis: Laikā, kad kultūras ministrs vēl bija Ints Dālderis, aktualizējās doma par masu kora un kopīgās muzicēšanas atjaunošanu no 1. līdz 4. klasei. Kā mācību procesa sastāvdaļu, nevis ārpusklases nodarbi. Es tam ļoti piekrītu. Biju uzaicināts par to diskutēt, un lemšanā piedalījās arī pūtēji. Gandrīz visas nozares, arī pūtēji, deva priekšroku dziedāšanai, jo tik mazi bērni piena zobu dēļ vēl nevar pūst. Turklāt dziedāšana ir arī relatīvi izdevīga, jo tur vajag tikai telpu un profesionālu skolotāju, nav jāpērk instrumenti, kas tomēr maksā kaut ko. Jautājums tika pacelts, un tas joprojām ir aktuāls, jo īpaši Latvijas kontekstā muzicēšanas skolās joprojām ir par maz. Tagad man jauniešu korī "Balsis" ir kādi astoņi vai deviņi jaunieši, kas nav bijuši Dziesmusvētkos. Tas ir svarīgi, ja mēs paliekam pie uzskata, ka Dziesmusvētki mums kā tautai, nācijai kaut ko nozīmē. Tas ir traģiski, ka šis jaunietis ir izgājis visu skolas posmu un viņam nav bijusi iespēja piedalīties Dziesmusvētkos. Viņš pat netiecas uz pieaugušo Dziesmusvētkiem, jo viņam nav pieredzes un apziņas par to, ko tas nozīmē. Es uzskatu, ka koris ir izcils, miniatūrs sabiedrības pastāvēšanas modelis, jo ir vismaz četras balsis un katram ir jāmāk sava balss perfekti. Ir jāmāk vienlaikus noturēt savu balsi un saklausīt pārējos. Un, pats galvenais, kopīgiem spēkiem nonākt līdz mērķim. Katram cilvēkam ir savas intereses, kuras tas attīsta un pilnveido, bet savā ceļā viņš tomēr redz visu, kas notiek apkārt, un kopā ar citiem iet uz labāku sadzīvošanu. Tas ievada filozofisku jautājumu – ko mēs gribam redzēt Latvijā pēc 150 gadiem? Mums kā valstij vajag kopīgu mērķi, kuru uz īsāku laika sprīdi par 100 vai 150 gadiem nemaz nav jēgas uzstādīt. Vispār es esmu baigais runātājs un mani vajag apturēt. (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Tad šo es pagriezīšu uz ministrijas pusi – kas ir ar to disbalansu?

Dace Melbārde: Man ir liels kārdinājums uzreiz komentēt to, ko Ints teica. Ja mēs skatāmies tīri pēc statistikas, tad nevar teikt, ka kolektīvā muzicēšana skolās ir samazinājusies, tā ir pieaugusi.

Ints Teterovskis: Šis griezums attiecas uz mūzikas skolām vai...?

Dace Melbārde: Nē, tieši uz vispārizglītojošajām skolām. Ja paskatās uz to, kas un cik daudz piesakās dalībai Dziesmusvētkos, nevar teikt, ka attiecībā uz kopējo bērnu skaitu būtu vērojams kāds kritums, tieši otrādi – demogrāfiski bērnu un jauniešu skaits Latvijā samazinās, bet dalībnieku skaits Dziesmusvētku kustībā, par ko Ints runā, pieaug. Tāpēc nevar teikt, ka šobrīd piedzīvojam krīzi. Problēma drīzāk ir atsevišķas kolektīvās muzicēšanas formas, kā, piemēram, zēnu kori, vīru kori. Saruna par šīs problēmas cēloņiem ir arī filozofiska, jo vaina nav meklējama tikai izglītībā. Viens no izglītības atslēgas jautājumiem, protams, ir pedagogi, kas spēj piesaistīt, ieinteresēt. Ja mēs meklējam problēmas formālās izglītības ietvaros, tad es teiktu, ka tas ir tieši pedagogu trūkums.

Ints Teterovskis: To, protams, ietekmē prestižs...

Dace Melbārde: Un atalgojums. Protams, iemesli, kāpēc sarūk vīru koru skaits, ir daudz plašāki, jo arī jautājums par to, kā pavadīt brīvo laiku, ir daudz sarežģītāks. Kultūras piedāvājums atrodas milzīgā konkurencē ar visiem citiem atraktīvajiem piedāvājumiem, tāpat to ietekmē sabiedrībā dzīvie stereotipi par vīriešu nodarbinātību un tamlīdzīgi. Nogurums, vērtību maiņa – tur varētu gari un plaši filozofēt, bet man negribētos aiziet šajā virzienā. Ievada jautājumi bija ļoti piemēroti, lai plašāk parunātu tieši par kultūrizglītības konceptu, un pie tā es labprāt atgrieztos, jo, kad jūs sākumā pieteicāt plašo jautājumu loku, bija divas lietas, pret kurām man parādījās iekšēja pretestība. Pirmā bija ierosinājums parunāt par skolēniem un brīvlaiku, un otra bija mudinājums koncentrēties uz pamatizglītību. Manuprāt, kultūrizglītībā ir ļoti grūti nofokusēties uz vienu izglītības formu. Jo īpaši 21. gadsimtā tā ir jāskata kā kopums, kurā nozīme ir gan formālajai izglītībai, gan pašmācības procesam. Šī mūžizglītības perspektīva un dažādu izglītošanās formu savstarpējā mijiedarbība ir ārkārtīgi svarīga. Mēs nevaram izkadrēt tikai pamatizglītību un domāt, ka caur to iedosim pareizo kultūrizglītību. Tas ir tikai viens no veidiem, kā veidot harmonisku personību, jo tas, kas notiek ārpus skolas, kulturāli izglītotam cilvēkam nav mazāk būtiski. Ļoti svarīga ir interešu izglītība un tās kvalitāte, kā arī tas, kas notiek profesionālajā izglītībā. Tāpat būtisks ir tas, kas notiek kultūras institūcijās un iestādēs – cik veiksmīgi tās spēj uzrunāt dažādas auditorijas, tai skaitā bērnus un jauniešus. Šis kompleksais piedāvājums ietekmē to, kādas iespējas mēs varam dot, lai veidotu kvalitatīvu izglītību. Otrs jautājums ir, cik lielā mērā iedzīvotāji ir gatavi ņemt to pretī? Te, protams, pamatizglītībai ir liela loma, jo tā ir viena no vietām, kas dod pirmo izpratni par kultūru. Ļoti būtiska ir arī skolotāja personība, un te parādās mans otrs pretestības punkts, jo man ir svarīgi runāt ne tikai par skolēniem un skolām, bet arī par skolotājiem un to, cik daudz skolotāju paši papildus apgūst kultūru – apmeklē izstādes, koncertus, seko līdzi aktualitātēm. Cik viņi kā personības ir interesanti, un cik daudz viņi var iedot bērniem, tos aizraut? Arī vecākiem šajā jautājumā ir ļoti liela loma, un es nevaru iedomāties, kā tikai skola varētu šo nišu aizņemt.

