Par Rasas Smites, Raita Šmita un Mārtiņa Ratnika instalāciju "Runā ar mani" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Pi óbèlis dasamídžu,
Kai pi eìstys mòmuleņis.
Nu óbèlis bèrst bollti zídi,
A maņ gaudys asareņis. [1]
Кровь на руке
Соль на губах
Возьми мой консервный нож вырежи букву Л
Возьму твой консервный нож вырежу букву Л [2]
– Ā! Es tikko atmodos… Lūdzu, piedodiet… Esmu vēl pavisam izspūrusi…
Mazais princis vairs nevarēja apvaldīt savu apbrīnu:
– Cik jūs esat skaista!
– Vai ne, – klusi atbildēja puķe. – Es esmu dzimusi tai pašā stundā, kad saule... [3]
Mūsu izpratni par komunikāciju apgrūtina fakts, ka tā ir tik pašsaprotama un dažāda. Lai arī ko darītu, mēs komunicējam – informācija cirkulē un rada atbildes reakciju: skatoties, kustoties un guļot, klusējot un runājot, sapņojot, lasot grāmatu, mīlējoties, arot zemi, ieslēdzot televizoru un aizejot pie ārsta. Komunikācija ir pamatā darbam, atpūtai un attiecībām, kultūrai un realitātei, kāda tā mums ir dota sociāli. Lai mēs varētu realitāti apzināties un izprast, nākas saspēlēties un saprasties, lai mēs varētu to kritizēt, noraidīt, mainīt – arī. Tā rīkoties sākam jau agrā bērnībā: lai izdzīvotu, esam atkarīgi no saziņas ar māti, paliekam sakarā ar citiem savas ģimenes un kopienas locekļiem, augot un pamazām apzinoties sevi kā personu. Tomēr, lai piešķirtu tam jēgu, vajag laiku un piepūli – vācu komunikācijas pētnieks Klauss Mertens savulaik grūtības fiksēt un aprakstīt komunikāciju raksturoja ar piecām tās īpatnībām: ikdienišķums (visi var komunicēt), vispārīgums (komunikācija sastopama visur), plūsma (komunikācija ir process), saistītība (atkarība no skatpunkta), daudzveidība (ar komunikāciju saprot ļoti dažādus procesus atšķirīgās cilvēku (bet ne tikai!) dzīves jomās), ko Klauss Beks papildina vēl ar vienu īpatnību – komunicējam, arī vērojot un aprakstot komunikāciju [4]. Ievērot un fiksēt komunikāciju, lai pievērstu tai papildu uzmanību un analizētu to lielākoties sākam tad, kad kādas problēmas, grūtības vai nevēlamas parādības izrādās saistītas ar komunikācijas īpatnībām. Tad atklājas, ka labai komunikācijai nepieciešamas īpašas prasmes – ne tikai labs videoklips, bet arī vienkārša saruna paredz pievēršanos, laiku, smalku meistarību. No tās atkarīga gan nododamās informācijas komunicētā precizitāte, gan gaisā virmojošās emocijas, gan vides kulturālā sakārtotība normās un ētikas dimensijās. Senie grieķi to sen jau zināja: vārdu izvēle, sakārtojums un veids, kā iedarbināt klausītāju – uzrunāt, iesaistīt, iespiesties atmiņā –, tas viss izmaina pasauli un tieši skar arī tevi pašu, komunikatoru, manipulatoru, meistaru. Jautājums, kā?
