Foto - Katrīna Neiburga
 
Recenzija
28.03.2017

Krietnais cilvēks ir noguris

Komentē
0

Par Elmāra Seņkova izrādi "Krietnais cilvēks no Sečuānas" Rīgas Krievu teātrī

Ieraudzīt teātra repertuārā tāda dramaturga vārdu, kurš pārstāv labi zināmu ideoloģisku vai filozofisku konceptu, vienmēr ir intriga. Īpaši tad, ja tas notiek Rīgas Krievu teātrī, kas līdz šim kultivējis izteikti reālpsiholoģisku spēles veidu (un ne vienmēr tajās glaimojošākajās formās). Teātra reformatora Bertolta Brehta luga "Krietnais cilvēks no Sečuānas" Elmāra Seņkova režijā, kurš, nevairīdamies psiholoģisku nianšu, arvien konceptuāli mūsdienu koordinātās interpretējis izvēlētos tekstus, intriģē divtik.

Būtu visai naivi paļauties uz lugu pavadošo slavu un cerēt, ka mūsdienu izlutināto skatītāju aizraus visai banālā fabula par labsirdīgo staiguli Šen Te, kura burtiski saņem "dieva dāvanu" un atver tabakas bodīti, kļūst neatkarīga no nejaušas laipnības un neatsaka palīdzību arī citiem. Tas laiks, kad skatītājs bez viegli slēpta smīna ņemtu nopietni dramaturga apzināti uzsvērto didaktiku, ir pagājis. Diezin vai kādu vairs satrauktu neslēpti atgādinājumi, ka nepateicība ir pasaules alga, ka negodīgā pasaule nodod ne tikai labākos nodomus, bet arī patiesākās jūtas, ka vienīgā izdzīvošanas iespēja ir iemācīties spēlēt pēc pašas dzīves noteikumiem: arī Šen Te, tikai uzdevusies par savu skarbo brālēnu Šui Ta, prot pateikt: "Nē!" Turklāt publika jau ir pieradusi skatuves notikumus uztvert atsvešināti, tā vairs nemulst no alegorijām, ironizēšanas un teātra iekšējo mehānismu atklāšanas, kas raksturīgi Bertolta Brehta dramaturģijai un režijai.

Pirms pāris gadiem Rīgā Krievijas labāko izrāžu skates "Zelta maska" ietvaros ar šīs lugas versiju Jurija Butusova režijā viesojās Aleksandra Puškina Maskavas Dramatiskais teātris. Tur Bertolta Brehta definētā episkā teātra atribūtika, kas līdzpārdzīvojuma vietā priekšroku dod aukstasinīgākai vēstījuma analīzei, tika izmantota gandrīz demonstratīvi: priekškars bija norauts, atklājot līdz akmeņainajām sienām atkailināto Latvijas Nacionālā teātra skatuvi, uz kuras valdīja teatrāla nosacītība (durvis bez sienām, smiltis kā ūdens utt.), aktieri dialogus izpildīja, neuzrunājot viens otru, bet gan veroties tieši zālē, parterā sēdošos iztrūcināja Šen Te netaktisko radu varza, kas uznāca uz skatuves caur skatītāju rindām, un, protams, galvenā varone viltus brālēna identitāti pieņēma burtiski, sev zem deguna uzkrāsojot koši melnas ūsas. Kaut arī izpildījums bija realizēts artistiski atraisīti, tomēr izrāde palika mehāniska inscenējuma līmenī. Melodramatizējot tēlojumu, izrādes pamatā esošais konflikts neizbēgami šķita samākslots, turklāt papildināts ar politiskām konotācijām par antisemītisma tēmu, kas tur neiederējās ne sižetiski, ne intonatīvi. Kā asprātīgi un trāpīgi rakstīja kāda kritiķe, izrāde vēstīja par apgānītu mīlestību, kas sabradāja prostitūtas krietnumu. [1]

Arī skatoties Elmāra Seņkova izrādi, nerada izbrīnu tas, ka Sečuānas provincē nav neviena aziāta, ka vienu no sieviešu lomām neslēpti spēlē vīrietis un ka aktieri spēj iznirt no pūļa spilgti individualizētos solonumuros. Režisors nav vairījies spēlēties ar Bertolta Brehta dažādajām atsvešinājuma tehnikām, bet panācis paradoksālu efektu – izrādē ir ļoti maz publicistikas, vispār nav moralizēšanas, bet tā ir pilna dzīvības un piedzīvojuma azarta, lai arī bez smiekliem un asarām.

