Photo by Gian-Reto Tarnutzer on Unsplash
 
Redzējumi
14.08.2018

Klimata pārmaiņu rēgs

Komentē
1

Nav jābūt pesimistam, lai atzītu, ka klimata pārmaiņas ir viens no biedējošākajiem (ja ne pats biedējošākais) izaicinājumiem, ar ko saskaras cilvēce. Nav nepieciešams ticēt manis teiktajam, pietiek ātri pārlaist skatu iespaidīgajam daudzumam zinātnisko darbu, kas veltīti šim tematam. Aina, ko attēlo šie darbi, ir tik drūma, ka daži pētnieki jūtas visai nomākti, kā to atzīst arī Klaivs Hamiltons "Sugu rekviēmā" [1]. Citi, kā Pols Gildings [2], nolēma pieklusināt negatīvo viedokli (tādējādi akcentējot savu ziņu optimistisko saturu), lai nevairotu bezpalīdzību un bezdarbību savos piekritējos.

Lai novērtētu klimata pārmaiņu nopietnību, mums jāizvairās no vienkāršota skatījuma, kas ietver vienīgi temperatūras paaugstināšanos (par to rakstīju iepriekš [3]). Klimata pārmaiņas nav tikai (vai lielākoties) par to. Izaicinājums ir krietni vien sarežģītāks un biedējošāks. Turklāt tas nav par kādu pārmaiņu, bet gan par pārmaiņām. Un ne tikai par vides, bet arī par ekonomiskām, sociālām, tehnoloģiskām un politiskām pārmaiņām.

Klimata pārmaiņas ietilpst tajā civilizācijas izaicinājumu kategorijā, kas, iespējams, apdraud nevis cilvēces izdzīvošanu, bet gan zināmu sociālu organizāciju formu saglabāšanos. Kā Džereds Daimonds parādīja "Sabrukumā" ("Collapse" [4]), daudzas nu jau izmirušas sabiedrības beigušas pastāvēt, pateicoties dažādiem nosacījumiem, tostarp dabas resursu sliktai pārvaldībai vai nespējai pielāgoties nežēlīgām laikapstākļu izmaiņām. Daimonds cietušo sarakstā iekļāvis norvēģu apmetnes Grenlandē [5] (kuras izzudušas mazajā ledus laikmetā [6]), Rapanui no Lieldienu salām un arī maiju civilizāciju. Var teikt, ka cilvēku sabiedrība regulāri piedzīvo eksistenciālus draudus, ko rada vides satricinājumi un tam sekojoša neatbilstoša (vai nepietiekama) cilvēku reakcija. Cilvēki nekad nav bijuši neatkarīgi vai pasargāti no dabas, patiesībā ir gluži pretēji, kā agrāk, tā arī mūsdienās.

Pieņemot šo fundamentālo patiesību kā cilvēka nosacījuma daļu, rodas divi jautājumi: kad mēs šķērsojam punktu, no kura nav iespējama atgriešanās, t.i., brīdi, kad sociālās organizācijas apdraudējums kļūst acīmredzams un neatgriezenisks. Un kādi izmaiņu noteikumi mūs sagaida? Abi jautājumi, īpaši otrais, var izklausīties spekulatīvi, tomēr mēs nevaram no tiem novērsties. Zinātne pastāvīgi sniedz elementus aizvien smalkāku atbilžu veidošanai.

Kad?

Par neatgriezeniskuma dimensiju atbilde ir gluži vienkārša: mēs jau esam iesaistījušies pārmaiņās, kuras nav atceļamas: siltumnīcas efektu izraisošās gāzes (SEG) ir uz palikšanu gadsimtiem, pat gadu tūkstošiem ilgi (faktiski iespējama to apjoma palielināšanās). Kamēr okeāni turpinās būt oglekļa dioksīda slazdi, to skābums turpinās pieaugt, kas savukārt apdraud daudzas jūras dzīvnieku sugas, piemēram, koraļļus [7].

