Recenzija
10.08.2016

Ko iesākt ar latviešu kriptotrilleri?

Komentē
0

Par Lindas Nemieras grāmatu "Sofijas noslēpums", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016

(Brīdinām, ka recenzijā tiek atklāti būtiski apskatīto grāmatu sižeta pavērsieni.)

Apgalvot, ka kriptotrillera žanrs Latvijas rakstniekiem ir pilnīgi svešs, būtu diezgan rupji meli. Mūsdienu kriptotrillera žanrā pirmā bija Eva Mārtuža ar romānu "Pētera zvērests" ("Daugava", 2008), kurā atpazīstamās sazvērestības teorijas, slepenās organizācijas, spēles ar vēstures faktiem un ass "labo/ļauno" pretnostatījums savijās ar aizrautīgu ezoterisku teoriju izklāstu un attīstīšanu komplektā ar latviešu kā teju vai izredzētās tautas slavināšanu – attieksme, kas romāna iznākšanas brīdī, t.i., laikā, kad Muldašovs vēl tika uzskatīts par diskusijas vērtu "pētnieku", šķita pieņemama, bet tagad, lai arī nav pagājuši ne desmit gadi, būtu grūti uztverama nopietni.

Nākamais solis kriptotrillera virzienā droši vien ir Arno Jundzes darbs jauniešiem "Kristofers un ēnu ordenis" ("Zvaigzne ABC", 2015), kura aizraujošais sižets savērpjas ap slepenām organizācijām, kristāla galvaskausiem un globālu sazvērestību – tikai šoreiz galvenie varoņi ir nevis tie, kas mēģina kaut ko atklāt, noskaidrot vai izmantot cilvēces labā. Tieši otrādi, "labie" ir tie, kas par visām varītēm mēģina ne tikai noslēpt zināšanas, ko cilvēce, viņuprāt, neprastu izmantot, bet arī aktīvi nodarbojas ar dezinformāciju, popularizēdami tādas sazvērestības teorijas, kuras ar prieku atreferētu, piemēram, Eva Mārtuža. Retrospektīvi skatoties, ja šī grāmata tiktu reklamēta kā "aizraujošs stāsts no ļauno tēlu redzespunkta", es, iespējams, būtu to vērtējusi augstāk.

Nākamais Arno Jundzes darbs – "Bergs & relikviju mednieki" ("Zvaigzne ABC", 2016) ir ieturēts daudz klasiskākā kriptoromāna stilistikā, kurā ir ieviesti dažādi vēsturiski personāži – un vēsturiskā līnija ir patiešām interesanta un reljefi izstrādāta. Arī diversitāte ir pārstāvēta: ļauno tēlu lomās aktīvi un aizrautīgi darbojas sociopāti, ebreji, japāņi un geji transvestīti. Relikviju medību sižets ir izspēlēts aizrautīgi un asprātīgi – otrajā daļā no grāmatas ir grūti atrauties. Tiesa, man personiski labu daļu adrenalīna grāmatas lasīšanas gaitā sagādāja kaismīga, bet nerealizējama vēlme ar kailām rokām nožņaugt galveno varoni – karikatūriski aprobežoto un iedomīgo mačo tēviņu Bergu. Savā ziņā "Bergs & relikviju mednieki" greizā spogulī parāda visu, ko mēs gaidām no kriptotrillera. Jo, nu patiešām, vidusmēra Dena Brauna lasītājs taču negribēs risināt japāņu transvestītu psiholoģiskās problēmas – viņu interesēs, vai latvju meiča ar kārtīgiem pupiem un blondu parūku var atrast Mozus liecību šķirsta relikvijas (protams, var).