Lai īstenotu sevis izvirzītos mākslas mērķus mainīt uz teātri atnākušo skatītāju un vērst pasauli labāku, vācu dramaturgam svarīgs bija aktieris līdzdomātājs, ne tikai savas lomas izpildītājs. Aktierim nācās radīt tēlu un arī sniegt tā komentāru, lai skatītāju konfrontētu ar savu attieksmi pret notiekošo, tādējādi liekot aizdomāties, ne tikai šķīstīties svešās kaislībās miklām acīm un kamolu kaklā.

Arī visi Elmāra Seņkova aktieri nepārprotami "spēlē", viņu detaļās pārdomātā ķermeņa valoda skaidri norāda uz viņu sociālo izcelsmi un temperamentu, bet visi kā viens ir tēlā. Lai gan grūti spriest, vai aktieriem izdodas sniegt savu varoņu un viņu rīcības motīvu vērtējumu. Varbūt tas ir mentalitātes jautājums – kaut arī Jekaterina Frolova savu profesionālo panākumu dēļ ir labi pazīstama arī latviešu kultūrtelpā, iespējams, zināma valodas barjera skatītāju tomēr kavē aktrises teikto Šen Te lomā saistīt ar viņas pašas pilsonisko attieksmi. Par to, ka izrāde uz latviešu un krievu auditoriju iedarbojas atšķirīgi, liecina arī dzirdētais, ka krievu skatītāji Maksa Busela augšējos reģistros izpildītās notis, kad viņš atveido vienu no Šen Te pabērniem, salīdzina ar krievu popmūzikas kontrtenora Vitasa balsi, nevis labi pazīstamo Vladislava Nastavševa stilu…

Apbrīnojama ir teātra trupas jaunāko aktieru virtuozā klātbūtne. Funkcionējot kā vienots veselums, viņi lieliski dzied, izjusti pārvalda ķermeņa plastiku, ko vadījusi horeogrāfe Agate Bankava, un nemulst no pašironijas, lai gan vēl taču nemaz nebūtu iemesla sevi apšaubīt. Viņi iemieso Šen Te labestībai piesūkušos ģimeni, bet vienlaikus arī sabiedrību, kas gan paģērē, gan vienaldzīgi novēršas, kā kuru reizi izdevīgāk. Viņi ir absolūti valdzinoši un Paula Desaua mūzikas pavadījumā, kam Edgara Mākena aranžējums piešķīris hipnotisku iedarbību, rada transam līdzīgu atmosfēru, kas atbrīvo un uz brīdi it kā pārceļ citā realitātē, kuru neaizsniedz piezemētās ikdienas problēmas. Jāpiekrīt Atim Rozentālam, ka lugā iekļautās muzikālās kompozīcijas nepilda tradicionālo songu funkciju, kam nāktos kontrastējoši distancēt skatītāju no tā jau atsvešināti risinātās darbības. [2] Taču tās nav izmantotas tikai kā ilustrācija, tās veido vienotu dramaturģisko struktūru, kur kopīgajā vēstījumā vienām pašām tām būtu tikpat maz nozīmes, cik sižetam.

Šen Te krietnumu eksaminē vairāki spilgti otrā plāna tēli, viņu pārliecības spēks un neatlaidība ir nesatricināma, no jaunās sievietes pieprasot maksimālu ieskatīšanos savās patiesajās vēlmēs un iespējās tās apliecināt dzīvē. Pieklīdušo radu nekaunīgo barvedi Jana Ļisova rāda ar gandrīz vampīrisku vērienu. Aktrise pagūst arī temperamentīgi nospēlēt nepacietīgo dzimtsarakstu biroja darbinieci Bonzu, kas jo nožēlojamākām liek izskatīties Šen Te cerībām uz pieticīgo laimi kopā ar Vitālija Jakovļeva lidotāju Jang Sunu, kurš virtuozi apbrīnojamā vienkāršībā meiteni paved un pamet. Savukārt izcilu groteskas paraugu demonstrē Natālija Živeca dāsnās vecenītes lomā. Saliekta mugura, lēmēta gaita, parkinsonisma drebināti locekļi un čīkstoša balss, taču jaunā, pievilcīgā aktrise strādā bez mazākās koķetēšanas. Viņa Šen Te un visu skatītāju zāli veikli nostāda fakta priekšā – kā lai neatsaucas uz šādas kundzītes līdzjūtīgo skatienu? Efekts kļūst tikai spēcīgāks, mizanscēnas noslēgumā aktrisei spēji iztaisnojoties un noteiktā gaitā aizejot kulisēs. Savukārt Aleksejs Korgins ekstravagantās namīpašnieces Mi Ci lomā ir pārsteidzoši atraisīts un pat juteklisks, kad zem brūnā puskažoka atklāj ņirbošo minikleitu…

