Par Patrika Nesa grāmatu "Septiņas minūtes pēc pusnakts", Džima Keja ilustrācijas.
Izdevējs – "Zvaigzne ABC", 2015
Šivona Dauda, rakstniece un cilvēktiesību aktīviste, 47 gadu vecumā mirst no krūts vēža, nepabeigusi savu pēdējo stāstu pusaudžiem – par sievieti, kas mirst no vēža… Stafetes kociņu pārņem Patriks Ness, kurš jau pazīstams ar savu jauniešiem domāto triloģiju "Haosa spēles". Grāmata iegūst pasaules slavu, un 2016. gadā paredzēts uzņemt filmu ar Sigurnijas Vīveres un Laiema Nīsona piedalīšanos… Pilnīgi visi priekšnoteikumi, lai pieņemtu, ka "A Monster Calls" (latviskajā tulkojumā – "Septiņas minūtes pēc pusnakts") ir kārtējā grāmata, kas uz pilnu klapi izmanto smagu un ne pārmēru "nepieklājīgu" slimību, lai saraudinātu lasītāju, sniegtu viegli pieejamu acīmredzamas traģēdijas katarsi un pēc tam no visa šī pasākuma iegūtu pietiekami cienījamus ienākumus. Tādēļ es sāku to lasīt ar vieglām bažām, ka šī skaistā grāmata liks man vilties – un jau pēc pirmās trešdaļas izlasīšanas sapratu, ka vilšanās nebūs.
Traģēdija – vai tā būtu nāve vai smaga slimība, vai cits notikums, kas apgriež dzīvi ar kājām gaisā, – ir līdzīga akmentiņa kritienam dīķī. Mēs ievērojam šo plunkšķi, šo notikumu, koncentrējamies uz vienu mirkli, uz vienu personību un īsā, asā skumju uzvilnījumā (sociālo tīklu laikmetā – parasti ne ilgāk kā nedēļas garumā) atceramies visu, kas mums ar šo cilvēku ir saistījies. Vai tas būtu Deivids Bovijs vai Alans Rikmens, vai mūsu pašu dzīvei tuvākas personības, kādu mirkli par to ir lasāms visur, un tad – nekur, šļakstiens ir apklusis bez atbalss, to pārskanējuši citi trokšņi.
Ir tikai daži cilvēki, kuru dzīvē šī traģēdija izraisīs ilgākas sekas, un cilvēki, kuri par tās atnākšanu ir zinājuši pirms visiem citiem – kuri ir par to domājuši, kuri ir ar to sadzīvojuši, kuri ir no tās baidījušies un beidzot, izjūtā, ko ir grūti pateikt pat tuvākajam draugam, gaidījuši, kad tas beidzot notiks, ilgojušies pēc tā, lai tas viss vienreiz ir beidzies (tajā brīdī vēl nezinot, ka ar pašu traģēdijas notikšanas mirkli nebeidzas nekas).
Patrika Nesa grāmata "Septiņas minūtes pēc pusnakts" pirmām kārtām ir nevis par traģēdiju, bet gan par tās radīto viļņošanos apkārtējos – par to, kas notiek nevis ar vēža slimnieku, bet ar viņa tuviniekiem. Grāmatas galvenais varonis Konors, viņa vecmāmiņa un tēvs, Konora skolasbiedri, skolotāji, ienaidnieki un draugi – katrs ir traģēdijas ietekmēts, un katrs to pārdzīvo citādi. Un, ja Konora mātei, kas sirgst ar vēzi, ir apmēram skaidrs, kā rīkoties – turpināt ķīmijterapiju, izmēģināt jaunas, eksperimentālas zāles, censties izturēt, būt stiprai līdz pēdējam –, tad visiem pārējiem šādas skaidrības nav, un katrs no viņiem mēģina šīs problēmas atrisināt savā veidā.
Konora vecmāmiņa, viņa mātes māte, stingri uztur savu priekšstatu par to, kā pareizi dzīvot – ne reizi vien padarot šo "pareizību" par pasīvas agresijas ieroci. Konora tēvs apbruņojas ar vēsu, draudzīgu vienaldzību, koncentrējoties tikai uz to, kā iespējami ātrāk sakārtot sava dēla dzīvi pēc bijušās sievas gaidāmās nāves. Konora draudzene Lilija, būdama pārliecināta, ka draudzība un sirsnīgs atbalsts ir tieši tas, ko zēnam vajag, izstāsta par viņa mātes slimību skolā, neparedzot to, ka neviens šajā skolā nespēs sniegt ne vienu, ne otru – no skolotāju izvairīgās, stereotipiskās līdzjūtības vai skolasbiedru mulsā klusuma Konoram kļūst tikai sliktāk. Savā ziņā visciešākās attiecības viņam izveidojas ar kausli un varmāku Hariju, kas zēnu nežēlīgi apceļ un terorizē, – iespējams, Harijs ir vienīgais, kurš (vismaz kādu laiku) spēj Konoru ieraudzīt tādu, kāds viņš ir.
