Ir sentences, kurām liek palikt atmiņā to raisītais morālais diskomforts. Pie tādām pieder Sergeja Dovlatova nemirstīgie vārdi: "Jūs sakāt – Staļins, Staļins. Bet kas tos trīs miljonus denunciāciju uzrakstīja?" Te tiešām ir, par ko aizdomāties. Protams, staļinistiskais režīms bija necilvēcīgs un totalitārs. Tomēr ikkatrs, kurš ir mazliet iedziļinājies tā laika vēsturē, ātri vien sapratīs: liela daļa tā laika represiju notika ar pašu darbaļaužu plašu un brīvprātīgu līdzdalību. No pēdējā laikā lasītā var ieteikt, piemēram, Stīvena Kotkina lielisko grāmatu par Magņitogorsku [1]. Pieņemt, ka šajā asiņainajā ārprātā pie vainas bija viens nežēlīgs tirāns un viņa NKVD opričņiki, ir ļoti vienpusīgi.
Šādi baisās pagātnes rēgi pēdējā laikā mēdz rēgoties aiz t.s. lojalitātes grozījumiem, kuru sakarā Izglītības kvalitātes valsts dienests, lūk, esot saņēmis jau veselas trīs sūdzības. Par šo grozījumu būtību es šeit īpaši nevēlos izpausties – manuprāt, abas puses šeit darbojas ļoti prognozējami, precīzi savu lomu ietvaros. Pedagogu organizācijas un sabiedriskās domas liberālais gals šeit saskata riskus: ne tikai patvaļīgi atlaistu skolotāju, bet arī ar diktofoniem aprīkotu skolēnu provokatoru, kā arī denunciāciju plūdu formātā. Ministrija turpretī reaģē uz faktu, ka atsevišķi pedagogi savu radošo pieeju pauž, gānoties par Latvijas valsti un reproducējot komunistu mītus. Ar sirdi ir grūti nepiekrist grozījumu kritiķiem, taču ar prātu var tīri labi saprast arī ministriju. Galu galā, viņus dauzītu arī tad, ja nekas netiktu darīts. Jautājums, vai rīkoties vajadzēja tieši šādi, var palikt atvērts. Atmetot nebūtiskas detaļas, diskusija grozās ap problēmu: vai valstij ir tiesības sist pretī tiem, kas izmanto valsts veidotās demokrātiskās platformas tai naidīgu uzskatu propagandai? Es sliecos uzskatīt, ka šādas tiesības (un pat pienākums) valstij tiešām ir – lai cik kropli, greizi un netālredzīgi tās arī reizēm tiktu izmantotas.
Fakts, ka lojalitātes grozījumi paver plašākas iespējas sūdzību rakstīšanai, ir mudinājis domāt par savdabīgu "stučīšanas" renesansi, kad cilvēki centīsies uzrīdīt viens otram valsti cerībā gūt kādu – materiālu vai morālu – apmierinājumu. Protams, kļauzu rakstīšana citam par citu nav nekas jauns arī latviešu sabiedrībā (palasiet kaut vai Dainas Bleieres lieliskos pētījumus par latviešu padomju vēsturniekiem [2]), līdz ar to piesardzība ir vietā. Tādēļ robeža starp pilsonisku modrību un stučīšanu būtu jānovelk pietiekami skaidri. Galu galā, daudz kas no tā, kas padomju ikdienas kultūrā tika nosodīts kā "stučīšana", attīstītajās demokrātijās tiek atzīts par pašsaprotamu pilsoniskas modrības izpausmi. Tam par piemēru labi kalpo slavenā bruģakmeņu zagšana Barona ielā – vai šādā situācijā būtu jāsauc policija? Padomju laikā valsts mantas zagšana bija goda lieta, un katrs, kurš šo procesu centās kavēt, riskēja ne tikai dabūt pa seju, bet arī iegūt "stukača" un "svoloča" reputāciju. Turpretī, ja šāds joks tiktu izpildīts kādā Vācijas vai Nīderlandes mazpilsētā, policija par to uzzinātu jau pēc sekundēm, ne minūtēm. Arī Latvijā, vismaz teorētiski, jebkuram normālam cilvēkam būtu jāvēršas pret valsts mantas izlaupīšanu, un pat dziļi patriotiska ieriebšana valdībai vai Ušakovam šeit nedrīkstētu būt arguments. Ja kādam tā neliekas, tad viņam vismaz vajadzētu paklusēt par valsts budžeta izsaimniekošanu, jo lietas būtība ir tā pati. Ja valsts vara atrodas pašu pilsoņu kontrolē, kaitējums valstij nozīmē kaut ko ļaunāku par kaitējumu pašam sev: tas nozīmē netaisnīgu rīcību pret saviem līdzpilsoņiem, kuri iegulda savus resursus labas kopdzīves vārdā.
