Attēlā - Jānis Rokpelnis, foto - Ģirts Raģelis
 
Redzējumi
14.01.2018

Ko domāt par Miķeli

Komentē
13

Šis ir mans mēģinājums domāt par Jāņa Rokpeļņa atzīšanos, ka viņš padomju gados ir bijis čekas ziņotājs ar segvārdu Miķelis. Mēģinājums tāpēc, ka vēl aizvien neesmu drošs, vai šo var uzskatīt par kaut kādu līdz galam noformulētu un gatavu viedokli. Visticamāk, ka ne.

Lūk, vīrs tērpies viss melnā.

Lūk, viņš ir mans priekšnieks laikraksta "Labrīt" Mākslu un zinātnes nodaļā.

Lūk, viņa balss attālinās, viņam ejot prom pa Preses nama stāva perimetra gaiteni.

Lūk, es dzirdu. "Spalvainas rokas, spalvainas rokas!" viņš saka, jo avīzē publicētā foto saskatījis sātana klātbūtni. "Vai gan nav zināms, kam tā spalvainā roka pieder!"

Tālāk gaitenis met līkumu taisnā leņķī, un viņš ar savām dusmām aiziet tam līdzi.

Lūk, viņš ir sašutis par to, ka laikraksta Izglītības lappusē publicēta intervija ar kādu ekstrasensu.

Lūk, viņš stāsta par savu pieredzi kādā kristīgā draudzē.

Lūk, viņš ir atnesis dažas sludinātāju grāmatas.

Lūk, viņš atsaucas uz Jāņa Atklāsmes grāmatu.

Lūk, viņš piemin kādu nez kur un kad redzētu pornofilmu.

Lūk, viņš stāsta, ka viņa draudzes dievkalpojumos uz skatuves esot bungu komplekts un sintezators.

Lūk, viņš dejo redakcijas Ziemassvētku ballītē un to dara pat vēl aizrautīgāk nekā tie, kas dzēruši.

Lūk, es viņu intervēju. Reiz žurnāla "Rīgas Laiks" rakstam par Rīgas hipijiem un "Kazu", bet pēc tam – par viņa paša dzeju. Viņš stāsta, ka pirmos dzejoļus vēl studiju laikā rakstījis krievu valodā, bet par latviešu dzejnieku kļuvis jau pēc tam.

Lūk, viņam iznāk dzejoļu apkopojums vienā lielā sējumā.

Iznāk prozas grāmata.

Iznāk dzeja, kuru, kā viņš stāsta, rakstījis tālu prom laukos.

Varbūt es zinu vai atceros vēl kādu nieku, bet tas arī ir aptuveni viss. Būdams dzejnieks, viņš, kā jau to bija nodēvējis Rainis, "ar nerviem strādāja", un tas allaž bijis nolasāms – viņa runā, žestos, tekstos.

Tagad man jālauza galva, vai kaut jelkas šajās fragmentārajās atmiņās, mirkļu uzplaiksnījumos būtu bijis citādi, ja es tolaik, pirms nu jau gadiem divdesmit, būtu zinājis par Jāni Rokpelni nomācošo sadarbošanās slogu. Jau tāpat vien tie bija pagalam juceklīgi un trauksmaini laiki. Vienubrīd tev algu vēl repsīšos izmaksāja no vecā kases lodziņa Preses nama pirmajā stāvā, pusceļā uz pagrabstāva kafejnīcu, bet jau pēc pāris mēnešiem – redakcijas stūra kabinetā un jau latos. Pašā redakcijā baumoja, ka avīzi "Labrīt" "kaut kāds grupējums" nodibinājis ar vienu vienīgu mērķi – iznīcināt laikrakstu "Diena". Tolaik daudz kas vēl bija pavisam jauns uz pasaules. Diemžēl – vai par laimi – mēs neviens nezinām, kā būtu bijis, ja būtu citādāk.

Taču man ir vēl viens stāsts no drusku senākas pagātnes. Kad 80. gadu nogalē iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā, mana pirmā kursa zīmēšanas skolotāja jau vienā no pirmajām nodarbībām uzskatīja par vajadzīgu paskaidrot, ka viņas dzīvesbiedrs, kura uzvārdu nu jau laimīgi esmu piemirsis, visai augstā amatā strādā Čekas mājā. Kāpēc viņa tā darīja, nudien nezinu. Tagad domāju, ka, visticamāk, gan jau viņas vīrs uz mājām darbu nenesa, un tāpat arī viņa diez vai nodarbotos ar skolēnu un citu skolotāju izspiegošanu un stučīšanu mājas apstākļos. Tomēr, ņemot vērā čekas reputāciju, kaut kādas aizdomas, saprotams, varēja rasties kaut vai tikai vienādo uzvārdu dēļ, un acīmredzot tāpēc viņa jau no pašas pirmās dienas tajos priekšatmodas laikos bija nolēmusi spēlēt ar atklātām kārtīm. Ar šo zināšanu šis stāsts arī beidzās.

Gadījums ar Jāni Rokpelni ir citādāks. Lai arī kā dažs norādījis (skat., piemēram Edvīna Raupa viedokli), tā nākusi par vēlu, bet citi uzskatījuši, ka Rokpelnis faktiski jau sen sadarbošanos atzinis gan dažā savā darbā, gan intervijās, viņa izklāstīto "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" var uzskatīt par gausi nākušu, bet tomēr noteikta dzīves posma noslēgumu. Ir novilkta līnija, pielikts punkts, un droši vien tas ir labi. Nelaime ir tā, ka visiem citiem, bet jo īpaši tiem, kas ar Rokpelni bijuši personiski pazīstami vai nonākuši kādā citā sakarā, ar šo līniju jeb punktu nekas nenoslēdzas, bet gluži pretēji – ar 25 vai pat vēl vairāk gadu kavēšanos tagad tikai sākas. Kaut vai kā nepieciešamība vai grūtības par notikušo noformulēt savu viedokli, kura neesamību, piemēram, Edvīns Raups savā komentārā pārmeta Latvijas Rakstnieku savienībai. Vai nākusi kā beidzot sagaidīta iespēja kādu vainot savās neveiksmēs. Vai uzkritusi kā uzmācīga vēlme atsaukt atmiņā reiz notikušo un kaut vai tikai paša mīļā miera labad izdibināt, kas no kopīgām sarunām vai saviesīgiem vakariem aģentam Miķelim varētu būt bijis noderīgs "analītikai", palīdzot "izprast inteliģences noskaņas", un kas ne.

Tā dēvētie "čekas maisi" patiesībā esot apjoma ziņā pavisam necils dokumentu kopums, taču ir skaidrs, ka tajos varētu būt minēts ne tikai Rokpeļņa un vēl daža tagad zināma kolaboracionista vārds, bet arī daudzi citi. Viņu publiskošana iezīmēs kādu noslēguma punktu arī viņu dzīves gājumā, taču biedējošākais ir tas, ka arī par viņiem visiem tikai tajā brīdī vajadzēs sākt pastiprināti domāt un mēģināt noformulēt viedokli. Daudzus jo daudzus viedokļus, un katrs no tiem kaut ko pavēstīs arī par mums pašiem.

 

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
13