Nākamajos gadsimtos un, iespējams, tūkstošgadē jūru līmenis pastāvīgi palielināsies saistībā ar ledāju un šļūdoņu kušanu. Visvairāk apdraudētie ir Antarktikas rietumu un Grenlandes ledāji [8]. Ja izkusīs visi ledāji un šļūdoņi, jūras līmenis no ierastā celsies vidēji par 65 metriem [9].

Ārkārtējo notikumu skaits saistībā ar klimatu kļūs lielāks. Tādējādi pasaule piedzīvos vairāk spēcīgu sausumu, viesuļvētru, plūdu, ārkārtējas aukstuma epizodes [10], karstuma viļņus, kā arī to izraisītu iznīcību un nāvi, kas arī ietver bruņotu konfliktu vairošanos (piemēram, lai piekļūtu ūdenim). Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas [11] sabiedrības jau ir krietni nobažījušās, kopš ekstrēmie klimatiskie apstākļi nozīmē izmaksāt aizvien vairāk kompensāciju (zinot, ka starp 70% un 98% no izmaksām, kas radušās par klimata raisītajām pārmaiņām, joprojām netiek segtas ar atkārtotu apdrošināšanu [12]). 2017. gadā nozare aicināja pievērsties klimata pārmaiņām [13].

Izmaiņas jau notiek, un lielākoties tās būs neatgriezeniskas gadu desmitiem, pat gadsimtiem. Būs galīgas izmaiņas, piemēram, daudzas dzīvnieku sugas un dzīvības formas izzudīs, tiks iznīcinātas piekrastes teritorijas. Šie ir iemesli, kāpēc ģeologi uzskata, ka esam nokļuvuši antropocēna laikmetā, kurā cilvēki kļuvuši par vissvarīgāko ģeoloģisko spēku [14]. Par labāko un sliktāko klimata pārmaiņās esam atbildīgi kolektīvi, jo mēs (katrs atšķirīgās proporcijās) esam to iemesls. Un tas padara klimata pārmaiņas par taisnīguma jautājumu.

Daļa no netaisnības ir tāda, ka pirmie tiek skarti nabadzīgie un neaizsargātie cilvēki, kā arī tie tiek ārkārtēji un nesamērīgi iespaidoti [15]. Klimata pārmaiņas ir sākušas un turpinās apgrūtināt nabadzības samazināšanu pasaulē [16]. Tā kā ir novēlota ietekme uz pašreizējām SEG emisijām, tad to slogs tiks pārnests uz nākamajām paaudzēm gan Latvijā, gan citur pasaulē, ietekmējot cilvēkus, kuri vēl nav pat dzimuši, bet kuriem būs jāiztur klimats, kādu mēs un iepriekšējās paaudzes esam radījuši. (Mēs jau dzīvojam rūdītā, daļēji pagātnes emisiju veidotā klimatiskajā sistēmā.)

Atklāts paliek jautājums, kad šīs izmaiņas kļūs acīmredzamas un to ietekme būs kaitīga pasaules mērogā. Lielākoties klimata pārmaiņas ir pakāpeniskas (un šis ir iemesls, kāpēc mums ir tik daudz grūtību to atzīt, ja esat lasījuši manu pirmo rakstu par šo tēmu). Šī lēnā norise ir saistīta ar Zemes klimata sistēmas lielumu un sarežģītību.

Jāņem vērā, ka zinātnieki joprojām nav pārliecināti, kad sasniegsim to punktu, kad draudi civilizācijai būs acīmredzami. Pašreiz notiekošais, visticamāk, ir brīdinājumu signālu virkne. Joprojām tiek apspriesta precīzu klimata izpausmju pieturpunktu identifikācija (neapspriežot to esamību, kas ir neapstrīdami), kuri šobrīd ir brīvi definēti kā punkti, starp kuriem klimats kļūst neparasts, līdz tas sasniedz jaunu stabilu formulējumu. Piemēram, lielākā daļa (ja ne teju visi) zinātnieki vienojušies par faktu, ka metāna atbrīvošanās no to saturošā mūžīgā sasaluma ir viens no šiem pieturpunktiem. Izaicinājums ir noteikt, kad šie punkti tiks šķērsoti.