Daiga Zirnīte: Varbūt mēs tomēr varam atrast kādu aspektu, kas mums neļautu tikai peldēt pa virsu? Es saprotu, ka kultūrizglītību ietekmē visdažādākās lietas, bet jārunā ir par to, ko mēs varam izdarīt tieši skolā, jo tur visi šie bērni ir. Mēs varam analizēt un domāt, kā visefektīvāk iedot šo kultūrizpratni. Kā teica divi mani skolēni: atvērt šīs garšas kārpiņas, iešūpot kultūrai. Tas, manuprāt, ir jāizdara skolai. Izvēles iespējas šobrīd ir milzīgas. Mūzika tik aktīvi velk deķi uz savu pusi! Par daudz!

Ints Teterovskis: Cilvēki uz to pavelkas. Tas ir ritms, tu nevari ietekmēt savu sirdi, fizioloģiju!

Daiga Zirnīte: Esmu pārliecināta, ka mēs par daudz liekam uz dziesmu. Vairāk jāpievērš uzmanība jomām, kas veicina sarunu ar sevi, – literatūrai, mākslai.

Ints Teterovskis: Dziesma bez literatūras neeksistē. Visi mani koristi zina dzejoļus no galvas – skolā nevarēja iemācīties, bet caur dziesmu to izdarīja.

Daiga Zirnīte: Reiz es piedalījos skolēnu sarunā starptautiskā bakalauru klasē. Skolēni man uzdeva jautājumu – ar ko Latvija var lepoties? Es apmulsu, jo tur sēdēja divi kora "Kamēr..." dziedātāji un viņi neatbildēja, ka mēs varam lepoties ar Latvijas kultūru, koru kultūru.

Ints Teterovskis: Ai, tā jau tāda pieticība. Es arī nekad sevi nenolikšu pirmajā vietā. Tā ir tāda vīriešu loģika.

Daiga Zirnīte: Bet viņiem nav vēlēšanās dalīties ar to, ko viņi ir ieguvuši koncertos, dziedot fantastiskus skaņdarbus.

Ints Teterovskis: Tā pēc būtības ir detaļa. Svarīgākais jautājums ir – pie kā mēs gribam nonākt šajā sarunā? Vienkārši papļāpāt vai pie kaut kā nonākt? Arī Latvijā kultūrai ir miljons definīciju, un ir daudz rakstīts un pētīts, kur Latvijā vispār parādās šis salikums "kultūrizglītība" un ko tas nozīmē. Ja mēs skatāmies pagātnē, kultūra ir tas, kā cilvēki dzīvoja, ko viņi ēda, vilka mugurā. Tas, ko Dace minēja, ir reāli pa gabalu skatoties, bet mēs šodien esam tajā iekšā. Protams, ka kultūra ir absolūti viss – labi uzvesties uz ielas, nespļaudīties, iedot dāmai vietu tramvajā. Ir jāsaprot, kas bērnam vai nākamajai paaudzei ir tā niša, kurā mēs, no malas skatoties, redzam trūkumus. Ja redzam, ka ir kādas jomas, kas varētu nobrukt, tajās ir jāinvestē. Mēs nevaram vienkārši iemācīt tās lietas.

Daiga Zirnīte: Kā jūs teiktu – kas ir kultūra? Tās uzdevums? Kāds ir kultūrizglītības uzdevums skolā? Mēs nevaram aptvert tēmu tik plaši un sākt runāt par kultūru ģimenēs.

Ilmārs Šlāpins: Es pateikšu savu definīciju, ko pirms laika noformulēju kā saukli "Satori" sadaļai "Ar bērniem": kultūra ir tas, ko mēs darām ar saviem bērniem. Tas ir tas, kas paliks pēc mums, jo bērni turpinās to darīt, un arī tas, ko mēs paši esam saņēmuši no saviem vecākiem un tagad atdodam bērniem. Šajā izpratnē, protams, visa izglītība un tas, ko mēs mācam bērniem, ir kultūra.

Zaiga Pūce: Mums ir arī projekts "Garā pupa", kas ir tieši vērsts uz to, ka bērniem ir jāaug kultūrā. Šībrīža aktuālais projekta sauklis ir "Es augu dienu augu". Pievēršot uzmanību pamatizglītībai, es gribētu oponēt ministrei par tās nozīmīgumu, jo man šķiet, ka cilvēku, kas no bērnības nav radināts baudīt kultūru un izprast tās nozīmīgumu, ir daudz grūtāk vidusskolā un pēc tās pārliecināt, ka kultūra ir vērtība un viņš no tās var gūt kādu prieku. Man ir grūti teikt, kas šobrīd notiek skolās, iespējams, arī kultūrizglītībā daudz kas ir mainījies, bet es esmu tas bērns, kas ir izgājis cauri visiem tā saucamajiem kultūrizglītības riteņiem – dziedājusi korī un ansamblī, dejojusi tautiskās dejās, gājusi mūzikas skolā un tā tālāk. Es ļoti labi saprotu to, ka pamatskola ir tas visnestabilākais zilonis, jo, teiksim, vidusskolā mums jau bija ārzemju literatūra, kultūrvēsture, filozofija un tādi priekšmeti.

