Oktobra vidū pulcējāmies pie "Satori" apaļā virtuves galda, lai aprunātos par tādu parādību kā Latvijas kinofestivāli – par to, kas no tiem tiek sagaidīts, kāda ir to nākotne un kāpēc tie vispār notiek. Uz diskusiju aicinājām Rīgas Starptautiskā kinofestivāla "RigaIFF" izpilddirektori Lieni Treimani, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma "Baltic Sea Docs" organizatori Zandu Dūdiņu, Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāju Reini Kalnaelli, Rīgas Starptautiskā īsfilmu festivāla "2Annas" dibinātāju un direktoru Viesturu Graždanoviču, nacionālā filmu festivāla "Lielais Kristaps" sabiedrisko attiecību vadītāju Tomu Treibergu un Nacionālā kino centra vecāko referenti, kinokritiķi un "Kino Rakstu" galveno redaktori Kristīni Matīsu. Diskusiju vadīja "Satori.lv" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins.
Ilmārs Šlāpins: Vai latviešiem patīk kinofestivāli?
Viesturs Graždanovičs: Ir kinofani, kas uz kinofestivāliem iet vienmēr, bet ir arī tādi, kas īsti pat nezina, kas tas tāds ir. Ir arī skatītāji, kas vēl jāaudzina, lai viņi nāktu.
Ilmārs Šlāpins: Bet viņi jau arī dzimst un aug no jauna.
Kristīne Matīsa: Festivāls mobilizē. Pauls Timrots "Lielā Kristapa" sakarā vienreiz teica, ka viņam patīk, ja viss ir salikts kopā – ir viens atverams papīriņš, kur visu var redzēt. Vismaz ar latviešu kino ir tā, ka filmas ir tik reti un to ir tik maz, ka priekšstatu var gūt, noskatoties visas filmas kopā vienā reizē. Tas, vai viņi to izdara, ir cits jautājums, bet festivāls sakārto gada ritmu.
Zanda Dūdiņa: Tas nav tikai kinosfērā, arī muzeju un izstāžu apmeklējumi bieži tiek pakārtoti, piemēram, "Baltajām naktīm". Liela daļa kultūras patēriņa notiek ap šiem speciāli organizētajiem projektiem, kas ir tāds kā koncentrāts no visa piedāvātā. Ir daudzi, kuriem kinofestivāls apziņā saistās ar vārdu "Arsenāls", kas savukārt saistās ar brīvību, svaigām vēsmām utt. Ir arī jaunā paaudze, kura varbūt nezina, kas ir "Arsenāls", bet ir pārņēmusi to sajūtu, ka festivāls nozīmē arī tikšanos ar iedvesmojošiem cilvēkiem.
Kristīne Matīsa: Festivāls dod iespēju medijos izplatīt vairāk informācijas nekā, teiksim, uz vienu filmu atsevišķi. Ar nopietnu preses centra darbu festivāls katru dienu atgādina par sevi, jo letiņiem jau vajag ieskrieties. Trīs dienu pasākumi ir ļoti riskanti. Festivālam jābūt vismaz nedēļu garam, jo pirmās dienas ir ieskrējienam. Ja pēc trim dienām beidzas, tad skatītājs jau visu ir nokavējis. Uz beigām tas viss vismaz sāk iešūpoties.
Ilmārs Šlāpins: Vai tā ir? Vai festivāls ļauj savākt vairāk skatītāju nekā ikdienas seanss?
Liene Treimane: Es gribu domāt, ka jā. Bet jautājums bija, vai latviešiem patīk kinofestivāli…
Ilmārs Šlāpins: Nu, Dziesmusvētki viņiem patīk.
Liene Treimane: Jā. Latviešiem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem, patīk lieli notikumi, kur ir skaidrs, kas notiks, un viņi zina, ka varēs redzēt vairāk nekā ikdienā. Kaut arī visiem ir pilnīgi skaidrs, ka filmas agri vai vēlu ir iespējams noskatīties internetā, cilvēki izvēlas iet uz festivālu tādēļ, ka tas ir notikums, un tādēļ, ka festivālā klātesoši ir arī kinoveidotāji un šo filmu autori.
Kristīne Matīsa: Vai tas tiešām ir svarīgi – vai arī mēs tikai tā domājam?
Liene Treimane: Es tik tiešām tā domāju. Manuprāt, šobrīd notikumi daudzus gadus nav bijuši gana lieli, gana skaļi, lai uzrunātu plašāku auditoriju. Cilvēkam ir ļoti jāsaņemas, lai viņš izietu no mājas un aizietu uz pasākumu. Ja viņš nav pārliecināts par to, ka tur notiks kaut kas, ko viņš nevar pieredzēt neizkustoties, tad viņš, visticamāk, paliks mājās un dzers vīnu. Ir pilnīgi skaidrs, ka pēdējos gadus Rīgā mums ir viens ļoti nozīmīgs un solīds starptautisks teātra festivāls, mums ir viens nopietns populārās mūzikas festivāls, mums ir gana daudz starptautisku akadēmiskās mūzikas notikumu, bet mums jau diezgan sen vairs nav starptautiska kinofestivāla. Visu cieņu un apbrīnu Baltijas jūras dokumentālo filmu forumam, "2Annām", arī "Lielajam Kristapam", bet tāds festivāls, kas tiešām piešķir starptautisku dimensiju pilsētai Rīga, – tāda nav.
Kristīne Matīsa: Nu, nu, Viesturam būtu ko iebilst.
Reinis Kalnaellis: "Arsenāls" arī bija. Jautājums – kāpēc tas beidzās?
Viesturs Graždanovičs: "2Annas" popularizē īsfilmu un šogad pirmo reizi ir pievērsies arī vidēja garuma filmām, kas bieži vien paliek novārtā. Īsfilma visstraujāk reaģē uz pasaules notikumiem, un tas ir interesanti. Ar katru gadu mums ir arvien vairāk skatītāju.
Ilmārs Šlāpins: Bet vai kinematogrāfistiem ir vajadzīgi festivāli? Ko viņi tajos dara?
