Gabors Melegs, "Franša Sūberta portrets", 1827
 
Recenzija
29.12.2016

Klasikas virsotnes gada noslēgumā

Komentē
0

Ar vērienu, atskaņojot Ludviga van Bēthovena Devīto simfoniju, nesen noslēdzās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra piecu jubilejas koncertu sērija. Taču ar to orķestra darbā nekas nav apstājies – jau pēc nedēļas sākās jauns koncertcikls "Klasikas virsotnes", tā pirmajai programmai Lielajā ģildē izskanot 2016. gada 16. decembrī. Tuvojoties gada izskaņai, tajā pašā laikā arī Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" koncentrējies uz labi pārbaudītām vērtībām, atzītu viesmākslinieku vadībā turpinot slīpēt savu meistarību Vīnes klasiskās skolas un agrīnā romantisma interpretācijas finesēs, un mūziķu sekmes šai ziņā varēja novērtēt festivāla "Eiropas Ziemassvētki" programmā Lielajā ģildē 17. decembrī, kā solistam un atskaņojuma vadītājam uzstājoties vijolniekam Florianam Dondereram. Abi koncerti uzskatāmi vēstīja, kāds ceļš vēl ejams līdz patiesi spožam un viscaur izkoptam skanējuma līmenim, taču tos nekādā gadījumā nevajadzēja nosaukt par ikdienišķiem vidusmēra notikumiem – pārsteigumu bija daudz, un tie radīja īpašu prieku.

16. decembrī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults stājās Juniči Hirokami. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka viņš programmā starp divām vispārzināmām "klasikas virsotnēm" – Franča Šūberta Astoto jeb "Nepabeigto" simfoniju un Ludviga van Bēthovena Ceturto simfoniju – iekļāva Toru Takemicu koncertu altam un orķestrim "Stīga, apvīta rudenim", šai nolūkā uz Latviju atbraucot arī portugāļu altistam Žano Lišboam. Starptautiski visaugstāk atzītā japāņu komponista mūzika, neraugoties uz tās poēziju un skaistumu, Latvijā diemžēl dzirdama gaužām reti (varbūt atskaņotāji nobijušies no tās izsmalcinātajām tekstūrām? Varbūt problēmas rada šajās partitūrās neslēpti paustās japāniskās mentalitātes atšifrēšana un – vēl jo vairāk – regulāra tradicionālā instrumentārija iesaiste?), un jāatzīst, ka uz koncertu devos galvenokārt Takemicu opusa dēļ. Taču izrādījās, ka Juniči Hirokami ir neparasti spilgts, gudrs un vērīgs interprets ne tikai 20. gadsimta mūzikā, bet arī kanoniskajā repertuārā, un par to visā pilnībā varēja pārliecināties jau koncerta pirmajā daļā ar Šūberta "Nepabeigto simfoniju".

Populārākajai no Šūberta deviņām simfonijām pieejamas neskaitāmas interpretācijas un vesela virkne komponista pēcteču piedāvātu variantu, kā šo enigmātisko ieceri novest līdz klasiskam četrdaļu ciklam; par šo darbu māca jau bērnu mūzikas skolās, un tas agri vai vēlu nonāk gandrīz ikkatra simfoniskā orķestra diriģenta redzeslokā. Tādēļ šķiet, ka ar šo mūziku viss tā kā būtu skaidrs, taču Juniči Hirokami Lielajā ģildē dzirdamajā atskaņojumā atklāja jaunas mākslinieciskās dimensijas – turklāt nebūt necenšoties pēc kādiem sevišķi oriģināliem efektiem – un lika abu simfonijas daļu muzikālajām norisēm sekot ar neatslābstošu uzmanību. Koncerta organizētāju piesauktā Juniči Hirokami harisma un personības šarms patiešām atbilda patiesībai, tieši tāpat kā izteikti plastiskais un aizrautīgais diriģēšanas stils, bet visas šīs īpašības diriģents konsekventi lika lietā, lai pēc iespējas dziļāk un visaptverošāk atspoguļotu simfonijas vēstījumu un raksturu. Tādēļ arī "Nepabeigtās simfonijas" pirmajā daļā it kā vispārzināmā dramatisko un lirisko tēlu mija pēkšņi ieguva īpašu intensitāti, kas tajā pašā laikā atbalsoja Šūberta mūzikas neatdarināmo individualitāti – skaņuraksta trauksmainākie pavērsieni simfonijas lasījumā uzreiz ienesa traģisma apjautu, turpretī partitūras gaišāko lappušu emocionāli apskaidrotās izjūtas izskanēja apburošā naivitātē un vienkāršībā. Savukārt cikla otrā daļa šajā versijā gan apstiprināja tradicionālo priekšstatu par poētiski atturīgu stāstu pēc pirmās daļas dramatiskajiem konfliktiem, gan arī padziļināja to – Juniči Hirokami skatījumā muzikālās domas ritējums ieguva mirdzošas un kolorītas krāsas un intonācijas, diriģentam akcentējot visus tematiskās attīstības mezglpunktus un parādot to kopsakarības.

