Par Kristas Burānes dokumentālo izrādi "Robežas"
Tas nav ne īsts mūris, neatrodas ne Ķīnā, ne Baltkrievijā, Purvciemā nav vairs ne purvu, ne dārzu. Deviņos stāvos kompakti sadzīvo cilvēki, kurus Krista Burāne ir iesaistījusi izrādē "Robežas".
Dokumentālais teātris ir dīvaina parādība: ne tur īsti jāņem līdzi pāraujamie apavi, ne smalka kleita vai buktētas bikses. Īpaši, ja tas notiek Purvciemā, kur nekad nekas nenotiek. Kādreiz tur bija skulptūra – divas sievas ieplestām kājām sēdēja un mizoja kartupeļus vai dziedāja. Tad kāds tās apgāza vēkšpēdus, un pat šī mākslas forma ilgi neizturēja.
Nolādu režisores ieceri, ka skatītājiem trolejbusā jākāpj aizsietām acīm. Man reiz šādi lika pazemoties Ziedoņa muzeja radošuma nometnē, bet es sabuntojos. Tu esi tik bezpalīdzīgs, atdevis sevi Purčika iedzīvotāju un Kristas Burānes rokās. Ja dzeju var meklēt mēslu kaudzē, tad sižetus lugai var droši zagt no cilvēku dzīves ar diktofonu rokās, pat Purvciemā.
Pirms tam pieturā divi plenči mēģina bučoties ar izrādes dalībniekiem, kāda latviešu māmuļa nicīgi saka – tie jau tikai tēlo, ka neredz, patiesībā visu viņi redz. Tu esi neaizsargāts un kusls, nevari pat raidīt iznīcinošu, pasīvi agresīvu skatienu pasažieres virzienā. Manai pavadonei ir tievas un nosalušas rociņas, par laimi, vēlāk viņa ir ar mieru apēst gaļas pīrādziņu, kurus "Ķīnas mūra" iedzīvotāja man uzdāvina. Krievu atraitne, kas mīl savu dzimto pilsētu, mīl Rīgu. Es viņai gandrīz atdodu savu sudraba gredzenu, jo viņai patīk sudrabs. Gribējās vismaz tā pateikties par čigānu stāstu, par pīrāgu.
"Robežas" ir lieliska iespēja "Ķīnas mūrī" kā vilcienā uzklausīt kaimiņu stāstus, īpaši, ja vēlies iesaistīties, būt kaut kas vairāk par statistu, kuru Ziemassvētku izrādē aicina kāpt pie rūķiem uz skatuves. Izrādē piedalās tie, kuri Kristai atvēra durvis un bija ar mieru anonīmi pastāstīt par dzīvi – par laimi dzīvot atsevišķi, par ģimeni: sievu un vīru, kas gadiem dzīvoja, viens otru neredzot, lai nopelnītu šim pašam nolāpītajam dzīvoklim. Mēs varam tikai iedomāties, ko stāstītu tie, kas durvis vaļā nevēra, kas noskatījās caur durvju actiņu un baidījās. Kad celtnieks Didzis stāsta par atgriešanos Latvijā, man kremt, ka neredzu viņa seju, lai pateiktu: "Didzi, paldies, ka neaizcirti durvis, jo citādi mēs neuzzinātu par tavu atgriešanos." Nevietā būtu izsaukties: "Man bija līdzīgi, atgriešanās Latvijā ir sarežģīta būšana, bet nav tik slikti!" Mēs izietu uz balkona papīpēt.