Reinis Kalnaellis: Kā iepriekš runājām, ļoti būtisks ir mobilizācijas faktors. Latvijā ir lieli mūzikas festivāli, kas ļoti veiksmīgi ir sevi pozicionējuši, – cilvēki uz tiem biļetes pērk jau gadu iepriekš. Kinojomā ir iztrūkusi lielo festivālu un nacionāla mēroga festivālu regularitāte – tā, ka tas ir ikgadējs notikums. Ļoti liela loma festivālā ir tam pašam kinematogrāfistam – tā ir ne tikai vieta, kur nāk skatīties filmas, bet tā ir arī vieta, kur nāk satikties – ar skatītāju, līdzīgi domājošiem cilvēkiem, ar savu tiešo auditoriju. Uz mūzikas festivāliem cilvēki nebrauc tikai noklausīties grupu, bet arī komunicēt, tāpēc šī gada "Lielā Kristapa" mēģinājums vesela mēneša garumā veidot filmu maratonu ir ļoti labs veids, lai veidotos platforma citiem festivāliem. Šogad daudzi festivāli pārklājas, bet tomēr uzstādījumam, ka tie ir kinosvētki ne tikai filmu skatītājam, bet arī veidotājam, ir ļoti liels potenciāls attīstīties.
Kristīne Matīsa: No satikšanās viedokļa – nedēļa ir koncentrētāka; tas ir vienkāršāk nekā visu mēnesi satikties.
Reinis Kalnaellis: Jā, bet, runājot par to pašu ieskrējienu, cilvēkam ir nepieciešams laiks. Šogad "Lielais Kristaps" ir startējis ar ļoti daudziem seansiem. Tas ļauj mērķauditoriju uzrunāt ar saistošiem papildu pasākumiem. Šobrīd skatītājs vēl īsti nav novērtējis, ko festivāli viņam piedāvā, bet tas ir festivāla rokās. Nākotnē.
Zanda Dūdiņa: Tu saki, ka nacionālajam festivālam jābūt platformai, kur satiekas visi, kas nav kādu pusgadu redzējušies, – vai jums izdevās iezīmēt konkrētu vietu, kur to izdarīt? Multipleksa jeb daudzzāļu kinoteātra specifika ir tāda, ka tas ir liels. Rīgas Starptautiskā kinofestivāla "RigaIFF" priekšrocība ir tā, ka tas notiek kinoteātrī "Splendid Palace" – tā ir vieta, kur satikties. Tas palīdz iezīmēt savu klubiņu. Ja tas nav kinoteātris, tad tas var arī būt kaut kur citur.
Viesturs Graždanovičs: Būtiski piedalīties festivālos ir arī režisoriem, jo tas dod kopskatu par to, kas ir izdarīts. Tā arī ir iespēja novērtēt savu darbu ar skatītāju un profesionāļu palīdzību. Notiek mijiedarbība starp publiku, ekrānu un profesionāļiem.
Toms Treibergs: Mēs esam saņēmuši negatīvus komentārus no apmeklētājiem, kas bija pieraduši pie agrākajām "Lielā Kristapa" mājvietām – "Splendid Palace", "K. Suns" –, bet ne "Kino Citadeles" ar popkornu. Bet šie apmeklētāji koncentrējās uz ļoti smalkām matērijām. Protams, ir paaudze, kurai komercijas klātesamība multipleksa kinoteātrī ir nepieņemama un nosit atmosfēru, bet… Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp… Jaunākajai skatītāju daļai simpātiskāka ir cita forma.
Kristīne Matīsa: No vienas puses, ir drosmīgi un pareizi nest latviešu kino tur, kur staigā galvenā skatītāju masa.
Viesturs Graždanovičs: Tad autori savus darbus redz uz Holivudas fona.
Zanda Dūdiņa: Es negribu teikt, ka multiplekss ir slikts, bet gan to, ka "Lielais Kristaps" labāk varētu notikt kaut kur citur, nevis "Kino Citadelē".
Ilmārs Šlāpins: Vai nav tā, ka no tikšanās un domu apmaiņas viedokļa gan skatītājiem, gan kinematogrāfistiem svarīga ir tradīcija – tas, ka tas notiek vairākus gadus pēc kārtas vienā un tajā pašā laikā un vietā? Tā tam vajadzētu būt, lai tas strādātu.
Liene Treimane: Tikai tā jebkurš pasākums aug, attīstās un kļūst par kaut ko nozīmīgu – ar to, ka tas kļūst par tradīciju.
Toms Treibergs: …izņemot, piemēram, Dzejas dienas, kuras nemitīgi cirkulē apkārt un kurām nav sava štābiņa.
Ilmārs Šlāpins: Tā arī ir Dzejas dienu problēma. Mēs noteikti visu laiku atgriezīsimies pie "Arsenāla" un salīdzināsim ar to, jo tas bija atskaites punkts, kas parādīja, ko var izdarīt. Tur bija gan vienreizēji notikumi, kas Latvijā bija pirmoreiz un visus uzbudināja un satrauca, gan arī tika iestrādāta zināma tradīcija. "Arsenāla" apmeklētajiem tika piedāvāti arī koncerti, priekšnesumi, salūts – viss kaut kas. Tie tiešām bija svētki, kas notika ap kino. Brīdī, kad tas beidzās, daļa publikas izjuta tukšumu. Vai tie festivāli, kas turpina šo darbu, cenšas atrast savu nišu un savu rokrakstu vai mēģina pietuvoties standartiem, ko iezīmējis "Arsenāls" vai citi festivāli visā pasaulē? Kā jūs darāt?
Viesturs Graždanovičs: Man bija tā iespēja būt pirmajā "Arsenālā". Tas bija fascinējoši – cilvēki gāja skatīties pilnīgi visu, ko varēja skatīties. Nekur nevarēja tikt iekšā. Tas tiešām bija notikums, kas atstāja iespaidu arī uz mani. Rīkojot festivālu "2Annas", mēs arī mēģinām radīt svētku sajūtu – ar blakus pasākumiem, ar koncertpriekšnesumiem, šogad bija arī flešmobs. Katru gadu mēs festivālu veidojam ar īpašām fokusa programmām, piemēram, šogad tēma bija "vīrietis". Mēs mēģinām būt gan sociāli aktīvi, gan arī padziļināti pasniegt informāciju caur kinoprizmu. Tiek rīkotas arī diskusijas – gan festivāla laikā, gan visa gada garumā. Mēs mēģinām ne tikai rādīt labas filmas, bet arī padarīt pasākumus pēc iespējas interesantākus.
