Konceptuālā nejaušība

Pētera Pūrīša “Dr. Ausmoņa klīnika” ir viegla, aizraujoša, atkarību neraisoša lasāmviela, kas var izraisīt gan grūti kontrolējamu ķiķināšanu, gan uztveres nobīdi, kas, lai arī patīkama, rada pilnīgi nopietnu jautājumu – vai tas, ko es nupat izlasīju, ir atvēris manu prātu vai arī padarījis mani stulbāku? Īsi sakot, tā ir grāmata, ko Liepnieks varētu pieprasīt legalizēt un aplikt ar akcīzes nodokli.

Izlasot grāmatas pieteikumu, es nospriedu, ka Pūrītis droši vien ir uzrakstījis asprātīgu parodiju par sazvērestības teorijām. Lasot grāmatu, es pamazām sapratu, ka, lai arī tajā ir daudz visdažādāko līmeņu humora, parodija tā nav – sazvērestības teorija ir izstrādāta ar visnotaļ nopietnu sejas izteiksmi. Un šis nu ir žanrs, kas man vienmēr ir radījis tādu neveiklu “ha, ha... tu taču tagad joko, vai ne?” reakciju, vienlaikus bažījoties, ka varbūt nejoko vis.

Gods kam gods – sazvērestības teorija tiešām ir viena no labākajām, ko es esmu redzējusi. Tā izmanto pareizo “pilnīgas muļķības + hipotētiska slepenā organizācija VVB (Veiksmes vadības biedrība) + ļoti ticams reālu lietu izskaidrojums + vispārfilozofiskais pamatojums” recepti prāta mulsināšanai. Tā uzdod parasto sazvērestības teoriju jautājumu: “Vai tiešām sagadīšanās?” un tad, kad skeptiskais lasītājs ir atbildējis: “Jā, tiešām sagadīšanās!”, izrādās, ka tieši tā arī ir teorijas būtība – ka nejaušus notikumus ir iespējams ne vien paredzēt, bet arī – vismaz tad, ja piemīt īpašas spējas – ietekmēt. Visvairāk atbruņo tas, ka teorijas filozofiskā bāze ir tāds rietumniecisks daoisms ar vienkāršotas mūsdienu fizikas piešprici – nu kā gan nepadosies kārdinājumam vismaz laiku pa laikam nomurmināt “kā tad, man arī vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka pasaulē viss svārstās un ciklojas, un visādi citādi notiek man nedzirdamā, bet ļoti īstā harmonijā”.

Ja nu par grāmatas literārajām kvalitātēm – pirmkārt, humors. Tas šajā grāmatā ir visdažādākajos līmeņos. Ir humors literātam, kas seko līdzi grāmatas būvēšanai un saņem autora piemiedzienu ar aci (“es zinu, ka tagad pēc noteikumiem vajadzētu darīt tā, bet es izdarīšu šitā”). Ir humors tiem, kam patīk aizmaldīties pa visādām sāņus taciņām, lai pilnīgi negaidīti dabūtu ar jociņu pa pieri, tā arī nesaprotot, no kurienes tas jociņš izlīda (humors, kas nedaudz atgādina Teriju Prečetu. It īpaši romāna sākumā, kas izskatās kā vājš “Runča Morisa” pakaļdarinājums – par laimi, autors pats no savām lamatām izlien diezgan veikli un pēc tam vairs tā nedara). Grāmata ir piesātināta arī ar aktuālajiem politiskajiem jociņiem (tik aktuāliem, ka to gaumīgums var mainīties ne gadu, bet mēnešu un pat nedēļu laikā). Un arī ir milzīgs daudzums “kopīraitera jociņu” – vairāk vai mazāk slēptas spēles ar vārdiem, kas ļauj atrast kaut ko asprātīgi izdomātu arī otrajā un trešajā grāmatas lasījumā.

