Režisore un rakstniece Kristīne Želve savā interneta blogā paziņojusi, ka meklē varoņus video projektam "Atstāstījums", kas septembrī piedalīsies ceturtajā starptautiskajā mākslas festivālā "Survival Kit".
Ekrānšāviņš no Kristīnes Želves bloga "http://kristinezelve.wordpress.com"
Video projektā "Atstāstījums" aicināti piedalīties abu dzimumu un visu vecumu cilvēki, kuri lasa latviešu literatūru. Kā savā blogā raksta Kristīne Želve, "Atstāstījuma" ideja ir piespiest skatītāju izstāties no "straujā dzīves ritma" un atdzīvināt "lēno" grāmatas lasīšanas pieredzi, kā arī atdzīvināt skaistās latviešu valodas piedzīvojumu – lēni, nesteidzīgi un emocionāli piesātināti. Video projektā pieci dažādi cilvēki ar video starpniecību pārstāstīs savu latviešu literatūras darbu, kas uzrunājis, aizkustinājis, atstājis ietekmi uz domāšanu un pasaules skatījumu
"Kadrs ir vienkāršs, askētisks, rūpīgi izvēlētā vidē, katram varonim atbilstošu fonu un gaismojumu – Pārdaugavas ieliņa, flīzēm izklāta mazgājamā telpa ar pilošu krānu, ainava ar jūru, tukša istaba ar neēvelētu čīkstošu dēļu grīdu. Mēs esam veltījuši laiku, to meklējot un izgaismojot. Cilvēks, kas ir kadrā, ir veltījis laiku, lai atcerētos šo grāmatu, iespējams, pārlasītu, pārdomātu un sagatavotu savu atstāstījumu vai pat priekšnesumu – tās nav no sērijas "ko-nu-es-tagad-atcerēšos", nē. Un viņš stāsta – lēni, ar pauzēm, atceroties, izdzīvojot. Bez jebkādiem papildu stimulatoriem – dinamiskas montāžas, video efektiem, mūzikas. Vienkāršā, kvalitatīvā, labi izgaismotā tuvplānā, koncentrējoties uz cilvēka seju un lasīšanas pārdzīvojumu. Stāstu stāstītāju uzdevums ir kā aktieriem – audzēt emocionālo spriedzi, ievilkt skatītāju, piepildīt stāstu ar savu personības spēku, balsi, emocijām, acu skatienu. Viņi nedalās atmiņās vai izjūtās, viņi vienkārši saviem vārdiem pārstāsta labas latviešu literatūras grāmatas sižetu un galvenā varoņa drāmu, ļauj skatītājam dzirdēt tīru, skaistu latviešu valodu un atsaukt atmiņā labu, vērtīgu latviešu literatūras grāmatu – grāmatu, kuru atstāstījumā formātā – personiskā un intīmā – varbūt pat pirmajā brīdī nepazīs. Taču, pārvarot pirmās mulsuma minūtes un noklausoties stāstu, rezultāts ir pārsteidzošs – skatītājam privāti un personīgi, gluži kā stāstītāja personīgā pieredze vai dzīvesstāsts, septiņās līdz 10 minūtēs tiek izstāstīti Kārļa Skalbes "Bendes meitiņa", Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi", Rūdolfa Blaumaņa "Ugunī" un "Andriksons", Jāņa Jaunsudrabiņa "Aija", Ērika Ādamsona "Sava ceļa gājējs"…" raksta Kristīne Želve.
Vairāk lasiet Kristīnes Želves blogā http://kristinezelve.wordpress.com
0