Kristīne Matīsa: Ir muļķīgi ielaisties saldsērīgās atmiņās par to, kāds bija "Arsenāls", bet, manuprāt, tā būtiskā atšķirība ir tajā nenoformulējamajā gara lidojumā, leģenda rodas no tā. Jebkurš festivāls pasaulē rīko meistarklases ar režisoriem un sadaļu profesionāļiem. "Arsenāls" to nogulēja, un igauņu festivāls "Tallinn Black Nights Film Festival" aizlēkšoja pa priekšu, jo "Arsenāls" strādāja ar gara lidojumu – ar 500 melnām biksēm uz Kongresu nama fasādes, ar Saragosas seansiem Bastejkalnā un kaut ko tādu, kas ir ārkārtīgi iespaidīgi un paliek neizdzēšamās atmiņās līdz mūža galam. Tomēr tur nebija normālas profesionālās rutīnas sadaļas, kura ir svarīga industrijas līmenī, bet kurai mazāk sakara ar skatītājiem. Skatītājiem ir vienalga, cik nopietna ir festivāla industrijas sadaļa, viņiem patīk salūti.
Liene Treimane: Savukārt nozares profesionāļu jeb industrijas sadaļa ir tā, kas lielā mērā atved uz festivālu šos kinoveidotājus un nozares pārstāvjus…
Kristīne Matīsa: Nu jā, un lieliski to apvieno.
Liene Treimane: Tieši tā. Šie paši filmu autori, veidotāji un līdzās stāvētāji brauc apmeklēt šos nozares pasākumus un vienlaikus apmeklē arī visus citus festivāla pasākumus, ir klātesoši savu filmu seansos. Tas rada to unikālo sajūtu.
Zanda Dūdiņa: Bet tas ir arī stāsts par to, ka "Arsenāls" – tāds, kāds tas bija, – nevarētu sākties ne šogad, ne pēc trim gadiem, ne pieciem.
Liene Treimane: Nekādā gadījumā.
Zanda Dūdiņa: Realitātē tas izkrīt ārpus šī brīža prasībām, ja mēs domājam par to, kur iegūt finansējumu festivāla realizēšanai. Nevienā Eiropas fondā tas netiktu atbalstīts. Tas ir tas trakums. Vai arī tā ir tā mūsu laime – ka toreiz bija pilnīgi cita situācija, un, pateicoties dažu cilvēku fanātismam un absolūtai brīvībai, nejūtot bailes, "Arsenāls" varēja šeit notikt. Arī tagad visi ir sajūsmā par "Arsenāla" notikušajiem pasākumiem, bet tai pašā laikā, ja šādu aprakstu lasītu fonda eksperts, viņš to nevarētu ielikt rāmī, lai izvērtētu pēc konkrētiem kritērijiem. Esošie festivāli var mēģināt nepazaudēt to radošo brīvību un to, kas padara tos par īpašu un atšķirīgu starp citiem festivāliem. Bet bez industrijas sadaļas, no kā "Arsenāla" veidotāji mēģināja abstrahēties, jo tas bija jāieliek striktā rāmī, – bez tās šobrīd vairs nevar funkcionēt.
Ilmārs Šlāpins: Tas nozīmē, ka "Arsenāls" dabiski izbeidzās un nevarētu vairs turpināt pastāvēt?
Zanda Dūdiņa: Nevarētu. Ja neturpinātos dāsni sponsoru ziedojumi, tad Eiropas sistēmā "Arsenāls" nevarētu piesaistīt finansējumu, jo apzināti negribēja būt tāds kā visi citi. Un tas arī bija "Arsenāla" trumpis.
Liene Treimane: Nav runa tikai par iespēju iegūt finansējumu. Arī sabiedrība kopš tā laika ir mainījusies.
Zanda Dūdiņa: Tas trakums pavilktu tik un tā…
Liene Treimane: Ir mainījies veids, kā cilvēki skatās uz šādiem notikumiem un kā iesaistās. Ir arī jāatceras, ka tas notika pirms lielās emigrācijas un – lai kā mums gribētos domāt, ka Rīga ir metropole, – ir arī ģeogrāfiskās robežas un populācijas cipari. Šobrīd vēl bez šiem esošajiem un dzimstošajiem kinofestivāliem mums ir ārkārtīgi daudz citu notikumu, kuri arī mēģina piesaistīt savu skatītāju un klausītāju.
Kristīne Matīsa: Jā, izklaides jomā konkurence ir daudzreiz lielāka nekā tad, kad "Arsenāls" sākās.
Viesturs Graždanovičs: Toreiz vēl nebija attīstījušās interneta sniegtās iespējas. Tagad konkurence ir milzīga. Brīdī, kad parādījās internets, prognozēja, ka kinoteātri izzudīs jau pēc dažiem gadiem. Bet tomēr tie pastāv. Cilvēkiem ir svarīgi ne tikai skatīties kino mājās, bet arī darīt to bariņā.
Reinis Kalnaellis: Pēdējie pētījumi pierāda, ka vairāk nekā 99% cilvēku izvēlās skatīties filmas mājās bez biksēm. Laiki ir mainījušies, mēs esam kļuvuši atkarīgi no kaut kādām mazām ierīcēm, un sociālais faktors – iet uz kino, lai satiktos un atpūstos…
Ilmārs Šlāpins: …un turētu mēteli klēpī.
Liene Treimane: Pret skatītāju, ko mēs gribam piesaistīt, ir jāizturas ar cieņu. Nepietiek ar to vien, ka filma tiek izrādīta kinoteātrī un ir uz lielā ekrāna, ir pieejama un biļetes ir nopērkamas, un kaut kur par to ir arī uzrakstīts. Cilvēkam ir nepieciešama pievienotā vērtība, ap šo notikumu ir jārada leģenda un stāsts – tā, lai cilvēks tajā gribētu piedalīties. Nav jau gluži tā, ka tas ir neiespējami. Kā mēs redzam, Igaunijā un arī Lietuvā viņi ir tikuši tik tālu, lai kinoskatīšanās rādītāji būtu 34 reizes augstāki nekā šobrīd Latvijā. Un kā viņi to ir panākuši? Viens minējums – pateicoties ilggadējiem festivāliem, kuri notiek un kļūst arvien lielāki. Skatītājs tiek radināts pie kinoskatīšanās unikālās pieredzes.
