Blogs
24.09.2017

Krievija un "ziloņkaula tornis"

Komentē
0

Beidzoties vasaras atvaļinājumu laikam, ar nepacietību gaidīju, kad darbu atsāks manas iecienītās interneta vietnes Krievijā, kas veltītas ne tikai filoloģijai un vēsturei, bet arī mēģinājumiem dot dziļāku novērtējumu politikā notiekošajam. Darbs atsākās, intelektuāls baudījums ir – vienalga, vai runa būtu par Gļeba Pavlovska pārdomām par "pasauli bez utopijas" vai ārzemju ceļotāju piezīmēm par Krieviju dažādos laikmetos ar gaumīgiem mājieniem un iespēju noskaidrot, ko par piezīmēs teikto domā mūsdienu ļaudis.

Vienlaikus ir sajūta, ka šie intelektuāli, kā saka, smalki nostrādātie materiāli apzināti distancējas no Krievijas dienaskārtības, jo autori apzinās, ka rezignēta ironija, novēršanās no "aktualitātēm" varētu būt jēdzīgākā pozīcija. Un tā, ļoti iespējams, arī ir, turklāt, neslēpšu, šāda attieksme man simpatizē. Ir iekšēja loģika nostādnē, ka arī visduļķainākajos laikos ir vērts nodarboties ar Senās Romas literatūru vai uzmest skatu pašmāju, starp citu, visnotaļ aktīvajai intelektuālajai dzīvei: 18.–19. gadsimta mijas Baltijas kultūrsakariem. Es dziļi cienu cilvēkus, kuri netērē savu laiku tam, ko viņi novērtē kā reāli neietekmējamu.

Tomēr, ja nodala tos, kuri apzināti norobežojas no politisko procesu apspriešanas un nodarbojas ar, vienalga, serbu dzeju vai viduslaiku medicīnu, tad politikas apcerētāju intelektuālie vingrinājumi nereti rada skumjas pārdomas, jo šie mājieni, alūzijas, spēlēšanās ar kontekstiem netieši liecina, ka autori apzinās savu nespēju kaut ko ietekmēt, vienlaikus saglabājot interesi par šo neietekmējamo jomu. Jāatzīst, šī situācija nav sveša, līdz ar to jautājums ir par alternatīvām iespējām.

Viena būtu visnotaļ tieša dalība "aktuālajā politikā". Redzu pazīstamas sejas no t.s. radošajām aprindām arī Latvijas politikas projektos, līdz ar to šādā formā (tieša iesaiste) kaut kas notiek arī pie mums. Lai veicas, bet droši vien daudziem šāda pietuvinājuma pakāpe politikai rada diskomfortu.

Vai ir vēl varianti?

Ņemot vērā, ka t.s. bloga formāts pieļauj zināmu personiskumu, minēšu divus paraugus personīgi sev. Slavoju Žižeku esmu minējis vairākkārtīgi (tas nenozīmē, ka esmu viņa milzu fans), tādēļ neatkārtošos. Otrs šāds personāžs ir bulgāru izcelsmes politikas zinātnieks Ivans Krastevs. Lai raksturotu Krasteva metodi, atsaukšos uz viņa aktivitātēm pēdējos mēnešos (daļēji saistībā ar jaunas grāmatas iznākšanu). No vienas puses, Krastevs sarunu par mūsdienu Eiropu vienā mierā var iesākt ar portugāļa Žuzes Saramagu pirms 12 gadiem iznākuša romāna apspriešanu, vedinot domāt, ka sekos gardēžu saruna formātā "savējie sapratīs". (Žižeks šajā ziņā ir nelabojams – aktuālo politikas tēmu viņš apraksta, ieslīdot te skandināvu detektīvos, te mūsdienu protestantu teoloģijā...) Tomēr šī intelektuālā koķetēšana netraucē Krastevam būt "aktuālam" – piemēram, ļoti precīzi norādot: ja vēl nesen Rietumu demokrātijās uzsvars bija uz t.s. mazākuma interesēm, tad nu priekšplānā izvirzās t.s. vairākums – "bet kā tad ar mūsu tiesībām?!". Krastevu vienlīdz interesē Hēgelis un mūsdienu Bulgārijas demogrāfija. Krastevam dažkārt piedēvē pesimismu, tomēr viņš nemeklē mierinājumu "savējo" (akadēmiskajā) vidē.

Atgriežoties pie pirmā modeļa. Maz sekoju ziņu portālu un preses (t.sk. Rietumu) analīzei par Krievijā notiekošo. Šī, lietojot Aukstā kara laika terminoloģiju, kremlinoloģija nepārliecina. Savukārt tas, ka Krievijas intelektuālās aprindas arvien vairāk izvēlas distancēšanās modeli, vedina prognozēt, ka, poētiski izsakoties, ziema tur būs ilga.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0