Ints Teterovskis: Kur ir nevis kaut kas jādara, bet gan jāmācās. Tā ir milzīga atšķirība.

Zaiga Pūce: Ārzemju literatūrā mēs lasījām un analizējām, bet mūzikas skolā es mācījos spēlēt instrumentu un dziedāju. Stāsts ir par to, ka pamatskolas programmā mums bija tikai vizuālā māksla un mūzika, jo koris, dejas un ansamblis bija fakultatīvas nodarbes. Mūzikā mēs tiešām mācījāmies par mūziku – apguvām notis, mācījāmies, kas ir Bēthovens, klausījāmies uz čerkstošām platēm skaņdarbus, bet vizuālajā mākslā mēs tikai zīmējām un neko nemācījāmies par māksliniekiem vai stiliem. Pirmā reize, kad es sastapos ar informāciju par kultūrvēstures stiliem, bija vidusskolā, un tagad es domāju par saviem klasesbiedriem, kas neaizgāja vispārizglītojošajā virzienā, bet uz profesionālās izglītības iestādi. Es tiešām nezinu, tas ir jautājums pedagogiem, bet – vai viņi tur apguva šo kultūrvēsturi un ārzemju literatūru? Ja ne, tas nozīmē, ka starp mums ir daļa mana vecuma cilvēku, kas ir izslīdējuši cauri šai informācijai. Kā mēs uzrunāsim viņus par viņu bērniem? Vai viņi vedīs savus bērnus uz kultūras pasākumiem un iesaistīs pulciņos? Jautājums par kultūrizglītību ir komplekss, jo tā nav tikai papildizglītība – tā ir svarīga visā izglītības sistēmā.

Dace Melbārde: Es tikai nesaprotu, kādā ziņā bija jāoponē, jo mūsu viedoklis lielā mērā sakrīt.

Zaiga Pūce: Man šķita, jūs minējāt, ka pamatizglītība nav tik būtiska.

Dace Melbārde: Nē, tieši otrādi. Es teicu, ka pamatizglītība atrodas pašā sistēmas centrā, bet tā nedrīkst būt vienīgā izglītības forma, par ko mēs runājam. Viss ir jāskata kopumā. Mēģinot atgriezties pie būtiskākā – pamatproblēma jau nav tas, kurā izglītības līmenī mēs kaut ko darām, bet gan kas un kā tiek mācīts. Jūs vaicājāt, ko šajā sakarā var darīt, – tas, par ko Kultūras ministrija jau kādu laiku "deg", ir "Latvijas skolassoma", ko mēs mēģinām virzīt kā vienu no centrālajiem simtgades projektiem. Kā piemēru mēs esam ņēmuši Skandināviju, kur tiek īstenots līdzīgs projekts.

Ilmārs Šlāpins: Vai tā ir kultūras soma?

Dace Melbārde: Šobrīd mēs to saucam vienkārši par "Latvijas skolassomu", jo uz šo jautājumu ir jāpaskatās mazliet konceptuāli plašāk, bet tas ir tas, kas Nacionālajā attīstības plānā rakstīts kā "kultūras skolassoma". Pamatproblēma ir tajā, ka kultūra skolās bieži vien tiek mācīta ļoti teorētiski – tas nav tikai praktizēšanas jautājums, bet tajā brīdī, kad bērnam tiek mācīts par Latvijas mākslu, viņam ir jādod iespēja tā redzēt: bērns jāved uz Nacionālo mākslas muzeju, un viņam jāļauj darboties kopā ar muzeja pedagogiem. Šajā aspektā es saskatu sinerģijas nepieciešamību, jo nepietiek tikai ar formālo procesu skolas solā. Ir ļoti svarīgi parādīt dzīvo kultūras procesu. Runājot par kultūras mantojumu vai par laikmetīgo mākslu, ir svarīgi bērnu aizvest tur, kur šis process notiek, piemēram, uz mākslinieku darbnīcu.

Ilmārs Šlāpins: Kā trūkst, lai tas notiktu? Nav naudas, nav tādas tradīcijas?

Dace Melbārde: Pirmkārt, ir jāizstrādā metodika. Protams, vajadzīgs arī finansējums, lai katram bērnam dažādos vecuma posmos šo iespēju nodrošinātu. Finansējums ir jāpiešķir gan pakalpojuma sniedzējam, lai viņš to pielāgotu attiecīgajam vecuma posmam un mācību priekšmetam, gan skolām, jo skolēnus nepieciešams līdz šīm iestādēm atvest, un šajā aspektā jāiesaistās pašvaldībām. Bet pirmkārt ir jāsāk ar metodiku, kam ir jātop kultūras darbinieku sadarbībā ar pedagogiem. Ja katrs darbosies atsevišķi, var arī nesanākt.

