Redzējumi
18.04.2011

Kreks, peks, feks

Komentē
0

Saeimas Nacionālās drošības komisijas izveidotajā Demogrāfijas politikas apakškomisijā pieteicies rekordliels deputātu skaits, tādējādi tā būs visplašākā no visām patlaban esošajām Saeimas komisijām un apakškomisijām. 


Attēlā: vēsture, bērni un nauda.

Pasaules vēsture pazīst ne vienu vien mēģinājumu politiski veicināt dzimstību. Jau Šekspīra karalis Līrs teica “Jel, mātes, dēlus dzemdējiet, / Mums vajag zaldātus.” Arī Latvijas laukus savulaik apceļoja kāds korpulents bezbērnu vecpuisis ar monoizrādi: “Ko līdzēs jūsu saimniecība, ja mantinieku nebūs?” Tādējādi pati ideja ir sena kā pati pasaule. Vienlaikus jaunu cilvēcisku būtņu radīšana acīmredzot ir komplicēts process, kurš slikti pakļaujas politiskai vadībai. Turklāt tās likumsakarības, kuras strādā vienviet, citviet var arī nestrādāt. Tur ir gan ekonomika, gan tradīcijas, gan politika, gan, visbeidzot, arī tas lielais noslēpums, kurš liek diviem cilvēkiem izšķirties par šo pasaules lielāko brīnumu – jaunas dzīvības radīšanu. Turklāt pret dzimšanu, tāpat kā pret miršanu, ar zināmu bijību ir izturējušies pat vistotalitārākie režīmi: līdz industriālai bērnu ražošanai nav aizdomājies pat Kim Ir Sens vai Pols Pots. Īsi sakot, šis process grūti pakļaujas politiskai kontrolei.

Ja paraugāmies uz iedzīvotāju skaita izmaiņām dažādās valstīs, varam ievērot dažas tendences. Vispirms, augstāks ekonomiskās labklājības līmenis biežāk iet roku rokā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, nevis palielināšanos: turīgajos Rietumos iedzīvotāju dabiskais pieaugums lielākoties ir negatīvs, turpretī stabilos plusos ir tādas zemes kā Etiopija, Madagaskara un Nigēra. Tāpat arī militārā drošība acīmredzot nav noteicoša bērnu radīšanai: būtisks iedzīvotāju pieaugums ir vērojams tādās vietās kā Afganistāna, Irāka un palestīniešu teritorijas. Arī citi kvantitatīvi indikatori, kā sagaidāmais dzīves ilgums, īsti neskaidro atšķirības dažādu valstu starpā. Tiesa, valstīm, kurām pasaules salīdzinājumā klājas vissliktāk, ir šis tas kopīgs. Tās lielākoties ir Eiropas postkomunistiskās valstis, starp kurām ir gan trūcīgās Ukraina un Serbija, gan samērā bagātā Igaunija. Grozi kā gribi, bet homo post-sovieticus laikam patiešām ir izmirstoša rase, tādēļ Putina pazīstamais teiciens par “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” te iegūst jaunu, negaidītu nozīmi.

Pazīstamā demogrāfa Ilmāra Meža celtā trauksme dažkārt var likties pārspīlēta. Galu galā, tā ir visa reģiona problēma, un ne jau nu viens vai divi gadi tur tiešām kaut ko izmainīs gadsimtu perspektīvā. Taču, ja vēlamies, lai Latvijā pēc simt gadiem joprojām ievērojamu cilvēku daļu veidotu valsts šodienas iedzīvotāju bioloģiskie pēcnācēji, tad principā ziepes patiešām ir lielas. Līdzās emigrācijai, kura pēc dažiem aprēķiniem esot procentuāli vislielākā visā Eiropas Savienībā, Latvijas iedzīvotāji diez ko negrasās radīt bērnus. Vēl bēda ir tajā, ka dzimušo skaits, kurš vienmērīgi auga līdz 2008. gadam, pēdējos divos gados atkal strauji iet uz leju. 2010. gadā mēs ar dievpalīgu esam sasnieguši 2001. gada dzimstības līmeni, un viss liecina, ka cīņa par atgriešanos pagātnē turpināsies arī turpmāk. Ja labi pacentīsimies, jau tuvākajos gados sasniegsim 1991. gada dzimstības līmeni. Tā, starp citu, ir plašāka parādība šodienas Latvijā. Tā vien liekas, ka Kalvītis ar Godmani 2008. gada nogalē mums būs ieslēguši tādu kā laika mašīnu, kura mūs neatvairāmi nes pretim Padomju Savienībai. Rīgas centrā atkal sāk dominēt humpalu veikali; benzīnu cilvēki lej bākās pa pieciem litriem; uz ielām arvien vairāk pilsoņu izmisīgā bezfilmā; ik pa brīdim apsviedīgi ļaudis noliek “uz ausīm” bankas kantorus vai juvelierveikalus; pustukšajos krogos apgrozās gandrīz tikai ārzemnieki; mēnešalgas lielums arvien biežāk liek apsvērt iespēju mainīt nodarbošanos uz pudeļu lasīšanu vai prostitūciju, un tā tālāk. Pagaidām vēl pietrūkst tikai Royal spirta un Latvijas rubļu, bet gan jau arī tie mūs drīz sasniegs. Īsi sakot: laimīgu ceļu, gala pietura – PSRS.