Reinis Kalnaellis: No svara ir saturs, jo pasākums bez satura nav nekas dižs. Normāli ir, ja nacionālais kino ieņem 20% no kopējā apgrozījuma, bet Latvijā, pētot statistikas datus, redzam, ka pēdējo 10–12 gadu laikā neesam tikuši līdz 5% robežai. Tas ir nenormāli stagnējošs tirgus.
Ilmārs Šlāpins: Tas attiecas uz ieņēmumiem?
Reinis Kalnaellis: Nē, uz kinoskatītāju apmeklējumu. Mēs visus šo 10 gadus turamies vienā līmenī, nav nekādas dinamikas. Citās valstīs līdzīga problēma bija pirms 20 gadiem, un tur tas tika atrisināts ar jaunās paaudzes atnākšanu. Viņi sāka veidot mūsdienu sabiedrībai un jauniešiem aktuālas filmas – par tēmām, kas skar un spēj uzrunāt.
Kristīne Matīsa: Mums ir dažas tādas – "Modris" un "Izlaiduma gads".
Reinis Kalnaellis: Jā, tagad mums sākās, bet iepriekš Latvijā filmu veidotāji taisīja filmas par savām likstām – dziļus stāstus, varbūt pat vēsturiskus. Skatītāju tas vienkārši neuzrunā. Tomēr, ja festivāla pamatā ir saturs, kas tiek laikus un adekvāti pozicionēts, tad būs vērojama izaugsmes tendence, bet pagaidām mēs ļoti iepaliekam.
Zanda Dūdiņa: Zini, statistika ir diezgan slidens temats, vajag uzmanīties. Pirmkārt, tas saistīts ar regulāro repertuāru, nevis festivāliem; otrkārt, ar finansējuma apjomu, kas ir valstij. Nav korekti mūs salīdzināt ar Igauniju, kurai jau sen ir divreiz lielāks finansējums, līdz ar to lielāks arī filmu skaits. Es negribu noliegt to, ka tā ir problēma. Droši vien katra valsts cīnās gan par Eiropas filmu skatītāju, gan par savu nacionālo skatītāju. Latvija nav izņēmums. Savukārt tas, ko minēji par mērķauditoriju, ko neuzrunā piedāvājums, konkrēti, vēsturiskās filmas… "Rīgas sargi" vēl aizvien nav pārtrumpoti.
Kristīne Matīsa: "Rīgas sargu" fenomens nekādi neietekmē Latvijas skatītāja attiecības ar kino. Viņš nesāk pēc tam uzreiz iet uz visām latviešu filmām.
Ilmārs Šlāpins: Ko statistika saka par to, vai "Lielais Kristaps" var dabūt vairāk skatītāju nekā gada laikā regulārie seansi? Tas ir kaut kā salīdzināms?
Reinis Kalnaellis: Diemžēl statistika par līdzšinējiem festivāliem joprojām nav pieejama, un laikam nekad arī nebūs.
Kristīne Matīsa: Nekā diža tur nav bijis.
Reinis Kalnaellis: Šogad ir redzams, ka skatītāji nāk, bet ir liels lauks, kur augt. Ideālā variantā "Lielais Kristaps" sapņo, ka filmu veidotājiem kinozālēs pašiem nebūtu vietas, jo viss jau būtu pilns. Tādu ainu mēs paši esam uzbūruši.
Kristīne Matīsa: Tad vajag vienu seansu, un viss. (Visi smejas.)
Ilmārs Šlāpins: Vai nebūtu lietderīgi tomēr padomāt par ikdienas kinoteātri, kas rādītu festivālu filmas? Vai, piemēram, maziņu latviešu kinoteātri, kas katru dienu rādītu tikai latviešu filmas?
Toms Treibergs: Šobrīd Māris Prombergs ar savu jauno kinoteātri "Kino Bize" ir vistuvāk šim formātam.
Kristīne Matīsa: Bet viņš nevienā mirklī nav ierunājies par latviešu kino. Tas ir retorisks jautājums, jo kinotirgū vai sistēmā kaut kas vienkārši neļauj piedzimt šādam kinoteātrim. Diez vai mēs te tagad esam pirmie, kuriem ienākusi prātā ideja par latviešu filmu kinoteātri. Ik pa laikam tas ir runāts. Bet brīdī, kad ir jāpierāda sava eksistence, viņi saprot, ka latviešu filmu kinoteātris būtu absolūts labdarības pasākums un varētu pastāvēt tikai no dotācijām.
Ilmārs Šlāpins: Skaidrs, ka tas būtu dotējams. Bet tām dotācijām nemaz nebūtu jābūt ārkārtīgi lielām.
Liene Treimane: Bet kāpēc nepieciešams šāds viens kinoteātris, kas visu laiku rāda nacionālo kino?
Kristīne Matīsa: Tāpēc, ka ir svarīgi dot iespēju un skatītāju radināt pie kino. Nevis mehāniski stumt, bet vienkārši parādīt, ka ir.
Liene Treimane: Bet tas jau ir par kino vispār, ieskaitot nacionālo kino.
Katrīna Matīsa: Nē, nu, protams, kāda kuram interese. Var arī tikpat labi Eiropas kino atsevišķi.
Reinis Kalnaellis: Kinoteātru uzturētājiem būtiski ir samaksāt, piemēram, īri. Un tas arī ir atkarīgs no satura. Ja mēs veidotu vairāk filmu, kas ir aktuālas sabiedrībai, tad arī mazajiem kinoteātriem, piemēram, Cēsīs, Daugavpilī un citās pilsētās ietu labāk. Ja skatītāji nāktu uz filmām, tad viņi saprastu, ka ar to var nopelnīt. Tādā veidā dzīvību iegūst arī tas mazais ciems vai pilsēta. Bet, ja nav satura un interesantu filmu, mēs neesam izveidojuši šo atgriezenisko saikni ar skatītāju – ka viņš pats nāk un viņš nav jāspiež. Es nedomāju, ka nav pieprasījuma. Pieprasījums ir, tikai piedāvājums ir čābīgs.
