Redzējumi
27.02.2017

Ko atspoguļo IKP? Otrā daļa

Komentē
0

(Pirmo daļu lasiet šeit)

Mājsaimniecību un dāvanu ekonomika

Viens no senākajiem pārmetumiem IKP: tas neatspoguļo darbu, kas daļēji vai pilnībā nav izmērāms, nav reģistrējams un ir netverams nodokļu institūcijām. Piemēram, darbs dārzā un interneta vietnes izveidošana, bērnu audzināšana un rūpes par saviem vecākiem, veļas mazgājamās mašīnas lietošana un grāmatplaukta sameistarošana. Šeit runa tikai par savā mājsaimniecībā paveikto. Austrālijā veikts pētījums apliecina: ja mēs visus savus mājsaimniecības darbus monetizētu tirgus ekonomikas naudas izteiksmē, mājsaimniecību sektora apjoms izrādītos lielāks par tirgus sektoru. Savukārt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development – OECD) 2011. gadā veiktā pētījumā secināja: ja tiktu uzskaitīta tā dēvētā mājsaimniecības produkcija, tā šīs organizācijas valstu IKP palielinātu par 20–50%. Līdztekus pastāv arī "vecā" dāvanu ekonomika ar dāvanām draugiem, ģimenēm, sabiedrībai – labdarība, brīvprātīgs darbs, asins ziedošana: tās visas ir ģimenes dāvanu formas, kas bieži atstāj mājsaimniecības ietvarus. Viens no pretargumentiem attiecībā uz mājsaimniecības un dāvanu ekonomikas sektoru – šeit nepastāv tirgus vērtība, jo IKP izmēra tirgus aktivitātes. Tas ir vājš iebildums: beigu galā arī valsts pakalpojumi tiek ieskaitīti IKP, lai gan tos neraksturo tirgus vērtība. Ja gribam piešķirt jēgu mūsdienu ekonomikai un iespējām nākotnē, mums pasaule jāsāk analizēt kompleksi – no tirgus un netirgus sociālās prakses viedokļa; produkcija reiz jāsāk novērtēt cilvēku gūtā labuma, nevis cenas aspektā.

Modernās ekonomikas iespaids

Parādās jaunas ekonomikas nozares un biznesa modeļi, vērojamas demogrāfiskās pārbīdes, un saasinās nevienlīdzības problēma, vērojamas negatīvas klimata izmaiņas, taču IKP gadu desmitiem paliek akmenī kalts. IKP pilnībā ignorē nākotni. Viena no diskusijām par ekonomikas mērīšanu sakņojas faktā, ka digitālo pakalpojumu patēriņā pieaug to produktu īpatsvars, kuri tiek piedāvāti par nulles cenu vai arī no kuriem ienākumi tiek gūti netieši – piemēram, ar reklāmas starpniecību. Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta pētnieki aprēķināja, ka tādi bezmaksas interneta servisi kā "Google" no 2007. līdz 2011. gadam ik gadu palielinātu ASV IKP par 0,74%, ja vien to pakalpojumi tiktu uzskaitīti šī indikatora ietvaros. Vēl viena lieta sektorā ir brīvprātīgā darba produkti, ieskaitot personiskos blogus, izklaides video. Patlaban statistika pret to attiecas tāpat kā pret brīvprātīgu darbu mazā skolā vai labdarības veikalu. Tāpat eksistē arī tāds strauji augošs fenomens kā dalīšanās ekonomika. Šis ir brīvi lietojams termins, ar ko apzīmē digitālās platformas – sākot no lokālām laika bankām un svopu shēmām P2P finansēšanas un frīlanseru nodarbinātības vietnēs līdz gigantiskām kompānijām, tādām kā "Airbnb". Šīs platformas apvieno pakalpojumu piedāvātājus un patērētājus – reizēm ar monetāro transakciju, reizēm ar sociālo attiecību starpniecību. Pat ja lietotāji maksā platformai un pakalpojuma sniedzējiem, viņi vienlaikus tiek pie nemonetāra papildu ieguvuma, piemēram – "Airbnb" gadījumā –, atrodot lētāku nakšņošanas vietu, kas nerada ienākumus viesnīcai un samazina transporta izmaksas. Inovācijas nozīmē šāda veida patērētāju ietaupījumu strauju pieaugumu; vienlaikus ir acīmredzams, ka IKP ignorē nopietnu fenomenu. Digitālā biznesa modeļi kopumā rada milzu izaicinājumu statistikai. Piemēram, eksistē veseli ekonomikas sektori, kur bizness no pilsētu galvenajām ielām dodas uz internetu: grāmatu pārdošana, tūrisma aģentūras vai bankas. Rezultātā mēs vērojam investīciju krišanos komerciālajā nekustamajā īpašumā – tādējādi ar biznesa investīciju komponenti nonākot līdz IKP sarukšanai. Tomēr ne jau tikai modernā ekonomika, kas sniedz ģimenes budžeta tēriņus samazinošus pakalpojumus un uzlabo mūsu dzīves kvalitāti, vienlaikus pazeminot IKP apjomu, sākusi apšaubīt galvenā ekonomikas indikatora statusu.