Tādēļ nav jābrīnās, ka tad, kad manās rokās nonāca Lindas Nemieras "Sofijas noslēpums" ("Zvaigzne ABC", 2016), es dziļi ieelpoju, aizmiedzu acis un grāmatā iebridu visai piesardzīgi. Līdzšinējā pieredze ar šīs autores darbiem ir viņas "kaķača" sērija – "Kaķa lāsts" ("Zvaigzne ABC", 2012) un "Kaķis maisā" ("Zvaigzne ABC", 2015), kurā pilsētas fantāzijas tēmas ir apspēlētas viegli, ar humoru un bez milzīgām pretenzijām uz globālām tēmām un asinis stindzinošiem notikumiem (lai gan, piezīmēsim, grāmatā "Kaķis maisā" galvenā varone ne vien nokļūst Vatikāna slepenākajos nostūros, bet arī krietni vien sakāpj uz varžacīm visiem, kuru intrigas un sazvērestības traucē viņai normāli strādāt).

Arī "Sofijas noslēpums" (kas, starp citu, ir viens no konkursa "Zvaigznes bestsellers" laureātiem) sākas aizraujoši, bet nepretenciozi – ar divu draudzeņu kulturālu iedzeršanu, atvaļinājuma plāniem, morāli apšaubāmiem izgājieniem atriebībā par salauztu sirdi un ņurdēšanu par priekšniecību. (Autorei piemīt fantastiska spēja sarunu, kuru es dzīvē nespētu izturēt, uzrakstīt tā, ka es to turpinu lasīt un pat sajūsminos par abu sieviešu dinamisko draudzību.) Neliela, bet patīkama nianse: neviena varone nav "tīrasiņu latviete" (stāstītāja Veronika Resko ir lietuvietes un, visticamāk, krieva atvase, bet Maruta – pa pusei ukrainiete), un viņu nelielās atšķirības no tautumeitu standarta ir izspēlētas gaumīgi un atjautīgi.

Tālākā romāna gaita ieaijā tipiskas pludmales lasāmvielas garā – lielākā daļa no romāna tikpat labi varētu būt humorpilns ceļojuma apraksts, lielākā daļa satikto ļaužu ar prieku flirtē un/vai iedzer ar galvenajām varonēm, sižetā pat ir ilgs un laisks posms, kad varones, saņēmušas brīdinājumu nebāzt savus degunus, kur nevajag… tiešām šim brīdinājumam paklausa, godīgi salasa mantiņas un brauc atpakaļ uz Rīgu, lai turpinātu ierasto dzīvi. Tiem, kuriem patīk un kurus interesē "tīra" vēsture, droši vien būtu interesanti arī lasīt diezgan garos un detalizētos vēsturisko notikumu aprakstus, kurus abas draudzenes – kā jau vēsturnieces – aizrautīgi pārspriež teju vai tikai intereses pēc. Linda Nemiera savā darbā ir veiksmīgi apvienojusi kriptotrillera sižeta elementus ar cozy mystery žanram raksturīgo humoru, draudzīgo noskaņu, uzsvaru uz personiskajām attiecībām, laisko dzīves baudīšanu, aizstājot globālu dzīvības-vai-nāves jautājumu risināšanu ar tādu motivāciju kā "ai, man vienkārši sagribējās uzzināt, kā tad tur bija ar to Atlantīdu".

Protams, nav jau tā, ka varonēm nekad nekas slikts nenotiktu – viņas iekuļas vienā ķibelē pēc nākamās (lielā mērā pašas savas neapdomības dēļ), bet neviena no šīm ķibelēm nebeidzas letāli – tieši otrādi, pat galvenais ļaunais (starp citu, tipisks latviešu čalis!) ne tikai mēģina ar viņām sadraudzēties, bet pat savu neganto slepkavības mēģinājumu veic ar gariem zobiem, "pienākuma pēc" – kā nekā, ja reiz esi sapinies ar globālu slepeno organizāciju, tad jāmušī vien nost ir.