Labi, jūs teiksiet. Taču kā ar tiem gadījumiem, kad ziņojamais nodarījums nekaitē valstij, bet tikai citai, varbūt pat netīkamai un šķiriski svešai privātpersonai? Kāds mans draugs bija ievērojis, ka Grīziņkalnā naktīs no vandaļiem visbiežāk cieš tieši dārgas automašīnas. To īpašnieks, redz, ir "sliktais" pēc definīcijas, jo var atļauties šādu mašīnu – un arī ziņotāju tā paša iemesla dēļ būs mazāk. Tomēr arī šeit ziņot par šādu gadījumu teorētiski ir mans pienākums kā tādas valsts pilsonim, kas aizsargā cilvēku tiesības privātīpašumu. Ja es to nedaru – tā ir mana izvēle. Tomēr tad man atkal nav tiesību sūdzēties, ka valsts negādā par manu drošību.
Protams, arī demokrātiskā un tiesiskā iekārtā ir iespējams vaicāt, ciktāl valstij vajadzētu mudināt cilvēkus uz ziņošanu par saviem līdzpilsoņiem. Latvijā bieži sastopamā situācija, kad kaimiņi tikai vienaldzīgi noskatās dzīvokļa apzagšanā, protams, ir traģiska. Tomēr diez vai kāds labprāt gribētu darboties vidē, kurā nepārtraukta ziņošana par līdzcilvēkiem kļūst par ikdienu. Piemēram, augstskolu studentiem pēc ikkatras lekcijas varētu vaicāt: vai viss bija kārtībā? Vai jums pasniedzējs X šodien nelikās dīvains? Vai viņš/viņa tiešām bija pienācīgi sagatavojies? Un: vai jūs tiešām negribat par viņu kaut ko noziņot? Zināma kustība šajā virzienā ir jau sākusies. Labs piemērs šeit ir tā sauktās "sexual harassment" normas daudzu demokrātisko zemju likumdošanā, kuras agri vai vēlu nonāks arī līdz Latvijai. Tur, kur šis jēdziens tiek interpretēts plaši, praktiski jebkura vīrieša uzmanība var tikt denuncēta kā seksuāla uzmākšanās, bez īpašas uzmanības pret to, ko šāds apvainojums nozīmē cilvēka reputācijai arī attaisnojoša tiesas sprieduma gadījumā. Arī dažādās "trauksmes cēlāju aizsardzības" iniciatīvas itin bieži sāk ar pieņēmumu, ka trauksmes celšanas motīvi vienmēr ir godprātīgi un vērsti uz koruptīvu noziegumu atklāšanu – kas nebūt ne vienmēr atbilst patiesībai. Tomēr ar to acīmredzot mūsdienās ir jārēķinās. Lielā mērā arī tehnoloģiju attīstības dēļ lietišķās attiecības kļūs arvien bezpersoniskākas. Cilvēka rīcība tiks pakļauta novērošanai un kontrolei, novēršot visu "neadekvāto" un "politnekorekto" – protams, tikai "sabiedrības" interešu vārdā, kā to jau savulaik aprakstīja Fuko.
Ja atgriežamies pie "stučīšanas" alias "pilsoniskas modrības", jāatceras, ka cilvēki nekad nebūs pilnīgi. Neatkarīgi no sabiedrības viņi vienmēr vēlēsies iezāģēt savam ienaidniekam – aiz mantkārības, kompleksiem, atriebības, skaudības vai vienkārši slikta rakstura dēļ. Tas, kas ļauj vai neļauj šīm īpašībām izpausties, ir institūcijas. Tieši tajās tad arī tas suns ir aprakts. Īstā PSRS "stučīšana" bija iespējama tādēļ, ka tur, pirmkārt, tika respektētas arī anonīmas denunciācijas, otrkārt, uz šo denunciāciju pamata bija iespējams pieņemt aizmuguriskus un kategoriskus spriedumus, treškārt, likumi tika formulēti apzināti neskaidri, lai zem tiem varētu pakārtot jebkuru nodarījumu. Mēs jau divdesmit piecus gadus vairs nedzīvojam šādā iekārtā. Tieši tādēļ, t.sk., domājot par sūdzībām lojalitātes grozījumu sakarā, pirmkārt, ir jāpievērš uzmanība tam, lai sūdzību autori būtu identificējami, otrkārt, lai likuma normas tiktu interpretētas saprotami un iespējami šauri, un, visbeidzot, lai tiktu ievērotas attiecīgās personas tiesības uz taisnu un, galvenais, savlaicīgu tiesu. Arī tas viss, protams, pilnībā nepasargās no dažādām kļūdām, neveiksmēm un politizācijas. Tomēr saukt par "stučīšanu" katru gadījumu, kad klajas nelietības tiek darītas zināmas valsts iestādēm, arī ir, maigi izsakoties, nelietderīgi.
[1] Kotkin, Steven. Magnetic Mountain: Stalinism as Civilization. Berkeley, University of California Press, 1995.
4