Ko dara Konors pats? Viņš sarunājas ar briesmoni. Briesmonis, kas šķiet radies no īves koka, leģendām un pirmatnējām emocijām, katru nakti ierodas pie Konora, lai ar viņu sarunātos un stāstītu zēnam stāstus. Konors nespēj no viņa baidīties – jo ir kas cits, kas biedē zēnu vēl vairāk. Arī briesmoņa vārdi, ka "Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē" (45. lpp.) un "Stāsti ir kā savvaļas radības. [..] Kad tu tos palaid brīvībā, nav zināms, kādu haosu tie var radīt" (61. lpp.) Konoru nepārliecina. Viss, ko viņam vajag – vai vismaz tā Konors domā –, ir iespēja dziedināt māti, uzveikt slimību, uzveikt nāvi, iespējams, uzveikt zaudējuma neizbēgamību. Un, neapzināti sākdams gaidīt briesmoni – gan kā savu vienīgo sarunu biedru, gan kā vārdos neizteiktu cerību, ka briesmonis tomēr spēs izglābt Konora māti, – zēns (un arī lasītājs) klausās stāstus, kas savā paradoksālajā, ačgārnajā, patiešām mežonīgajā veidā nepakļaujas nekāda veida morālei vai vēl jo mazāk moralizēšanai.
Konors, kā jebkurš skolotāju izdresēts bērns, ir pieradis pie tā, ka ikviens stāsts kaut ko vēsta, ka tam ir kāda mācība, kuru var ārkārtīgi viegli pamanīt un atšifrēt, un pēc tam (Konoram tipiskajā apburoši sarkastiskajā tonī) iemest stāstītājam sejā ar uzvarošu "man tas neko nenozīmē un nepalīdz". Tomēr briesmoņa stāsti ir citādi – tie uzdod jautājumus, bet ne uz vienu no tiem neatbild –, un arī briesmoņa paša rīcība (jo visi stāsti ir par viņu pašu) arī tikai daļēji palīdz atšifrēt, "ko viņš ar to gribēja teikt". Un tas arī ir pareizi, jo stāsti – tāpat kā briesmonis pats – nāk no aizvēsturiskiem laikiem, kad notikums bija svarīgāks par tā izskaidrojumu, par loģiku un ticamību. Savā ziņā tie ir lielāki un nozīmīgāki par grāmatas pamatstāstu – tas ir, zēna mēģinājumiem saprast sevi un savas emocijas saistībā ar mātes slimību un iespējamo nāvi –, un ir nedaudz žēl, ka lielais un traģiskais grāmatas stāsts tos "pārspēlē", vienlaikus distancējot lasītāju, kas nospriež, ka uz viņu jau nu gan šīs problēmas neattiecas.
Internetā, protams, "Septiņas minūtes pēc pusnakts" tiek aprakstīts kā sirdi plosošs stāsts par samierināšanos – kā grāmata, kas ir nepieciešama pirmām kārtām visiem, kuru dzīvi skārusi smaga slimība, un otrām kārtām visiem, kas ir jebkad piedzīvojuši zaudējumu. Tomēr man šķiet, ka lasīt to kā pašpalīdzības grāmatu vai kā grāmatu, kuras dēļ kādam kļūtu "labāk" vai "vieglāk", ir pēc būtības aplam: tas ir stāsts, kas liek domāt, stāsts, kas uzdod daudz vairāk jautājumu, nekā jebkad ir iespējams atrast atbilžu, stāsts, kurš rada nevis mieru – vai mierinājumu –, bet gan nemieru, urdošu nesamierināšanos ar sāpēm, izlikšanos un vienaldzību. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina Džima Keja jauktā tehnikā veidotās ilustrācijas – melnbaltas, haotiskas līnijas un laukumi, no kuriem iznirst briesmoņa apveidi, tam transformējoties un pārvēršot arī Konora ikdienas dzīves šķietami "pieradināto" vidi. Tāpat būtu aplam domāt par šo grāmatu kā stāstu par to, kā pārvarēt zaudējuma sāpes pavisam, – šāds stāsts būtu ilgāks un nepatīkamāks un droši vien aptvertu vismaz desmit gadus no Konora dzīves. Lasītājam varbūt gribētos ieraudzīt ātru un vienkāršu risinājumu, bet šaubos, ka grāmatas autors – vai viņa radītais briesmonis – tādu piedāvātu.
Man "Septiņas minūtes pēc pusnakts" bija stāsts par to, kā ir iespējams uz mirkli pārvarēt bēdas, sāpes, bailes un dusmas, lai varētu būt blakus sev tuvam cilvēkam viņa nāves mirklī. Un, lai to izdarītu, iespējams, ir nepieciešams ļaut, lai sagrūst visa tava pārējā dzīve, tavas attiecības ar ģimeni un skolasbiedriem, varbūt pat draugiem. Iespējams, ir nepieciešams izsaukt no pirmatnējas pagātnes dzīlēm briesmoni, kas pazīstams – un vienlaikus teju nepazīstams – jau no ķeltu mitoloģijas laikiem, un, iespējams, jāieskatās sevī tik dziļi, lai atrastu visu savu vainas apziņu, savu kaunu un bezspēcību, un ieskatītos tam acīs. Un tā šķiet tik maza balva par tik lielu darbu – viens mirklis, kurā tu esi kopā ar sev tuvu cilvēku, un viss. Bet tāpēc jau tas ir stāsts, ka tam nav vienas patiesības un vienas morāles un nekas tajā nenotiek godīgi.
0