Ints Teterovskis: Kā jau minēju, es strādāju vienā privātskolā par mūzikas skolotāju. Es skatījos dažādas programmas, bet kopējais iespaids bija – dari, ko gribi. Tāpēc es arī aizgāju no skolas. Protams, labi vai slikti, bet man sanāk tos, kas man ir apkārt, iekustināt un likt viņiem noticēt. Es viņus varu pierunāt. Līdzīgi korskolā, kur es mācīju diriģēšanu un no kuras arī aizgāju. Atnāk man tas 8. klases džeks un pasaka, ka nākamgad iet prom. Viņam ir tikpat daudz mūzikas, cik tam otram, kurš tūliņ būs ģēnijs un kuram vajag tikai dot. Viņš ēd tādos daudzumos, ka man tā karote kļūst par mazu. Man nav laika viņam iedot, bet nav arī variantu. Un šitais iet prom! Es teorētiski varēju viņu pierunāt, viņš bija četrpadsmitgadīgs džeks. Mēs basīti kopā spēlējām, es viņam varēju pateikt: "Klau, tev vajag kļūt par diriģentu!", un viņš paliktu tajā skolā. Jautājums – vai man ir tiesības ar to nodarboties? Tieši šī aspekta dēļ es no skolas aizgāju. Savukārt no parastās skolas es aizgāju tieši šo miljons programmu dēļ. Problēma ir kur? Arī tagad bērni braukā riņķī apkārt – vecāki maina darbavietas, bet bērni skolas. Tas pats man korī notiek – korists aiziet prom pēc pusgada, jo vecāki pārceļas dzīvot citur. Viņam nav astoņpadsmit, un viņš brauc tur, kur ir viņa vecāki. Es paskatījos tās mūzikas mācību grāmatas, vienu bija Nelsone vai kas tur sarakstījusi. Vienā autors sāk ar šito un beidz ar to, otrs atkal sāk mazliet citādāk. Pat esot šajā sistēmā un mācoties, bērns daudz kam paiet garām, jo nav vienotas shēmas.

Dace Melbārde: Pedagogs var uzrakstīt savu programmu.

Ints Teterovskis: Vēl labāk – un tad bērns aiziet pēc pusgada un vispār nezina pamatus. Matemātiku taču sāk mācīties ar 1, 2, 3, nevis kvadrātsaknēm! Vai tad mēs arī nevaram sākt ar tautasdziesmām un iet caur valodu, kas ir mūsu bagātība? Vienīgais, kas mūs atšķir un padara par nacionālu valsti, ir latviešu valoda. Mums nav nekā cita, kas mūs atšķirtu!

Daiga Zirnīte: Kāpēc jums šķiet, ka skolas to nedara?

Ints Teterovskis: Pag, runa ir par sistēmu! Es negribu uzņemties atbildību par to, ka skolēnam to iemācīšu, bet caur to viņš pazaudēs kaut ko citu. Sistēmai, pamatam, karkasam ir jābūt vienotam. Jautājums – cik kultūras darbinieki ir lēmuši par to, ka vidusskolēniem ir jāmāk smuki klausīties mūziku, nevis pašiem tā jārada? Man ir bijušas sarunas ar izglītības ministriem, arī Šadurski. Es uzskatu, ka kultūrizglītībā vajadzētu būt dubultfinansējumam, jo tā ir kultūr-izglītība. Apvienojas divu ministriju kompetences – Kultūras ministrijas un Izglītības ministrijas. Ir Kultūras ministrijas budžets, un ir Izglītības ministrijas budžets – sametam kopā un izdomājam kādu foršu veidu, kā to iztērēt, lai mūsu jaunieši kļūtu kulturāli izglītotāki! Teorētiski tā tam vajadzētu būt, bet diemžēl viss ir aizgājis tik tālu, ka kultūra sauc to par izglītību, un otrādi. Tas ir absurds! Teorētiski būtu jābūt dubultfinansējumam.

Zaiga Pūce: Es jebkurā gadījumā domāju, ka "Latvijas skolassoma" ir fantastisks projekts.

Ints Teterovskis: Vecākiem tas arī jāzina!

Zaiga Pūce: Te ir jautājums par kultūras un informācijas pieejamību. Teiksim, mūsu "Garās pupas" kalendārs tika izveidots ar mērķi informēt vecākus, pedagogus un citus cilvēkus, kurus interesē, kas vispār Latvijā notiek. Mēs ļoti bieži, īpaši mazāko klašu skolēnu sakarā, saskaramies ar to, ka viņu vecākiem trūkst informācijas par kulturālām brīvā laika pavadīšanas iespējām kopā ar bērniem – ierasts, ka pirmā doma vecākiem ir Leļļu teātris, jo tas ir vienīgais, ko viņi zina. Protams, lieliski, ka Leļļu teātris ir tāds zīmols, bet tas nav vienīgais teātris. Mēs uzreiz sapratām, ka ir jānodrošina šī informācija pedagogiem, turklāt ļoti daudzi pasākumi notiek bez maksas un būtu ļoti viegli saslēdzami ar izglītības programmu. Nezinu, kas ir vajadzīgs, lai tas notiktu – pedagogu profesionalitāte vai lielāka informācijas pieejamība, vai finansējums.

Dace Melbārde: Arī mēs, sākot strādāt pie "Latvijas skolassomas", vispirms no visiem kultūras pakalpojumu sniedzējiem apkopojām pašreizējo piedāvājumu, kurš šobrīd ir sakārtots vienotā datubāzē un pieejams arī internetā. Otrs solis būtu to popularizēt starp skolotājiem. Protams, veikts ir tikai pirmais solis, un turpmāk ir nepieciešama daudz sistēmiskāka pieeja, jo mūsu vīzija ir no 1. Līdz 12. klasei nodefinēt, kas dažāda vecuma bērniem ir jāpieredz Latvijas kultūrvidē.

Ilmārs Šlāpins: Runa ir par kaut kādu minimumu?

Dace Melbārde: Es nezinu, kas būtu šis minimums…

Ilmārs Šlāpins: Piemēram – šīs četras izrādes ir jāredz.

Dace Melbārde: Mēs ar skolotājiem šobrīd strādājam pie tā, lai atrastu šīs "Skolassomas" formu. Drīz sāksies arī pirmie pilotprojekti. Šobrīd "Latvijas skolassomas" formāts ir atvērts. Vai jūs sakāt, ka to vispār nevajag?

Daiga Zirnīte: Nē, bet es būtu priecīga, ja brīdī, kad man rodas ideja vadīt stundu par literatūru kādā muzejā, man nebūtu jāsaka skolēniem, cik naudas viņiem jāņem līdzi. Ka reizi mēnesī man būtu šī iespēja par brīvu vest skolēnus uz muzeju vai izstāžu zāli.

Ilmārs Šlāpins: Vai tad ar muzejiem tā ir problēma?

Daiga Zirnīte: Pavasarī es biju Kino muzejā, kur ieeja skolēniem maksāja 1,40 eiro.

