Ar bērniem
19.11.2015

Krāsainā pasaule un daži melni cilvēki

Komentē
1

Recenzija par Gabriela Filcīka (ilustrācijas) un Mihala Čerņīka (teksts) grāmatu "Krāsainā pasaule. Es gribu to redzēt"

Apgāds "Pētergailis", 2015

Bērnībā starp manām mīļākajām bilžu grāmatām bija tās, kuru ilustrācijas bija plašas, detalizētas un humora pilnas; grāmatas, kur pie viena attēla varēja pavadīt gandrīz stundu, ieraugot arvien vairāk raksturu un slēptu detaļu, izdomāt stāstus par šeit notiekošo, dialogus starp varoņiem un notikumus, kas varētu atgadīties šajā vidē. Tāpēc reizēm bērnu grāmatas man sagādā vilšanos – bieži vien to ilustrācijas ir ļoti "konkrētas", tajās ir skaidri nosakāmi galvenie tēli, bet fons ir statisks vai pavisam aizmiglots. Tādas mēdz būt gan standartizētās Disneja varoņu grāmatu ilustrācijas, kuru būtību var nolasīt dažās sekundēs. Un arī mākslinieku zīmētās grāmatas bieži vien ir ļoti abstraktas – tās sniedz emocijas, noskaņas, galveno varoņu tēlus, bet vienlaikus rada sajūtu, ka tu esi ienācis kāda cita cilvēka pasaulē, kurā ir jāspēlē pēc viņa noteikumiem.

Skaidrs, ka Gabriela Filcīka ilustrētā "Krāsainā pasaule" mani apbūra – tā ir ļoti, ļoti bieza grāmata, kurā ir ļoti, ļoti daudz lielu bilžu, kas turklāt ir zīmētas bez noteikta fokusa punkta – katrs attēls ir skatāms kā stāsts. Piemēram, tu sāc skatīties uz veselu baru cilvēku, kas atpūšas ezera malā, bērns zilās apakšbiksēs un hūtē iekāpis ezerā un žņaudz kaut kādu zaļu rotaļlietu, kas izskatās pēc krokodila (un ir acīmredzami neapmierināts ar notiekošo), turpat kliegdams skrien vīrietis, kuram pakaļ dzenas sieviete, – bet varbūt viņi bēg no citas sievietes, kas airējas viņiem virsū ar peldmatraci, – pāris cilvēku lec ūdenī no kaut kā tāda, kas varētu būt apgāzts ledusskapis, tālāk cilvēki vāc sienu un apsedz siena kaudzes, uz kurām līst lietus, – ā, lūk, tur augšā ir negaisa mākoņi un sper zibens, uz kalna ir pils, kuras torņus, šķiet, sašķiebusi vēja brāzma (bet varbūt tā pils ir domāta kā kuģis?), bars govju histēriski bēg kūtī – nu jā, varbūt tie kliedzošie cilvēki ūdenī bija sapratuši, ka nāk pērkona negaiss. Un visvairāk mani iepriecina tas, ka šīs ilustrācijas ir uzzīmētas tik rotaļīgā un nepretenciozā stilā, ka neapmierinātais krokodilzvērs šķiet vienkārši jocīgi uzzīmēts radījums, nevis kārtējais pierādījums tam, ka es neko nesaprotu no Mākslas. Un, protams, arī ar bērnu es varu pasmieties par to, ka tas krokodils izskatās pēc cilvēka, bet tas cilvēks izskatās pēc rukša. O, un tā tante apakšējā labajā stūrī – viņa tiešām pie rokas ved zaķi, kas ietērpts meitenes drēbēs, vai varbūt tās ausis ir domātas kā bizes?

Protams, mēs ar mazo Stellu pavadījām daudz laika, skatoties ilustrācijas (viņa savā teju trīs gadu vecumā labprāt nosauc vārdā visu, ko ierauga, un vairāk vai mazāk veiksmīgi atpazīst krāsas), un es sākumā tikai ar vienu aci apskatīju Mihala Černīka tekstu, kas pavada katru attēlu. Skaidrojošie teksti ir rotaļīgi, informējoši, izglītojoši, nedaudz pamācoši un pozitīvi noskaņoti; katra teksta beigās ir aicinājums kaut ko atrast attēlā vai pastāstīt par to. Šie teksti man arī atgādina manu bērnību, kad man pamācošā balsī skaidroja, "kā ir iekārtota pasaule". Es savukārt klausoties izbrīnīta domāju: "Hmmmm, enciklopēdijās par to ir rakstīts citādi, un šeit ir acīmredzama loģikas problēma, un zirneklis taču nav kukainis." Un tad nonācu pie secinājuma, ka ir pieaugušie, kas pasauli redz stipri gaišāk, naivāk un vienkāršotāk nekā es, – un būtu pavisam nelāgi, ja es ņemtu un sagrautu viņu ilūzijas.