Lugas īstā dzīve sākas, kad uzvedums beidzies: par to strīdas skatītāji, kritiķi un tie, kas to nav pat redzējuši, bet viedokli veidojuši abu pēdējo iespaidā. Labs stāstnieks manipulē ar skatītājiem, tomēr dokumentālajā teātri garlaicīgs stāstnieks nenozīmē garlaicīgu dzīvi. Pirmais stāsts ir naivs un labestīgs – par sunīti Tipu, kura lēkā man pa ceļgaliem. Es sēžu svešā virtuvē, apkārt dīvainas smakas, un tādu virtuvju būs vēl un vēl, augsti sliekšņi, šauri koridori, lifts augšā un lejā. Tu neredzi arī citus skatītājus. Staigājot gar kāpņu telpām un brienot pa piesnigušo pagalmu, man šķiet, ka esam jau Biķernieku mežā, izgājuši ārā no pilsētas, "Ķīnas mūris" ir bezgalīgs. Paklausīgi pakļāvusies notiekošajam, es gan gaidu, kad iegāzīšos Purčika virtuvē, kurā onkulis smird pēc peregāra, sit pa galdu, lamā valdību, knapi savelk galus kopā, dzērumā raud. Klaigā: "Kāpēc tu nesmaidi? Iedod cigareti!" Tā gadās vilcienā, kur acis tev ir vaļā, jo esmu no vecākiem mantojusi seju, kurā dažādi grūtdieņi saskata aicinājumu ilgi stāstīt par dzīvi un tad prasīt naudu. Šeit, "Ķīnas mūra" "Robežās", viss ir kūrēts un atlasīts, Krista ir panākusi, ka iedzīvotāji atver mums durvis, kaut varētu arī nevērt. Krista varētu mums, skatītājiem, liet šņabi, tā būtu cita izrāde par citām robežām: ar saviem stāstiem iedzīvotājus jau izklaidētu skatītāji paši.
Ja vien mēs varētu apmainīties lomām, varētu uzzināt, kāpēc un kā viņi dzer. No glāzēm vai tasēm? Vai dzer konjaku, vai dzer vientulībā? Vai piedzērušies lien kauties vai raud un filozofē? Vai bērni ar viņiem vēl runā? Kā viņi izdzīvoja pirmos atraitnības gadus? Kāpēc viņam ausī ir auskars? Kā viņa samaksā par apkuri?
Man pietrūka tādu sarunu, pietrūka iejaukšanās cilvēku drošajā stāstā. Viena meitene siltā virtuvē pēkšņi pieminēja "Čomski", viņas smaržas bija tik pazīstamas, tas tik ļoti izsita mani no domas, ka Purvciems ir kaut kur tālu prom, ka tā ir pavisam cita Rīga. Purvciems ir tipiskākā Rīga, lielākā daļa no mums dzīvo tādās daudzstāvenēs, tikai reti kāds sveicinās un sarunājas. Skatītāji ir viesi un ieguvēji: viņi trīs stundas piedzīvo svešu dzīvi un tad brauc mājās. Uzdrošinos gan apgalvot, ka lielākie ieguvēji noteikti ir stāstītāji paši: viņi iepazinuši cits citu, dzirdējuši kaimiņa stāstus. Droši vien tiem, kas stāstīja par smagām lietām, pēc pārdesmit reizēm tas bija apnicis. Jebkurš traģisks stāsts, vairākkārt atkārtots, zaudē savu asumu un garumu – kā pirms bēru mielasta, kad tu jau kuro reizi atkārto, ka vecmamma paklupa pie akas, aizmiga turpat un nepamodās. Iemācies to izstāstīt desmit minūtēs. Godārs ir teicis, ka fotogrāfija ir patiesība, filma ir patiesība 24 reizes sekundē. Bet montāža ir meli. Tomēr es noticu Baltkrievijas robežpārkāpējam, es klausos par viņa vectēvu un izdomāto tanti. Tas šķiet svarīgākais notikums tovakar: vai puika tiks līdz vectēvam – vai arī robežsargi viņu ar māsu pārtvers pie Latvijas robežas.
Pēc vairākām stundām beidzot drīkst no acīm noņemt apsēju. Milzīga pagalma vidū putina. Kaut Purvciemu pazīstu, uz īsu brīdi apjukumā nesaprotu, kur atrodos. Uz īsu brīdi iespējams noticēt – ja visi "Ķīnas mūra" iedzīvotāji sadotos rokās, tepat putenī, pagalma vidū, viņi panāktu ne tikai to, ka Koelju beidz rakstīt romānus. Par iecietīgāku Rīgu nemaz nerunājot.
0