Atbilde atkarīga no vietējiem klimatiskajiem apstākļiem un to dinamikas. Piemēram, Arktikas mūžīgais sasalums satur milzīgu daudzumu metāna, kurš atmosfērā [17] ir nevēlams. Tā kā metāns ir gāze, kas raisa ievērojami lielāku globālās sasilšanas iespējamību nekā CO2, tad efekts būtu postošs. Temperatūras paaugstināšanās palielina metāna emisijas no tām zemēm, kurās iepriekš gāzi saistīja sasalusī augsne. Tātad šī pieturpunkta sasniegšana ir atkarīga no meteoroloģiskajiem apstākļiem, kas dominēs Arktikas, Antarktīdas un augstkalnu reģionos.

Vēl viens pieturpunkta piemērs ir saistīts ar Grenlandes ledāju kušanu. Šāda kušana acīmredzami veicina Ziemeļatlantijas (Golfa) straumes palēnināšanos (straumes piemērs šķiet ir sliktāks nekā zinātnieku gaidas [18]). Šāda palēninājuma iespējamās sekas attiecas uz Āfrikas un Indijas musoniem, viesuļvētru biežumu, kā arī vispārīgo klimata stāvokli Eiropā, kur ziemas kļūst aukstākas, savukārt Ziemeļamerikā ziemas kļūst siltākas un paaugstinās jūras līmenis [19].

Ir svarīgi nepadoties "Day After Tomorrow" ("Diena pēc rītdienas") ilūzijai, t.i., idejai, ka klimats krasi mainīsies vienas nakts laikā. Tā nebūs, ka vienu rītu pamodīsimies pilnīgi citā pasaulē. Klimata apstākļi nepārtraukti mainās, un tas notiek zīmīgos veidos. Procesi ievērojami paātrinās: uz to norāda šie pieturpunkti (pāris desmitgažu vai mazāk), taču izmaiņas nenotiks pēkšņi.

Uzkrājoties šiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, pakāpeniski tiek grautas sociālās organizācijas un sadarbības formas, kas pamato manu iepriekšējo skatījumu uz civilizāciju bojāeju. (Iemesls daļēji parāda, ka klimata pārmaiņas var izraisīt šādu bojāeju).

Civilizācijas sabrukums?

Lūkojoties caur vēstures lēcu, ir vairāk bojāgājušo nekā izdzīvojušo civilizāciju [20] (kā piemēri vecām joprojām eksistējošām civilizācijām ir Ķīna un Indija). Aplūkosim tādas ilgi pastāvējušas senās civilizācijas kā Ēģipte, Persija, Grieķija, Roma un Bizantija. Tās ir pagājībā, pat ja tās ietekmējušas nākamās sabiedrības. Civilizācija var beigties dažādi, tas atkarīgs arī no tā, kādi entropiskie spēki darbojas. Beigas var būt arī lēna dekadence (kā, piemēram, Senajā Ēģiptē ar tās arhaisko periodu) vai arī straujš sabrukums (kā maiju civilizācijā). Tas atkarīgs no daudziem nosacījumiem. Taču jāatceras, ka civilizāciju sabrukums drīzāk ir likums, nevis izņēmums.

Bet varbūt mēs atšķiramies no saviem priekštečiem ar labāku informētību, labāku sagatavotību, labāku aprīkojumu, ar izsmalcinātām tehnoloģijām un vairāk resursiem. Vai tad ne? Daļēji tā ir taisnība – lielākā daļa pasaules sabiedrību ir sarežģītas (daudz sarežģītākas nekā jebkura pagātnes sabiedrība) ar pieeju plašām zināšanām, enerģiju avotiem, tehnoloģijām un tā tālāk. Tāpat tās balstās uz smalko sadarbības un mijiedarbības tīklu kā vietējā, tā starptautiskā līmenī.

