Recenzija
17.06.2015

Klusi un mierīgi gadījumi ar Raini un Aspaziju

Komentē
0

Sēžot "Gaskoņas kadetu" kafejnīcas terasē un vērojot garāmbraucošo tramvaju, pamanīju, ka uz tā savā leģendārajā peldkostīmā gozējas Rainis, bet uz nākamā vagona viņš čuč šūpulītī, kurā viņu ietūcījis fotošops, uz nedaudz pakumpā deguna pagādājot arī "Ray-Ban" saulesbrilles. Raiņa un Aspazijas jubilejas gads ir pārpilns dažādiem notikumiem, un tikai sākotnēji, kad tie tika pieteikti, likās, ka šī ir interesanta iespēja pārinterpretēt un no jauna ieraudzīt mūsu dzejnieku tandēmu. Vienā brīdī no programmas vezuma sāka birt laukā dažādas paunas, kurās satīta publisko attiecību un reklāmas gūzma. Literārie un zīmējumu konkursi skolu jaunatnei, teātra izrādes, koncerti, konferences, diskusijas un izstādes. Pār Latviju – it sevišķi Rīgu, pārklājies šķidrauts ar abu rakstnieku ģīmetnēm, un jāatzīst, ka tas, protams, kaut kādā mērā ir labi un ir nepieciešams zem tā paslīdēt, lai, piemēram, pēc ilgāka laika no vecmāmiņas grāmatplaukta izvilktu kādu noputējušu dzejas krājumu vai kopoto rakstu sējumu un iedziļinātos tekstos, kurus apvij neredzamu lauru vainags.

Pārsātinājuma – nevis bagātīguma – sajūtu rada konkrētas, skaidras un izvērstas Raiņa un Aspazijas nozīmīguma izpētes trūkums tieši šī gada notikumu klāstā. Tādas izpētes, kuras rezultāti varētu uzrunāt plašu sabiedrību, ne tikai tos, kuri ir kultūras produktu patērētāji. Varbūt šāds notikums, kurā kas līdzīgs notiktu, ir vēl tikai priekšā, varbūt esmu tam pagriezies garām, riņķojot gigantiskajā kultūras notikumu loterijas ratā. Tātad, ja ir radies pārsātinājums, cilvēks mēdz meklēt ko atsvaidzinošu, izlīdzinošu vai sakārtojošu. Tā teikt, didžestīvu dvēselei. Kur vēl labāk atpūtināt prātu, ja ne pie jūras? Lūdzu, šepat dzelzceļa stacija, šepat perons un šepat – Jūrmalas pilsētas muzejs, kura otrajā stāvā atrodas maza telpa. Tajā – apmeklētāju dīvāniņš, audio austiņas un pretī, pie sienas, – liedaga butaforija. Smilšu ielokā koka laipiņa, kura ietiecas iekšā jūrā. Tekstu jūrā. Raiņa rokraksts viļņojas meditatīvā ritmā, austiņās skan ūdens šalkoņa kaiju ķērcienu pavadībā. Ivara Pugas balss lasa Raiņa dzeju. Tā ir multimediāla ekspozīcija "RAIŅA T ELPA. Plašums. Dziļums. Bezgalība". Projekta autors un vadītājs ir arhitekts Matīss Mailītis, viņam talkā nācis Viktors Jansons, kurš savukārt ir autors Raiņa un Aspazijas vasarnīcas projektam. Kā uzsver autori, "šī telpa ir pieskāriens vārdiem, domām un idejām. Šī telpa ir aicinājums atrast radošas iedvesmas horizontus". Iedvesma varētu būt šīs, jāsaka atklāti, nelielās ekspozīcijas atslēgas vārds, jo telpa atrodas nošķirti no plašās un gaišās izstāžu zāles, kurā mūsu apmeklējuma dienā notika vietējo gleznotāju izstādes atklāšana. Sapucējušās dāmas un pusaudzes kautri gremoja kliņģera gabalus, bet vecmeistari no dažādām sociālās labturības grupām ar tikpat atšķirīgu pašpārliecinātību papildināja savas vīna glāzes. Mani allaž ir fascinējuši kultūras pasākumi provincē, tiem ir noņemtas rutīnas iekavas, un tie patiešām ir svētki tiem, kuri ikdienā saistīti ar zemes dzīvi šī vārdu salikuma vistiešākajā nozīmē. Tāpēc arī pustumšais kambarītis, kurā noslēpta maza daļa jūras ainavas un kurā var dzirdēt pārpasaulīgo apliecinājumu "vēl cīņa nav galā un nebeigsies", kā arī citus etalona kārtā esošus tekstus, radīja krasu kontrastu starp šīm divām pasaulēm. Stoiciski paiet garām siera salātiem un ķimeņu standziņām, ne skatu neuzmetot "Chianti" pudelei, lai dotos apcerēt mīlas un ideālu mūžīgumu, izbaudīt ūdens kā stihijas pašpietiekamo, matemātiski precīzo esamību, klejot pa domu labirintu, sekojot simt gadus veca rokraksta fragmentiem, – lūk, attīrīšanās, lūk, estētikas nebeidzamās medības, kurās tik bieži ir vēlme doties, bet no kurām attur kaut kas tik mazisks kā pasēdēšana ar draugiem bārā "Chomsky" vai feisbuka sienas pārlūkošana.