Zanda Dūdiņa: Filmu organizēšana ārpus Rīgas tiek organizēta, un tā ir arī valsts atbalstīta. Ir vairākas organizācijas, kas ar to nodarbojas.
Kristīne Matīsa: Man ir pieredze, ka pēc "Lielā Kristapa" tiek izveidota laureātu programma un piedāvāta reģionu kultūras namiem. Mēnešiem ilgi mēs zvanījāmies apkārt, un nebija nekādas atsaucības. Beigās filmas aizveda tikai uz kādām trijām vietām. Vai vēl vienu programmu, ko mēs piedāvājām bez maksas, mums kāda reģiona kultūras centrs atteica, jo uzskatīja, ka nevar neņemt ieejas maksu no skatītājiem, jo viņi taču pielāčo grīdu un pēc tam tas ir jāmazgā. Tas ir tik ļoti relatīvi. Tas ir atkarīgs no entuziasma.
Zanda Dūdiņa: Mēs jau ceturto sezonu izvedam dažas mūsu filmas ārpus Rīgas. Ir jāmēģina kāpināt kinoteātra interesi, kas pakārtota tam, ka skatītājs ārpus lielajām pilsētām ir relatīvi pasīvāks nekā Rīgā. Atgriežoties pie festivāliem, varbūt mums ir mazliet vairāk jādomā par fokusu, ko katrs festivāls piedāvā un cik lielā mērā skatītājam ir saprotams, ko viņš saņems. Mums ar Viesturu ir stipri atšķirīga un vieglāka situācija nekā abiem lielajiem festivāliem. Piemēram, Dokumentālo filmu forums nav festivāls, mēs nekad tā sevi neesam saukuši. Tas notiek tikai piecas dienas un nav atrauts no industrijas pasākuma, patiesībā tas izaudzis tikai pēc industrijas pasākuma – apmēram 100 cilvēku atbrauc no Rietumeiropas un Austrumeiropas valstīm, lai piedalītos dokumentālo filmu projektu tirgū. Pirms 10 gadiem, laikā kad Kino centrs pārņēma foruma organizēšanu, mēs sapratām, ka, organizējot šādu lielu un starptautisku pasākumu Rīgā un Latvijā, mēs nevienam nevarēsim iestāstīt, ka kaut kas te notiek, ja mums nebūs skatītāju programmas. Tātad foruma filmu sadaļa radās pakārtoti industrijas sadaļai – otrādi, nekā tas notiek ar vairumu lielo festivālu. Mums bija ļoti skaidrs uzstādījums – noturēt dokumentālo filmu uz lielā ekrāna un ieinteresēt jaunās paaudzes skatītāju, kam nav tradīcijas, ka dokumentālās filmas skatās kino, – tā bija ļoti spēcīga padomju laiku tradīcija. Mēs gribējām piedāvāt iespēju filmu skatīties visiem, kuriem gribas to apmeklēt, bet cenas dēļ nav pieejams regulārais seanss, festivāls vai tamlīdzīgi. Jau desmit gadus, pateicoties piesaistītajam līdzfinansējumam, skolēniem, studentiem un pensionāriem ir izdevies biļetes nodrošināt bez maksas. Skatīties nāk. Tas, ka kinoteātris "K. Suns" ir konkrēta vieta, kur forums vienmēr notiek, arī palīdz. Fokuss mums ir skaidrs – tās ir apmēram deviņas pēdējā gada labākās dokumentālās filmas, jo mums ir tikai 17 seansi un piecas dienas. Patiesībā tas palīdz. Pirms pāris gadiem mēs paši sapratām, ka seansu skaits ir par lielu un ir jāveic pirmais atlases siets, skatītājam piedāvājot tikai kvalitatīvāko. Varbūt "Lielajam Kristapam" arī ir šāda problēma – piedāvājums ir par lielu.
Kristīne Matīsa: Normunds Naumanis vienreiz rakstīja – ko tie festivāli lielās ar tiem filmu skaitiem? 150 filmas. 200 filmas. Kas to visu var apskatīties? Parādiet 30 vai 40 perfekti atlasītas, un būs rezultāti!
Zanda Dūdiņa: Bet fokusēšana ir ļoti būtiska.
Kristīne Matīsa: Tādā ziņā ļoti palīdz, ka šogad "RigaIFF" filmas ir skaidri sadalītas pa programmām – tā bija arī "Arsenālam".
Viesturs Graždanovičs: "2Annas" arī katru gadu ar īsfilmām brauc tūrē pa reģioniem, bet, braucot uz laukiem, vienmēr ir problēma saprast, cik daudz ar programmu nākt skatītājam pretim un cik daudz audzināt.
Kristīne Matīsa: …to, ko viņš no laba prāta neskatītos.
Viesturs Graždanovičs: Jā. Jāpiedāvā gan kaut kas tāds, ko noteikti gribēs redzēt, gan arī kaut kas nedaudz eksperimentāls. Šogad mums bija sagatavotas divas programmas – programma bērniem un programma pieaugušajiem.
Ilmārs Šlāpins: Jūs visi droši vien arī skatāties, kādi festivāli notiek pasaulē. Festivāliem ir tradīcijas un ir nišas. Kādas nišas festivāla Latvijā pietrūkst? Vai arī visa ir gana?
Zanda Dūdiņa: Nu vairs nepietrūkst.
Reinis Kalnaellis: Slikto filmu festivāls.
Liene Treimane: Jāskatās, kā ies Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam…
Ilmārs Šlāpins: Bet kā ar bērnu nišu?
Reinis Kalnaellis: "Berimora" vairs nav – tīri bērnu filmu festivāla vairs nav. Bija vēl arī "Bimini". Ļoti bieži tie apsīkst.
Kristīne Matīsa: Bet kur ir teikts, ka vienā valstī jābūt pilnīgi visu tipu festivāliem? Arī nejēdzīgi.
Zanda Dūdiņa: Tas arī ir stratēģiski, jo tas ir arī skatītāju audzināšanai. Varbūt Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā attīstīsies šī bērnu un jauniešu programma. Bērnu festivālu niša ir ļoti praktiska – viens bērns var atvilkt līdzi uz kino mammu, tēti, vecmāmiņu, vectētiņu. Arī "Lielajā Kristapā" ir filmas bērniem, un es domāju, ka "Lupatiņi" noteikti ir viens no apmeklētākajiem seansiem.
