Man vajadzēja tikai sameklēt vārda un uzvārda oriģinālu Kristīnai Loderai, vienai no 20. gadsimta sākuma modernisma mākslas pētniecēm, kas Gustava Kluča izstādes katalogā ir citēta, – lai pārbaudītu atveides pareizrakstību –, bet es "YouTube" uzgāju kādu foto, papētīju to, un man pēkšņi, kā nu mēdz teikt par to, kas notiek pēkšņi, saslēdzās viss vienā skaidrībā – tie latviešu strēlnieku puiši, kas dienēja Ļeņina apsardzē un brīvajā laikā mācījās zīmēšanu vispirms Pēterpilī un pēc jaunās valdības pārcelšanas uz Kremli Maskavā turpināja pa vakariem mācīties zīmēšanu, taču ir sava laika hipsteri, rosīgākie prāti, zelta jaunatne – sauciet, kā saprotamāk. Ko es gribu ar to teikt – viņiem bija salīdzinoši pagodinošs un viegls dienests, pieejamas jaunākās tehnoloģijas, viņu ikdiena bija selfiju fotografēšana apsargājamās valdības vadītāja amerikāņu automobilī un tamlīdzīgas trakas idejas – viņiem piederēja pasaule un viss, kas tobrīd bija stilīgs.
Nezinu, kurš viņus fotografēja 1918. gada vasarā, ja Gustavs pats pie sava fotoaparāta tika vien 1924. gadā, kad sešus gadus jau bija strādājis ar pavairotiem attēliem – griezis un līmējis, savienojis ar zīmējumiem, grafikām, dažādu faktūru aplikācijām gatavas fotogrāfijas.
Iespējams, to darīja šoferis, kas uz brīdi, varbūt pusdienlaikā, palūgts izkāpt laukā no mašīnas, vai drīzāk pierunāts, un joka pēc puiši sakāpuši automobilī nofotografēties, Klucis piesēdies pie stūres.
Mazliet pameklējot Kremļa automobiļu bildes, dabūju zināt, ka boļševikiem nekādu savu auto, protams, nebija, viņu vadoņi brauca ar atņemtajiem automobiļiem no gāztā Krievijas cara Nikolaja II garāžas, un konkrēti Ļeņina ģimenes lietošanai tika piešķirti "Turcat-Mery 165 FM", "Renault 40" un "Rolls-Royce 40/50". Jo nekādu sērijveida auto vispār vēl nebija, Eiropā tajos laikos tos pašus nedaudzos automobiļus izgatavoja katru atsevišķi, un katrs auto bija unikāls, katrs bija limuzīns. Nu, pasaulē gan bija fordi, kas nāca no Forda kunga pirmā konveijera Amerikā, bet kā tieši šis auto ticis Kremlī, es nezinu.
Gustava Kluča biogrāfijā rakstīts, ka "1918. gadā bija iebraucis Maskavā no Petrogradas, kur jau bija trīs gadus mācījies Zīmēšanas skolā". Tikai nevis vienkārši "iebraucis", bet atbrauca bruņuvilcienā kopā ar visu savu latviešu strēlnieku Ļeņina apsardzes bataljonu – pavisam 200 vīru –, kad 1918. gada 10. martā Ļeņina valdība tika pārcelta no Petrogradas uz Maskavu, uz Kremli, tā teikt, drošības apsvērumu dēļ. Tajā priecīgajā 1918. gada vasarā revolūcija jau bija notikusi, Igaunija bija neatkarīga valsts kopš 24. februāra, Latvijas vēl nemaz nebija, tā tika nodibināta tikai novembrī, bet PSRS radās vispār tikai 1922. gadā.
Voldemārs Andersons arī bija viens no latviešu bataljona strēlniekiem, kas apsargāja Smoļniju Petrogradā un ar valdības bruņuvilcienu pārcēlās uz Maskavu, uz Kremli. Petrogradā mācījies zīmēt pie Nikolaja Rēriha, viņš uzreiz 1918. gada pavasarī Kremlī (tātad apsardzes dienesta biedriem un kādiem vēl, droši vien, no malas) izveidoja mākslas studiju, kas noturējās vismaz četrus gadus. Kārlis Veidemanis un Gustavs Klucis kopā ar viņu vakaros zīmēja tajā studijā. Un pirmā zināmā Kluča glezna, kas glabājas LNMM un ir redzama Kluča izstādē Arsenālā, ir Sezana manierē gleznotais "Kremļa dārzs" – mācību darbs gleznošanā Valsts brīvajās mākslas darbnīcās (SVOMAS, no vārdiem SVObodnije MASterskije).
"Supremātisma teorija un prakse tika pirmo reizi mācīta SVOMAS 1918. gadā kā atsevišķs kurss, kad pats Kazimirs Maļevičs sāka to pasniegt. Neilgi pēc tam, kad Marks Šagāls viņu 1920. gadā iecēla par Vitebskas Mākslas skolas vadītāju, viņš…"
Lasot un koriģējot šādus tekstus par viņiem visiem Kluča izstādei, ņirb gar acīm plašums un vēriens. Kādi cilvēki, kādas iespējas! Dari, ko gribi! Viņi gribēja celt jaunu, labāku dzīvi, viņi bija iesaukti piedalīties, un viņiem bija iestāstīts, ka jaunai dzīvei piestāv jauna māksla ar jauniem paņēmieniem – visu jaunu –, jauni cilvēki, kāpēc to nedarīt?
Tolaik cara impērijā cilvēkus arī tik stingri nedalīja pēc nacionālās piederības, nacionālās valstis arī bija kaut kas pavisam jauns. Nezinu, kad īsti tas sabruka, kad radās ideja iznīcināt Padomju Krievijas iedzīvotājus pēc tautības piederības un kā to varēja noteikt, jo patiesībā sanāk, ka Klucis Latvijā nekad nebija dzīvojis, Latvija radās, kad viņš jau bija iesaukts dienestā un dzīvoja Maskavā. Viņš nepameta Latviju. Un "atgriešanās" ir slidens jautājums. Vai kāds gaida, lai Klucis toreiz būtu atgriezies Latvijā no Maskavas? Vai kāds jautā, piemēram, Brīvības pieminekļa goda sardzes puisim, kas saticis un iemīlējis Rīgas meiteni (kā Klucis savu Valentīnu Kulaginu Maskavā), kad tu atgriezīsies savos Mārsnēnos vai Pelčos (piemēram, protams) un turpināsi tur taisīt avangarda izstādes, ilustrēt centrālā laikraksta "Pravda" pirmās lappuses, maketēt jauno dzejnieku modernos krājumus, attīstīt fotokolāžas principus, pirkt tikko Parīzē izstādē parādītus pirmos pārnēsājamos fotoaparātus, mācīties pie Maļeviča. To visu Gustavam Klucim nozīmēja Maskava.
Vilšanās nāca pēc tam, un arī traģiskā atstumšana no jaunās dzīves, kam viņi pa īstam ticēja. Kluci, Veidemani un Andersonu nošāva 1938. gadā, tad pat, kad daudzus citus latviešus (vai tiešām pēc uzvārdiem?) Maskavā, Kārlis Johansons saslima un nomira 1929. gadā. Palika priecīga bildīte.
3