Ar bērniem
28.11.2013

Kroņa dārgumi un kāpostu zupa

Komentē
0

Par Deivida Valjama grāmatu "Gangsteromīte", apgāds "Zvaigzne ABC", 2013

Deivids Valjams pieaugušajiem ir pazīstams kā "Little Britain" komiķis, kas mēdz pārģērbties sieviešu drēbēs, un Lielbritānijas talantu šova žūrijas loceklis ar kroņa numuru – flirtēt ar Saimonu Kovelu, tādā veidā sagādājot lielu prieku visiem, izņemot pašu Saimonu. Viņš ir arī iemīļots bērnu rakstnieks, kura grāmata "Gangsteromīte" ir tikai viena no sešām bērnu grāmatām, kuru tematika variē no klasiski pazīstamām (zēns-miljonārs grāmatā "Billionaire Boy") līdz drosmīgām (zēns, kam patīk valkāt kleitas, grāmatā "The Boy in the Dress"). Pēdējā piemērā Valjama vieglums un nepiespiestība tēmas risinājumā droši vien izsistu no sliedēm pat pārliecinātākos vīrišķības un "Kārlis nekad nedrīkst būt Karlīna" sludinātājus.

"Gangsteromīte" ir stāsts par Benu, kura vecāki ir tā aizrāvušies ar šovu "Dejo ar zvaigzni", ka viņu dēls, kas aizraujas nevis ar dejošanu, bet santehniku, tiek atzīts drīzāk par traucēkli, kuru jānogrūž pie tikpat traucējošās omītes. Omīte savukārt aizraujas ar kāpostu ēdieniem un vējiņa palaišanu, kas ir iemesls purkšķu jociņiem teju visas grāmatas garumā un, protams, arī Bena nepatikai pret apstākļiem, kādos viņam jāpavada nedēļas nogales. Vismaz līdz brīdim, kad izrādās, ka omīte ir dārglietu zagle, kas to vien vēlas, kā nozagt kroņa dārglietas – vēlams, kopā ar Benu.

Tiktāl grāmata ir viens lielisks gabals, ar kuru pievilināt mazus bērnus, kas vēl īpaši negrib lasīt – sešgadīgajai Liai šī bija pirmā patstāvīgi izlasītā Ļoti Biezā Grāmata, un droši vien jebkuram skolēnam līdz ceturtās klases vecumam "Gangsteromīte" būtu vilinoša. Un tad, kad lasītāja uzticība ir iegūta, pavisam nemanāmi autors ieved stāstā skumjāku tēmu – izrādās, ka omīte patiesībā nav nekāda zagle, viņa ir samelojusi Benam, lai varētu pavadīt ar zēnu kopā vairāk laika. Jo viņai ir neārstējams vēzis – un grāmatas beigās zēnam ir jāsamierinās ar omītes aiziešanu.

Un tā nu kādu vakaru mazā Lia, izlasījusi "Gangsteromīti", sēdēja gultā ar pavisam bēdīgu sejiņu.

–Nu, tad vecmāmiņa bija dārglietu zagle? – es jautāju.

– Sākumā man likās, ka jā.

– Bet pēc tam?

– Pēc tam viņa teica, ka nav.

– Kāpēc viņa mānījās?

– Lai Benam būtu interesanti.

– Kā tu domā, vai tas bija slikti, ka omīte mānījās? – man pēkšņi ienāca prātā, ka šeit vajadzētu būt kādam audzinošajam momentam.

– Jā.

– Tik slikti, ka viņu par to vajadzētu sabārt?

– Nē, nu tas jau nebija nekas tāds.

– Nu ja, man arī tā liekas.

– Bet, mammu, zini, kas bija šausmīgi?

– Nu?

– Ka viņa mānījās un teica, ka viņai viss ir kārtībā, bet patiesībā viņai bija vēzis.

– Jā.

– Tā nekad nedrīkst darīt.

Šī grāmata varētu būt viena no pirmajām iespējām bērnam izlasīt par nāvi un aprunāties par to ar pieaugušajiem, un viens no veidiem, kā neuzbāzīgi un sirsnīgi ievest viņu pasaulē domu par to, ka pieaugušie kādreiz vairs nebūs ar viņiem. Interesanti – lai arī Lia ļoti precīzi nolasīja šo nāves tēmu (un uztvēra melus par slimību kā ļaunākus nekā melus par dārglietu zagšanu), desmitgadīgais Džonatans grāmatas vēstījumu uztvēra pilnīgi citādi – viņš apgalvoja, ka grāmata ir par to, ka "garlaicīgas lietas varbūt patiesībā nemaz nav garlaicīgas" un ka tas nemaz neesot par omīti, tas var būt par jebko. Pieļauju, ka viņš visnotaļ identificējās ar Benu un viņa interesi par santehnikas žurnāliem – kas zināmā mērā līdzinās Džonatana paša spējai aizrauties ar citu cilvēku izpratnē garlaicīgām vai nesaprotamām tēmām, piemēram, khmeru mūziku un rakstību. Džonatans novērtēja grāmatu kā domātu jaunākiem bērniem nekā viņš, kamēr Lia domāja, ka tā derētu apmēram viņas vecuma bērniem – tas ir, jaunākajam skolas vecumam.

Un šai grāmatai piemīt vēl viena iezīme, kas ne vienmēr, bet pietiekami bieži ir raksturīga bērnu literatūrai – tā var nokaunināt pieaugušos lasītājus tā, ka pat grūti kārtīgi izrunāties ar bērnu par to, kas grāmatā izlasīts. Bena mamma un tētis nav vienkārši aprobežoti un nevērīgi tirliņi, kas pārmēru jūsmo par talantu šoviem – viņu egocentriskā pasaulīte faktiski nepieļauj citu cilvēku klātbūtni tajā; bērni un veci cilvēki ir no tās izstumti un tiek uztverti kā zemākas būtnes. Ja Bens, nejauši apvainojis omīti, pēc tam jūtas vainīgs, tad Bena mātei šādas sirdsapziņas izpausmes vispār nav raksturīgas. Grāmatā ir pieaugušie novēršas no vecuma un nāves, tiecas to neredzēt un neievērot – lai tikai nebūtu jāsaskaras pašiem ar savas dzīves bezjēdzību. Viņi dzīvo no vienas nedēļas nogales līdz otrai, no viena talantu šova līdz nākamajam, un pat omītes nāve, šķiet, pamodina viņus tikai uz mirkli. Turklāt šī atstumtība nav tikai vienas pašas gangsteromītes problēma – tā nomāc pat Lielbritānijas karalieni, kura jūtas tikpat nepelnīti "norakstīta".

Vienīgi Bens, tikpat atstumts un lieks kā vecmāmiņa, spēj mainīties un atrast interesanto garlaicīgajā un iespējamo – neiespējamajā. Nu, vismaz līdz brīdim, kad arī viņš kļūs pieaudzis un līdz ar to neciešami, egocentriski garlaicīgs. Jā, omīte un Bens ir spiesti ķerties pie meliem un laupīšanām, lai atrastu kopīgu valodu. Bet standarta pieaugušais ir tik ļoti savā mazajā pasaulītē iegrimis, ka neuzskatīs par nepieciešamu kaut vai samelot, lai tikai atrastu cilvēcisku kontaktu ar citiem.

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!