Citiem vārdiem sakot, mēs esam atkarīgi no citiem cilvēkiem, kas vienlaikus ir svētība un lāsts. Padomājiet par starptautisko tirdzniecību, kuras pamatā ir darba dalīšana: valstis specializējas dažādu produktu ražošanā un pēcāk to apmaiņā. Bez šīs starptautiskās sadales un specializācijas daudzi ikdienišķi produkti Latvijā nebūtu pieejami (un tas attiecas ne tikai uz virspusējām materiālām "lietām", bet arī uz kaut ko tādu, no kā atkarīga dzīves kvalitāte un pat izdzīvošana, piemēram, medicīnas vai militārais aprīkojums).

Padomājiet par zinātnes attīstību. Mēs pastāvīgi gūstam labumu no citu cilvēku pētījumiem un atklājumiem, kas bieži vien veikti visai tālu. Padomājiet par tādiem ikdienā lietojamiem produktiem kā pārtika, datori, programmatūras, automašīnas, viedtālruņi, apģērbs u.c. Mēs pastāvīgi gūstam labumus no sadarbības, t.i., citu cilvēku darba, ar kuriem nekad neesam un pat negribētu tikties. Pasaule ir saskaņota preču un pakalpojumu ražošanas sistēma [21]. Šī ir svētīgā daļa.

Ķersimies pie lāsta daļas. Mūsu sabiedrības kopējais sarežģītības līmenis ir tiešs starptautiskā darba dalīšanas un tirgus rezultāts. Pārtraucot šīs saiknes, sarežģījumi tiks pārtraukti visā pasaulē, t.i., uzreiz būs mazāk preču un pakalpojumu, tie vairs nebūs tik efektīvi un izsmalcināti. Šādu saikņu pārtraukšanu var izraisīt vairāki iemesli: nacionālisms, karš, dabas katastrofas, enerģijas trūkums.

Šajā kontekstā pastāv liela iespējamība, ka klimata pārmaiņas padarīs mūsu dzīvi vienkāršāku, dabiskāku un arī jutīgāku. Šeit jāuzsver, ka sociālekonomiskā sarežģītība ir gan evolūcijas priekšrocība, gan arī trūkums. Tā ļauj mums labāk risināt savas vides jautājumus, kā arī uzlabo mūsu dzīves kvalitāti un sniedz vairāk komforta. Bet dāvana ir saindēta tādā nozīmē, ka tā maskē mūsu neaizsargātību, tā iztukšo resursus un maldina mūs par sevis kā civilizācijas ilgtspēju. Mums ir ilūzija, ka esam ārpus dabas un ka mūsu sociālie un ekonomiskie dzīves līmeņi nebeidzami paaugstināsies. Tomēr tas ir tālu no patiesības.

Domājot, ka daļa no problēmas ir materiālo lietu pārpilnība un ka šāda virspusēja pārpilnība ir dzinējspēks pārmērīgam patēriņam un ražošanai (kas rada tādas problēmas kā pārmērīgas SEG emisijas un piesārņojumu), droši vien iespējams noticēt arī tam, ka uzspiestā samazināšana sarežģītībai un izsmalcinātībai nav nemaz tik slikta lieta. "Mums vienkārši būs jāpielāgojas. Mēs dzīvosim mazāk, bet centīsimies dzīvot labāku un jēgpilnāku dzīvi."