Dace Melbārde: Ir muzeji, kuros ir dienas ar bezmaksas ieeju.

Ints Teterovskis: Bet visi tur vienā dienā neaizies.

Daiga Zirnīte: Tā ir rīdzinieku privilēģija, mums ir jādomā arī par reģioniem.

Zaiga Pūce: Šeit viss atduras pret pedagogu informētību. Kā jau Ints minēja, ļoti daudz kas ir atkarīgs no pedagoga, un, ja pedagogs ir zinošs, daudzpusīgs, izglītots dažādos kultūras pasākumos, viņš spēj pats izvērtēt, kas no visa kultūras satura viņam būtu noderīgs stundas satura papildināšanai un kultūras izpratnes attīstīšanai bērnos. Bet, ja pedagogam ir ļoti maz informācijas un viņš pats ir maz apmeklējis kultūras pasākumus, ir grūti saprast, vai tas, ko tev piedāvā, ir vajadzīgs.

Ilmārs Šlāpins: Bet tā īsti nav atbilde uz jautājumu par to, kādu politiku mums vajag. Mēs nevaram teikt – ja būs labi skolotāji, viss būs kārtībā. Un ja nebūs labu skolotāju?

Zaiga Pūce: Tad nebūs kārtībā.

Ilmārs Šlāpins: Bet sistēmai vienalga vajag nodrošināt labu izglītību.

Ints Teterovskis: Es jau ilgi strādāju ar jauniešu kori "Balsis", un ik pa pieciem gadiem man ir jāsajūk prātā un jāizdomā, kā ar šiem jauniešiem runāt, kā tikt viņiem klāt. Pēdējais lūzums man parādīja, ko tas nozīmē skolotājam. Es esmu diriģents, bet mans instruments ir dzīvs cilvēks, kurš man ir jāiedvesmo konkrētā vietā un laikā būt ģeniālam. Man ir jāpanāk, lai viņš emocionāli ir līmenī un koncertā nodzied izcili. Man ir psiholoģiski jātiek viņam klāt, lai spētu viņu iedvesmot, bet es jūtu, ka mums vienkārši nesakrīt leksika.

Ilmārs Šlāpins: Tu domā – mainās paaudzes?

Ints Teterovskis: Nu nereāli. Nereāli!

Zaiga Pūce: Tā ir vēl viena lieta – cik ilgi mēs, piemēram, literatūrā mācīsim "Straumēnus" un gaidīsim, ka bērni būs iedvesmoti?

Ints Teterovskis: Šeit atkal ir jautājums par pedagogu – ja viņš nemainīsies, pēc laika viņš vairs nespēs atrast kopīgu valodu ar skolēniem. Tie paši resursi un tā pati leksika, ko pedagogs izmanto, lai nodibinātu kontaktu ar skolēnu, pēc laika vairs nestrādās. Es nevaru pateikt risinājumu, bet varu pateikt, kā līdz tam var nonākt. Jautājums – kuras ministrijas kompetencē tas ir? Zini, kā mums politiski ir: šāda partija, tāda partija…

Dace Melbārde: Tas nav partiju jautājums. Mums jau ļoti gribas, lai politiķi no augšas kaut ko atrisina.

Ints Teterovskis: Partijas, ministrija, vienalga. Bet kādam ir jāuzņemas atbildība par to, jāseko līdzi, kas ir tas ideālais variants. Tagad jūs ar skolotājiem meklējat ideālo "Latvijas skolassomas" formātu, bet ir vēl citas jomas, kas tur nav pārstāvētas. Es biju pie Seiles, kad viņa bija ministrijā, un viņa saka: "Jā, tu man nāc ar to 1. līdz 4. klases masu kori un kopā muzicēšanu." Es ticu, ka tam vajag, jo lielākā daļa visi ir projekti, un mēs zinām, kā ir ar projektiem – viens uzraksta, bet pārējie tik un tā urbina degunu. Diemžēl spēja kopīgā darbā nonākt līdz rezultātam skolā netiek iemācīta, tikai sportā. Un tā arī ir izlase, kurā skolēns var tikt un var arī netikt. Māju arī neceļ viens cilvēks, ir jāmāk strādāt kopā. Vajag izveidot izglītības stratēģiju, kas redz nākotni, redz bērnu pēc desmit gadiem. Izglītības sistēmai jābūt maksimāli elastīgai un spējīgai mainīties ik pēc pieciem vai desmit gadiem – piemēram, ik pēc pieciem gadiem paredzam 15% izmaiņas. To, kādas būs izmaiņas, jānosaka, skatoties pēc tā, kā paaudze mainās. Citādāk to nevar izdarīt.

Zaiga Pūce: Es daļēji nepiekrītu. Ja mēs runājam par statisku kultūras saturu, kā manis jau pieminētie "Straumēni" un citas literatūrā "iecirstās" grāmatas, kam visiem ir jāiet cauri, tā ir viena lieta, kurā kaut kas būtu jāmaina. Savukārt, ja mēs pieņemam, ka nav "iecirstu" pasākumu, kas ikvienam bērnam būtu jāredz, bet gan tos katrs skolotājs pielāgo savām vajadzībām, tad loģiski, ka arī kultūras piedāvājums mainās un iet laikam līdzi.

Ints Teterovskis: Es nerunāju tikai par kultūru, bet gan vispārīgi.

Zaiga Pūce: Es arī runāju plašāk, par cilvēka attīstību. Kultūras piedāvājums mainās pats par sevi, mēs taču neskatāmies vienas un tās pašas izrādes piecpadsmit gadus no vietas. Runa ir par to, ka skolotājs pielāgo šo jauno kultūras saturu savām stundām un tādā veidā mācību process attīstās.