Arī Dana Čerņecova ir radījusi nevainojamu viltīgās atraitnes Šinas tipisku mūsdienu jaunās krievietes tēlu. Aktrise nekautrējas no savām dabas dotajām priekšrocībām, manifestējot kājas, krūtis, matus un lūpas. Taču efektīgā teatrālā čaula ir papildināta ar neskaitāmām detaļām – viņa nepiemirst uztraukumā aizelsties, viņa naski tipina pretēji skatuves ripas kustības virzienam, kāri tverot katru Šen Te svešām ausīm slēpto sirdēstu, un saprotoši māj ar galvu, sakot "mhm", lai gan vairāk piekrīt pati sev nekā sarunu biedram. Bet Gaļinas Rosijskas Janga kundze savā debeszilajā līdz celim īsajā kleitā, kuras maliņa viļņojas, aktrisei atsperīgajā gaitā šķērsojot skatuvi, atgādina pragmatiski pašapmierinātu Karlsonu, kas lido virs jumtiem. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka viņā ir maz naivas labestības vai bērnišķīga spīta – viņa noteikti zina, ka dēlam ir jālido un viņš lidos.

Taču izrādes, protams, nebūtu bez Jekaterinas Frolovas Šen Te un Šui Ta dubultlomā. Viņas stāvs punktotajā īsajā kleitiņā plīvojošiem volāniņiem šķiet trauslāks nekā parasti un virzās pa skatuvi it kā pāris centimetrus virs grīdas, neraugoties uz to, ka apauti melni un masīvi militārista zābaki. Viņas balss ir teatrāla, čivinoši uzsverot vārdu pirmās zilbes, bet ķermenis jūtīgs – viņas smalkā kāja ir koķeti pieliekta, vaigos ievelkas bērnišķīga naivuma un kautrības krociņas, kad viņa saskaras ar ko, kas pārsniedz viņas šauro pieredzes apvārsni. Viņa neviltoti mulst, kad dievu trio, kas vēlas pierādīt, ka nelabvēlīgajā pasaulē godprātība ir iespējama, negaidīti uzrunā tieši viņu. Tiešām nākas aizdomāties, vai vispār būtu iespējams noticēt, ka šis jaukais bērns ir prostitūta, ja visi apkārt to neapgalvotu. Dievi uz viņu noraugās kā uz eksperimentam pakļautu objektu, katram no viņiem atklājot kādu zinātnieka-pasaules radītāja personības šķautni. Leonīda Lenca tēls ir nogurdināts un kašķīgs, Igora Čerņavska tēls ir paštaisns, bet Jakovs Rafalsons amizantā zinātkārē atklāj cerību, ka pasaule – un varbūt tieši šī meitene – vēl spēs viņa varoni pārsteigt.

Iemiesojoties brālēna tēlā Jekaterinas Frolovas balss kļūst mazliet stingrāka, bet par masku galvenokārt kalpo zaļais lietusmētelis un kapuce ar nagu, sānos apņēmīgi iespiestās dūres. Viņa atgādina mazu klauniņu – vientiesi. Viņas ticība taisnīgumam ir tikpat traģiska, cik komiska izvēršas cīņa par to, vērojot spēku samērus – uz viņas sīkajiem pleciem nepietiek vietas, lai no ikdienas dūksts paceltu visus, kas tajā iestiguši, sevi ieskaitot. Jā, aktrise atļaujas vibrēt emocijās, kas nu nekādi neatbilstu Bertolta Brehta priekšstatam par aktierspēli (un kur nu vēl skatītāju aplausi pēc monologa izrādes vidū (!)). Taču, manuprāt, māksliniekiem vienalga ir izdevies lauzt uz skatuves redzamā stāsta ilūziju.

Aktrise vienā mirklī atsvešinās no savas varones, kad cita starpā izmet vēsu repliku un piedraud ar ieroci sižetam nepiederīgajiem puišiem, kas proscēnija malā aizrāvušies spēlē pagalam neiederīgu melodiju brīdī, kad Šen Te tikko no pašnāvības izglābusi Jang Sunu. Savukārt pēcāk Šen Te paceļ pie pašas skatuves rampas norisušo košo zīda lakatiņu bailēs, ka pirmās rindas skatītāji (nevis kāds no lugas varoņiem) var paņemt to reto nieku, kas pieder tikai viņai. Varone – vai varbūt atkal jau aktrise – tieši uzrunā publiku pirmajās rindās: "Tas ir mans. Es to paņemšu."