Protams, šajās "vienkāršās dzīvošanas" kustību pamatnostādnēs [22] ir daļa taisnības, jo, samazinot patēriņu un ražošanu, varam sasniegt labākus dzīves kvalitātes un labklājības rādītājus. Daudzi pretrunīgi ekonomiskie pētījumi liecina, ka laime nav saistīta ar materiālo labklājību līdz noteiktam momentam (tā sauktais Īsterlina paradokss [23]). Tātad laimi un dzīves kvalitāti var saglabāt un pat uzlabot arī zemākā labklājības līmenī.

Tomēr nav tiesa, ka dzīves līmeņa samazināšana ar kādu, iespējams, saskarsimies klimata pārmaiņu dēļ, būs labdabīga vai nekaitīga. Milzīgs skaits cilvēku cietīs, milzīgs skaits cilvēku ies bojā, un tas notiks ilgā laika periodā. Tas būs saistīts ar klimata satricinājumiem un tādiem notikumiem kā dabas katastrofas, kas radīsies, paaugstinoties gaisa temperatūrai un jūras līmenim, kā arī jaunu slimību parādīšanās. Bet visnoslēpumainākais efekts katras civilizācijas sabrukumā ir saistīts ar tās sarežģītības zaudēšanu un došanos arhaisma virzienā.

Šī iemesla dēļ ieskats pagātnē ir pamācošs, īpaši, ņemot vērā seno civilizāciju salīdzinājumu ar mūsējo. Šajā sakarā ļoti pamācoša ir Romas impērijas krišana. Savā 2005. gada grāmatā "Romas krišana un civilizācijas beigas" ("The Fall of Rome and the End of Civilization") arheologs Braiens Vords-Pērkinss rāda nevis pēkšņu impērijas bojāeju, kā tas bieži pieņemts (un mācīts skolās), bet gan pakāpenisku tās sabrukšanu, komplicētas sistēmas zaudēšanu, dzīves apstākļu sarežģīšanos, dzīves iespēju ierobežotību. Citiem vārdiem sakot, Romas impērijas krišana bija nevis pēkšņa katastrofa, bet gan ilgs pagrimums.

Samazinājās cilvēka izmantoto preču kvalitāte, tāpat arī samazinājās viņu māju un sabiedriskās infrastruktūras kvalitāte (ceļi, tilti). Apturot sabiedriski lietojamās iekārtas, kā ūdens sadales sistēma, sabiedriskās pirtis un kanalizācijas sistēma, tika zaudētas inženieru prasmes un to devums dažādās nozarēs (piemēram, lauksaimniecībā). Ierastu lietu nepieejamība Romas vienkāršajiem lauksaimniekiem, kam savulaik bija pieeja daudzām nozīmīgām precēm, piemēram, olīveļļai, darbarīkiem, virtuves piederumiem, jumtu kārniņiem u.c. Zaudēta izglītība, zināšanas un rakstītprasme. Tā izskatās civilizācijas sabrukums, un tas var gaidīt mūsu bērnus, mazbērnus un nākamās paaudzes.

Atgriežoties mūsu laikā, redzam, ka mums ir vairāk resursu, zināšanu, zinātnisko instrumentu nekā romiešiem. Bet šie uzkrātie labumi mums nepiedāvā pilnīgu aizsardzību pret sabrukumu, īpaši tāpēc, ka mums šie labumi ir pieejami, pieaugot sarežģītībai, kas savukārt ir trausla. Bet šīs priekšrocības dod mums lielāku atbildību pret nākamajām paaudzēm. Mēs zinām. Mums ir pierādījumi. Mums ir (nepilnīgi) tehnoloģiski risinājumi. Mums ir sabiedriska struktūra, lai atbildētu uz klimata pārmaiņām. Tas nenozīmē, ka tas, kas notiks būs nesāpīgi, tomēr mums ir būtiski materiālie un intelektuālie resursi. Un ar šo bezprecedenta kapacitāti ir arī bezprecedenta atbildība – pienākums reformēt sevi, mūsu sabiedrību, lai mazinātu un pielāgotos klimata pārmaiņām Latvijā un citur.