Var arī nebraukt uz Jūrmalu. Vai vislabāk – darīt to rudenī, kad no kokiem atvadās to pavalstnieces lapas un katru, kuru raksturo kas cilvēcisks, pārņem grūtsirdība un rēna sava liktens pārvētīšana. Šie motīvi nebija sveši nedz Rainim, nedz viņa dzīvesbiedrei un ir itin noderīgi šai laikā, kurā visiem jābūt "stipriem un pašpārliecinātiem".

Kaut gan vasaras svelmē muzeji ir laba vieta, kur atvēsināties. Īpaši – Rīgas Mākslas telpas pagrabos. Šajā izstāžu zālē, par kuras nodošanu Rīgas domes pārziņā pavasara sākumā tika grozītas galvas un izteikti skeptiski minējumi par kvalitātes pēctecības nodrošināšanu, tomēr tiek realizēti projekti, par kuriem nav jāsarkst nedz pašiem veidotājiem, nedz telpu uzturētājiem, nedz apmeklētājiem. Paralēli apjomīgai Latvijas Nacionālā mākslas muzeja retrospekcijai – Borisa Bērziņa gleznām no dažādiem viņa radošās darbības periodiem – skatāma dizaina biroja "H2E" autoru Ingūnas un Holgera Eleru ekspozīcija "Rainis & Aspazija. Degsme". Raiņa un Aspazijas radītie jaunvārdi, dzejas rindas, domu graudi un dzīves fakti izkāroti fragmentārā, zibošā manierē, līdzīgi kā Matīsa Mailīša tekstu jūra, piedāvājot stihisku, mainīgu ceļošanu uz vietas iespaidu un atmiņu kartē. Izstādes koncepta saknes aug "H2E" 2015. gada kalendārā "Rainis & Aspazija", kurā no abu jubilāru literārā devuma un dzīves notikumu summas dizaineri izvēlējušies kādu konkrētu literāro vienību un to interpretējuši. To pašu var darīt arī apmeklētāji, uz vienas no "Intro telpas" sienām veidojot savus tekstu salikumus, gluži kā arvien populārākajā mājsaimniecības niekā, magnētu komplektā "Ledusskapja dzeja". Šī vieta radošajām izpausmēm zīmīgi ilustrē apmeklētāju vecumu un intereses. Blakus nolemtības pilnajām rindām "Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada / No tevis atšķelsies pēc drauga draugs" kāds centies izkomponēt savu negrozāmo verdiktu "ti durak", bet kāds cits nav spējis noticēt, ka uz tāfeles nav pārstāvēta angļu valoda un savas sajūtas ietērpis vienā vienīgā vārdā: "song".

