Ar bērniem
16.03.2017

Košuma deficīts

Komentē
0

Par Luīzes Pastores grāmatu "Operācija "Maska"", apgāds "Neputns", 2016

"Padomju laikos viss bija pelēks," tā nesen konstatēja Marija, kad es kārtējo reizi sarunas gaitā biju izmetusi, ka manā bērnībā nebija šādas krāsas. Nebija smaržīgu rozā košļeņu, nebija koši sarkano "Coca-Cola" bundžu, un pat banāni bija nevis dzelteni, bet gan zaļi, un, par spīti tam, ka tos ietītus avīzēs gatavinājām uz palodzes, tie nekad tā arī nekļuva aromātiski un mīksti. Nebija košu krītiņu, flomāsteru un elektrodzeltenu marķieru, bet skolas gaitenī uz sinepju krāsas sienas brūna varavīksne meta loku virs uzraksta: "Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. V. I. Ļeņins." Toties bija skaistās, zīmētās krievu multenes, kustīgais "Bērnu pasaules" skatlogs, vecāsmātes žurnāli "Burda" ar reklāmām. Un bija Mākslas dienas. Mākslinieki uz pelēcīgās padomju zemes fona izcēlās kā eksotiski putni. Beretēs, kļošenēs, šalli ap kaklu, kūpošu cigareti pirkstos. Bet māksla bija brīnums. Kad es Pēterbaznīcas apsīdā ierīkotajā "Egovizoru" salonā ieraudzīju mākslinieka Miervalda Poļa vaska figūru, nenocietos piedurt viņam pirkstu, lai pārliecinātos, ka viņš tiešām nav dzīvs.

Luīzes Pastores grāmatas "Operācija "Maska"" darbība norisinās pelēkajā padomju pasaulē, ko izgaismo mākslinieka Poļa performances 80. gadu vidū, kad, noklājis sevi no galvas līdz kājām bronzas krāsā, viņš pārvietojās pa ievērojamu komunistu vārdos nosauktajām Rīgas ielām. Ja iepriekšējās sērijas grāmatas "aicina nokļūt mākslas aizkulisēs, dodoties piedzīvojumu un noslēpumu pilnā pasaulē, kas atrodas "otrpus gleznām", tad "Operācija "Maska"" parāda, ka māksla var izkāpt no gleznas rāmjiem un burtiski iziet ielās kā performance. Pēc vērienīgās mākslinieka darbu retrospekcijas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) jaunajā pazemes izstāžu zālē un pēc "Neputna" izdotās amerikāņu pētnieces Eimijas Brizgelas pamatīgās biogrāfijas, kas mākslinieku iezīmē "ne vien kā nozīmīgu figūru Latvijas kontekstā, bet arī kā unikālu figūru plašākā mērogā", detektīvu sērijas grāmatiņa Poli "aiznes" pie bērniem. Pastore Poļa daiļradei pievērsusies jau iepriekš, kad kā viena no izstādes "Ilūzija kā īstenība" kuratores Dainas Auziņas uzrunātajiem latviešu literātiem radīja mākslinieka daiļrades iedvesmotu īsto stāstu "Robežpārkāpēja nopratināšana".

Šodien mēs esam aizmirsuši grāmatā pieminēto "beigtās zivs smaku, kas plūda pa ēdnīcu durvīm" (38. lpp.), tāpēc spējam pasmaidīt par komunistiskā režīma sirreālo realitāti. Pastore ir trāpīgi izcēlusi košākās parādības un procesus – tas bija laiks, kad baznīcās varēja paēst, bet politiskais režīms, savu varu apliecinot, pilsētā sastādīja vadoņu statujas, piemēram, Ļeņinu Ļeņina ielas pašā centrā. Savukārt mākslinieciskos procesus kontrolēja miliči, ziņotāji un stukači. Viens no sižeta pieturas punktiem ir Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāle laikā, kad tā bija planetārijs ar leģendāro kafejnīcu "Dieva auss" – mākslinieku pulcēšanās vietu. Grāmatas ilustratore Elīna Brasliņa precīzi attēlojusi pēc arhitekta Jura Skalberga ieceres veidoto kafejnīcas interjeru ar visu tolaik moderno bāra nojumi no nemizotajiem priedes dēļiem. Kā Pastore trāpīgi atzīmē, īstās zvaigznes zem planetārija kupoliem mirdzēja sānu apsīdā iekārtotajā ausī – tie bija mākslinieki: "Oriģināli un izmeklēti tērpti tā, ka spilgti atšķīrās no gluži vienādi saģērbtajiem ļaudīm, ko bijām satikuši uz ielas." (43. lpp.)

