Ko lasīt šovasar?

Kad pirms pāris nedēļām, šķiet, priekšlaicīgi iestājās vasara, nolēmām aptaujāt mūsu autorus, draugus, attālus paziņas, lai izveidotu publikāciju, kas "Satori" lasītājiem ļautu sagatavoties turpmākajiem mēnešiem, proti, apbruņoties ar laisku brīvdienu lasāmvielu. Šobrīd vasara ir pazudusi, bet varbūt tieši tas būs iemesls, kāpēc šie ieteikumi kādam noderēs vēl labāk.

Ieva Melgalve, rakstniece: Manā šīs vasaras grāmatu plauktā pagaidām visdaudzsološākās šķiet trīs jauniegūtas grāmatas, no kurām nevienu vēl neesmu izlasījusi – bet kad gan vēl aizrautīgi ieteikt grāmatu, ja ne mirklī, kad tā puslasīta stāv plauktā un gaida savu mirkli?

Artūrs Snips man jau sen tika ieteikts kā viens no interesantākajiem latviešu prozistiem, un "Stāsti laiku logos" (apgāds "Zvaigzne ABC", 2016) mani pārsteidza ar to, ka pirmo reizi pa ilgiem laikiem es lasot skaļi smējos un vēl nedēļu pēc grāmatas aizdošanas citiem lasītājiem (jo viņiem noteikti ir jāizlasa, kā Ķopsis pirks govi!) domāju par to, kas īsti notika "Vēlu vakarā kādā bārā". Samuela Bjorka "Es ceļoju viena" (apgāds "Jumava", 2016) beidzot aizpildīs "pirmā skandināvu detektīva" nišu manā lasīšanas pieredzē un, šķiet, būs lieliska lasāmviela gaišiem vakariem pēc garas pastaigas ārā. Savukārt Roberta Džeksona Beneta "Kāpņu pilsēta" (apgāds "Prometejs", 2016) pagaidām ir pilnīgs melnais zirdziņš – es nezinu, kas tas ir, bet pēc citu lasītāju atsauksmēm ir noprotams, ka tas ir kaut kas labs. Ļoti iespējams, kaut kas tāds, kam jau iepriekš jārezervē brīva nedēļas nogale – jo var gadīties iekrist grāmatā un iznirt tikai pie pēdējā vāka.

Svens Kuzmins, publicists, rakstnieks un mākslinieks: Gribētos ticēt, ka vasarā cilvēku lasīšanas režīmi nedaudz atšķiras no tiem, kas raksturīgi mazāk patīkamiem gadalaikiem. Kad esmu "narzāna nomocīts", grūtsirdīga literatūra vairs tik labi nestrādā.

Tādēļ šķiet tikai likumsakarīgi, ka vasaras apstākļos labi iederētos Ilfa un Petrova "Divpadsmit krēsli" (apgāds "Zvaigzne ABC", 2012) un "Zelta teļš" (apgāds "Zvaigzne ABC", 2012) (abas kopā arī apgāds "Liesma", 1985). Protams, vēl var mēģināt kaut kur sadabūt Anšlava Eglīša "Pansiju pilī" (apgāds "Liesma", 1991), bet tas tikai tā – sezonas romantizēšanai.

Ieteikt kaut ko tādu, kas nupat iznācis, nav lielas jēgas – visi tāpat zina, ka jālasa nesen iznākušie Roberto Bolanjo "Mežonīgie detektīvi" (apgāds "Zvaigzne ABC", 2016). Taču ne mazāk atbilstoši gadalaikam šķiet G. G. Markesa romāni, kaut vai "Dzīvot, lai izstāstītu" (apgāds "Atēna", 2008). Bet mans personīgais plāns šai vasarai ir ķerties pie Borhesa stāstu pārlasīšanas – vēl nezinu, kādā valodā un izdevumā, bet te nu ar pieejamību nav nekādu grūtību. Svarīgi, ka tas jādara ārā, siltās naktīs un tikai tad, kad debesīs var redzēt zvaigznes. Nekad tā neesmu darījis, bet nešaubos, ka efekts būs iespaidīgs.

Guna Kalniņa, literārā redaktore: Vasarā jālasa tulkotie romāni, kuros var pazust kā citā pasaulē. Ja man būtu brīva vasara, es gribētu pirmoreiz lasīt kaut ko tādu kā Maksa Friša "Saukšu sevi par Gantenbeinu" (apgāds "Jumava", 2004) un "Homo Faber" (apgāds "Jumava", 2003) (abas kopā arī apgāds "Liesma", 1978). Svarīga grāmatu lasīšanas bauda ir ieraudzīt dzīvošanas – uzvedības, domāšanas – modeli, kāda nav tavai ģimenei, ne arī tuvākiem vai tālākiem draugiem.