Viena no pirmajām asociācijām, iepazīstoties un darbojoties ar Rasas un Raita Šmitu instalāciju "Runā ar mani", kas nule tikusi izstādīta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ir mūsdienu cilvēka neprasme sarunāties. Tas attiecas gan uz neērtības sajūtu, kad jāmeklē vārdi, ko pieprasa mākslinieku koncepts – komunikācijas sistēma cilvēka datormediētai sarunai ar pupu stādiem –, gan darba radītajām pārdomām par sadzīves situācijām, kurās kāds runā ar augiem. Bieži vien pietrūkst laika pat piezvanīt mammai, kur nu vēl runāt ar augiem (manējie, neskatoties uz stresu – vai tieši tā dēļ –, izskatās panīkuši, kaut arī es tos ļoti mīlu). Nereti nezinām, ko pateikt, nereti nezinām, kāpēc (kaut ko teikt). Modernā cilvēka sakars ar dabu ir tikpat iziris kā viņa sakars ar līdzcilvēkiem – racionāli instrumentālā pieeja atceļ un padara novārdzināti pašnāvniecisku emocionālo un ētisko Es, un intuīcija, kas vientuļai vecmāmiņai, piemēram, liek sarunāties ar istabaugu, no racionālā viedokļa ir naiva iztēles pasaules radīta ilūzija, kamēr racionāls neizrādās pirmkārt jau pašsaglabāšanās instinkts. Kādēļ runāt ar augiem? Vispirms sevis paša dēļ. Tādēļ, ka (nezināms, kādēļ) cilvēks ir runājoša un komunicējoša būtne. Un tikai tad varbūt auga dēļ – jo, lai arī kā savās acīs (lasi: komunikācijā) sevi izcēlis ārpus dabiskās vides, cilvēks joprojām paliek arī tās daļa: nepārtrauktā, līdz galam neizprastā mijiedarbībā un attiecībās ar to. Spējīgs audzēt, kultivēt un iznīcināt.
Mūsdienās cilvēki nesarunājas, jo ir taču mediji: vēl viena ikdienas atziņa, kas padara darbu aktuālu, jo tā centrā, lai gan auditorijai jālieto valoda un augs saņem balss vēstījumu, ir meditēta komunikācija. Autori īpaši to uzsvēruši, veidojot darba datora interfeisu deviņdesmito gadu estētikā. Ja medijs paslēpjas komunikācijā, jo mēs paši, lietojot to, tiecamies neievērot (tā savā par klasiku kļuvušajā darbā "Remediācija" norāda D. Dž. Boulters un R. Grusins [5]), tad "Runā ar mani" autori padara šo par normu kļuvušo vienošanos neērtu, parāda mediju, akcentē to, tādējādi uzsverot komunikācijas daudzveidībā tā svarīgumu – medijs ir mūsu uzmanības vērts, vienlaikus tomēr nav mākslinieciskās komunikācijas galīgais objekts vai mērķis (tas ir augs ar tā augšanas apstākļiem un stimuliem vai vispār kopumā – daba cilvēka darbības rezultātā). Tādējādi autori savu darbu ieraksta postmediju mākslas diskursa tehnoekoloģijas paradigmā [6]. Šim teorētiski konceptuālajam kursam pēdējo gadu gaitā arvien skaidrāk abi kā RIXC centra dibinātāji pazīstamie mākslinieki sekojuši arī savā pētnieciskajā un kuratoru darbībā, un šis ir klasisks pieejas realizācijas piemērs mūsdienu Latvijas mākslā.
Darbs ir māksliniecisks pētījums, eksperiments, kurā pētīta komunikācija ar augu: lai komunikācija varētu notikt, tās nepieciešamie elementi ir kanāls jeb medijs, kas nodrošina kontaktu un noteikta veida signāla pārraidīšanu, kods, vēstījums, nosūtītājs, saņēmējs. Turklāt viens no komunikācijas pamatlikumiem – sazināšanās un saprašanās pamatlikumiem – ir kopīga zīmju sistēma, kas vieno nosūtītāju un saņēmēju, otrs – nosaka, ka jābūt atšķirīgiem nosūtītāja un saņēmēja informācijas potenciāliem. Darba medijpastarpinājums uzsver arī šādas sistēmas un šādas informācijas meklējumus. Jo, reiz ievadot savu teikumu datorā, skatītājs kļūst par sava veida datu donoru mākslas darbam, kurā viņš var pat novērot sevi kā informācijas avotu – nosūtītāju, kas izvēlas, ko pavēstīt, iekodē to valodas vārdos un rakstu zīmēs, izvēlas, kā to teikt (sievietes vīrieša tembrs), un tālāk – datora apstrādē datiem saformējoties kā informācijai – kļūst par skatītāju kopīgā datu korpusa transkodēšanai dažādos interfeisos – skaņā, video, saistītā tekstā, 2011.–2012. gada izstādēs Rīgā, Ventspilī, Tallinā un Bāzelē uzkrātā valodas korpusa analīzes vizualizācijā: mākoņos un tīklos, savā ziņā arī augā un stilizētajā auga atbalsta gaismas objektā, kas veidots kā DNS spirāle – dzīvo organismu informācijas nesēja – un liek domāt par sarunas ar augu neredzamo bioloģisko pusi.
