Foto - Anna Andersone
 
Blogs
30.07.2018

Kukaiņu kodumu zvaigznājs

Komentē
0

Par trešo dienu rakstu, jau atgriezies mājās un noskalojis festivāla putekļus dušā, tepat žūst izmazgātās drēbes. Ja ne kukaiņu kodumu zvaigznājs uz maniem stilbiem un daži attēli telefona atmiņā, "Komēta" varētu būt nosapņota – tā šķiet, ejot pa Rīgas reklāmu pilnajām, steidzīgajām ielām gar kokiem, kuri jau rīt var izrādīties traucēklis cilvēku plāniem.

Kad no rīta izrāpjos no telts un dodos pēc brokastīm, redzu, ka vairākas teltis pazudušas – agrs atgādinājums par to, ka šodien viss beigsies. Ofisa ēkā, kur atkal atrodu patvērumu, lai uzrakstītu par otro dienu, šodien sakopot domas tekstam ir vēl grūtāk, jo festivāla organizatori dzēš pēkšņus ugunsgrēkus, risinot problēmas, kuru svaru es tikai aptuveni apjaušu – Daugavgrīvas cietoksnis ir brīvs no jebkādas spriedzes tāpēc, ka tā visa ieslēgta šai ēkā. (Un tomēr tamdēļ nezūd draudzīgums vai laipnība; kad pēc noslēdzošā cirka priekšnesuma ieskrienu savākt datoru, redzu trīs dīvānos un atvieglotā pussnaudā iegrimušus ļaudis, bet vēl saņemu miegainu atvadu sveicienu.)

Par pēdējo festivāla dienu ko pateikt ir visgrūtāk, jo tā vairs nav par mums, kometiāņiem, bet visiem pārējiem, kas iebrukuši cietoksnī, izmantojot iespēju "Komētu" apmeklēt bez maksas, un nu klīst apkārt ziņkārē (karstumā?) gailošām acīm. Tomēr vairs nav tās gandrīz vardarbīgā iebrukuma, pasauļu sadursmes sajūtas, kas pārņēma pagājušajā gadā, kad, brokastojot pie ieejas, mūs kā eksotiskus zvērus fotografēja atnācēji. Šoreiz divas straumes satiekas, ne satriecas, un pirmajās rindās pie "Higgs Boson" skatuves, kur muzicē "Dobranotch", dejo nupat ieradušās kundzes gados, cenšoties izlēkāt ko līdzīgu polkai – un ir prieks uz viņām skatīties, redzēt divas pasaules tuvināmies, jo pats pieceļos kājās, lai imitētu dejas kustības, vien tad, kad to izdarījusi jau visa zāle: atrast spēka rezerves man nav izdevies pat divas stundas sēžot koka paēnā sakrautajā siena kaudzē, vērojot saradušos ļaudis un no attāluma klausoties "Future Folk Orchestra".

Svētdien aktivitāšu salīdzinājumā ar sestdienu ir maz, un lielāko daļu esmu palaidis garām, rakstot dienasgrāmatu, tādēļ pagūstu vēl tikai piedzīvot cirka priekšnesumu, kurā imrpovizācijas elementu pastiprina skatītāju iesaiste – te sapulcējies vislielākais pūlis. Un tomēr cirka izrāde ir tikai vāra atblāzma no vakar pieredzētā. Arī cietoksnis ir tikai vāra sevis atblāzma, jo bez tumsas aizkarā sakārtajām gaismas rotām tas šķiet tāds kā kails, izdedzis. Žēl, ka sanākušie neredz īsto krāšņumu.

Esam jau novākuši telti, un pēc cirka doties prom gan gribas, gan negribas – trīs dienās spēki nošvirkst ātri, bet skaisti kā krītoša zvaigzne. Labi, ka komētas nesadeg tik viegli un var cerēt uz atgriešanos te arī nākamgad. Man šķiet, ka šis ir vajadzīgs festivāls, kam rūp ne tikai sanākušo izklaidēšana, bet arī pārmaiņu veicināšana un pēc sevis atstātais. Un tomēr vēlos izmantot sev doto privilēģiju – rakstīt par "Komētu" –, lai izteiktu dažas idejas, kas, manuprāt, festivālu padarītu labāku.

Pirmkārt, domāju, ka dīdžeju un dzīvās mūzikas koncertu attiecība 2:1 varētu tikt apvērsta otrādāk, jo, kamēr dzīvo mūziku ir interesanti pieredzēt arī kā klausītājam, dīdžejus allaž esmu uztvēris kā ļaudis, kas gādā par mūziku dejotgribētājiem. Otrkārt, (un to es saku kā smēķētājs) noderētu stingrāki noteikumi par to, kurās vietās festivālā ir atļauts smēķēt – diez vai ir labi to darīt pie skatuvēm, pusdienu galdiem un bāriem. Tāpat smēķētājiem vajadzētu piekodināt izsmēķus nemest, kur pagadās, vai arī izdalīt kārbiņas, kur tos savākt, ja tuvumā nav atkritumu urnas. Citādi tiek kompromitēta ideja par cietokšņa un citu cienīšanu. Treškārt, mani mulsināja fakts, ka ūdens dušās tek nemitīgi, lai arī citviet tiek uzsvērta nepieciešamība taupīt dabas resursus un šķirot atkritumus. Ceturtkārt, par labu nāktu festivāla programmas un citas informācijas pieejamībā labā valodā ne tikai angliski, bet arī latviski. Piektkārt, ne visas aktivitātes ir programmā uzskaitītas: diemžēl palaidu garām "Library of People" rīkoto pasākumu. Vēl es priecātos par publiski pieejamu dziesmrindi (mans mēģinājums latviskot "playlist") ar "Komētas" mūziķu dziesmām, kas ļautu atgriezties piedzīvotajā.

Bet tie ir nieki. Es zinu, ka kritiku pieklājas izteikt, kad jau pateikts kas labs un vēl sekos kas labs, lai veidojas tāds kā burgers. Un labākais, ko pateikt par kādu festivālu ir tas, ka nākamgad gribētos tajā atgriezties. Man gribas.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir Latvijas Kultūras akadēmijas students, kas interesējas par literatūru. Brīvajā laikā strādā, risina krustvārdu mīklas un dzer tēju no zagtas krūzes. Četrdesmit otrais kājas izmērs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0