Protams, kur ir spilgtas un pārdomātas emocionālās atklāsmes, tur netrūkst arī skaidras struktūras, tur arī priekšnesuma stils atbilst komponista un viņa pārstāvētā laikmeta estētikai un mentalitātei. Šūberta Astotās simfonijas interpretācija pilnā mērā atbilda šiem parametriem, un orķestris diriģenta iecerēm arī atsaucās – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertos sen nebija bijusi izdevība dzirdēt tik dzīvīgu un noslīpētu metāla pūšaminstrumentu spēli, kas saucama tikai par vienu no rakursiem atskaņojuma kvalitātēs; turpat arī saliedēta un brīvi elpojoša muzicēšana visā ansamblī, jūtīgs un atraisīts stīgu grupas sniegums, teicams tembrāli dinamiskais balanss starp visām orķestra grupām, bet koka pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu sniegums, kā jau ierasts, viscaur valdzināja un pārliecināja.

Orķestra profesionālā sagatavotība nekur nezuda arī Toru Takemicu alta koncertā, tieši tāpat saglabājoties mūziķu prasmei ar niansētu izteiksmes līdzekļu palīdzību atainot pašus smalkākos emocionālos impulsus, un Juniči Hirokami vadībā Takemicu mūzikas trauslie virmojumi un daudzveidīgās gaismēnās atspoguļoto lirisko nokrāsu spektrs ieguva noapaļotas un loģiskas mākslinieciskās dramaturģijas veidolu. Un arī šeit parādījās diriģenta spēja skaņdarba lasījumam piešķirt individuālus vaibstus – skaidrs, ka opusu ar nosaukumu "Stīga, apvīta rudenim" cauraudīs nostalģiskas apceres raksturs, taču diriģents īsto vietu atrada arī kaismīgākam saviļņojumam, deva mājienus par Takemicu partitūras transcendentālo vispārinājumu, un rezultāts bija krāsām un noskaņām bagāts. Žēl tikai, ka akustiskie apstākļi Lielajā ģildē, līdzīgi kā Eduarda Tubina koncertā kontrabasam un orķestrim ar solistu Gunāru Upatnieku, neļāva pienācīgi novērtēt altista Žano Lišboas veikumu – bez šaubām, portugāļu solists diez vai būs dēvējams par vienu no izcilākajiem mūsdienu stīginstrumentālistiem, taču Takemicu mūzikas apgarotajos tēlos viņš iejutās gluži labi, saistot arī ar atskaņojuma virtuozākajiem rakursiem. Saspēlē ar orķestri virkne liriskās solopartijas parametru koncertzālē diemžēl pazuda, un Žano Lišboas priekšnesumā alta tembrālo diapazonu visskaidrāk varēja iepazīt piedevās spēlētajā portugāļu tradicionālās mūzikas paraugā kopā ar izmeklētu orķestra stīdzinieku ansambli.