Ja ir izlasīts Makss Frišs, jāsameklē viņa tā laika dzīves un domu biedres Ingeborgas Bahmanes stāstu krājums "Trīs ceļi uz ezeru" (apgāds "Liesma", 1980), arī tas ir tulkots latviski. Man tas bija pārsteigums – gandrīz tas pats Frišs, ar viņa domu gaitu, asprātībām un pat cinismu, tikai vieglāk un siltāk, varētu teikt, vasarīgāk.

Haralds Matulis, rakstnieks un mākslinieks: Česlava Miloša "Sagūstītais prāts" (1951) (apgāds "Zvaigzne ABC", sērija "Cilvēks un sabiedrība", 1998) ir aizraujoša un neparasta grāmata. Piecdesmito gadu sākumā tā atmasko padomju komunistiskās sistēmas faktisko seju, par ko daudzi Rietumu intelektuāļi šaubījās līdz pat astoņdesmitajiem gadiem.

Miloša analīze ir pārsteidzoši svaiga un trāpīga vēl šodien, īpaši fragmenti par izvēli starp ideāliem un konformismu terora apstākļos un par intelektuāļu lomu politiskā režīmā. Ja šis ir lasīts, tad Milošam ir arī burvīgs autobiogrāfisks vēstījums "Dzimtā Eiropa" (1958) (apgāds "Zvaigzne ABC", 2011) – par jaunību, Austrumeiropu un divdesmito gadsimtu.

Fransuāza Sagāna ir šīgada franču atklājums, un ir atkal modīgi viņu lasīt. Bieži saukta par izcilāko franču lubeņu autori, Sagāna ir kas vairāk. Uzvelc iešļūcenes, uzmet plecā audekla somu – un pāri kāpai uz pludmali! Sauļošanās laikā uz sejas uzklāts kāds no Sagānas romāniem – "Smeldze" (apgāds "Jumava", 2012) vai "Esiet sveicinātas, skumjas" (apgāds "Jumava", 2011) – nodrošinās vīriešu uzmanību visas vasaras garumā un ļaus justies très français.

Marija Luīze Meļķe, dzejniece: Grāmatas, kas jāizlasa jaunam cilvēkam, lai viņš kaut cik saprastu, kas vispār kaut kas ir, vai arī vislabākajā gadījumā secinātu, ka te (tas ir visur un jebkur) nav nekā daudz, ko saprast, vai arī tiešii pretēji – tā ir neaptverami daudz, un tu neesi dumjš, ka nesaproti, jo diezin vai kāds saprot, un tas ir okei.

1. Daniila Harmsa "Prozas izlase" (apgāds "Mansards", 2014). Īsproza, kurā tiek lieliski atspoguļots absurds, kādā cilvēki dzīvo. Lai gan darbi šķiet provokatīvi (ne bez iemesla autoru 1941. gadā arestēja un ievietoja psihiatriskajā klīnikā), tie ir patīkami neuzbāzīgi. Rakstnieks nemoralizē un nemēģina veidot jaunus dzīvošanas principus – viņš norāda uz visaptverošo bezjēdzīgumu, dekonstruē to un tādējādi sniedz jocīgu mierinājumu.

2. Klāva Elsberga "Velc, tēti" (apgāds "Liesma", 1989). Ja jauna lasītāja interesēs ir nevis Harmsa piedāvātā pasmiešanās par pastāvošajiem sabiedrības modeļiem, bet gan kvalitatīva dusmošanās uz tiem, šis dzejoļu krājums ir, visticamāk, labākais līdzeklis. Tajā atrodami vairumam neapmierinātu jauniešu – latviešu pagrīdes mūzikas cienītāju – tuvu dziesmu teksti, kuri vēl aizvien tiek atkārtoti un atkārtoti, dungoti un kliegti. Kā mūziķus, tā viņu klausītājus var saprast – Elsberga vārdus ir grūti nedziedāt. 

3. Arta Ostupa "Fotogrāfija un šķēres" (apgāds "Mansards", 2013). Pēc personīgās pieredzes varu teikt, ka pašreizējo jauno literatūras entuziastu starpā vienīgais autors, kura dzejas citēšanas apjoms ir pielīdzināms Klāva Elsberga citēšanas apjomam, ir Artis Ostups. "Fotogrāfija un šķēres" ir krājums, kuru ne labprāt atstāt mājās, jo nekad nevari būt drošs, ka negadīsies mirklis, kurš bez dzejoļa, kuram pareizi atceries tikai pāris rindu, nebūs pilnīgs. Lai gan nereti nav pārliecības, vai nojaut, ko īsti autors ir domājis ar rakstīto, pastāv stingra sajūta, ka lasi to, ko vienmēr esi gribējis pateikt. Un katru reizi, kad, rindas pārlasot, nospried, ka tikai tagad saproti, kas tajās patiesi ir rakstīts, šī sajūta paliek stingra no jauna.