Skatoties grāmatu kopumā, man radās sajūta, ka Pūrītis drīzāk ir īso stāstu rakstnieks, kas par visām varītēm mēģinājis uzrakstīt romānu, dažādās sižeta līnijas savijot kopā pēc mehāniskiem laika un nejaušas sagadīšanās principiem. (Kā jau teicu, “nejauša sagadīšanās” arī ir daļa no koncepcijas.) Šādai stāstu kopai, kas izliekas par romānu, ir acīmredzama stiprā puse – ja kāds fragments liekas garlaicīgs vai vienkārši muļķīgs, pilnīgi droši var pašķirt desmit lapas uz priekšu un sākt lasīt nākamo gabalu. Atsevišķos gadījumos es ieteiktu to izdarīt – īpaši jau tas attiecas uz fragmentu “reklāmista pārdomas par dzīvi un ētiku, rakstītas pirmajā personā” ar sekojošo “stāstījumu par vēža šūnas dzīvi no vēža šūnas skatupunkta”. Par laimi, pēc šī atkritiena pamatskolas “brīvā sacerējuma” estētikā romāns atkal aiziet atpakaļ uz īstajām sliedēm.

Vājākā puse – izliekoties, ka raksta romānu, autors nejūt nepieciešamību noslēgt katru stāstu ar pilnvērtīgu atrisinājumu. Pietiek, ja stāsts pats par sevi ir interesants un kaut cik piesaistīts pārējiem stāstiem. Rezultātā, lai arī romāns ir pabeigts un katrs stāsts ir tā vai citādi ar to saistīts, visa konstrukcija atstāj tādu balonu pušķa iespaidu – lielākā daļa no tā visa nemaz nav nepieciešama, bet, no otras puses, smuki un izklaidējoši, un, ja noņems nost visus būtībā liekos stāstus, nekas tur pāri nepaliks. Ja lasītājs no šī darba negaida pamatīgu romānu, bet lasa no viena jociņa līdz nākamajam, tad šāda forma patiesībā ir pat labāka – var ļauties stāstījuma haotisko līkloču un cilpu gaitai, intelektuāliem stāstu sakarību meklējumiem.

Mani visvairāk samulsināja grāmatas personāži. Pirmajā brīdī šķiet, ka galvenais varonis ir Lūks Ofors, “radošais” reklāmists, ar kura vēstījumu pirmajā personā sākas romāna galvenā daļa. Viņš padara „Dr. Ausmoņa klīniku” par obligāto literatūru reklāmistiem – ja izdodas nesajaukt grāmatas varoni ar pašu Pēteri Pūrīti, tad gribot negribot uzmācas šausmīgas, bet ļoti pedagoģiskas pārdomas “akmandieniņ, varbūt es arī esmu tāds pats iedomīgs tirliņš, bezgala pārliecināts par savu unikalitāti un absolūto viedumu”. Par laimi, Lūks Ofors ne tuvu nav galvenais varonis – par tādu pēc prozas noteikumiem (vienkāršojot – galvenais varonis romāna gaitā manāmi mainās, pieņem būtiskas izvēles un mēģina piepildīt kādu misiju) ir Māris, cilvēks, kuram piemīt spējas sajust un ietekmēt apkārtējo vibrācijas, tā virzot notikumus sev tīkamā gultnē.

Kopumā visi galvenie romāna varoņi ir gauži līdzīgi – drusku nelaimīgi, bet tomēr apņēmīgi vīrieši trīsdesmitgadnieku krīzes posmā, vairāk vai mazāk samierinājušies ar tādu eksistences formu, kādu nu autors tiem piešķīris. Viņus atšķirt var galvenokārt pēc vārdiem un nodarbošanās. Sieviešu romānā ir maz, un tām ir epizodiskas lomas. Kā to sākumā definē Lūks Ofors: “Neesmu vēl saticis meiteni, kas pāris minūtēs nenovestu mani histērijā ar savu aprobežotību. Un, lai cik tas nebūtu skumji, šajā mirklī pretīga kļūst arī doma par fizisku kontaktu.” Līdzīgi par sievietēm izteiktos arī citi varoņi – izņemot tos retos gadījumus, kad doma par fizisku kontaktu nav pretīga, kas varonī rada sajūtu, ka tur noteikti kaut kas nav tīrs un šī sieviete ir vai nu manipulatore, vai fūrija, vai, visticamāk, abas kopā.