Ints Teterovskis: Es vēl piebildīšu – tagad skolās no pirmajām klasēm ir angļu valoda. Es ticu, ka visi skolotāji, kam ir šie bērni jāmāca, zina angļu valodu labāk par saviem skolēniem. Jautājums – kādu angļu valodu zina skolotājs un kādu zina bērns? Un kā viņi atradīs kopīgu valodu? Jo bērni ļoti labi zina gadžetu angļu valodu un multeņu jocīgos vārdus, ko diez vai zina skolotājs. Cik mums vajag pirmajā klasē mācīt angļu valodu, pieņemot, ka bērns to jau māk? Atceros, man angļu valoda riebās. Savukārt vācu valoda ir angļu valodas sakne. Es skolā mācījos vācu valodu, kas man nepatika, bet tagad es brīvi runāju gan vācu, gan angļu valodā, kuru neesmu mācījies nevienu dienu mūžā. Tāpat es bez problēmām lasu dāniski, zviedriski, ko es nekad nevarētu izdarīt caur angļu valodu. Es uzskatu, ka man bērnībā nereāli noveicās ar piespiedu vācu valodu.

Daiga Zirnīte: Plus vēl ar mūzikas izglītību.

Ints Teterovskis: Protams, tā trenē uztveres spējas un prasmi atdarināt. Es aizeju pie Seiles, un viņa man saka: "Jā, bet tur vēl šitie nāk un grib biznesa zinību stundu, visi tik nāk!" Lai viņi iet kaut kur garām! Mums vajag saprast pamatus. Finanšu vadības pamatus. Ir matemātika vai nav? Uztaisām atzaru! Šobrīd pārsvaru gūst tie, kas skaļāk bļauj, un tagad mums ir angļu valoda no pirmās klases. Kolosāli! Laimīgie skolotāji! A varbūt vajadzēja vācu valodu? Varbūt vēl ielikt krievu valodu, lai kirilicā jau bērnībā salauž kaklu? Un pēc tam jūtas labi, jo arī Čehijā, Polijā un Slovēnijā ar latīņu burtiem es visu sapratu un nejutos kā lūzeris.

Zaiga Pūce: Es domāju, ka problēmai ir jāpieiet no otras puses. Ilmārs jau pašā sākumā noformulēja jautājumu – ko mēs novēlam saviem bērniem nākotnē? Kādus mēs viņus gribam redzēt? Mēģinot atbildēt uz šiem jautājumiem, ir daudz vieglāk saprast, kādu kultūrizglītības saturu veidot. Jo kāpēc kultūra vispār ir vajadzīga? Bez tās it kā var iztikt – tu jau vari strādāt arī fabrikā un neiet uz teātri, neiet uz koncertiem, nedziedāt. Nekas! Tu vari iztikt tāpat. Jautājums ir – vai mēs ejam uz cilvēku, kas ir apmierināts un bauda dzīvi visā tās krāšņumā? Kultūra uzlabo dzīves kvalitāti.

Ints Teterovskis: Kultūra rada to, ko var baudīt.

Zaiga Pūce: Nē, tas ir tāds racionāls piegājiens. Manuprāt, dzīves kvalitātes pieauguma nozīme tomēr ir lielāka. Ir taču vajadzību piramīda – vispirms tu gribi būt paēdis un atrasties drošībā, pēc tam tu attīsties tālāk un vēlies baudīt arī kultūru. Mēs jau esam pietiekami tālu no skarbajiem deviņdesmitajiem, kas bija izdzīvošanas skola, un tagad varam skatīties uz sabiedrību un redzēt apmierinātus, izglītotus cilvēkus, kas bauda dzīvi un visu, ko tā sniedz.

Daiga Zirnīte: Man daudz svarīgāk šķiet tas, ko skola spēj dot indivīda izaugsmei un viņa domāšanas veicināšanai. Kultūra, māksla, literatūra iedvesmo domāt un radīt jaunas idejas. Tādēļ ir svarīgi izstrādāt labas skolu programmas – tādas, kas sniedz tikai struktūru, atļaujot skolotājam pašam brīvi piepildīt to ar saturu. Tas dod iespēju sarežģītu vai ne pārāk aizraujošu saturu pasniegt inovatīvā, interesantā veidā.

Ints Teterovskis: Svarīgs ir arī skolotāja izglītības un profesionalitātes līmenis. Piemēram, Latvijas Mūzikas akadēmijā mūzikas skolotāju kursā iestājas tie, kas nav tikuši citā kursā, un viņu profesionalitātes līmenis ir ļoti zems.

Dace Melbārde: Viens jautājums ir, ko mācīt skolā, bet otrs – kā mācīt? Tas, ko vajadzētu attīstīt, ir integrētā mācīšanās – kad vienu priekšmetu apgūst sinerģijā ar otru priekšmetu. No kultūras un mākslas var aizgūt mācīšanas metodes, piemēram, sniedzot skolotājiem profesionālās pilnveides iespējas – izmantot ārvalstu mācību saturā īstenoto radošās partnerības programmu, kurā skolotāji kopā ar māksliniekiem veido mācību materiālus.

Zaiga Pūce: Var būt arī situācija, kad skolotājs ir uzņēmīgs un vēlas bērniem sniegt kaut ko ārpus noteiktās programmas, taču skolas birokrātiskā sistēma viņu apstādina. Skolotāja brīvība ir ļoti ierobežota.

Ints Teterovskis: Daudz kas ir atkarīgs no skolotāja personības – cik radoši viņš pieiet programmas saturam vai cik ļoti cenšas pieturēties pie programmā noteiktā.

Ilmārs Šlāpins: Varbūt mums ir nepieciešama kāda nevalstiska skolotāju organizācija, kā, piemēram, "Iespējamā misija", kur skolotāji var dalīties savā pieredzē, iedvesmot cits citu? Nevis arodbiedrība, bet radošā savienība?

Daiga Zirnīte: Šobrīd man ir grūti saprast, kas veido mācību priekšmetu programmas un ar kādiem mērķiem. Piemēram, 2004. gadā no latviešu valodas un literatūras eksāmena tika izņemta teksta analīzes daļa, aizstājot to ar eseju par ideoloģiskām tēmām. Tas notika tādēļ, ka skolotāji paši nevēlējās apgūt neko jaunu, iedziļināties jaunākajos literatūras darbos, strādāt ar šiem darbiem. Būtībā pēc šībrīža nolikuma skolotājs var vispār nemācīt literatūru, tikai gramatiku. Taču es izvēlos visas četras stundas nedēļā pārsvarā veltīt tikai literatūrai.