Reinis Kalnaellis: "Lielajam Kristapam" šogad būtiskākais ir, izrādot visas filmas, dot pilno festivāla kopainu. Programma ir apjomīga, bet pats interesantākais ir dzirdēt skatītāju. Priekšatlases moments ir ļoti labs, bet mūsu uzstādījums un niša šogad bija kinonozari skatīties un vērtēt kopā. Es varu atlasīt filmas, bet kādam citam varbūt patīk tās, kas man nepatika. Mēs gribam demokratizēt visu procesu, jo, manuprāt, visi autori, kas cenšas, ir pelnījusi redzēt arī savu darbu citu kolēģu ietvarā.
Kristīne Matīsa: Ir jau arī profesionāli kritēriji.
Reinis Kalnaellis: Es nesaku, ka mēs gribētu, lai "Lielais Kristaps" vienmēr turpinās šādā veidā, bet…
Zanda Dūdiņa: Tāpēc jau filmas parasti neatlasa viens cilvēks, bet vairāki. Protams, jebkurā atlasē pastāv subjektivitātes moments…
Ilmārs Šlāpins: Mēneša laikā varēja uztaisīt dabisko atlasi – turpina rādīt tās filmas, uz kurām skatītāji iet.
Reinis Kalnaellis: Tā arī bija. Pirmās divas nedēļas intensīvi rādīja visu, un pēc tam notika dabiskā atlase.
Toms Treibergs: Tas bija kinoteātra interesēs.
Ilmārs Šlāpins: Bet ar kino taču ir tā, ka popularitāte un ieņēmumi ir diezgan neprognozējami. Pat viskomerciālākie Holivudas producenti var nesasniegt plānoto ieņēmumu apjomu, bet par skatītu filmu kļūst tāda, kas nav par tādu prognozēta.
Kristīne Matīsa: Ja to varētu izrēķināt, būtu lieliski – tad vienkārši neražotu tādas filmas, uz kurām neietu.
Liene Treimane: Ja mēneša garumā pilnīgi katrai filmai tiek dota iespēja izrādīties uz lielā ekrāna, jo autors to ir pelnījis tikai tāpēc, ka viņš filmu ir uztaisījis, tad tas ir milzīgs risks. Tā ir neizbēgama situācija. Nevar skatītājus piespiest nākt skatīties to materiālu tikai tādēļ, ka tas ir pieejams…
Kristīne Matīsa: Tikai tādēļ, ka kāds to ir uztaisījis un nosaucis par filmu.
Liene Treimane: Man loģiskāk tomēr šķiet pieņemt visiem zināmos nosacījumus, ka filmas tiek izvērtētas. Ja mēs atgriežamies pie festivālu tēmas, man šķiet, ka Rīgas Starptautiskais kinofestivāls ir lielisks instruments, kā Latvijas skatītāju ieinteresēt arī nacionālajā kino. Ja mēs festivāla ietvaros izrādām ļoti koncentrētu programmu ar nacionālo kino, ir liela iespēja, ka skatītājs tiešām atnāks un noskatīsies. Festivāls kā viens liels kopums viņam radīs uzticību, ka to ir vērts iet noskatīties.
Reinis Kalnaellis: Bet skatītājs jau pats ir gudrs un prot izvēlēties. Priekšatlase ir sava veida filtrs. Arī ļoti būtisks uzstādījums šī gada "Lielā Kristapa" kārtībai ir neradīt plaisu starp pašiem filmu veidotājiem. Mūsu uzskats ir, ka "Lielais Kristaps" ir daudzu gadu veidots brends. Ja pajautā cilvēkiem, kas ir "Lielais Kristaps", viņi zina. Bet kāpēc viņi nenāk uz to "Lielo Kristapu"?
Zanda Dūdiņa: Vai "Lielais Kristaps" šobrīd nemēģina veikt sinematēkas funkcijas? Jūs it kā gribat dot iespēju parādīt visu…
Reinis Kalnaellis: Sinematēka jau arī nerāda visu, bet izvēlas tikai atsevišķu personu loku.
Liene Treimane: Man šķiet nedaudz naivi apvainoties uz skatītāju par to, ka viņš nepatērē to, kas viņam tiek piedāvāts.
Reinis Kalnaellis: Bet kurš ir apvainojies?
Liene Treimane: Kinoveidotāji, uz kuru filmām skatītāji nenāk, vai festivālu organizatori, kuri nevar piepildīt zāles?
Reinis Kalnaellis: Šī gada "Lielā Kristapa" programmā arī ir ļoti labi apmeklētas filmas, par kurām tas ir pārsteigums. Es nekad nebūtu domājis, piemēram, ka uz kādu konkrētu filmu ies un skatīsies, bet tā vienkārši notiek.
Toms Treibergs: Tas ir atsevišķs jautājums – kas tad īsti ir filma skatītājam un filma festivālam?
Ilmārs Šlāpins: Jā, ir tāds termins kā festivālu filmas. Man ir jautājums par festivālu starptautiskumu un starptautisko misiju, jo gandrīz visi festivāli cenšas savā nosaukumā pievienot šo vārdu. Vēsturiski kinofestivāli ir bijuši tautu sadraudzības pasākumi, kur sabrauc viesi no tālām zemēm un mēs ieraugām kaut ko neredzētu. Ko Latvija var dot ar saviem festivāliem starptautiskā nozīmē, lai mūs pamanītu? Vai arī tas starptautiskums tomēr ir vērsts uz mūsu skatītāju? Nebrauc no Lietuvas un Igaunijas skatīties filmas uz Latvijas festivāliem.
Kristīne Matīsa: Tāpēc, ka no ārzemju filmām viņi redz tieši tās pašas, ko var atrast visos citos festivālos. Ārzemniekam braukt uz Latvijas festivālu jēga ir tikai tad, ja viņš te redz spēcīgu vietējo programmu, jo visas pārējās filmas tāpat nāk no ārzemēm.
Ilmārs Šlāpins: Bet uz "Positivus" brauc no Lietuvas un Igaunijas.