Par Bēthovena Ceturto simfoniju vēlreiz jāsaka vārds "diemžēl", taču šoreiz nevis Lielās ģildes akustikas, bet gan paša orķestra dēļ, jo arī šajā koncertā bija ļoti labi dzirdams, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, tuvojoties programmas beigām, zaudējis gan koncentrēšanās spējas, gan enerģiju. Arī šoreiz no pūtējiem pirmie padevās mežragi, pieļaujot elementāras kļūdas, savukārt stīgu grupas sniegumu bojāja sīkas nesakritības un neprecizitātes. Šādu lielāku un mazāku paviršību kopsumma liedza novērtēt Bēthovena Ceturtās simfonijas interpretāciju kā izcilu, lai gan visi pārējie priekšnoteikumi tam atbilda – diriģenta piedāvātais partitūras redzējums bija košs, trāpīgs un emocionāli kontrastains, atskaņojuma temporitms, noskaņu gamma un tembrālie vaibsti sasaucās ar Bēthovena mūzikas tēlainību un stilistiku, un arī interpretu būvētā dramaturģiskā arhitektonika skaidri un precīzi atklāja simfonijas vēstījumu, vienlaikus neko nezaudējot no Vīnes klasiskās skolas estētiskā līdzsvarojuma. Šo iemeslu dēļ arī koncerta otrā daļa sniedza daudzus spilgtus un patīkamus brīžus.

"Sinfonietta Rīga" koncerts dienu vēlāk, turpat Lielajā ģildē, izskanēja ar pieteikumu "Mocarta vijoļkoncerts un Haidna simfonija". Klāt vēl Šūberts, arī šoreiz koncerta sākumā ar "Itāļu uvertīru" Re mažorā – un ar šādu repertuāru vēl skaidrāk nekā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programmā ir saprotams, ka līdz ar to pastiprinātas uzmanības lokā būs nevis kompozicionālas jaunatklāsmes, bet gan labi zināmas mūzikas interpretāciju veiksmes vai neveiksmes. Uzreiz jāteic, ka Floriana Donderera vadībā atskaņojums bija visnotaļ veiksmīgs (tiesa gan, nepamanītām nepaliekot arī problēmām, kuras sasaucās ar iepriekšējā vakara koncertu), un netrūka arī viena otra patiešām saistoša pārsteiguma.

Cik zināms, gan Juniči Hirokami, gan Florians Donderers mēģinājumos strādāja daudz un rūpīgi, panāca labu saprašanos ar orķestri, un arī 17. decembra koncerta sākums liecināja par atbilstošiem rezultātiem – Šūberta "Itāļu uvertīra" skanēja vitāli un kolorīti, kontrastainu tēlu mijiedarbībā, saliedētā un mirdzošā orķestra priekšnesumā, kur atskaņojuma vadītājs prasmīgi pārraudzīja katru interpretācijas detaļu. Sekoja Volfganga Amadeja Mocarta Piektais vijoļkoncerts, kuru "Sinfonietta Rīga" spēlējusi ne reizi vien – un Rīgā kopā ar vijolnieku Peku Kūsisto tas atskaņots vēl šīgada janvārī, līdz ar to radot visas iespējas salīdzinājumam. Toreizējā interpretācija palika atmiņā kā diezgan nekonvencionāla un izaicinoša, šis atskaņojums savukārt nebija tik ekscentrisks, taču muzikāls valdzinājums tam piemita tikpat lielā mērā. Pirmām kārtām tādēļ, ka Floriana Donderera priekšnesums spoži atspoguļoja Mocarta mūzikas stilu, raksturu un emocionālo pasauli – iespējams, viņa iedzīvinātais vijoles tembrs nebūtu tik trāpīgs Mendelszona, Brāmsa vai Čaikovska gadījumā, taču Mocarta vijoļkoncertā šāds skanējuma vieglums, brīvība un plūdums precīzi izteica šī skaņdarba būtību. Solista uzstāšanās tembrālais skaistums un emociju intensitāte dabiski pārgāja arī uz "Sinfonietta Rīga" spēli – orķestra sniegumu šeit raksturoja gan muzikāla grācija un iezīmīgu kontrastu klātbūtne, gan viengabalains mākslinieciskās dramaturģijas modelis, gan arī līdzsvarota saskaņa starp stīgu grupu, pūšaminstrumentiem un solistu: un visu iepriekšminēto iemeslu dēļ arī šī vispārzināmā opusa interpretācijai varēja sekot ar prieku un interesi visa cikla garumā.