Pastore ne vien lieliski tēlojusi vidi un akcentējusi detaļas, bet arī radījusi dzīvus, spilgtus tēlus. Tas, ka "kāda žilbinoši skaista, tumši cirtota sieviete, melni izkrāsotām acīm, melnā cepurē un garā, plandoši melnā kleitā, tabakas dūmu mākoņa un draugu pulciņa apvīta" (44. lpp.) ir neviena cita kā leģendārā gleznotāja Maija Tabaka, top skaidrs, pirms tiek atklāts nākamajā rindkopā. Nemaz nerunājot par detektīvu sērijas galvenajiem personāžiem, trijotni Teo, Pogu un taksīti Komatu, kas ir īstā kompānija, lai tās piedzīvojumiem gribētos sekot. Ne velti autore par mākslas detektīvu sērijas grāmatām saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā, Latvijas Literatūras gada balvu 2015. Un "Neredzamo cilvēku" Minhenes Starptautiskā jaunatnes bibliotēka iekļāvusi prestižajā bērnu un jaunatnes literatūras katalogā "The White Raven 2016". Autores valodu raksturo augsta atbrīvotības pakāpe. Pastore ļaujas interesantiem un košiem salīdzinājumiem, kas vietumis patiešām ir lieliski, piemēram, vasaras brīvlaiks pilsētā "stiepjas kā saulē izkususi košļājamā gumija" (9. lpp.). Taču brīžiem metaforu ir pārāk daudz un tās visas saplūst ņirbošā pārpilnībā. Savukārt īpašības vārdu gūzma sapiņķerē stāsta pavedienu, un kopā ar alfabēta lielo burtu lietojumu (KARSTAIS laiks un NEPARASTIE notikumi) veido pārlieku lielu dedzību. Interesanti, ka to ievērojusi arī cita grāmatas recenzente, 3. klases skolniece Agate, pie grāmatas trūkumiem minot "daudz nesaprotamu vārdu". Tāpat Agate lieliski raksturo trūkumu, kas raksturīgs daudziem latviešu literatūras darbiem: "Man nepatika tas, ka dažās vietās bija pārāk garlaicīgi, bet otrā vietā atkal interesanti. Varēja būt tā, ka vispirms ir garlaicīgi un pēc tam kļūst interesanti." Šajā gadījumā šķiet likumsakarīgi, ka sižeta spraigums pakārtots galvenajam grāmatas uzdevumam – izglītot par konkrētu mākslas darbu, kas glabājas LNMM fondos. Interesanti, ka "Operācijas "Maska"" notikumi atsauca atmiņā reiz populāro Holivudas filmu "Maska" ("The Mask", 1994), kas ļāva izpausties komiķa Džima Kerija īpašajam talantam – ārkārtīgi dzīvajai mīmikai. Kolīdz Teo piemēra masku, viņš, gluži tāpat kā filmā bankas klerks Stenlijs Ipkiss, tiek pakļauts nevaldāmam maģiskam spēkam.

"Mākslas detektīvu" sērijas ilustratorei Elīnai Brasliņai arī šoreiz izdevies iejusties grāmatā attēlotā laika stilistiskā, nezaudējot savu īpašo rokrakstu un labsirdīgo humoru. Ja citreiz, par spīti ilustrācijām, prāts vēlas pat vizualizēt aprakstītos varoņus, tad šajā gadījumā es nespēju Pogu iedomāties citādu kā Brasliņas zīmēto sarkanmataino, ērcīgo skuķi. Īpaši apburošs ir takšelis Komats, ko iekārdinājušas Poļa hiperreālistiski uzgleznotās olas uz pannas, par kuru iluzoro efektu klīst leģendas. Strādājot pie šīs grāmatas ilustrācijām, Brasliņa otas mērkusi padomju vizuālajai valodai raksturīgajā paletē, un viņas ilustrācijas ir tikpat dzeltenbrūnas un brūni sarkanas kā padomju Latvijas kinožurnāls "Māksla" un zīmējumi 60., 70. un 80. gadu bērnu dzejoļu grāmatās.

Gan burtos, gan bildēs "Operācija "Maska"" tikai nostiprina Marijas iegūto secinājumu par padomju pasaules pelēcību, kurā 21. gadsimta meitenīte "Poga savā košajā kleitā uz apkārtējo, vienkārši tērpto ļaužu fona izcēlās kā mākslīga roze puķu pļavā" (34. lpp.). Taču man tika ļauts ne tikai vēlreiz (tomēr pavisam citādāk) pieskarties vienam no agrīnākajiem mākslas pārdzīvojumiem, bet arī aizdomāties – ja pēc trīsdesmit gadiem mūsu bērni saviem bērniem stāstīs par savu bērnību, kādas krāsas viņi izvēlēsies? Un kuru krāsu viņiem būs pietrūcis?

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0