Zanda Dūdiņa: Tas tāpēc, ka šim festivālam nav ekvivalenta ne Lietuvā, ne Igaunijā, bet filmu festivāli viņiem ir. Atbildot uz jautājumu, starptautiskums vairāk ir vērsts uz skatītāju, kurš dabū šo te starptautisko filmu programmu ar starptautisku viesu klātbūtni. Latvijā vienam festivālam būtu grūti šobrīd iekarot savu nišu Eiropas kino kontekstā. Tam ir racionāli apsvērumi – tepat, mums blakus, nepilnu mēnesi pēc Rīgas Starptautiskā kinofestivāla šogad pirmo reizi notiks Tallinas festivāls, kas ir A kategorijā – vienā kategorijā ar Kannu, Berlīnes un Venēcijas filmu festivāliem. Cepuri nost dāmām, kas vada "Tallinn Black Nights Film Festival", bet tagad ne Lietuvai, ne Latvijai kā mazām pundurvalstīm pie Baltijas jūras nebūs iespējams dabūt vēl vienu A kategorijas festivālu. Tāpēc jautājums par nišu kļūst vēl aktuālāks, jo dublēt "Tallinn Black Nights Film Festival" un ar līdzīgu pieteikumu iziet starptautiski kaut vai Eiropas kino kontekstā ir visai sarežģīti.
Ilmārs Šlāpins: Bet ambīcijas? Vai katram mazam, jaunam filmu festivālam nav ambīciju kļūt par A kategorijas festivālu?
Liene Treimane: Protams, ka ir. Kā bez tā? Bez šādām ambīcijām es neredzu jēgu kaut ko sākt – kaut ko, kas tiek nosaukts par Rīgas Starptautisko kinofestivālu. Šobrīd ambīcijas visupirms ir kļūt par šīs pilsētas vizītkarti kinonotikuma kontekstā. Runājot par starptautisko dimensiju – skatītājiem un starptautiskajiem viesiem –, tā veidojas no nozares profesionāļu sadaļas. Rīgas Starptautiskais kinofestivāls šogad ir sācis savu starptautisko konkursu. Tas nozīmē, ka šo konkursa filmu veidotāji pavisam noteikti apmeklē festivālu un kāds no viņiem saņem balvu. Cerams, ar laiku šī balva kļūs tiešām nozīmīga un kaut ko vērta. Šādi arī tā aprite veidojas.
Kristīne Matīsa: Bet man tas liekas apšaubāmi – ka profesionālis no tālākām zemēm oktobrī brauks uz Rīgu, bet pēc mēneša viņš brauks uz Tallinu satikt tos pašus cilvēkus un redzēt tās pašas filmas.
Liene Treimane: Jau šobrīd pie mums brauc 95 starptautiski viesi, no kuriem liela daļa brauks arī uz Tallinu. "RigaIFF" ieplānots tādā laikā, lai var paspēt aizbraukt arī uz pārējiem festivāliem, tieši tāpēc mēs no decembra to šogad pārcēlām uz oktobri. Norises laikus es gribētu rosināt pārdomāt arī lokālā mērogā!
Zanda Dūdiņa: Bet Rīgas festivāls nebīdīsies uz pavasari?
Liene Treimane: Nē, mēs paliksim…
Zanda Dūdiņa: Jo risks ar Tallinu tiešām ir ļoti liels. Tallinas festivālam šogad pirmo reizi ir A klase. Risinājums ir atrast ļoti spēcīgu nišu, lai neviens jūs nemēģinātu salīdzināt.
Liene Treimane: Jā, es saprotu, bet tai pašā laikā festivāls ir festivāls. Mūzikas festivāli darbojas pēc precīzi tāda paša principa. To ir ārkārtīgi daudz, un tāpat arī ir ar kinofestivāliem. Mums jau nav jākļūst par vienu unikālo festivālu, uz kuru sabrauc visa Eiropa, bet pēc tam visu gadu vairs nebrauc uz nevienu citu festivālu. Mums vienkārši ir jāapzinās, ka šai valstij un šai pilsētai vajadzētu būt vienam nopietnam, starptautiskam kinofestivālam – tāpat kā citām valstīm, kur tas norisinās ļoti veiksmīgi. Domāt par to, ka mēs noteikti nevarēsim tā, kā mūsu kaimiņi vai Venēcija, vai Kannas, nav vērts. Ir jādara.
Viesturs Graždanovičs: Mēs darbojamies jau ilgu laiku, un "2Annas" ir kļuvušas pazīstamas īsfilmu festivālu vidē. Ar katru gadu iesūtīto filmu skaits palielinās, un tas ir rādītājs par pazīstamību. Šogad no visas pasaules bija iesūtītas 1300 filmas.
Ilmārs Šlāpins: Bet ir taču arī tā parādība, ka festivāli cenšas rādīt unikālu programmu un rādīt to, ko citi nerāda, dabūt skaļāko filmu pirmizrādes.
Liene Treimane: Cenšas, protams.
Ilmārs Šlāpins: Tā konkurence notiek šā vai tā. Savukārt mūzikas festivāli bieži vien izmanto to, ka mākslinieki dodas turnejā un var lēkāt no viena festivāla uz nākamo.
Liene Treimane: Faktiski tas ir ļoti līdzīgi kā ar filmām. Daudzos gadījumos mēs arī nododam filmas nākamajiem festivāliem – nevis sūtām atpakaļ izplatītājam, bet sūtām tālāk uz nākamo festivālu. Bet, protams, ir atšķirības, katram ir jāmēģina būt unikālam, uzrunāt un atrast savu seju. Tomēr es neticu uzstādījumam no pirmās dienas uzlikt, piemēram, žanriskus ierobežojumus, jo ļoti ātri var nonākt pie tā, ka tas vienkārši nedarbojas.
Kristīne Matīsa: Tas ir tas, ko agrāk teica "Arsenāla" rīkotāji: ka ir nenormāli grūti festivālam izdomāt programmu tematisko rāmi, jo tās pašās sabiezē gaisā. Tuvojoties festivālam, tu redzi, kas notiek pasaulē, un iepriekš mehāniski izdomāt struktūru nav iespējams, jo vēlāk tā rodas pati.
Ilmārs Šlāpins: Bet vai Latvijas festivālu starpā ir konkurence? Un par ko? Par skatītāju? Par laikiem, kinoteātriem, finansējumu?