Savā ziņā ironiski un zīmīgi, ka interneta tiešsaistes un tiešraides laika pārbagātībā joprojām nepieciešams tverties pie tēlainām dabas metaforām, lai orientētos – iegūtu jēgu datu un informācijas pasaulē kā apkārtējā vidē. Mākoņi un tīkli ir visiem zināmas nozīmes vārdi, kas denotatīvā nozīmē neiederas matemātikā un kibernētikā. DNS spirāle ir sava veida vizuāls mēms ģenētisko modifikāciju un datu banku laikmetā. Tikai augs – pupa – tos savdabīgi "piesien" tādā iedomātā kontekstā, kur tie iederas, – rudenīgā dārza ainavā, piemēram… Tā nu, neskatoties uz dažādību lielumu, funkciju, zīmju, substanču, veidu, sugu utt. ziņā, visi elementi izrādās savstarpējās attiecībās un atkarībās: saites un iesaistītība/sasaistītība komunikācijā ir viena no instalācijas galvenajām tēmām. Tā izgaismo stāstu, pieredžu, pieņēmumu, leģendu un zinātnisko teoriju režģi, uz ko mēs atsaucamies, lai saprastu, un kam ticam. Tā izzīmē augu un dabas vispār fundamentālo atkarību no cilvēka lēmumiem un – draudīgā veidā – arī cilvēka atkarību no dabas. Tā arī ieliek šajās attiecībās mašīnu – mediju, datoru un visas informācijas ierakstīšanas un apstrādes tehnoloģijas, visus iespējamos dokumentus, ko šādas darbības varētu dot, un… nejaušību.
Instalācija ir interaktīva. Tas nozīmē, ka skatītājs ir ne tikai aicināts darboties un ierakstīt augam savu novēlējumu, uzmundrinājumu vai noslēpumu (karaļa Mida ausu noslēpuma piemērs gan nav visai pamudinošs), bet skatītāja aktivitāte (iesaistīšanās komunikācijā) pati par sevi nepieciešama, lai darbs kā tāds eksistētu. Uzaicinājums ir izšķirošs, jo publiskā telpā tas modina arī interpasīvā anonīmā masu skatītāja raksturīgo reakciju spektrā no relatīvi ikdienišķās līdz iztraucēti agresīvai (lamas). Cilvēkiem savā ziņā ir neērti būt traucētiem un atbildīgiem (kāpēc es?). Par to liecina populārākie vārdi mākoņos un tīklos. Un tā ir vēl viena metafora – interneta vides ētika iznesta auga komunikācijas līmenī un publiskā telpā raisa morālas "paģiras". Atbilstoši iecerei tātad skatītāju sniegums veido nejaušu, iepriekš neparedzamu runas vidi, kas tuvai tai, kurā mūsu augiem (un varbūt arī līdzcilvēkiem) jādzīvo – haoss, kurā ir visvairāk informācijas, ko izzināt, uztvert, saprast un atcerēties.
Rezultātā mākslinieki piedāvā vairākas interpretācijas multimodāli transkodētā risinājumā – biežāk lietoto vārdu mākoņus, vārdu saistījumu tīklus, datorekrānu (kur redzami izveidotie teksti, bet arī visas izvēļu opcijas, skatītājam modelējot savu lomu komunikācijas aktam) un trīsdimensionālu mākoņa variantu, kā arī skanisku interfeisu vēstījumu audiovariantam, lai no datiem iegūto informāciju uztvertu arī auditorija. Nejaušo vārdu ainava – kā grafikā, tā skaņā – ir atsevišķa pētījuma vērta, jo tā ir ne vien estētiski uztverama, tātad potenciāli skaista, bet arī informatīva. Tie dažādos veidos reprezentē pašu runātāju un viņa pasauli, nodod statistiski bezkaislīgu informāciju par auditoriju, ir tās attēls, kas pasniegts atpakaļ auditorijai.