Arī VVB sievietes nav bieži sastopamas, jo “pretējā dzimuma” seksuālās dziņas un intrigas nav vēlamas vīriešu sabiedrībā. Šis maskulīnais, paranoiski-šovinistiskais uzstādījums var likties nekorekts, bet būtībā jau tas neatšķiras no latviešu mūsdienu literatūrā daudz biežāk ekspluatētajiem “stiprās, bet jūtīgās latviešu sievietes” un “latviešu vīrieša-memļaka” stereotipiem.

Neizstrādātie un neizlēmīgie raksturi kombinācijā ar visaptverošo “veiksmes vadības” sazvērestību rada negaidīti biedējošu efektu: vienīgie cilvēki, kas vispār var izdarīt jēgpilnu izvēli, ir tie, kam piemīt spējas noteikt nejaušību gaitu. Visi pārējie ir tikai kauliņi neizsakāmi komplicētā spēlē, par kuras noteikumiem viņi neko pat nenojauš. Viņi dzīvo un mirst tikai tāpēc, ka tā ir sagadījies, viņu darbību sekas ir atkarīgas nevis no pieliktajām pūlēm un prasmēm, bet no tā, vai veiksme ir viņu pusē, un arī tādi procesi kā, piemēram, Latvijas ekonomiskās situācijas atveseļošana ir atkarīgi tikai no tā, kādas krāsas drēbes uzvelk “likteņslēdzis”, kurš par savu būtisko lomu neko nezina.

Vārdu sakot, ja cilvēkam nav pieejas veiksmes vadībai, tad no viņa nekas tā īsti nav atkarīgs, viņa darbības ir nenozīmīgas. Ar šo parādību saskaras praktiski jebkura romāna pasaule, kurā ir šāda tikai izredzētajiem pieejama maģijas forma. Parasti autori to risina, uzsverot, ka arī ar maģiju neapveltītie cilvēki (piemēram, “Harija Potera”  vientieši) ir svarīgi, mīlami un aizsargājami, tas nekas, ka viņu dzīve nav diez ko interesanta. Bet “sliktie burvji” ir tie, kas ar maģiju neapveltītos neuzskata par pilnvērtīgām būtnēm un izmanto viņus savu vajadzību apmierināšanai (par ko arī pelnīti dabū pa seju no labajiem burvjiem). Pūrīša VVB par šāda veida ētiskām problēmām īpaši neuztraucas. Jā, nav īpaši jauki mēģināt manipulēt ar citiem biedriem (galvenokārt tāpēc, ka šie biedri to pamana un apvainojas), bet manipulēt ar citiem cilvēkiem? Kad Mārim iepatīkas kāda meitene, bet negribas krāmēties ar laikietilpīgo iepazīšanās un savaldzināšanas procesu, viņš izmanto savas spējas, lai dabūtu ātru seksu veļas noliktavā. Rīcības sekas – draudzīga pirksta pakratīšana un norāde, ka “Mārim pašam jānosaka robeža”. (Interesanta metode izvarotāju pāraudzināšanā.)

Grāmatas “morāle” ietver “parastā cilvēka” bezspēcību un nevērtīgumu, faktisku izvēles iespējas neesamību un dažu izredzēto spējas ciniski patvaļīgā (un ne īpaši pārdomātā) veidā mainīt savā labā jebko, kas pašiem šķiet svarīgi – gan personiskā, gan valstiskā līmenī. Bet tie, kam spēju nav, var tikai akli sekot izredzēto norādījumiem – ja nesekos, tad gan valsts ekonomika uz grunti aizies, gan paši nodzersies. Variantu nav. Tāpēc, lai arī “Dr. Ausmoņa klīnika” ir viena no uzjautrinošākajām latviešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tā ir arī viena no depresīvākajām – un jautājums tikai, vai šis uzstādījums ir autora apzināti iecerēts, manis subjektīvi uztverts vai arī raksturo pēdējo gadu izjūtas Latvijā.