Anamorfoze – sena projekcijas tehnika, kuru savās grafikās izmantojis jau Albrehts Dīrers, – ir ekspozīcijas centrālā ass. Ieejot telpā, ieraugām pie griestiem sakarinātus putkartonu nogriežņus Stendāla krāsu salikumā. Pirmais iespaids ir juceklīgs, taču, nostājoties speciāli atzīmētā punktā, tādējādi gūstot pareizo skatpunktu, iezīmējas vārds kaisle, savukārt, pārejot uz zāles otru pusi, redzams vārds degsme. Tie ir Raiņa un Aspazijas jaunvārdi, kuri arī ir atslēgas jēdzieni viņu pašu personībām. Par to liecina kalendārs, kurā citēti mīļvārdiņi no abu rakstnieku savstarpējās sarakstes. Kaisles noskaņu īpaši akcentē Kristiana Brektes "skandalozais" tušas zīmējums, kurš gan nav ekspozīcijas daļa, bet ir kā ievadmotīvs, dodoties ekspozīciju apskatīt. Aiz vārdu karinājumiem redzama projekcija, kurā regulāros četrstūros zibinās gan vārdi, gan attēli – Raiņa un Aspazijas portreti; tas notiek zīmuļa švīkstēšanas pavadībā. Skaņu ieraksts izcili rezonē nelielajā pagrabtelpā un ir teju ārstniecisks. Steidzīgie šņāpieni apliecina, ka rakstītājs atrodas augstākajā iedvesmas punktā. Un tā nenoliedzami ir laba, attīroša un celsmīga sajūta: kad tev ir ko teikt (rakstīt) un tu ar aizpakauša domām zini, ka tas pārmaiņas pēc tas ir kaut kas nozīmīgs, kaut kas svarīgs ij tev pašam, ij kādam, kuram būs lemts šais rakstos ieskatīties. Zīmuļa skaņa itin kā zīmē attēlus, kuri cits pēc cita nomainās projekcijā uz sienas. Arī šeit noderētu Ivara Pugas balss, kas varētu apmierināti ņurdēt, čukstus atkārtojot veiksmīgākās pasāžas.

Ar filigrānu precizitāti saskaldītie vārdi veicina dizaina ieiešanu galvā, dizains kā fenomens vairs nav tikai taustāms, lietojams vai estētiski novērtējams – tas kļūst par atsperi, uz kuras uzkāpjot vari aizlidot jaunā dimensijā, kurā izteiktāk var pamanīt kopsakarības starp formām un jēdzieniem, ko tās simbolizē. Šāda neierasta iedziļināšanās jebkurā – ne tikai Raiņa un Aspazijas – tēmā kaut īsu, bet tomēr spilgtu mirkli apstiprina, ka ir cilvēki, kuri raksta sākumā pieminēto, manuprāt, vitāli nepieciešamo Raiņa un Aspazijas nozīmīguma izpēti un izskaidrošanu var veikt, turklāt, darot to nevis ar enciklopēdisku, ideoloģisku vai valstiski ierāmētu vērienu, bet gan ar individuālu, gaumīgu rokrakstu. Šis vīrs, kurš saujā paņēmis savas sievas kailo krūti, bija novators, domas pagrieziena veicējs visplašākajā izpausmē. Tādi bija viņi abi. Tāpēc šķiet, ka tuvināšanos šiem par mītiem padarītajiem tēliem vislabāk (visvērtīgāk) veikt pakāpeniski, mazās, toties pārliecinošās devās. Pūļi man nepatīk. Taču dažbrīd liekas, ka Rainim un Aspazijai veltītie pasākumi ir izveidojuši skaļu un patētisku pūli. Aicinu arī jūs ieraudzīt tajā kādu marginālāku un pieklusinātāku, toties kvalitatīvu un iekustinošu goddevības piemēru mākslā, literatūrā, teātrī vai jelkādā citā radošā izpausmē.

Tēmas

Toms Treibergs

Toms Treibergs ir etīžu teātra "Nerten" aktieris un režisors, kā arī Latvijas Radio 1 kultūras žurnālists. Raksta kino un teātra kritiku, ir trīs dzejoļu krājumu autors.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!