Sarukušais dzemdību skaits ir tikai viena no izpausmēm šim līganajam slīdējienam atpakaļ pagājušajā gadsimtā. Taču kamēr vēl neesam pilnīgi resovjetizējušies, varam atļauties paprātot par dzimstības samazināšanās iemesliem. Galu galā, varbūt nemaz nav tik traki: varbūt, ka tieši nabadzība un pagrimums stimulēs cilvēkus Latvijā radīt bērnus. Un kāpēc gan ne? Ir zināms, ka trūcīgās sabiedrībās Āzijā un Āfrikā ļaudis rada bērnus kā savdabīgu sociālās nodrošināšanas analogu. Kad katrs no mums vairs nevarēs pavilkt kājas, no valsts nekādu pensiju mums nesagaidīt. Tad radīsim bērnus cerībā, ka viņi par mums vecumā parūpēsies – turklāt, jo vairāk bērnu, jo lielāka varbūtība, ka kāds no viņiem par mums parūpēsies. Galu galā, kurš ir teicis, ka Latvijai būtu jālīdzinās industriālajiem, kapitālistiskajiem Rietumiem? Varbūt mūsu paaudze patiesi ir dzimusi, lai beidzot iemiesotu savā dzīvē Virzas “Straumēnus”? Uz laukiem, ar arklu rokā, plašā bērnu lociņā, bez visādām pārgudrām tehnoloģijām, informācijām un civilizācijām – tās visas tikai samaitā latvieša dvēseli. Patiesi, ir nopietni ir jārēķinās ar iespēju, ka dzimstības veicināšanas programma Latvijā jau pilnā sparā darbojas – kā mēģinājums novest ļaudis tiktāl, lai viņi bērnus radītu aiz izmisuma un bezcerības.

Nejaukajos Rietumos, kuros, kā zināms, trūkst garīguma un izpratnes par mūsu traģisko likteni, ļaudis gan mēdz skatīties uz dzīvību ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi. Tur reizēm pat aizdomājas tiktāl, ka pilnā nopietnībā apgalvo: svarīgākais ir nevis tas, cik cilvēku dzīvo kādā teritorijā, bet gan - viņi dzīvo. Turklāt mums visiem par nožēlošanu izskatās, ka šī aplamā un bīstamā doktrīna ir izplatījusies arī pie mums. Ļaudis bērnu radīšanu nodevīgā kārtā ir sākuši saistīt ar dzīves kvalitāti gan sev, gan saviem pēcnācējiem. Turklāt viņi ne tikai nevēlas brīvprātīgi piegādāt faraona piramīdas celtniecībai vajadzīgo darbaspēku, bet vēl palaiž muti. Sak', pie mums salīdzinājumā ar Eiropu esot zemas algas, slikta veselības aprūpe, neesoši bērnudārzi, augsta korupcija, arhaiska augstākā izglītība un pilnībā deģeneratīva politika. It kā tam visam būtu kaut kāds sakars ar ikkatra svēto pienākumu piegādāt valstij rases ziņā augstvērtīgus nodokļu maksātājus! Viss, nu mūsu pacietības mērs ir pilns: taisām ciet robežas, griežam nost pensijas, un pamēģiniet tikai neradīt bērnus!

Iepriekš sacītais, protams, ir ņirgāšanās. Taču ko gan citu lai dara, raugoties, kā ļaudis, kuri gadiem ilgi ir slaidi spļāvuši uz cilvēku dzīves kvalitāti Latvijā, tagad mēģināšot veicināt dzimstību. Ja nu literatūras klasika spēj piedāvāt kādas analoģijas tikko izveidotajai Saeimas apakškomisijai, tad tas visdrīzāk ir Buratino mēģinājums lapsas Alises un runča Bazilio vadībā nakts laikā izaudzēt naudas koku. Arī šeit tiek lietoti plaši buramvārdi – gan solījumi spraust augstus mērķus, gan “mēs varam!” saucieni, gan viss kas cits. Arī šeit beigu beigās runa ir par naudu: uz šīs apakškomisijas pamata dažs zaglīgs multimiljonārs varēs uzmesties par galveno bērnu draugu un pataisīt budžeta knapinātāju Dombrovski teju vai par Hērodu, kuram nerūp bērniņu liktenis un vispār Latvijas nākotne. Īsi sakot, ļoti cerīgs pasākums. Taču visprecīzāko apzīmējumu tam deva Kārlis Seržants no ZZS, kurš, laikam vēl īsti neapbružājies augstajā namā, nosauca Šķēles apakškomisiju par “populismu bez seguma”. Bet protams, Seržanta kungs, kas gan cits! Kā tad jūs domājāt – kur jūs atrodaties?

Starp citu, par naudu. Protams, ka naudai ir liela nozīme, un dzimstības pieaugums līdz 2008. gadam patiesi nebūtu bijis iespējams bez māmiņu algām. Taču pēdējo gadu attīstība skaidri parāda, ka nozīme ir ne tikai naudai: māmiņu algu pasargāšana no būtiskiem griezieniem pēdējos divos gados nav mūs pasargājusi no strauja dzimstības krituma. Acīmredzot nozīme ir arī valstī valdošajai atmosfērai, perspektīvas apziņai un noskaņai – īsi sakot, tai sociālajai gaisotnei, kurā jaunajam cilvēkam būs jāienāk. Mēs nekad neuzzināsim, kā Latvijas potenciālajos vecākos ir vairāk: patērniecības, egoisma un karjerisma, vai, gluži otrādi, atbildības par sava bērna dzīvi zemē, kura viņa vecākiem spēj viest vienīgi kaunu, nožēlu un rūgtumu.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!