Ir rāms pirmdienas vakars, Ragaciema pludmalē uz pašdarinātas skatuves vietējie iedzīvotāji mēģina ludziņu, ko izrādīs zvejnieku svētkos. Jūra tik rožaini maiga, ka līdz renesanses gleznas pilnībai pietrūkst vien sārtvaidžu eņģeļu parādīšanās. Ar kavēšanos ierodas mūsu paziņa, ragciemniece Ilze, stāstot, ka viņu aizkavējusi televīzijas diskusija par Dziesmusvētkiem. Viņas dēls uz gājienu nav ticis, palicis mājās raudam, stāsta Ilze un jautā mūsu domas, zinot, ka kompānijā ir svētku norisēs iesaistītie. Bēgot no Rīgas drudža, turpat vien esam nokļuvuši.
Ilze atkal un atkal atgriežas pie nakts no sestdienas uz svētdienu, kad vienīgais informācijas avots bijis tviteris un sazvanīšanās ar bērnu mammām un vietējo pašvaldību. Vai tas bija normāli, ka ministre paziņoja par gājiena atcelšanu, veicot ierakstu tviterī? Kāpēc nāca tik pretrunīgas ziņas? Kāpēc novada vadība nolēma bērnus uz gājienu nevest, pat ja tas beigās bija neoficiāli atļauts? Kas īsti notika koru ģenerālmēģinājumā?
Jautājumi birst un birst, tāpat kā mums visiem šajās dienās. Izkristalizējas arī jautājums par sociālo mediju lomu un atbildību svētku dienās. To straujā attīstība dažu gadu laikā veikusi neatgriezeniskas izmaiņas informatīvajā telpā. Daudziem tieši tviteris, "Draugi", "Facebook" vai "Instagram" ir pirmais, daļai arī vienīgais informācijas avots par pasaulē notiekošo. Publiskajā sfērā strādājošie, vērtējot sevis paveikto, vienmēr pārbauda, ko par to "saka tviteris". Mēs varētu uzskaitīt neskaitāmus plusus, ko mums devuši sociālie mediji, taču tiem ir arī savi mīnusi, un daļa no tiem izgaismojusies tieši Dziesmusvētku sakarā. Mēs neesam īsti līdz galam apzinājušies, ka katrs ieraksts, nepamatots pārmetums vai neizsvērts apgalvojums var radīt neprognozējamas sekas, sociālie mediji ir publiska vide jeb manuskripts, kas nemaz tik viegli nav sadedzināms.
Varu tikai mēģināt pavisam aptuveni iedomāties, kādas sajūtas pārņēma izglītības ministri Mārīti Seili sestdienas vakarā, redzot panikas pārņemto Mežaparka estrādi un tās pārmešanos uz sociālajiem tīkliem, kur bangoja emocijas, neziņa, minējumi, fakti un neprecīza vai pat aplama informācija. Pieņēmusi tajā brīdī vienīgo, viņasprāt, pareizo lēmumu – atcelt gājienu –, ministre, pamatīgi neizstrādājot tālākos rīcības soļus ar visu komandu, par to ierakstīja tviterī.
Ar vienu tvitera ierakstu bija radusies otra krīze, kas pilnībā aizēnoja pirmo – joprojām neskaidros bērnu ģībšanas iemeslus Mežaparkā. Ja vien tagad būtu iespējams restaurēt tos daudzos telefona zvanus un īsziņas, ko tajās nakts stundās cits citam sūtīja dažādos līmeņos svētku organizēšanā iesaistītie, noteikti sanāktu trillera vērts sižets. Nebija viegli apstādināt svētku gājienu, kurš sava simbolisma, organizatoriskās sarežģītības un iesaistīto dalībnieku skaita dēļ bija "sācis iet" labu laiku pirms tā fiziskā sākuma un pret kura atcelšanu sāka iebilst daudzi iesaistītie. Krīzes komunikācija jeb tās neesamība haosā, kas valdīja svētdienas rītā, pavisam noteikti būtu viens no objektiem, ko arī tagad vajadzētu izvērtēt valdības darba grupai.
Tam visam savu artavu deva sociālie mediji, kuros Mežaparka un gājiena lietas bija savijušās kopā, raisot kritiku pret Mārīti Seili un pārējiem svētku organizatoriem, neziņa un pretrunīgās ziņas raisīja aizvainojuma, niknuma un kritikas pilnus tvītus par svētkiem kopumā. Tas bija krasā pretrunā ar to, kas svētdienas rītā bija redzams Brīvības ielā, – kaut arī sākumā apjukuši un sajaukuši iepriekš plānoto gājiena kārtību, cits aiz cita sāka nākt dalībnieki. Būtībā pastāvēja divas realitātes – svētku prieks gājiena norises vietā un "iecepiens" sociālajos medijos.