Nevienlīdzība, urbānie klasteri, finanses un zaļā ekonomika

Viena no nozīmīgākajām ekonomikas problēmām pēdējos gados, ko uzsver arī Davosas ekonomikas foruma pētniecības grupa – nevienlīdzība ienākumos –, beigu galā sev uzmanību pievērsusi arī agrāk, taču IKP to izsenis neatspoguļo. Vēl 1958. gadā Džons Kenets Gelbreits grāmatā "Pārtikusī sabiedrība" uzsvēra: "[..] nevienlīdzība pārstāja nodarbināt cilvēku prātu." Starptautiskā Valūtas fonda un OECD eksperti cita starpā sākuši mērīt pakāpi, kādā nevienlīdzība bremzē tautsaimniecības izaugsmi tādā kanālā kā patēriņš. Ekstremālos gadījumos ekonomika, kas nav inkluzīva, riskē ar sociālajiem nemieriem un valsts sabrukšanu, kā mēs to vērojām Arābu pavasara laikā. Daudzu valstu ekonomiskajā statusā, kas izteikts ar IKP, ekstraordinārs ir urbāno klasteru devums. Daudzās valstīs vadošais ekonomikas centrmezgls veido trešdaļu vai pat lielāku daļu no galvenā ekonomikas indikatora. Piemēram, Londona rada gandrīz vai pusi britu IKP. Savienotajās Valstīs Bostonas–Ņujorkas–Vašingtonas koridors un lielais Losandželosas areāls kopā rada ap trešdaļu valsts IKP. Attīstoties lielpilsētām un urbānajiem koridoriem – dažos iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 miljonus –, kas sevī uzsūc investīcijas un piesaista talantus no mazākām pilsētām un laukiem, nepieciešams domāt, kā šo pārpilnību izplatīt vienmērīgāk. Šis ir nopietns izaicinājums, ar ko sastopas valdības visā pasaulē, bet par ko nepastāsta IKP. Patlaban mūsu rīcībā esošo materiālo labumu uzskaites sistēmu pārpilda neieraudzītais un nozīmīgas kļūdas. Pietiek tikai atzīmēt, ka visu vadošo valstu statistika pēdējos 3 gadu desmitos būtiski izkropļota, pateicoties finanšu sektora "darba ražīguma" uzskaitei. Tagad daudzi atzīst, ka šis sektors nodarbojies ar "savu alķīmiju", pateicoties vienu derivatīvu uzskrūvēšanai uz otriem un citu fantastisku finanšu instrumentu izgudrošanai. Šeit jārunā arī par to, ko mums IKP pastāsta par starppaaudžu taisnīgumu. Piemēram, vai mēs drīkstam būvēt parādu piramīdas, ko nākamajām paaudzēm vienkārši atstāsim kā problēmu? Cik ļoti mēs dzīvojam uz rītdienas rēķina? Ņemot vērā publiskās pensiju sistēmas, kas visā pasaulē atrodas uz bankrota robežas, vai tuvākajās desmitgadēs vidusmēra pilsonim vispār būs iespējams doties pensijā, jo attiecīgie fondi būs izsīkuši? Cits veids pārliecināties, ka nedzīvojam uz nākamo paaudžu rēķina, – izmērīt, cik zaļa ir ekonomikas izaugsme. Šis nav jautājums par to, cik daudz saražots un kāds ir pieaugums, bet gan par to, kāds šāda progresa rezultātā spiediens izdarīts uz apkārtējo vidi. IKP, kas ir instruments galveno lēmumu pieņemšanai, par to mums nevēsta. "Tas, ko mēs izmērām, mūs informē, kā mēs darām. Ja mēs mērām nepareizu lietu, mēs darām nepareizu lietu," secināja ekonomists Džozefs Stiglics 2016. gada Davosas forumā.

Materiālistisks koncepts politiķu rokās

IKP droši var dēvēt par vienu no 20. gs. izcilākajiem izgudrojumiem. Taču tā lietderība un ilgtspēja atspoguļo politikas realitātes, nevis ekonomiska rakstura apsvērumus. Lielākā daļa no mums IKP uztver kā valsts radīto ekonomisko labumu kopapjomu, kas pausts naudas izteiksmē. Tomēr tas ir kaut kas vairāk. IKP un tā pieaugums ir universāls attīstības un ģeopolitiskā spēka indikators. Pozitīva IKP izaugsme ir ikvienas valdības mērķis. Savā būtībā IKP pārstāv materiālistisku konceptu: lielāks produkcijas apjoms ir vienīgais imperatīvs; jo vairāk produktu saražots un vairāk pakalpojumu sniegts, jo labāk. Vai kaut kas no tā cilvēkiem liek justies un dzīvot labāk, ir pilnīgi cita lieta. Vēsture skaidri apliecina, kāpēc IKP paliek dominējošais indikators jebkurā ekonomikā. Jebkurš alternatīvs indikators vai alternatīva mērījumu stratēģija politiķiem liks pievērsties sarežģītiem jautājumiem par to, kas ir sabiedriskais labums: vēlētāji ieraudzīs citu diskursu. Ikviens politiķis, kurš iesaka jaunus veidus, kas ļauj spriest par viņa darbību, reizē rada jaunus ceļus, uz kuriem paslīdēt, un daudzas politikas, kas ļauj gūt dividendes ilgtermiņā šo mērījumu laukā, bet prasa upurus īstermiņā. Līdz ar to ekonomisti iestājas par IKP alternatīvām, kamēr politiķiem nav vajadzīgas papildu atbildības prioritātes. Plašākās kategorijās runājot, šeit jāsastopas ar nepatiku virzīties prom skatījuma uz ekonomiku kā smagu, matemātisku zinātni, lai akceptētu vajadzību vairāk izmantot sociālajām zinātnēm raksturīgo domāšanas veidu. Taču mums šobrīd vajadzīga vērtību nomaiņa ekonomikā, kas salīdzināma ar pārmaiņām domāšanas veidā, ko 20. gs. radīja paša IKP izgudrošana. Spidometrs kļūst arvien mazāk vajadzīgs par kompasu.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0