Kāpēc tēmu lokā, ko visai neskaidri apzīmējam ar jēdzienu "tikumība", kopsaucēju atrod politiskie spēki, kas tradicionāli ir oponenti, – nacionāli konservatīvās grupas un tās, kas sevi pozicionē kā kreisi centriskas (Nacionālā apvienība un "Saskaņa")?
Latvijas situācijā mēģinājumi atbildēt uz šo jautājumu diemžēl izvirst par zobgalībām "nacionāļu" virzienā (piedēvējot viņiem slepenas simpātijas pret, piemēram, Putina režīmu Krievijā), lai gan patiesībā – manuprāt – atbilde meklējama, noskaidrojot mūsu "kreiso" specifiskās iezīmes. Un arī te nepietiek ar sprauslāšanu, kas nu "Saskaņa" par sociāldemokrātiem.
Mana versija īsumā ir šāda: mūsu (pieļauju, arī citu postpadomju sabiedrību) kreisie iestājas par lielāku valsts lomu ekonomikā (regulēšanā, tiešā līdzdalībā caur īpašuma tiesībām utt.), kā arī par nozīmīgāku valsts atbildību par indivīda sociālo labklājību. Tiktāl viss "klasiski". Krustceles parādās brīdī, kad šis uzstādījums par "vairākuma", "kopējā" prioritāti pār "individuālo", "atsevišķo" kaut kā pārmetas arī uz to, cik lielā mērā indivīds var būt autonoms savā privātajā dzīvē.
Iespējams, ka cēlonis ir pārrāvums gandrīz pusgadsimta garumā, kad Austrumeiropa atradās PSRS ietekmes zonā un vietējo kreiso tradīcija bija atrauta no Rietumu kreiso nometnē notiekošā. Jebkurā gadījumā rodas iespaids, ka "mūsu" kreisie darbojas no saviem it kā domubiedriem Rietumos atšķirīgā prioritāšu platformā, kurā dominē ekonomiskie jautājumi (to skaitā izmaiņu prasīšana), savukārt citos jautājumos ir principā konservatīva nepatika pret "vērtību relativitāti" mūsdienās, "visatļautību" un vēlme saglabāt kaut kādu status quo (pat ja tas ir iedomāts).
Pieļauju pat, ka postpadomju telpas kreisie savu Rietumu kolēģu pievēršanos sieviešu un minoritāšu tiesībām uztver kā nevajadzīgu novirzīšanos no kreiso ideju patiesās sūtības.
Aprakstītā konstrukcija, protams, neizslēdz primitīvu konjunktūrismu (ne velti SKDS aptaujas liecina, ka, piemēram, Latvijā ļaužu ekonomiskajos uzskatos dominē kreisas idejas, savukārt t.s. vērtību jautājumos – konservatīvas). Tomēr var būt arī tā, ka šāds iekšējs pretrunīgums "mūsu" kreisajiem patiešām raksturīgs arī bez ciniskām kalkulācijām. Ne velti, starp citu, postpadomju kreisie daudzos gadījumos ir konservatīvi ārpolitikas jautājumos, aizstāvot viedokli, ka starptautiskajai sabiedrībai nav jāiejaucas "valsts iekšējās lietās", piemēram, cilvēktiesību vārdā.
Īsi sakot, mani personīgi nepārsteidz pašmāju kreiso konservatīvisms specifiskos jautājumos (piemēram, demonstratīvā cieņa pret Baznīcu). Interesantāks liekas jautājums, kāpēc viņi vispār iniciē par tiem debates?
Mazliet huligāniska atbilde skan: bet par kādiem jautājumiem tad viņiem runāt?
Lieta tā, ka nav tādu kreisajiem tradicionāli piedēvētu ekonomisko ideju (nodokļu progresivitāte, valsts protekcionisms utt.), kuras pēdējo desmitgažu laikā labējie nebūtu inkorporējuši savā politikā (vismaz apspriešanas līmenī). Ja vēlaties, labējie ir nočiepuši kreisajiem (ja nerunājam par radikāļiem) pēdējo ekonomisko dienas kārtību.
Teorētiski kreisie savu politisko identitāti varētu veidot (ja ekonomisko tēmu lauks ir viņu skatījumā sapurgāts), akcentējot korupcijas problēmas politikā, bet nelaime tā, ka tās aktuālas arī pašiem kreisajiem. Tādas tēmas kā cilvēku savstarpējā atsvešinātība, solidaritātes trūkums, ekoloģija utt. postpadomju telpas cilvēkam neliekas sevišķi būtiskas. Atliek "tikumība".
Iespējams, ka daļai postpadomju kreiso (tiem, kuri nopietni izturas pret savu pozīciju) iezīmējas kaut kāda saikne starp kritizējamo kapitālismu kā ekonomisku modeli un šī kapitālisma izraisītajām pārmaiņām (pieņemsim, ka tā ir...) cilvēku vērtībās (patēriņa kults, kura uzturēšanai nepieciešama arī "pamatu izskalošana").
Īsi sakot, pat ja man subjektīvi mūsu kreiso izteikumi par "tikumības" tēmām neliekas pārliecinoši, viņu rosīšanos kā tādu es neuzdrošinātos saukt par māžošanos.
Cita lieta, ka bažas rada akcentu maiņa politiskajās debatēs vispār. Nenoliedzami, arī ar ekonomisko faktoloģiju un idejām var manipulēt, tomēr, argumentācijā arvien vairāk lietojot "vērtības", racionalitāte politikā samazinās vēl vairāk, jo "vērtības" apriori ir vēl plašāk interpretējamas. Dažādības labad piemērs nebūs no pašmāju publiskās telpas. Ja strīdi par pieļaujamiem imigrācijas apmēriem ASV notiek ekonomiskās argumentācijas laukā, tā ir viena situācija. Ir nomērāmi atskaites punkti par imigrantu ietekmi uz ekonomiku utt. Savukārt, ja kā argumenti parādās principā nepārbaudāmas tēzes par imigrantu atšķirīgo pasaules uzskatu un no tā izrietošo uzvedību sadzīvē (piemēram, ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps), tad tā ir pavisam cita situācija.
Vai, izsakoties citādi, bažas rada ne tik daudz par "vērtībām" paustā saturs (pirmkārt, nekā jauna, otrkārt, viedokļu brīvība), cik šīs tematikas īpatsvara palielināšanās politiskajās debatēs, turklāt ne jau tikai postpadomju telpā.
Arī tam var mēģināt meklēt skaidrojumus (piemēram, "vērtības" vēlētājiem ir interesantāka tēma, par kuru viņi jūtas gatavi paši spriest – līdzdalības efekts), tomēr no tā vieglāk nekļūst. Jo, atkārtošos, "tradicionālajā" politisko strīdu laukā kaut minimālu racionalitāti var saglabāt, "vērtību" jomā – ne. Kaut paveramies uz tādu "vērtību" strīdu vēsturisku platformu kā reliģijas. Vēl viena iracionalitāti veicinoša platforma mūsdienu pasaulē ir bīstama.
1