Zaiga Pūce: Vai jums ir savs redzējums par to, kādus vēlaties izaudzināt savus skolēnus?

Daiga Zirnīte: Man ir paveicies strādāt starptautiskā bakalaura programmā, kur skolotājiem ir ļoti liela brīvība, veidojot mācību saturu. Es savus skolēnus audzinu par domājošiem, pēc jaunām idejām alkstošiem, sarunu veidot spējīgiem indivīdiem. Lai viņu domāšanas "garšas kārpiņas" būtu atvērtas izzināt visu jauno. Mans mērķis ir ievirzīt viņus, radīt interesi izzināt mākslas pasauli, kas ir tik plaša un bagāta.

Zaiga Pūce: Kāds ir valsts uzstādījums šajā pašā jautājumā?

Daiga Zirnīte: Valstij nav nekāda uzstādījuma. Tikai eksāmens, kas rada lielu mulsumu un neizpratni gan skolēnos, gan skolotājos, jo pārbauda tikai tehniskas prasmes, nevis kritisko vai radošo domāšanu.

Zaiga Pūce: Problēma ir tajā, ka pastāv uzstādījums – bērniem vajadzētu būt kultūras zināšanām –, bet mēs to cenšamies panākt ar eksāmena uzdevumiem, nevis iekļaujot kultūru mācību programmā. Bērnos katru dienu vajag radīt prieku, cenšoties viņus iesaistīt radošās aktivitātēs. Turklāt ikvienam bērnam ir jādod vienlīdzīgas iespējas, nevis jāstrādā tikai ar talantīgākajiem.

Ints Teterovskis: Vispārizglītojošās skolās bērnu skaits sarūk, bet mūzikas un mākslas skolās audzēkņu skaits aug. Taču valsts nespēj nodrošināt visiem skolotājiem algas. Tādēļ būtu svarīgi bērniem pamatskolas laikā iedot daudz kvalitatīvākus mākslas izglītības pamatus. Diemžēl daudzi neuzskata kultūras izglītību par tikpat svarīgu kā eksakto priekšmetu apguvi.

Daiga Zirnīte: Izšķirošais mācību procesā tomēr ir mācību stundas, un, ja skolotājam nav prieka mācīt, tad arī bērnā nerodas interese dziedāt, zīmēt utt.

Dace Melbārde: Ir skolotāji, kuriem mācīt ir aicinājums, un ir cilvēki, kuri ir nejauši nonākuši skolā bez šīs misijas sajūtas. Mums ir jāpanāk, lai mācību procesā vairāk iesaistītos skolotāji personības, bet tas, protams, ir atalgojuma jautājums.

Ints Teterovskis: Piemēram, es, veselu gadu strādājot ar Rīgas 6. vidusskolas zēnu kori, ieguldīju pats savus līdzekļus, lai varētu mācīt tā, kā es vēlos mācīt, lai no šī procesa būtu kāda jēga.

Zaiga Pūce: Jāsaprot, vai mēs pieejam mācību procesam, tajā skaitā arī kultūras apguvei, kā procesam, kas sniedz bērnam prieku. Mēs apmeklējam kultūras pasākumus tādēļ, ka tas rada prieku par emocionālo un intelektuālo pārdzīvojumu.

Dace Melbārde: Ikvienu priekšmetu var mācīt ar prieku, ja tiek izvēlēta piemērotākā metode un skolotājs pats māca ar aizrautību.

Zaiga Pūce: Jautājums arī, vai vecāki uzskata, ka skolā apgūt kultūru ir svarīgi. Varbūt viņiem daudz nozīmīgākas šķiet eksaktās zināšanas.

Ilmārs Šlāpins: Vai Latvijā ir kultūrizglītības politika, un vai tāda ir vajadzīga? Vai valstij ir jānodrošina viss – gan finansējums, gan programmu saturs, gan struktūra ­­– vai arī jāatceļ visi standarti un jāļauj skolotājiem pašiem brīvi veidot mācību saturu?

Daiga Zirnīte: Vispirms būtu jāveido priekšstats par to, ko nozīmē mācīties, – ka tas ir darbs ar sevi, nevis dzīšanās pēc labām atzīmēm.

Ints Teterovskis: Mūsdienu bērni ir pieraduši, ka viņiem jau tiek doti gatavi iespējamie atbilžu varianti, ka viņiem nav pašiem jādomā. Taču reālajā dzīvē nav gatavu atbilžu variantu, kuri tiek novērtēti ar noteiktu atzīmi.

Daiga Zirnīte: Mana metode ir iesaistīt skolēnus sarunās, uzdot jautājumus, likt diskutēt citam ar citu, bet daudzi sagaida nodiktētus likumus, kuri vienkārši jāiekaļ no galvas, lai dabūtu labu atzīmi.

Zaiga Pūce: Un pēc tam augstskolās pasniedzēji brīnās, kādēļ visiem jaunajiem studentiem ir vienādas, standartizētas atbildes.

Daiga Zirnīte: Pat latviešu valodas un literatūras eksāmena domrakstā nav nepieciešama ne radošā, ne kritiskā domāšana, jo, tiklīdz nav standartizētas domas, labotāji uzskata šo domrakstu par neatbilstošu.

Dace Melbārde: Atgriežoties pie jautājuma – kultūrizglītība atsevišķi kā politika nav definēta, bet definēta kopējās kultūrpolitikas ietvaros. Šībrīža kultūrpolitikas pamatnostādnēs "Radošā Latvija" atsevišķa sadaļa ir veltīta tieši kultūrizglītībai tās plašākajā nozīmē – iekļaujot ne tikai profesionālo izglītību, bet arī vispārējo un mūžizglītību. Vispārējās izglītības saturā ir vairāk jāintegrē tas, ko sauc par starpkultūru mācīšanos, lai veidotu tolerantu attieksmi pret citādību, izzinot citas kultūras.