Jozefa Haidna 101. simfonijas lasījums koncerta otrajā daļā pārliecināja mazāk. No vienas puses, nevar nenovērtēt mūziķu prasmi bez diriģenta, tikai ar pirmo vijolnieku kā atskaņojuma vadītāju, vienu no Haidna vēlīnajām simfonijām interpretēt tā, lai šīs mūzikas izteiksmīgums un tēlu bagātība atklātos caur ritmiski un intonatīvi vienotu spēli un tikpat vienotu mākslinieciskā redzējuma pieredzi. Un četrdaļu cikla lasījumā katra simfonijas daļa izgaismojās konceptuāli atšķirīgos tēlos un niansēs, visai kopainai saistot ar mākslinieciskās dramaturģijas mērķtiecīgumu un plašāku vispārinājumu, kurā, starp citu, ietilpa arī koncerta piedevās vēlreiz akcentētā līdzība starp Haidna 101. simfonijas menueta lirisko epizodi ar flautas solo iesākumā un Šostakoviča simfoniju, īpaši Septītās, izvērstajiem koka pūšaminstrumentu monologiem kā introvertām refleksijām politisku un eksistenciālu katastrofu vidū. Lieki teikt, ka Jozefa Haidna 104 simfonijas, tieši tāpat kā, piemēram, visi centrālie Johana Sebastiāna Baha darbi, uz šī fona nebūt neizklausās pēc vēsturiskiem reliktiem. No otras puses, koncerta noslēgums netīkami atgādināja par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kļūdām un pagurumu dienu iepriekš – arī "Sinfonietta Rīga" priekšnesumā pirmās un otrās vijoles palaikam gāja no partitūrā fiksētā nošuraksta pārlieku atšķirīgus ceļus, arī šoreiz kā nacionāla problēma definējama mežragu spēle, un arī šeit pārējiem pūšaminstrumentiem ne jau viss padevās ideāli. Bez šaubām, tās ir arī likumsakarīgas sekas hroniskam finansējuma trūkumam, un, ja šai ziņā esošie un topošie atskaņotājmākslinieki nesaņems pienācīgu atbalstu, sākot jau ar mūzikas skolām, nākamajās sezonās varēsiet izrakstīt mežradzniekus vai trombonistus no Zviedrijas vai Francijas. Protams, par "konkurētspējīgu atalgojumu" šīs nodeldētās frāzes reālajā izpratnē.

Noslēgumā jāteic, ka Florians Donderers, visticamāk, būs viens no tiem solistiem, ar kuriem "Sinfonietta Rīga" labprāt uzstātos arī nākotnē, un, ja Latvijas kamerorķestra un vācu vijolnieka saspringtie koncertu grafiki tuvākajā laikā sakritīs, to šejienes publika varēs uzskatīt par lielu iepriecinājumu. Turpretī attiecībā uz Juniči Hirokami iespējams sastādīt pat veselu sarakstu ar skaņdarbiem, kuru interpretācijas japāņu diriģenta vadībā, ļoti iespējams, būtu aizraujošas: ja reiz viņš 16. decembra koncertam izvēlējās Bēthovena Ceturto simfoniju, tad nākamā varētu būt Glazunova Ceturtā vai Piektā, vai arī Nilsena Ceturtā vai Piektā, vai arī kāda no Aleksandra Lokšina, Gavriila Popova, Romualda Grīnblata vai Jāņa Ivanova simfonijām. Realitātē diemžēl, ja vien netiks izteikts kāds pavisam konkrēts aicinājums no orķestra puses, viņš braucienā ārpus Japānas drīzāk paņems līdzi kaut ko no standartrepertuāra – nu, varbūt vēl kādu Toširo Majudzumi partitūru –, taču, lai kā arī būtu, Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim redzēt Juniči Hirokami pie diriģenta pults nav nekas pretī arī turpmāk.

 

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!