Tas, kas uzrunā skatītāju un tomēr motivē viņu izmēģināt piedāvāto sarunu, šķiet, ir tieši šī sevis apzināšanās nepieciešamība un vēlme – zināmā mērā fascinējošā vai pat biedējošā – atstāt pēdas pasaulē aiz sevis. Modernā kultūra, orientējoties uz šo pasauli, kuru agri vai vēlu būs jāpamet (un modernajam, sekulārajam cilvēkam te nav viņpasaules turpinājuma), ir apsēsta ar vēlmi ierakstīt savu vārdu (balsi, tēlu, darbu utt.) nākamajām paaudzēm. Augs kā ieraksta materiāls nav mūžīgs, tomēr tā ģenētiskais materiāls var tikt nodots tālāk. Atbalsoties kādā citā informācijas glabāšanas veidā, ilgt ar savu (ja ne domu vai ideju, tad vismaz izpausmi, žestu, verbālu darbību) – tas savā ziņā ir galvenais izstādītās komunikācijas sistēmas aicinājums, kuram nevar paiet garām. Un – pievēršot uzmanību savām pēdām medijos un dabā (un dabā kā medijos), mums jādomā par to, ko jauno laiku zinātniskās attieksmes pret dabu kontekstā esam ar to darījuši… Tā darba autori metonīmiski vēlreiz norāda uz pašu svarīgāko – esam saistīti dabā, atstājam tajā pēdas, ierakstus, sekas, un mums jāveltī uzmanība, lai mūsu darbības sekas būtu patiesi, tālredzīgi racionālas, labas ētiskā plānā un skaistas – estētiskā... kā pupa. Pupas izvēle auga lomai, šķiet, arī nav nejauša. Konotācijas saistībā ar to balstās latviešu folklorā un Kārļa Skalbes pasakā, pupa te simbolizē dzīvību, aktivitāti, enerģiju, uzņēmību, arī mierinājumu un sapņus, jaunus apvāršņus, sasniegumus un jaunas zināšanas – Skalbes bārenīte saņem zelta ābeli mātes vietā.
Šādu lasījumu pavisam negaidītā veidā pabalsta konteksts, kurā darbs tika izstādīts Gaismas pilī. Līdzās stāstu ziņā iesaistošajai, konceptuāli piesātinātajai un bagāti multimedializētajai ekspozīcijai "Grāmata Latvijā" mākslinieku Šmitu darba vēstījums ir savā ziņā paradoksāls. Līdzīgi kā grāmatas medija vēsture, arī "Runā ar mani!" ideja liek domājošam skatītājam atgriezties jauno laiku sākumā, industrializācijas un racionalizācijas pirmsākumos, bet šoreiz, lai visai neviennozīmīgi pārvērtētu mūsu attieksmi pret dabu, kultūru, tehnoloģijām, varu, prātu un cilvēcību. Jo, darbojoties racionāli – saprotot, sakārtojot un efektivizējot –, ir pazaudēts dzīvais, augošais, materiālais, organiskais (runa, pieskāriens, žests), to mūsdienu cilvēks arvien vairāk realizē rakstveidā ar datora palīdzību.
Medijs, kā savulaik ietekmīgi noformulēja Māršals Maklūens, pats ir arī vēstījums, un vissvarīgākais vēstījums Rasas un Raita Šmitu darbā, šķiet, ir runa – runā ar mani! Runā ar mani, mazais puika ar stilīgo viedtelefonu rokā, kas mazliet retro stilā izmainītās datora balsis pazīsti ne sliktāk kā mātes balsi! Runā ar mani, vecmāmiņ, – grāmatlasīšanas rekordiste, kas proti arī uzaudzēt ķirbjus un rozes, bet neesi par to tik pārliecināta attiecībā pret bērniem! Runā ar mani, dusmīgais komentētāj: manis, sevis paša un dzīvā, informācijas pārbagātā klusuma dēļ! Jo ir tik sāpīgi svarīgi nepazaudēt (ie)klausīšanās spēju.
[1] Dainuskapis.lv
[3] De Sent-Ekziperī, A. Mazais princis. Rīga: Zvaigzne ABC, 2000.
[4] Beck, K. Kommunikationswissenschaft. Stuttgart: UTB, 2007, S. 14.
[5] Bolter, D. J., Grusin, R. Remediation. Cambridge: MIT Press, 1999.
[6] Šmite, R. Šmits, R., Ratniks, M. Talk to Me / Runā ar mani. Rīga: RIXC, 2014, 33. lpp.
1