Tiesa, noskaņojums tviterī vairākkārt piedzīvoja metamorfozes. Sestdienas vakara šoks un neizpratne par notikušo Mežaparkā pamazām pārauga raganu medībās. Absurdā kārtā rūpes par bērniem apvienojumā ar vēlmi kādam "nocirst galvu" radīja situāciju, kad reālie svētku dalībnieki aizvirzījās otrā plānā.
Protams, sociālie mediji nav viendabīga masa. Raisījās pamatīgas diskusijas starp vecākiem, kas kritizēja svētku kārtību kā bērniem nedraudzīgu un prasīja visu atbildību no organizatoriem, un tiem, kas sliecās tomēr arī saskatīt pozitīvo svētku organizēšanā un uzstāt, ka arī vecākiem būtu jāuzņemas atbildība par bērnu fizisko stāvokli un audzināšanu. Zaudēja otrie, jo katrs izteikums – masu pasākumos "vienmēr ģībst", "tādas ir tradīcijas" un mūsdienu bērniem ir slikta fiziskā sagatavotība – tika pielīdzināts PSRS vai "Ziemeļkorejas metožu" atbalstīšanai. Tāpat tika "atsēdināti" tie, kas norādīja, ka arī iepriekšējos Dziesmusvētkos bija problēmas un palīdzība sniegta vēl lielākam skaitam dejotāju, kas karstumā ģība Daugavas stadionā, tikai nebija sociālo mediju, kas radītu tik lielu troksni (starp citu, šis gadījums parāda, ka organizētāji no kļūdām mācās – šoreiz Daugavas stadionā bija uzceltas teltis, kur patverties, un bija organizēti ugunsdzēsēji ar ūdeni).
Par labu nenāca arī acīmredzamā šķelšanās pašu organizētāju komandā. Tā svētku galvenā organizatore Agra Bērziņa bija gājiena pirmajās rindās, tāpat kāpa uz skatuves noslēguma koncertā, ministre vismaz publiski nebija manāma un svētdienas vakarā atzina, ka apsver demisijas iespēju. Atšķīrās arī abu teiktais – viena runāja par krīzi un atbildību, otra tikai par to, cik radoši un iedvesmojoši bijuši svētki. Vismaz publiski Seilei svētdien tikpat kā nebija atbalstītāju. Izņemot kultūras ministri Daci Melbārdi, kura savā "Facebook" profilā aicināja gan izvērtēt notikušo Mežaparkā, gan no dalībnieka mammas viedokļa uzskaitīja visu pozitīvo, ko rīkotāji un Seile paveikuši. Melbārdei, kurai pašai ir milzu pieredze šāda mēroga svētku rīkošanā, daudz vairāk nekā citiem varēja būt apjausma par krīzi, kādā nonākusi izglītības ministre.
Jāpiebilst, ka pret svētdienas vakaru kārtējie pārmaiņu vēji skāra arī tvitera dominējošo domu. Apjaušot, ka ar prasību pēc atbildības var panākt visumā jēdzīgas (kas attiecīgajā nozarē negadās bieži) ministres atkāpšanos, tvītotāji sāka mudināt Seili to nedarīt. Tomēr galvas joprojām nebija ripojušas. Voilà! Palīgā nāca LTV "Sastrēgumstundas" speciālizlaidums pirmdienas vakarā. Bērziņa, kas visas krīzes dienas bija piekopusi teflonsmaida taktiku un tikusi cauri bez lielas kritikas, iešāva pati sev kājā, nevēlēdamās uzņemties ne kripatiņu atbildības par notikušo. Bērziņas nav tviterī, un tāpēc viņa laikam nenojauta, cik liels niknums joprojām valdīja sociālajos tīklos. Taču tviteris nu bija beidzot atradis cērtamo galvu un mierīgi varēja iet gulēt.
Otrdien jau viss daudzmaz atgriezās vecajās sliedēs. Seiles atbalstītāji atviegloti nopūtās par viņas lēmumu palikt amatā. Ja no rīta vēl tika prasīta Bērziņas demisija, tad pret pēcpusdienu pierima pat tas. Par šo tēmu tvītoja tikai paši aktīvākie vai kareivīgākie. Vairums jau bija meties protestēt pret mazo soda mēru Liepājas pedofilam. Tviterī viss bija beidzies un viss turpinājās.
P. S.
Manis rakstītajām nav nekādas morāles. Katram pašam no šīs nedēļas nogales ir jāpaņem savas mācības. Gan organizatoriem, amatpersonām un atbildīgajiem dienestiem, gan tradicionālajiem medijiem un vecākiem. Mācību paņemšu arī es. Turpmāk vēl rūpīgāk izsvērt, ko saku sociālajos medijos, bet krīzes situācijā – saglabāt vēsu galvu, lasot, "ko par to saka tviteris".
* Šis ir raksta autores, žurnālistes Guntas Slogas, personīgais viedoklis, kas nav saistāms ar viņas darbavietu LTV.
7