[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Requiem_for_a_Species

[2] https://paulgilding.com/the-great-disruption/

[3] http://www.satori.lv/article/desmit-iemeslu-kapec-klimata-parmainas-vel-nav-latvijas-problema

[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Collapse:_How_Societies_Choose_to_Fail_or_Succeed

[5] http://www.sciencemag.org/news/2016/11/why-did-greenland-s-vikings-disappear

[6] Mazais ledus laikmets tika labi aprakstīts Braiena M. Fegana darbā "Mazais ledus laikmets: 13001850" (2000). Mazais ledus laikmets, kas sākās 14. gadsimta sākumā, ir viens no potenciālajiem bruņniecības beigu cēloņiem saskaņā ar Viljama Rozena darbu par Trešo jātnieku: klimata pārmaiņām un 14. gadsimta lielo badu (2014). Tā kā klimats Eiropā kļuva vēsāks un mitrāks, mazāk zemju kļuva kultivēšanai labvēlīgas, kam sekojis bads. Un, tā kā bruņinieku uzturēšana bija dārga (kas nozīmē, ka bija vajadzīgi daudzi lauksaimnieki, kuri apstrādā daudz zemes), mainīgie meteoroloģiskie apstākļi noteica pakāpenisku bruņniecības izzušanu, ko ietekmēja arī tehnoloģiskie atklājumi un pulvera ievešana no Ķīnas.

[7] https://www.theguardian.com/environment/2017/oct/23/ocean-acidification-deadly-threat-to-marine-life-finds-eight-year-study

[8] https://www.independent.co.uk/environment/antarctic-larsen-ice-shelf-collapse-sea-levels-increase-three-metres-catastrophic-collapse-climate-a7839371.html

[9] https://www.nationalgeographic.com/magazine/2013/09/rising-seas-ice-melt-new-shoreline-maps/

[10] Ziemeļeiropa ir īpaši jutīga pret piekrastes plūdiem: http://www.swissre.com/rethinking/the_effects_of_climate_change.html.

[11] Apdrošināšanas sabiedrības, kas pārņem maksātnespējīgas apdrošināšanas kompānijas.

[12] https://www.reinsurancene.ws/70-climate-change-damage-not-covered-reinsurance/

[13] https://www.insuranceeurope.eu/sites/default/files/attachments/Appeal%20on%20climate%20change.pdf

[14] https://www.theguardian.com/environment/2016/aug/29/declare-anthropocene-epoch-experts-urge-geological-congress-human-impact-earth

[15] https://www.theguardian.com/environment/2014/mar/31/climate-change-poor-suffer-most-un-report

[16] https://www.theguardian.com/environment/2014/mar/31/climate-change-poor-suffer-most-un-report

[17] https://www.independent.co.uk/news/science/thawing-permafrost-global-warming-climate-change-glaciers-antarctic-threat-mackenzie-delta-a7849211.html

[18] https://www.nature.com/articles/d41586-018-04086-4

[19] https://www.gfdl.noaa.gov/bibliography/related_files/td0802.pdf

[20] "Civilizācijas" izmantošana nenozīmē vērtību spriedumu. Tas ir gluži objektīvs sarežģītības un izsmalcinātības pakāpes novērtējums, kas gūts ilgstošā laika period un plašākā sabiedrībā.

[21] Tas nenozīmē, ka starptautiskā tirdzniecības sistēma un darba dalīšana ir godīga. Joprojām pastāv milzīga, nepamatota nevienlīdzība. Tas arī nenozīmē, ka ekonomisks liberālisms vienmēr ir labs. Daži protekcionisma rādītāji bieži ir pamatoti. Mana piezīme ir vienkāršs novērojums: mēs dzīvojam kompleksā savstarpēji atkarīgu sabiedrību tīklā.

[22] https://en.wikipedia.org/wiki/Simple_living

[23] https://en.wikipedia.org/wiki/Easterlin_paradox


Tulkojusi Dace Juraga

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!