Kristīne Matīsa: Par skatītāju.
Liene Treimane: Par finansējumu, protams, vienmēr ir konkurence.
Kristīne Matīsa: Nē, tā jau nav tāda konkurence. Vienkārši visiem dod pietiekami maz.
Ilmārs Šlāpins: Vai nav sajūta, ka, ja būtu tikai viens festivāls, tad gan tas dabūtu visu naudu?
Zanda Dūdiņa: Nē, bet es domāju, ka starptautiskajiem festivāliem finansējuma piesaistei ir atvērtas durvis arī ārpus Latvijas. Tas nenoliedzami ir arī tas, ko tie izmanto, un tas, kas to eksistenci vispār padara iespējamu. Mazākiem un nacionālajiem festivāliem, protams, situācija ir sarežģītāka. Konkurence ne tikai par finansējumu, bet arī par skatītāju būtu labāka, ja nacionālais festivāls mēģinātu kļūt kompaktāks. Šogad tā ir par daudz, tas mazliet izplūst. Bet par skatītājiem – es domāju, tā kā tie nepārklājas, konkurence nav jūtama.
Ilmārs Šlāpins: Bet ir dzirdētas sūdzības.
Liene Treimane: Protams – tas ārprātīgi lielais kino rudens…
Kristīne Matīsa: Mēs mēģinām to pasniegt skaistā gaismā – ka tas ir kino rudens…
Zanda Dūdiņa: Bet varbūt jums pēc šī gada ir jāapsēžas un savstarpēji jāsaprot, vai, piemēram, "Lielais Kristaps" nejūtas kā "RigaIFF" iesildītājs – vai otrādāk? Vai tas apjoms kopā nav par traku? Varbūt kāds no jums var pārbīdīties uz to pavasari?
Kristīne Matīsa: Problēma nav tajā, ka visi festivāli nedrīkstētu būt septembrī, bet, pirmkārt, tie konkurē par skatītāja maciņu un, otrkārt, par to nožēlojamo kultūrai atvēlēto vietu publiskajā telpā. Ja vienā laikā nāk preses relīzes par visiem iespējamajiem festivāliem, tad skatītājs to nespēj paturēt galvā.
Viesturs Graždanovičs: Var jau būt arī pretējs efekts – kinonotikumi cilvēkus aktivizē.
Kristīne Matīsa: Nē, man liekas, ka to mēs esam izdomājuši sevis mierināšanai.
Liene Treimane: Cilvēks zaudē fokusu.
Ilmārs Šlāpins: Kā jūs redzat sava festivāla un citu festivālu nākotni Latvijā – nākamgad, aiznākamgad un pēc desmit gadiem?
Zanda Dūdiņa: Baltijas jūras dokumentālo filmu forums nevar sevi saukt par festivālu – mēs piedāvājam jau citu festivālu atzītas filmas un katru gadu septembrī organizējam šo projektu tirgu. Dokumentālo filmu forums ir kā karsējmeitene, sākot kino rudeni. Laikā mēs nevaram paplašināties, bet paplašināties mēs varam reģionos, un tas arī ir tas, ko mēs darām.
Reinis Kalnaellis: Vai ir pieejama statistika par Dokumentālo filmu foruma ieņēmumiem naudas izteiksmē?
Zanda Dūdiņa: Ieņēmumu nav, jo tie nav paredzēti. Tā kā mēs piedāvājam bezmaksas ieejas biļetes auditorijas grupām, ir vienošanās ar kinoteātri, ka ieņēmumus patur viņi.
Viesturs Graždanovičs: "2Annas" turpinās iepazīstināt skatītājus ar labākajām īsfilmām un veidot īpašas fokusa programmas. Nākamā gada festivāla tēma būs pilsēta. Plānojam vairāk strādāt pie industrijas pasākumiem, kas veltīti īsfilmām, – izplatīšanai, producēšanai. Festivāls, tāpat kā šogad, notiks rudenī.
Liene Treimane: Pēc pieciem gadiem Rīgas Starptautisko kinofestivālu es redzu ar pilnām zālēm. Tas notiek nevis divos, bet gan vairākos kinoteātros, saglabājot centrālo festivāla mājvietu, bet nedaudz izplešot spārniņus arī citās telpās. Pēc pieciem gadiem mums noteikti vajadzētu būt situācijā, kur mums ir nevis divi trīs stabili partneri – programmas veidotāji –, bet vairāki. Šobrīd mums ir pāris programmu kuratoru, kas kūrē savas programmas, bet lielāko programmu kopumu kūrē viens cilvēks – festivāla radošā direktore –, bet tā tam nevajadzētu būt. Mūsu plāns ir piesaistīt arvien vairāk stabilus partnerus, cilvēkus vai kompānijas, kas rūpējas par konkrētām festivāla programmām un tādā veidā arī piešķir katrai programmai savu fokusu un konkrētu seju. Un, protams, es redzu, kā šis festivāls ir stabils spēlētājs un viens no nozīmīgākajiem festivāliem reģionā. Tas norisināsies katru gadu oktobrī.
Reinis Kalnaellis: Es domāju, ka "Lielajam Kristapam" ļoti būtiska ir foruma veidošana – lai šogad un nākamajos gados tas rezultējas ar kopienas sajūtu un filmu veidotājiem liek justies īpašiem un svarīgiem, jo redzēt un novērtēt sava kolēģa darbu ir ļoti būtiski. Vēlos, lai izveidojas kolektīva filmu veidotāju saime un tas ir pasākums, ko mēs katru gadu gaidām, vienalga, vai būs astoņdesmit vai trīs filmas. Jāstiprina arī industrijas sadaļa. Nākotnē, pat tuvāko trīs gadu laikā, "Lielajam Kristapam" vajadzētu parādīt sevi producentu acīs kā prestižu, lai viņi savas mārketinga stratēģijas attīsta ap šo notikumu, ap nacionālo festivālu. Šogad šī platforma ir aizsākta un ir izveidotas daudz labas lietas. Festivālam ir jānotiek katru gadu vismaz vienu reizi. Es domāju, ka nākamgad tas turpinās būt ap šo rudens periodu, ja vien mēs 25. oktobrī nepaziņosim, ka "Lielais Kristaps" notiks jau 2016. gada aprīlī.
0