Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
07.01.2018

Koki ziemā. Dienasgrāmata

Komentē
0

Pat ja kādunakt piesala, sniegā lietus tomēr tā arī nepārvērtās un turpināja līt gandrīz bez pārtraukuma. Ejot pastaigā uz jūru, novērojām samulsinātus kokus un krūmus – kāds ziemai neierastajā siltumā bija jau sācis piebriedināt pumpurus, citam bija izsprādzis pa kādam pelēkam un salijušam pūpolam. Apjukusi, šķiet, bija arī citkārt sausā un smilšainā piejūras augsne, kas vairs nejaudāja uzsūkt no debesīm nepārtraukti krītošos plūdus un tagad pat visneierastākajās vietās ļāva izveidoties peļķēm. Arī tikai reizi pāris dienās izkustinot auto, mājas ceļš drīz vien bija pārvērties melnā un izdangātā putrā, kurā vien ar grūtībām varēja saskatīt vēl pirms pāris mēnešiem gailenēm tik tīkamas sūnu vietas. Lai gan ne – mazāk izbraukātā vietā paša ceļa vidū arī decembra pēdējās un janvāra pirmajās dienās izspraukušās pāris itin ņemama izmēra sēnes.

Aiz kailajiem, no sniega sloga vismaz pagaidām brīvajiem kokiem varēja atklāt jaunas, iepriekš neredzētas vietas vai jau zināmās aplūkot no neparasta skatpunkta – piemēram, lūk, no meža ceļa itin labi varēja saskatīt kaimiņu mājas, kas pārējos gadalaikos ir meža biezokņa apslēptas. Tāpat īsajā ziemas dienasgaismas laikā aplūkojami nāca neparastos līkumos izliekti vai kādas vētras izgāzti koku apveidi, kurus uzlūkojot nez kāpēc prātā pazibēja reiz lasītais, ka no greizā cilvēcīguma koka kādu taisnu lietu neizgatavot nekad, – tā reiz esejā "Vispārīgas vēstures ideja no kosmopolītisma viedokļa" [1] bija rakstījis Imanuēls Kants. Diennakts gaišās stundas bija tik īsas, un pat pusdienlaikā krēslainas, ka pastaigā bija jādodas gandrīz vienā un tajā pašā laikā, ja vien bija vēlme arī apdarīt kādus dienas darbus, – gluži kā dižajam Karaļauču filozofam, pēc kura pastaigu režīma, kā zināms no populāras leģendas, kaimiņi esot varējuši noteikt pareizu laiku un regulēt pulksteni.

Augstais šādu pastaigu laikā galvā mēdz sajaukties ar zemo, sarežģītais – ar vienkāršo, cildenais – ar piezemēto, jo pēc mirkļa pārtvēru sevi domās cenšoties atsaukt atmiņā, par ko īsti bija jau krietni sen, vēl skolas laikā lasītajā Lūisa Bromfīlda (1896-1956) grāmatā "Lieti nāk". Pārnācis mājās, pameklēju internetā un pārsteigts atklāju, ka viņš bijis nevis, kā maldīgi uzskatīju, ar kaut kādām koloniālisma saiknēm saistīts ar Indiju, bet gan amerikāņu izcelsmes – turklāt bijis viens no, kā tagad mēdz sacīt, organiskās jeb bioloģiskās lauksaimniecības pionieriem. Viņa iekoptā ferma apmeklētājiem esot atvērta vēl šobaltdien, viens no apskates objektiem esot filantropes Dorisas Djūkas vārdā nosaukts mežs, ko viņa, tāpat kā pārējo fermas teritoriju, iegādājusies pēc rakstnieka nāves, tā pasargājot kokus no izciršanas.

Koks ir parocīga un, iespējams, pat pārāk bieži izmantota un tāpēc novazāta metafora visdažādākajām ar cilvēka mūžu saistītajām norisēm. Mēs šur vai tur dzenam saknes, kaut kas allaž tiek ierakstīts mūsu gadu gredzenos, dažas problēmas izrādās koki ar diviem galiem, mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam, ābols no ābeles tālu nekrīt, bērnudārzā tiek laistas atvases, kāds ģimenē izrādās nokaltis zars, un to visu, protams, var iegrāmatot ciltskokā u.tml. Taču nu jau šķiet, ka neviens meža koks vairs nespēs būt vienkārši "tikai" koks, un pierādījumi tam nav jāmeklē nedz Imanta Ziedoņa "Zaļajā pasakā" vai liecībās par viņa iedibinātās un reiz populārās dižkoku atbrīvošanas grupas darbošanos [2], nedz kokmateriālu kā mūsdienu Latvijas eksporta preces nozīmīgumā.

"Tāda drauzība, kas sniedzas pat līdz [nozāģētu koku] celmu aprūpei, ir novērojama vienīgi dabiskos mežos," vācu mežzinis Pēteris Vollēbens raksta tagad arī latviešu valodā iznākušajā grāmatā "Koku slepenā dzīve" [3]. "Varbūt tā rīkojas visas sugas – es pats esmu novērojis, ka ilgi mēdz dzīvot ne tikai nozāģētu dižskabāržu, bet arī ozolu, baltegļu, egļu un duglāziju celmi. Stādīti meži, kādi lielākoties ir Viduseiropas skujkoku meži, acīm redzami izturas drīzāk kā ielu bērni [..]. Kokus stādot, saknes tiek ilgstoši bojātas, tāpēc tās tikpat kā vairs nespēj veidot kopīgu sakņu tīklu. Šādu mežu koki parasti ir vientuļnieki, tāpēc viņiem ir grūts mūžs."

Nākamajā rītā zemi un nodzeltējušās zāles kušķus klāja pūdercukuram līdzīgs sniegs. Līdz pusdienlaikam gandrīz visur tas bija nokusis, izņemot atsevišķas vietas mežā, kur vēl apakš kokiem aizvien bija palikuši noslēpumaini precīzi sniega apļi un ovāli. Var jau būt, ka tieši tur zem mētrām, sūnām un zemes darbojas un no pārkaršanas tiek dzesēti koku slepenās saziņas serveri, un vēsā mierā krustojas sakņu interneta kabeļi.

[1] Latviešu valodā eseju tulkojis Atis Rolavs, darba manuskripts atrodams Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Jesajas Berlina eseju krājuma "The Crooked Timber of Humanity: Chapters in the History of Ideas" (London: John Murray, 1990) nosaukums ir atsauce uz šo darbu.

[2] Imanta Ziedoņa vieta Latvijas un padomju Latvijas kultūrā, manuprāt, prasīties prasās no jūsmas brīvi pētāma gan visai plašu publicitāti guvušo Jāņa Rokpeļņa atklāsmju un ar tām saistīto viedokļu, gan nesen iznākušās Imanta Lešinska grāmatas "Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti" (Rīga: Domas spēks, 2017), kontekstā.

[3] Pēteris Vollēbens. "Koku slepenā dzīve. Ko jūt un kā cits ar citu sazinās koki – ieskats apslēptā pasaulē". No vācu valodas tulkojusi Aija Jakoviča. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018. Manu rakstu par šo grāmatu varat izlasīt šeit.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0