Tekstu lasot, rodas sajūta, ka to – tieši tā, kā uzrakstīts, – varētu lasīt tāds mīlīgs vecvectētiņš vai paveca auklīte, kuru bērns it kā uztver nopietni, it kā neuztver un katrā ziņā vienmēr pārbauda viņu teikto. Un pareizi dara – laiku pa laikam grāmatā parādās absolūti nezinātniska informācija. Piemēram, par augiem rakstīts tā: "Tāpat kā mēs elpojam ar plaušām, tie elpo ar savām lapām un skujām. Bet, lai elpotu, tiem nav nepieciešams skābeklis. Tieši otrādi, koki, augi un zāle ieelpo sliktos dūmus bez skābekļa. Tie elpo tik brīnumaini, ka skābekli izelpo – tieši to, kas ir vajadzīgs mums." Fakts, ka augi elpo tieši tāpat kā cita dzīvā daba – t.i., uzņem skābekli un izdala ogļskābo gāzi –, bet fotosintēze, kuras laikā tiek izdalīts skābeklis, ir pilnīgi cits process, autoram kaut kā ir paslīdējis garām. Līdzīgi dīvaini apgalvojumi, piemēram, ka Mēness ir nevis zvaigzne, bet "maza planēta", arī prasītu papildu skaidrojumu, jo, lai arī (kā es uzzināju no kaismīga draugu strīda) par Mēness statusu zinātnieki vēl nav līdz galam vienojušies, šķiet, bērniem būtu vismaz jāzina teorija, ka Mēness ir nevis planēta, bet Zemes pavadonis.

Bet zinātne vēl nav viss. Palasījusi šo grāmatu, astoņgadīgā Lia man ar sašutumu paziņoja: "Mammu, mammu, tur tajā grāmatā ir rakstīts, ka tikai Āfrikā ir melnādaini cilvēki. Bet tā nav taisnība, arī daži latvieši ir piedzimuši melnādaini!" Kad es beidzu jūsmot par Lias atvērto attieksmi (saņemiet, slēptie un neslēptie rasisti, – astoņgadīga meitene saliek visu pa vietām!), protams, pievērsos grāmatai. Attēlus ar tumšādainiem cilvēkiem var atpazīt uzreiz – pēc tipiskā "blackface" paskata, kā arī, protams, pēc tā, ka lielākā daļa no viņiem nenēsā drēbes. Protams, kam viņiem drēbes – viņi taču nedzīvo nekur citur kā vien tajās lapās, kurās attēlota "Āfrika". Pat zīmējumā "Katrs esam citāds" visi cilvēki ir baltās rases pārstāvji – pat neviens aziāts nav iemaldījies. Toties zīmējumā "Kāpēc daži cilvēki ir melni" ir attēlots safari, pa kuru brauc vairāki baltie cilvēki ar bisēm un šautenēm, mašīnā līdzi paņēmuši apātisku (vai varbūt nolinčotu) vietējo ceļvedi. Bet, droši vien lai izvairītos no kultūru sadursmes, tumšādainā populācija atrodas nelielā nožogotā laukumā, staigā pa to ar bultām un šķēpiem un trenkā vienu diezgan izmocītu govi.

Lai nerastos nekādu šaubu par pareizo attieksmi, teksts sākas šādi: "Ja mēs nēģerīšiem attēlā pavaicātu, kāpēc viņi ir tik melni, viņi droši vien uzjautrināti pasmaidītu un teiktu: "Tāpēc, ka mēs tādi piedzimām." Ja lūgtu atļauju viņiem pieskarties, nēģerīši atkal tikai pasmaidītu – kāpēc ne? Un mēs viņiem pieskartos un nemaz nenosmērētos." (Saņemiet, liberasti un kosmopolīti, – nēģerīšiem drīkst pieskarties, viņi tikai pasmaidīs – tādi viņi ir piedzimuši!) Es, protams, nespēju saprast, kāpēc šādiem tekstiem un tik tendenciozām ilustrācijām būtu jāparādās bērnu grāmatā, kas oriģinālā izdota 2005. gadā, – un kāpēc gan izdevējiem, gan tulkotājiem ir šķitis, ka tas ir pieņemami. Bet varu diezgan droši teikt, ka tas nav adekvāti bērnu uztverei – manu bērnu skolā un bērnudārzā mācās gan tumšādaini, gan aziātu bērni, un nevienam no maniem bērniem pat prātā nav ienācis viņus kaut kā īpaši aptaustīt vai brīnīties par atšķirīgo ādas krāsu vai sejas pantiem. Viņiem sagādā grūtības valodas barjera, bet ne izskats.

Par laimi, grāmatas teksts ir pietiekami garš un rakstīts ar pietiekami maziem burtiem, lai to lasītu nevis pats bērndārznieks, bet gan pieaugušais – un tad jau var arī pēc vajadzības "izrediģēt" lasāmo tekstu tā, lai tas nebūtu faktoloģiski aplams vai absurdi diskriminējošs. Vai varbūt vienkārši izdomāt pašiem savu stāstu, kas, ļoti iespējams, katrai paaudzei ir cits.

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!