Ilva Skulte, kultūras kritiķe un filoloģe: Pie maniem mīļākajiem vasaras rituāliem pieder: 1) rakāšanās grāmatplauktā latviešu literatūras klasikas meklējumos (tikko pļautas zāles smarža un Brigadere, puķu dobes un Blaumanis, vasaras kleitas un Ezeriņš); 2) vietējās Katlakalna bibliotēkas apmeklēšana (pa ceļam uz peldvietu), lai atrastu jaunizdevumus, ko nevēlos pirkt, bet gribētu izlasīt; 3) dzejas koplasījumi ar draugiem pie vīna glāzes.

Vasara jebkurā gadījumā man ir juteklisko pieredžu jaukšanas un bagātības laiks – tādēļ ieteikšu Arta Ostupa jaunāko dzejoļu krājumu "Žesti" (apgāds "Neputns", 2016), ko esmu iegādājusi, bet pagaidām atstāju īpašajam brīdim.

Edvards Francis Kuks, dzejnieks: Iesaku izlasīt Tomasa Hillanna Ēriksena grāmatu "Mazas vietas – lieli jautājumi" ("Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds", 2010).

Mani šī grāmata saistīja ar to, ka tā man deva ieskatu daudzās problēmās, kuras pēta antropologi. Pirmoreiz es to izlasīju tāpēc, ka, piesakoties universitātēm, sameloju, ka esmu to jau lasījis. Šo grāmatu kā vielu meliem izvēlējos tāpēc, ka zināju – Ēriksens atsaucas uz daudziem nozīmīgiem antropoloģiskiem pētījumiem un šīs grāmatas izlasīšana man tajos dotu īsu ieskatu pat ar ierobežotām zināšanām šajā jomā. Biju patīkami pārsteigts par to, cik viegli tā lasījās, un par to, ka tā man ļāva pārliecināties, ka antropoloģija patiesi ir tas, ko vēlos studēt. Manuprāt, grāmatas saturs var būt saistošs arī tiem, kuri antropoloģiju neplāno studēt, bet vienkārši grib kaut ko uzzināt par citām sabiedrībām un faktoriem, kas tās ietekmē.

Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau), tulkotājs: 1. Dokumentālā literatūra. Havjērs Serkass, "El Impostor" (apgāds "Literatura Random House", 2014, oriģinālvaloda – spāņu, tulkojumi franču, itāļu). Diktatūru krišana rada ideālus apstākļus meliem un manipulācijām. Šis ir patiess stāsts par Spānijas arodbiedrības aktīvistu Enriku Marko, kurš kļūst slavens, uzdodamies par pagrīdnieku, kas it kā cīnījies pret frankismu un bijis ieslodzīts nacistu koncentrācijas nometnē. 2005. gadā viņš tiek atmaskots. Havjērs Serkass darbu vairāku gadu garumā veltījis, lai izpētītu šī viltvārža izgudroto dzīvi, kas bijusi iespējama, pateicoties sabiedrības amnēzijai.

2. Romāns. Luī Ferdinands Selīns, "Ceļojums līdz nakts galam" ("Jāņa Rozes apgāds", 2016, tulkojis Dens Dimiņš; oriģinālvaloda – franču, apgāds "Actes Sud", 2015). Līdzās Prustam, Džoisam, Kafkam, Folkneram un Mūzilam Selīns ir viens no tiem, kas izdarīja apvērsumu 20. gadsimta romāna vēsturē. 1932. gadā izdotais romāns "Ceļojums līdz nakts galam" ir viņa pirmā grāmata – vienlaikus visvieglāk lasāmā, bet arī vispārsteidzošākā. Drūma, līdz sāpēm smieklīga, agresīva, stila ziņā ne ar ko nesalīdzināma un neaptverami mežonīga. Divas piebildes par šo romānu: autoram piemītošā skandalozā nelieša slava nav nekāda atruna, lai sev liegtu baudu, ko sagādā tās lasīšana; Selīns ir pazīstams kā visgrūtāk tulkojamais franču autors (visu cieņu Denam Dimiņam!), un jebkura viņa tulkojuma iznākšana ir īpašs notikums.

3. Komikss. Laetīcija Korina (Laëtitia Coryn), Filips Breno (Phillipe Brenot), "Sex Story" (apgāds "Les Arènes", 2016, oriģinālvaloda – franču). Vai tiešām grieķi bija homoseksuāli? Vai Kleopatra bija nimfomāne? Vai masturbējot cilvēks kļūst kurls? Šis komikss ir jaunas, draiskas mākslinieces un slavena psihiatra un antropologa tikšanās auglis. Tas dod iespēju iepazīties ar pašreizējām zinātniskajām nostādnēm cilvēka seksuālās daudzveidības un tās nebēdnīgo izpausmju jomā. Ar savu eleganto humora izjūtu, atklātajiem, taču ne vulgārajiem zīmējumiem šī grāmata ir kā vakcīna pret muļķību. Tā būtu jādāvina visām skolām, jāiegādājas vecākiem, politiķiem un visu konfesiju fundamentālistiem.