Bet… stop. Šajā brīdī stāsta sižets, kas līdz šim ir bijusi relaksēta, bet diezgan cītīga Atlantīdas meklēšana, kā jau kriptotrillerī pienākas, ņem un apmet kūleni. Izrādās, ka noslēpumainais izsekotājs, kas dzinis galvenajām varonēm pēdas, ir nevis kādas slepenas organizācijas pārstāvis, kura uzdevums ir atrast konkrētas relikvijas vai, tieši otrādi, panākt, lai kādas konkrētas relikvijas netiek atrastas… Teiksim tā, organizācija patiešām ir slepena, bet tās dalībnieki nevis zina, kur ir Atlantīda, bet pieņem, ka tāda eksistē, tas ir, spēlē savu ļauno tēlu lomu ar tikpat nelielu – ja ne vēl pat mazāku – informācijas daudzumu, nekā ir galvenajām varonēm. Rezultātā, ja paskatāmies uz situāciju reālistiski – un šis romāns, atšķirībā no citiem kriptotrilleriem, to pilnīgi pieļauj –, slepenā organizācija, kas tic Blavatskas ezoteriskākajām idejām, veido sazvērestību, lai tiktu galā ar citiem diletantiem, kas tic Blavatskas ezoteriskākajām idejām. (Kamēr šie diletanti, pamanījuši, ka viņus izseko un mēģina apturēt, optimistiski nospriež , ka "tad jau noteikti ceļa galā kaut kas patiešām ir".) Un te nu mēs esam attapušies ar tekstu, kas idejas līmenī līdzinās nevis Denam Braunam, bet gan – pilnīgi negaidīti, ņemot vērā to, cik plāna un viegli lasāma ir šī grāmata, – žanra intelektuālā gala smagsvaram Umberto Eko.

Tomēr grāmatas nobeigums nepavisam neatgādina augstāko plauktu literatūras darbus – tajā nav ne ironijas, ne labsirdīgas pazobošanās par lasītāju, ne kādas citas elitāras ekvilibristikas. Romāns arī nesirgst ar kriptotrilleru parasto problēmu, proti, ko, sasodīts, darīt ar tām atrastajām relikvijām – to dēļ ir slepkavots pa labi, pa kreisi, cilvēki ir gājuši bojā vai, cerams, zaudējuši jebkādu cieņu profesionālajās aprindās, un pēkšņi izrādīsies, ka tas nav pasaules kārtību mainošs artefakts? Un, ja tomēr ir, vai tad uzreiz mēs pārvērtīsim visu šo darbu par fantāziju vai specefektiem pilnu zinātnisko fantastiku, kā tas notiek Indiana Džonsa filmās? Kā vispār panākt, lai lasītājs arī nedēļu pēc grāmatas izlasīšanas atcerētos, kas tur beigās notika ar tiem manuskriptiem, galvaskausiem, šķirstiem, kauliem, līķautiem vai ko nu viņi tur meklēja?

Linda Nemiera atrisina šo dilemmu vienkārši un eleganti: noslēpumainā Atlantīda sniedz nevis materiālus labumus, bet gan mistiski reliģisku pieredzi, kas pārsteidz galvenās varones nesagatavotas (tāpat kā, piezīmēsim, arī lasītāju). Pēc grāmatas izlasīšanas es vēl labu brīdi ņurdēju par to, ka šādas garīgas pieredzes meklējumi nevienam no personāžiem nav bijuši svarīgi un arī sižeta gaitā tie nebija pietiekami iezīmēti kā svarīga cilvēka pieredzes daļa.

Bet, ja šī līnija būtu izvērsta un nopietni apskatīta, tad tas padarītu "Sofijas noslēpumu" par pirmām kārtām filozofisku, nevis izklaidējošu grāmatu. Un ne jau augstā filozofija ir autores mērķis. Nē, gluži otrādi – Linda Nemiera piedāvā aizraujošu lasāmvielu, kas apgriež žanra klišejas vēkšpēdus, un turklāt dara to tik viegli kā spēlējoties. Un tikpat rotaļīgā, tīri vai minhauzeniskā veidā arī izķeksē latviešu kriptotrilleri no šo klišeju smacējošā purva.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0