Ilmārs Šlāpins: Ja kultūrpolitikas pamatnostādnēs ir šādi mērķi, tad tiem vajadzētu būt atspoguļotiem arī ministrijas budžeta sadalē.

Dace Melbārde: Vienu trešo daļu no Kultūras ministrijas budžeta veido kultūrizglītības budžets. Kultūrizglītība mums vienmēr ir bijusi viena no prioritātēm – tā ir Latvijas kultūrpolitikas savdabība. Salīdzinot ar citām valstīm, mēs vienmēr esam daudz ieguldījuši kultūrizglītībā.

Zaiga Pūce: Vai tajā tiek iekļautas arī mūzikas un mākslas skolas?

Dace Melbārde: Šeit ir runa tikai par sagatavošanu profesionālajai karjerai. Taču profesionālās ievirzes izglītība sagatavo ne tikai profesionāļus, bet arī intelektuālus kultūras patērētājus. Šobrīd mums ir svarīgi, lai arī citas kultūras institūcijas sava budžeta un darbības ietvaros attīsta neformālās izglītības piedāvājumu dažādām mērķauditorijām.

Zaiga Pūce: Diskusijā "Kuš, netraucē!" par bērnu apmeklējumu kultūras iestādēs parādījās divas problēmas. Pirmkārt, bērnu kultūras pasākumu piedāvājums ir visai neliels. Piemēram, Dailes teātrī tikai reizi divos gados tiek iestudēta izrāde bērniem. Otrkārt, bērnu kultūra vienmēr paliek otrajā plānā – par to tiek domāts vienīgi tad, ja paliek pāri laika vai finanšu resursi. Bērnu kultūrai ir jābūt prioritātei, un kultūras institūcijām jāveido bērniem atvērtāka attieksme.

Dace Melbārde: Starp citu, šī situācija ir ļoti mainījusies. Pirms desmit gadiem muzeja pedagoģija bija absolūta inovācija, šobrīd reti kurš muzejs to neizmanto. Daudz vairāk ir jāveicina skolotāju un kultūras darbinieku sadarbība.

Ints Teterovskis: Tas viss atkal atduras pret budžeta problēmām. Piemēram, var izveidot atsevišķu bērnu repertuāru, bet vai vecāki spēs atļauties pirkt biļetes uz teātri? Papildināšu arī, ka bērnu kultūras piedāvājuma netrūkst, ja runājam par iespējām bērniem būt kultūras radītājiem, daudz mazākas ir iespējas būt kultūras baudītājiem. Rīgā kultūra ir pieejama tikai skolā. Protams, centrā ir dažādas kultūras institūcijas, taču, salīdzinot ar reģioniem, ģimenes daudz mazāk iesaistās kultūras radīšanā. Dace minēja par citādības pieņemšanu – izglītībai ir jāsniedz interese izzināt citādo, taču vispirms izzinot savu kultūru.

Zaiga Pūce: Vispirms ir jāiemāca domāt un jārada vēlme izzināt, tad arī parādīsies interese.

Ilmārs Šlāpins: Daudzu profesionāļu intereses aprobežojas tikai ar savas jomas izzināšanu. Lai veidotu tolerantu sabiedrību, kultūras izglītībai ir jābūt pēc iespējas daudzpusīgākai, lai iepazītu dažādos pasaules redzējumus, domāšanas veidus. Jo vairāk un dažādāki kultūras produkti tiek patērēti, jo plašāks ir priekšstats par citādo.

Dace Melbārde: Mūsdienās vislielākais kultūras izaicinājums ir pierunāt bērnu lasīt literatūru lēnām, reflektējot, domājot līdzi. Tādēļ "Bērnu žūrija" ir ļoti veiksmīga metode, kā ieinteresēt bērnus lasīt. Bērns tiek nostādīts kā galvenais procesa virzītājs, kas sniedz viņam brīvību un iniciatīvu darboties.

Zaiga Pūce: Un neviens nesaka priekšā, kāds ir pareizais viedoklis par grāmatu, bērnam pašam ir jāveido savs viedoklis.

Ints Teterovskis: Atzīšos, ka es savas dzīves laikā neesmu izlasījis nevienu grāmatu, man daudz labāk patīk "lasīt" cilvēkus. Arī tas sniedz ļoti daudz informācijas.

Daiga Zirnīte: Ja es būtu izglītības ministre, es latviešu valodas un literatūras stundas nosauktu par lasīšanas un rakstīšanas stundām, lai vecākiem rastos izpratne par to, kas šajās stundās tiek apgūts. Visās jomās studējot, svarīgākais ir lasīt un rakstīt. Runājot par kultūras piedāvājumu – izvēle ir milzīga. Tie skolēni, kas ir atklājuši kultūras pasauli, bieži vien nespēj izvēlēties, uz kuriem pasākumiem iet. Taču ne visas iestādes vienmēr nāk pretī – piemēram, man skolēni ir teikuši, ka Nacionālajam teātrim vajadzētu uzlabot cenu politiku, jo Jaunajā Rīgas teātrī skolēniem ir 30% atlaide, tādēļ tas kļūst daudz pieejamāks skolēniem.

Ilmārs Šlāpins: Ir arī ļoti daudz bezmaksas kultūras pasākumu.

Zaiga Pūce: Veidojot "Garās pupas" bērnu kultūras kalendāru mēs sapratām, ka apgalvojums "kultūras pasākumi ir dārgi" nav patiess. Protams, ja ģimene ar trīs bērniem vēlas aiziet uz Leļļu teātri, tas nebūs lēti, bet tajā pašā laikā ir ļoti daudz kvalitatīvu bezmaksas pasākumu.

Dace Melbārde: Bet tiesa, ka profesionālā māksla ir grūtāk pieejama reģioniem ārpus Rīgas.