Par episkumu citādā nozīmē, nekā to bija iecerējis Bertolts Brehts, runā mākslinieces Katrīnas Neiburgas videoprojekcijas. Viņas fiksētie dokumentālie kadri no mūsu ikdienas liek domāt par to, kā izskatāmies no malas un kādi esam patiesībā: skatuves dibenplānā palēninājumā noteikti un pamatīgi kustas cilvēku ķermeņi. Neveiklus dejas soļus sper seniori, cilājas tūristu nosvīdušie ķermeņi karstas vasaras dienas drūzmā, un pazib bērnu silueti aizrautīgās sporta nodarbībās.

Iepriekšminētā Puškina teātra viesizrāde noslēdzās uz izteikti dramatiskas nots. Nebija izslēgts, ka pēc galvenās varones vārdiem "Palīdziet!", kas palika bez atbildes, viņa izvēlēsies dzīvei punktu pielikt pati, tā arī nespējot samierināties ar dievu nodevību, tiem gļēvi pametot savā vaļā pašu radīto pasauli, kuru vairs nespēj kontrolēt. Bet Elmāra Seņkova vadībā radošā grupa, šķiet, izvēlējusies pārliecinošāko veidu, kā lugas finālu pasniegt mūsdienās. Kad dievi, atstājuši šo planētu, uz kosmosa kuģa sastatnēm atstāj tikai ciniski mirgojošu uzrakstu "Congratulations!", aktrisei ļauts norunāt savu monologu par izvēlēm, lēmumiem un atbildību katram savā dzīvē. Jekaterinas Frolovas nepiespiestā intonācija kvalitatīvi atšķir viņas teikto no nodeldētajām frāzēm par nepieciešamību ielūkoties sevī un vienmēr sākt ar sevi, pirms prasi kaut ko no citiem…

Šķiet, Elmāra Seņkova mazais cilvēks (droši vien arī kāds no tiem, kas drūzmējas neskaitāmo galvu pūlī, kurš nofotografēts izrādes programmai) ir apjucis un noguris no tā, ka allaž pašam vien ir jāizcīna cīņa ar un par sevi, no tā, ka viņš tiek apkrauts ar neskaitāmiem pienākumiem, pirms spēj izpildīt iepriekšējos. Un pat tad, kad viņš beidzot paceļ balsi, kādam pietrūkst tolerances paklusēt un ļaut viņam izkratīt sirdi. Tā Jekaterinu Frolovu pārtrauc kāda skatītāja nepacietīgā drauga telefona zvans. Viņa, nojautusi, ka ikviens no mums laikam jau paliek vien pats ar saviem pārdzīvojumiem, ļauj runāt un piekrīt pagaidīt. Tam skarbi korespondē arī demonstrētie videospēļu kadri – dzīvi nenospēlēsi kā tetri, jo klucīšiem nav taisnu malu un ne to formu, ne krišanas ātrumu nevar izmainīt. Bet Šen Te nepadodas – viņa gan paraud uz debesīm, bet pēc tam aizsmēķē, nosēžas pie sētas un restartējas jaunai dienai.

Izrādes noslēdzošās sekundes stipri atgādina par kādām nesen teātrī jau izjustām emocijām, kad smagās gaismu necaurlaidīgās aizkaru krokas līgani, bet nepielūdzami tuvojas viena otrai katra no savas kulišu puses. Līdzība ir ar Vladislava Nastavševa iestudētajiem "Peldošajiem ceļojošajiem" Dailes teātrī pagājušā gada nogalē. Vladislavs Nastavševs ļāva uz mirkli vien vēl piefiksēt starp sapni un īstenību iestrēgušo varoņu siluetus, lai tūlīt uz mūžu no viņiem šķirtos, it kā atkal noslēdzot sarkofāgu pār neglābjami zudušo Atlantīdu. Savukārt Elmārs Seņkovs ar krietni vien mazāku poētiska patosa devu neslēpj, ka savas problēmas risināsim katrs savā priekškara pusē. Mūsu attieksme un izvēle ir atkarīga no mums pašiem, un arī savu darbu mums jādara vien katram pašam – ne mēs varam palīdzēt Šen Te tirgot tabaku, ne Jekaterinai Frolovai divas ar pusi stundas kontrolēt skatuves un lielās zāles enerģijas apmaiņu, ne arī kāds var atbrīvot mūs no pienākumiem, kas jāpaveic, pirms darbdienas beigās atskrienam uz teātri, ne atvairīt domas par nākamo dienu, kas jau tuvojas.

[1] Зерчанинова, M. Кабаре по Брехту. Экран и сценa, 01.04.2013.

[2] Rozentāls, A. Skumja dziesma par dūmiem. KDi, 02.03.2017.


 

Toms Čevers

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!